Jo vairāk Ītans uzzināja par Lorensu, jo lielāku netīksmi izjuta pret šo vīrieti. Protams, Ellai viņš to neteica, tomēr uzskatīja, ka viņa būtu neprātīga, ja atgrieztos Meifīldā. Toties Ītans bija pietiekami godīgs, lai kaut vai klusībā atzītu, ka šis viedoklis pamatojas uz parastu savtīgumu un greizsirdību. Viņam gluži vienkārši nepatika doma, ka Ella būtu kopā ar citu vīrieti, kur nu vēl tādu, kas monopolizētu viņu un nepieļautu viņas draudzību ar Ītanu.

Viņš turpināja aplūkot istabu. It visā jautās Ellas mākslinieciskais talants. Tas izpaudās gan zeltītajā aplocē, kas ieskāva arku uz virtuvi un ēdamistabu, gan blāvas krēmkrāsas iebūvētajās bufetēs abpus kamīnam un tām pieskaņotā kafijas galdiņa izvēlē. It visā jautās nesamākslots vieglums, kas priecēja aci; istaba šķita ērta un omulīgi apdzīvota. Intīmo vides mājīgumu pasvītroja arī gardās ēdiena smaržas no virtuves. Ītans te nudien jutās kā mājās.

Ironiskā kārtā pats savējās gan viņš pastāvīgi jutās kā svešinieks. “Ceriņi”, kur valdīja viņa sievas gars un gaume, bija salts un bezpersonisks mājoklis, kas pārlieku atgādina pārdošanas reklāmai domātu mājas paraugu, kur viss allaž atrodas savā vietā. Pat ēdamistaba, kurā Ella bija tā nopūlējusies, šķita bezpersoniska, un tas tikai pierādīja to, ka ēku par mājām padara cilvēki, kas tajā dzīvo. Ellas māja, kam dots tik jocīgs nosaukums, katrā ziņā bija mājas, tās centrā pukstēja dzīva, sirsnīga un silta sirds. Nevis akmens sirds.

Ella, kura joprojām runāja pa tālruni arkas otrā pusē, uzmeta viesim skatienu, kas pauda atvainošanos, un bez skaņas izveidoja vārdu “klients”, savukārt Ītans uzsmaidīja un lika manīt, lai viņa dēļ nesteidzas. Viņš vēroja Ellu, kura kaut ko pierakstīja un pieklājīgi mēģināja noapaļot sarunu, bet vienlaikus Ītans prātoja, vai kaut kas paša uzvedībā būtu nodevis viņa patiesās izjūtas. Raugi, viņš vairs nespēja nedomāt par Ellu, un dvēseli pārņēma aizvien spēcīgāka vēlme gulēt ar šo sievieti. Ītans vēl nebija lāgā izpratis, ar ko viņa spēj tik cieši piesaistīt, tomēr, lai būtu kā būdams, nevēlējās to visu izbeigt. Bija skaidrs, ka Ella nelolo līdzīgas izjūtas pret Ītanu, tikpat skaidrs bija arī tas, ka viens viņa aplams solis liktu Ellai pārtraukt jebkurus kontaktus. Tiesa, drīz kļuva skaidrs, ka fiziskās vēlmes apvaldīšanai piemīt arī tīkams aspekts, proti, tas agrāk nekad neizjustā mērā paspilgtināja alkas pēc šīs sievietes.

– Piedod, – Ella atvainojās, pabeigusi sarunu.

– Viss kārtībā, tas deva man iespēju savā nodabā palūkoties apkārt.

Viņa sarauca pieri. – Vai uzgāji kaut ko interesantu? Ītanam gribējās atzīties, ka viss, kas saistīts ar Ellu, viņam šķiet interesants, tomēr norādīja uz fotogrāfiju, kur viņa skāva skumīgo puisi. – Tava bijušā dēls?

Viņa pamāja ar galvu. – Tolaik Tobijam bija divpadsmit; patlaban viņš ir deviņpadsmit gadus vecs jauneklis un izskatās pavisam citāds. Maltīte gatava, iesim uz virtuvi.

– Vai es varu kaut ko palīdzēt? – Ītans sekoja namamātei.

– Nē, viss ir gatavs. Gluži vienkārši apsēdies un jūties kā mājās. Ja gribi, ielej vīnu, pudele jau atkorķēta.

