Ītans apsvēra šo jautājumu. – Vai tu gribi sacīt, ka tas liecina par manu pārlieku uzpūsto paša nozīmības sajūtu?

– Ja es tā domātu, jautājums būtu cits. Vai tu jebkad esi izjutis kārdinājumu uzvilkt apakšveļu virs garajām biksēm? Nē, mani tas gluži vienkārši interesē. – Ella iedzēra malciņu tējas un apcerīgi vērās pa logu kaut kur dārza dziļumā. Tieši tajā brīdī Ītans ievēroja, ka sievietes sejai piemīt nevainojama sirdsveida forma, bet skropstas ir smalkas un garas. Seja bija bez kosmētikas, āda – svaiga un tīra. Viņš pamanīja arī to, ka acu klusinātajā zilumā tikko jaušami ieaudies pelēkums. Acis bija lielas un izteiksmīgas, to dzīlēs jautās gudrība un sirsnīgs patiesīgums. Kļuva skaidrs, ka tieši tā iemesla pēc viņam bija radusies vēlēšanās uzticēties šai sievietei un atklāt par sevi tik daudz. Piesaistīja Ellas nemākslotība, kas bija viņas rakstura neatņemama daļa.

– Kas īsti tevi interesē? – Ītans jautāja, ieinteresējies arī pats.

Ellas domīgais skatiens no jauna pievērsās viņam. – Tu atstāj iespaidu, ka esi cilvēks, kurš tikai izliekas dzīvojam, it kā tev pašam būtu liegta jebkāda izvēles brīvība.

– Kāpēc tu tā saki?

Viņa paraustīja plecus. – Iepriekšējā reizē tu stāstīji, ka guli ar citām sievietēm, lai tādējādi paglābtos. Kāpēc tev jāglābjas? Varbūt tāpēc, ka viss, ko tu dari, ir vienīgi tavas pienākuma sajūtas diktēts?

– Vai tas nav raksturīgs itin visiem?

– Zināmā mērā, bet tavā gadījumā ir jūtams kaut kas tāds, kam ir daudz dziļākas saknes.

Tāds vaļsirdīgs vērojums tik ļoti pārsteidza, ka Ītans nezināja, ko atbildēt. Atstājis kafijas krūzi uz letes, viņš nostājās pie stiklotajām durvīm uz dārzu un nervozi paslēpa plaukstas bikšu kabatās. Vai tad viņš nebija vēlējies tieši to, proti, runāt ar Ellu atklāti un godīgi? Tad kāpēc tas piepeši šķita pārlieku sāpīgi?

– Man ļoti žēl, – aiz muguras ierunājās Ella. – Es negribēju tevi aizkaitināt.

Ītans pagriezās. – Tu to neizdarīji. Gluži vienkārši es tik ļoti esmu pieradis pie bezjēdzīgām un paviršām sarunām, ka tava smalkā uztvere izsita mani no līdzsvara.

– Tāds nebija mans nodoms. – Viņa noslīdēja no augstā ķebļa. – Es ņemšu tēju līdzi un atgriezīšos pie darba.

– Ja tas tevi netraucēs, vai es drīkstu skatīties, kā tu strādā?

Ella sarauca pieri. – Vai tad tev nav nekā labāka, ko darīt?

– Man patīk skatīties, kā tu glezno.

Viņa iesmējās. – To man vēl neviens nav teicis.

– Tad es priecājos, ka esmu oriģināls vismaz šajā ziņā. Nebūtu labi, ja tu uzskatītu mani tikai par tādu atvasinājumu.

28. nodaļa

Šķietami nebeidzamais ziemas un pavasara cīniņš visbeidzot bija noslēdzies. Pavasaris bija uzvarējis un tagad ļāva izjust savu senilgoto klātbūtni.

Gaidīdama, līdz no tostera izlēks gatavais grauzdiņš, Ella stāvēja pie loga un vēroja pelēku vāveri, kas agrajā rīta saulē skraidīja pa žogu, tad ielēca krūmā un šāvās pāri zālienam, līkumojot starp saulaini dzeltenu narcišu puduriem, kamēr beidzot pazuda aiz viņas darbnīcas, kur dārzs nolaideni aizstiepās līdz mežainam nogabalam un dzelzceļa līnijai.