Viņš paklausīja, bet ar acs kaktiņu vēroja Ellu, kas klusējot kustējās no plīts līdz galdam un atpakaļ. – Vai ar tevi viss kārtībā? – Ītans pavaicāja, kad vairākas minūtes bija valdījis klusums. – Man izskatās, ka tu esi tāda kā saspringta.

– Jērgaļa medus mērcē ar aprikozēm. – Ella nolika viesa priekšā sakarsētu šķīvi ar ēdienu.

– Vai nu tev pēdējā laikā raksturīga selektīva dzirde, vai arī tu nožēlo, ka esi mani uzaicinājusi.

Ar apslāpētu būkšķi sasitusi kopā virtuves cimdos paslēptās plaukstas, Ella uzpūta atrisušām matu šķipsnām, kas šūpojās deguna priekšā. “Ne tikai saspringta, bet pamatīgi uztraukusies,” viņš nosprieda. – Paklau, es būšu atklāta pret tevi, – viņa iesāka. – Es gaidīju tavu apciemojumu, bet tagad man vairs nešķiet, ka tā bija laba ideja. Beigu beigās, šo situāciju var aplami iztulkot. Ja tava sieva zinātu, ka tu atrodies šeit, viņai katrā ziņā tur būtu savs vārds sakāms.

Ītans novilka Ellai virtuves cimdus un pakāra tos vietā, kur viņa tos bija paņēmusi. – Iesaku nedomāt par manu sievu.

Ellas sejas izteiksmē kaut kas uzzibsnīja, tad saspringa atkal. – Tu varbūt to spēj, bet es gan ne.

– Mēs taču nedarām neko sliktu. Divi draugi gluži vienkārši ietur kopā maltīti.

– Un tu par šo faktu, protams, informēji arī savu sievu. – Nesamaitā visu, Ella. – Ītans sarauca pieri un izdvesa apvaldītu nopūtu. – Man patīk būt kopā ar tevi. Mani priecē iespēja atrasties tavā sabiedrībā. Ja es zinātu, ka Frensīna spēj izprast mūsu draudzības gluži nevainīgo būtību, es būtu to viņai pastāstījis, bet viņa to nesaprastu, tāpēc labāk par to nerunāsim, ja?

Viņas skatiens ieurbās Ītana acīs kā ass, nokaitēts ierocis. Viņš pūlējās nesarauties, lai tādējādi nenodotu, ka nule melojis. Raugi, dažās viņa domās par Ellu nebija itin nekā nevainīga.

– Es gribu uzdot tev jautājumu, – Ītans teica pēc brīža, kad Ella šķita mazliet nomierinājusies un piedāvāja viņam otru jērgaļas porciju. – Kā tu domā, ko mēs meklējam un vēlamies iegūt no mīlestības? Drošību un ērtības, vai arī atbrīvotību un neizsakāmas pacilātības sajūtu?

Ella aprima rosīties un domāja par šo jautājumu. – Vai tā ir vispārēja interese, vai arī tu gribi zināt, ko no mīlestības vēlos es?

– Tu drīksti atbildēt, kā vien vēlies.

– Es teiktu, pa daļai no viena un otra. Jebkuru jaunu attiecību sākumposmā mūs sajūsmina to izraisītais īpašais pacēlums, un, protams, tam pievienojas arī neapvaldītu emociju elementi.

Viņš pamāja ar galvu. – Bet pēc tam viss mainās?

Ella turpināja likt galdā ēdienu. – Tam tā jābūt, mūsu ķermeņi nav ieprogrammēti eksistēt nebeidzamā adrenalīna pieplūdumā un hormonāli uzlādētā kaislē.

– Tātad pēc laika attiecības ievirzās ikdienišķākās sliedēs?

– Jācer, ka tomēr ne. Jācer, ka tās pārveidojas, dāvā lielāku apmierinājumu, iegūst lielāku dziļumu un noturīgumu.

– Kā tu domā, vai mīlestība dara mūs stiprākus vai vājākus?

– Tā dara mūs neaizsargātus, – Ella nevilcinoties atbildēja. – Biedējoši neaizsargātus. Mīlestība liek mums izturēties tā, kā agrāk ne prātā nav nācis. Tā izceļ dienas gaismā jebkuru mūsu vājību, šaubas, aizvainojumu, greizsirdību, privātīpašniecisku tieksmi paturēt otru cilvēku tikai sev. Visu to, kas pēc mūsu agrākajiem priekšstatiem nespētu mūs skart.

Ītans domīgi malkoja vīnu un rūpīgi apdomāja atbildi. – Tas izklausās pēc pieredzes diktētiem secinājumiem. Vai to visu tu esi piedzīvojusi attiecībās ar Lorensu?

– Jā, – Ella neizteiksmīgā tonī apliecināja.

– Tomēr tas nepavisam neizklausās pēc mīlestības, vismaz atbilstoši tavai definīcijai ne. Tu nupat apgalvoji, ka mīlestībai ar laiku jākļūst dziļākai, jāsniedz lielāks apmierinājums.

– Reizēm tas, ko cilvēks saka, ir pretrunā ar visu, ko patiesībā grib pateikt. – Ellas sejā atspoguļojās dziļš apjukums.

– Manuprāt, ar tevi tādas kļūdas negadās, tu vienmēr domā un runā ar apskaužamu skaidrību.

– Ņem vēl vienu kartupeli un apklusti. – Ellas sejas izteiksme kļuva pieļāvīgāka.

– Nē, pateicos.

– Vai tas nozīmē, ka tu neapklusīsi?

Ītans iesmējās. – Nemaz neceri. Man pārlieku patīk runāties ar tevi, lai es apklustu.

Ellas skatiens noslīdēja no Ītana sejas uz viņa plaukstu. Pats to neapzinādamies, viņš bija pasniedzies pāri galdam un pieskāries viņas rokai. Ļoti lēni un negribīgi viņš atvilka savu delnu un apjauta, ka šī bijusi pirmā reize, kad viņš pa īstam pieskāries Ellai.

29. nodaļa

Megija pavadīja visjaukāko sestdienas pēcpusdienu savā mūžā. Nupat viņa bija baudījusi vislabāko seksu dzīvē, turklāt ne vienu, bet divas reizes. Divas reizes! Megija skaļi iesmējās, bet tūdaļ uzvilka segu pāri galvai, lai apslāpētu smieklus. “Padomā tikai – Džeks Potss bažījās, vai tikai Derils nav homoseksuāls. Es varētu Džekam pavēstīt labus jaunumus!” Kā izrādās, Derils nebija apsievojies pavisam vienkārša iemesla pēc – darba dēļ visu laiku atrodoties ceļā, viņam tā arī neatlika laika sastapt savas dzīves īsto sievieti. Viņš tikai nesen bija izlēmis apmesties uz pastāvīgu dzīvi Kingsmelfordā, kad turp pārcēlās viņa tēvocis. Derils pastāstīja Megijai, ka abi allaž bijuši ļoti tuvi, jo Derils jau agri zaudējis abus vecākus un Džeks viņam bijis kā tēvs.

Otrā nodalījuma pusē Derils tobrīd dziedāja “Lielo viltnieku”. Viņam bija brīnišķīga balss. Tik seksīga balss, ka pietiktu ar to vien, lai izģērbtu pat mūķeni. Kad Outsas kundze nodēvēja Derilu par estrādes mākslinieku, tā bija tikai puse patiesības. Derils spēja nodziedāt jebkuru dziesmu, kas vien kādam ienāca prātā, bet jo īpaši viņam padevās Fredija Merkūrija imitēšana. Viņš uzstājās visā valstī gan klubos, gan krodziņos. Derils bija parādījis Megijai savus skatuves kostīmus. Viņam pat bija kronis un sarkans apmetnis ar baltu kažokādas apmali. Skatuves tērpus un aksesuārus viņš glabāja atjautīgi iebūvētā skapī laivas otrā galā. Palūdz Derilam izpildīt jebkuru, ne tikai ansambļa Queens dziesmu, un viņš to izdarīs apbrīnojami talantīgi. Derils bija stāstījis viņai, ka dziedājis arī sava drauga sievas bērēs un baznīcā neviena acs nav palikusi sausa. Viņš izpildījis vienu no nelaiķes iemīļotajām dziesmām “Varbūt tā ir paradīze”. Megijai gribējās, kaut viņa būtu atradusies tur un dzirdējusi viņu dziedam. Viņa tad būtu jutusies ārkārtīgi lepna.