Ellai vienmēr bija paticis marts, kas šķita atnesam tik daudz cerību un apsolījumu. Cerības allaž izrādījās pārsteidzīgas, jo tūdaļ pēc pirmo senilgoto narcišu uzziedēšanas sāka pūst vēji orkāna spēkā, kas izpostīja trauslos ziedus. Kaut arī martā pavasaris vēl bija tikai ilūzija, Ella vienmēr bija ļāvusies šai cerībai un labpatikai, ko viņas sirdī viesa šis gadalaiks. Iespējams, šo sajūtu dēļ, kā arī optimistiska pacēluma brīdī, kad viss šķiet paveicams un viss slēpj sevī neskaitāmas iespējas, viņa visbeidzot bija piekritusi Ītana lūgumam, ko strikti noraidīja, kad tas tika izteikts pirmo reizi.

Par spīti sarežģītajiem apstākļiem, viņu tā sauktā vienošanās bija izvērtusies par kaut ko ļoti līdzīgu patiesai draudzībai. Ella aizvien nepacietīgāk sāka gaidīt tikšanās reizes, viņu sarunas allaž bija interesantas, reizēm nopietnas, reizēm humora iekrāsotas, reizēm pārsteidzoši atklātas.

Sev par pārsteigumu Ella manīja, ka sāk Ītanam uzticēties, pat samērā detalizēti stāsta par savām attiecībām ar Lorensu, jo īpaši pakavējoties pie apstākļiem, kuru dēļ no tām nekas labs nebija iznācis. Savukārt Ītans pastāstīja, ka zaudējis tēvu desmit gadu vecumā un pēc tam viņa bērnība dramatiski mainījusies. Ģimene, kurā palika tikai Ītans, viņa māsa un māte, agrāk bija dzīvojusi itin turīgi, bet pēc vīra un tēva nāves attapās bez graša kabatā. Kā izrādījās, tēvs bija aizņēmies naudu, lai noturētu virs ūdens savu inženiertehnisko darbu biznesu, bet pēc viņa nāves ieradās kreditori un pievāca visu līdz pēdējam.

Ītana māte bija divdesmit septiņus gadus jaunāka par vīru un – te Ella nojauta arī nepateikto – bez reālām praktiskām iemaņām vai nodoma iestāties darbā, lai nodrošinātu sev un bērniem jumtu virs galvas, bet tā vietā izmantoja divas savas lielākās priekšrocības, proti, jaunību un skaistumu. Viņa vēlējās atrast citu vīru un apgādnieku, tomēr neprata izvēlēties īstos vīriešus, tāpēc virzījās no vienām postošām attiecībām uz nākamajām, un ikreiz Ītanam un viņa jaunākajai māsai nācās mainīt dzīvesvietu. Četrpadsmit gadu vecumā viņš bija praktiski pametis skolu, jo apmeklēja tikai minimālu skaitu stundu, lai par kavējumiem atbildīgais darbinieks neceltu traci, un, paklausot mātes uzstājībai, uzņēmās atbildību par ģimenes uzturēšanu un strādāja trīs nepilna laika darbos. Agros rītos Ītans iznēsāja laikrakstus, nedēļas nogalēs palīdzēja tirgus stendā un piecus vakarus nedēļā lielveikalā krāva plauktos preces. Katras nedēļas beigās viņš atdeva nopelnīto mātei.

Tieši tajā stāsta brīdī mājās no skolas pārradās Valentīna, tālab Ellai neizdevās uzdot jautājumu, kas jau atradās mēles galā, proti, kāda velna pēc viņa māte negāja strādāt, lai pati uzturētu ģimeni?

Ellas agrākais priekšstats, ka Ītans ir bijis izlutināts memmesdēliņš, kas iztēlojas, ka visa pasaule griežas ap viņu, izrādījās pilnīgi aplams. Nav brīnums, ka šim vīrietim piemīt tik izteikta pienākuma un atbildības sajūta, ja reiz šīs īpašības attīstītas no agras bērnības. Un ko vēl Ella būtu izpratusi aplam? Tas savukārt lika atgriezties pie vairākkārt prātā ienākušās domas, proti, Ītanam patiešām visvairāk ir nepieciešams draudzīgi noskaņots uzklausītājs, uzticības persona.

Lai cik neticami tas liktos, Ella bija kļuvusi par uzticības personu arī Megijai.

Kopš Megija pirms mēneša bija lūgusi Ellas padomu itin kā precētai draudzenei, kuru aicina uz satikšanos pievilcīgs vīrietis, viņas pārvērtības turpinājās. Viņa bija kļuvusi pašpaļāvīgāka, zaudējusi svaru un izskatījās daudz laimīgāka.

Kādas rīta kafijas laikā “Ceriņos” Megija atklāja to, ko Ella bija zinājusi no paša sākuma, proti padoms bijis vajadzīgs pašai Megijai. – Tiešām? – Ella bija nopietnu seju pārvaicājusi, bet tūdaļ sāka smieties, un smējās arī Megija.

– Es apzinos, ka ir nepareizi rīkoties tā, kā es to daru, – Megija turpināja, – bet… es nekad neesmu jutusies laimīgāka. Tu droši vien domā, ka es esmu briesmīgs cilvēks, vai ne?

Ella steidzās apliecināt, ka nedomājot neko tamlīdzīgu. – Dzīve nav tik vienkārša, kā mums sākumā šķiet.

– Vai tev nav iebildumu, ja es par to runāju? Redzi, man nav neviena cita, kam uzticēties, – Megija turpināja. – Turklāt tu labi proti klausīties. Patiešām.

Pārsteigta, tomēr arī glaimota Ella bija iedevusi Megijai savu mobilā tālruņa numuru un atļāvusi zvanīt ikreiz, kad sagribas papļāpāt.

Lorenss itin bieži bija apgalvojis, ka viņa prot klausīties, arī Ītans bija teicis to pašu, tikai nekad agrāk Ella nespēja iztēloties sevi uzticības personas lomā.

Līdz šim Ella un Ītans bija sastapušies vienīgi “Ceriņos”, bet pēdējā laikā viņš bija sācis sūtīt arī elektroniskā pasta vēstules. Parasti tas notika vēlu vakaros. Varēja viegli iztēloties Ītanu sēžam savā kabinetā, kamēr sieva jau atrodas stāvu augstāk gultā. Šī iztēles aina neviesa sirdī prieku, jo prātā tūdaļ pazibēja vārdi “nekrietns” un “slepenība”, tomēr nenotika itin nekas no morāles viedokļa apšaubāms.

Tikai daži netieši mājieni vai ķircinoši draiska izteiksme Ītana sejā.

Tikai fakts, ka Edvardsas kundze neko nenojauta par viņu draudzību.

Tomēr draudzība tā patiešām bija, turklāt nevainīga un platoniska draudzība. Ītans turēja doto vārdu un ne reizi nepārkāpa zināmas robežas; ar laiku Ella viņa sabiedrībā jutās aizvien brīvāk, aizvien nepacietīgāk gaidīja kārtējo tikšanos vai elektroniskā pasta vēstuli. Iepriekš palaikam piedzīvotos fiziskās vēlmes uzplaiksnījumus Ella bija pārvarējusi un ievietojusi šos vājuma brīžus zem saukļa “Nav pieejams” un apakšsaukļa “Nepaliec taču smieklīga!”, un tas palīdzēja stabilizēt viņu draudzību. Tikai retu reizi šīs nepiedienīgās izjūtas no zemapziņas dzīlēm iznira virspusē sapņa formā, tomēr beidzot Ella jutās absolūti pārliecināta, ka Ītanam viņa nepieciešama tikai kā draugs, tāpēc vairs nepievērsa uzmanību šai nekontrolējamai sapņu dzīvei.

Iepriekšējā nedēļā Ella bija pabeigusi apgleznot “Ceriņu” ēdamistabu. Kad kundzei bija labpaticies atzīt, ka darbs viņu apmierina, Ella tika uzaicināta pārveidot arī saimnieku guļamistabu. Nospriedusi, ka būs labāk vairs nerādīties “Ceriņos”, Ella pieklājīgi noraidīja piedāvājumu un aizbildinājās, ka tuvākajos mēnešos būs ļoti aizņemta ar citiem darbiem. Edvardsas kundze nebija tas cilvēks, kurš samierinātos ar noraidošu atbildi, tāpēc pašūpoja Ellas priekšā kārdinošu burkānu, proti, iespēju iegūt vēl citus pasūtījumus jaunajā Ebersohas īpašumā. Ellai darbs bija tikpat nepieciešams kā jebkurai citai pašnodarbinātai personai, bet šajā gadījumā viņa skaidri zināja, ka viņas piekrišana nozīmētu jaunus izdevumus Ītanam, kam tas nepavisam nebija vajadzīgs. Tiesa, pirms divām dienām viņš bija mudinājis Ellu tomēr uzņemties piedāvāto darbu. “Kur tad es varēšu ar tevi parunāties, ja savā mājā tu mani nelaid?” viņš bija rakstījis elektroniskā pasta vēstulē. Tad Ella bija dziļi ievilkusi elpu un atbildējusi: “Varbūt šajā jautājumā es varētu mainīt viedokli.” Iespēja vairs neredzēties ar Ītanu piespieda viņu apjaust, ka vairs nevēlas iztikt bez viņa nenoteiktās klātesamības savā dzīvē, tāpēc Ella grozīja domas par simt astoņdesmit grādiem un pavēstīja, ka viņš drīkst ierasties “Smaidu kotedžā”. Pavasara noskaņas pildīja sirdi ar pozitīvām un optimisma pilnām izjūtām, un Ella iegalvoja sev, ka šāds apciemojums taču nevienam nenodarīs neko ļaunu.