Kad Derils stāstīja, ka mitinoties kanālmalā pietauvotā laivā, viņa bija iztēlojusies viscaur mitruma piesūcinātu šaurību un saspiestību, bet “Bohēmiešu rapsodija” bija burvīga kanāla barža, platumā tikai nedaudz pāri diviem metriem, toties garumā tāda, ka tajā atradās vieta gandrīz visam, kas nepieciešams normālā mājā, – dušai, tualetei, nelielai virtuvītei ar kārtīgu plīti un plauktu ēdiena uzsildīšanai, izlietni un ledusskapi. Bija arī veļas mazgājamā mašīna, žāvētājs un televizors ar satelītantenu, bet vislabākā bija cietā kurināmā krāsns, kas izplatīja salonā tik omulīgu siltumu. Paskat, Megija pat zināja, kā dēvēt šo baržas daļu! Kopš iepazīšanās ar Derilu viņa bija iemācījusies ļoti daudz.

“Lielā viltnieka” melodija ieskanējās skaļāk. Viņa novilka segu no sejas un ieraudzīja šaurajā durvju ailā Derilu. Viņš bija kails un rokās turēja paplāti. Dziesma aprāvās. – Grauzdiņi ar sieru un tēja pasniegta, godātā kundze, – viņš pasludināja. – Un tēja ir tieši tāda, kādi vīrieši jums tīk, karsta un stipra!

Megija iesmējās un pavirzījās tā, lai atbrīvotu vietu arī viņam. – Man nešķiet, ka pasaulē atrastos kāds vēl laimīgāks cilvēks par mani, – viņa atzinās un piecēlās sēdus, kautrīgi piesegdama kailumu. Derils jau varēja droši rādīt savu nevainojamo augumu, bet par savējo gan viņa nejutās tik droša.

– Aplam, – viņš iebilda, – jo es esmu vēl daudz, daudz laimīgāks. – Derils noliecās noskūpstīt Megiju un vienlaikus novilka viņai nost segu. – Pārstāj slēpt sevi, – viņš smaidīdams teica. – Bet tagad ķeries klāt, kamēr grauzdiņi nav atdzisuši.

Kāri mielodamās, viņa nosprieda, ka labs sekss vairo izsalkumu, un aizmirsa par savu kailumu. – Man gribētos gan zināt, ko es tādu labu esmu izdarījusi, lai būtu pelnījusi tevi.

Derils pasniedza viņai tējas krūzi. – Kāpēc tu sevi mūždien noniecini? Vai tev nešķiet, ka tieši es neesmu pelnījis tik īpašu cilvēku, kāda esi tu?

– Bet es taču neesmu nekas īpašs. Parasta sieviete.

– Tev derētu biežāk ielūkoties spogulī. Tu esi skaista.

Manuprāt tev tas nav sacīts tik bieži, lai tu pati to pamanītu vai tam noticētu.

– Tev nudien nav visi mājās.

Viņš paraustīja plecus. – Gluži vienkārši tā ir patiesība. Vai esi pārliecināta, ka šovakar netiksi paklausīties mani?

– Es nevaru, Deril, kaut arī ļoti gribētu, bet…

– Vīrs pamanīs, ka tu neesi mājās, – viņš pasteidzās pabeigt teikumu, – jo galdā nebūs vakariņu.

Megijai nepavisam negribējās tērēt runām par Deivu nedaudzās stundas, ko viņiem izdevās pavadīt kopā, bet Derils piespieda viņu to darīt. Viņam riebjoties, ka vīrs Megiju uzskata par pašsaprotamu piedevu savai eksistencei.

– To nevar noliegt, – viņa atzina, – bet šovakar man paredzams kaut kas cits, proti, esmu ielūgta uz ballīti.

– Uz ballīti? Tas man nepatīk! Tur tu vari sastapt citu puisi.

“Kā tas var būt,” Megija brīnījās. “Derils ir greizsirdīgs? Kurš tam ticēs?” – Apsolu, ka tas nenotiks, – viņa mierināja, – tā nebūs tāda ballīte, kā tu domā. Sāksim ar to, ka tur nebūs neviena vīrieša.

Viņa aizdomas tas neizkliedēja. – Vai tā patiešām būs sieviešu ballīte? Tādās es esmu uzstājies ne mazums, tāpēc zinu, cik tās ir bīstamas.

Megija pietvīka. – Runa ir par “Apakšveļas ballīti”, ko rīko manas mammas draudzene.

Derila seja atplauka. – Vai tiešām? Pastāsti kaut ko vairāk!

– Es nekad tādā saietā neesmu bijusi, un man nav ne jausmas, kas tur notiks.