Tāpēc tajā sestdienā, kad Ītana sieva un meita bija aizbraukušas iepirkties Mančestrā, Ītans ieradās uz lenču. Ella cerēja, ka nav pieļāvusi kļūdu un šo lēmumu veicinājusi vienīgi vēlēšanās uzturēt viņu draudzību.

Ella bija pārliecinājusi arī Lorensu, ka pagaidām spēj piedāvāt viņam tikai draudzību. Vīrieša nomāktā sejas izteiksme pārlieku skaidri pauda vilšanos par Ellas nevēlēšanos sniegt kaut ko vairāk, tomēr viņam nācās samierināties vai vispār palikt tukšā. Ella drīzāk bija gaidījusi, ka sevi liks manīt vīrieša lepnums un Lorenss nevēlēsies gaidīt, līdz Ella tiek ar sevi skaidrībā, tomēr viņa samierināšanās un solījums nesteidzināt sniedza atvieglojumu. Puķes vairs netika sūtītas, toties viņi regulāri devās vakariņās. Ella pamanīja, ka šajās tikšanās reizēs sarunas ir vienpusīgas – Lorenss runāja, viņa klausījās.

Varbūt tas gluži vienkārši ir raksturīgi diviem cilvēkiem, kas pamazām iepazīst viens otru, bet, atšķirībā no Lorensa, Ītans izrādīja ievērojami lielāku interesi par Ellas domām un uzskatiem. Jo īpaši viņu interesēja Lorensa vēlēšanās panākt Ellas atgriešanos Meifīldā, kā arī tas, kādā ceļā viņa cer nonākt līdz izšķirošajam lēmumam. Bija vērtīgi pārrunāt šo jautājumu ar objektīvu cilvēku no malas, jo savai ģimenei Ella par notiekošo neuzdrošinājās bilst ne vārda.

Tagad Lorenss bija aizņemts ar problēmām darbā, tomēr vienlaikus nemitīgi bažījās, ka Eliksija, viņa paša vārdiem runājot, ir “izsitusies no sliedēm”. Iepriekšējā sestdienā viņa esot pārradusies mājās ar nelielu tauriņa tetovējumu uz rokas locītavas, un viņš baidoties, ka tas esot beigu sākums.

Rīt bija Lorensa dzimšanas diena, un Ella bija ielūgta pievienoties ģimenes svinībām Meifīldā, kur ieradīsies arī Lorensa vecāki – Kīts un Džena, kā arī Dīrdre, atraitnēs palikusī sievasmāte. Nedēļas nogali mājās pavadīs arī Tobijs. Tas būs interesants saiets, jo Ella nebija sastapusi Dīrdri, Kītu un Dženu kopš dienas, kad vairs nedzīvoja kopā ar Lorensu.

Īsu mirkli pēc tam, kad Ītans pārkāpa “Smaidu kotedžas” slieksni, iezvanījās telefons. Kamēr Ella runāja, viņš izmantoja izdevību aplūkot viņas mājokli.

Māja bija jauka – kompakta, tomēr nepārblīvēta un bez saspiestības. Kā jau tas bija gaidāms, Ellas gaume mēbeļu un greznojumu izvēlē bija nevainojama, viss šķita acij tīkams. Ītans klīda pa dzīvojamo istabu, aplūkoja piebāztos grāmatplauktus, gleznas pie sienām, mākslas priekšmetus, ierāmētās fotogrāfijas – vienā no tām Ella bija apskāvusi skumīga izskata puisēnu. Droši vien tas bija viņas bijušā partnera dēls.