Bet kā? Kā aizlavīties projām, lai netiktu uzdoti jautājumi? Megija jau iepriekšējā vakarā bija dabūjusi dzirdēt pietiekami daudz, kad Lū atveda viņu uz mājām. Paslēpusi savus pirkumus zem mēteļa, Megija uzlavījās augšā, lai nobāztu tos kaut kur tālāk no acīm, tad ielūkojās dzīvojamā istabā, kur Deivs un Brenda skatījās televīziju. – Vai kāds vēlas kaut ko dzeramu? – viņa apvaicājās tik ikdienišķi, it kā vispār nebūtu bijusi projām.

– Deivs jau uztaisīja mums tēju, – Brenda apsūdzošā tonī izmeta. Kad pirms gulētiešanas abas sievietes sastapās kāpņu laukumiņā, Brenda bija teikusi: – Es nudien nesaprotu, kā Deivs piecieš to, ka tu visu laiku pazūdi no mājām izklaidēties. Kārtīgai sievai ne prātā nenāktu pamest savu vīru vienu. Tu uzprasies uz nepatikšanām. Viņš joprojām ir labs ķēriens, un rindām vien sieviešu būtu gatavas šķirties no saviem dzerokļiem, lai tādu dabūtu sev.

“Laipni lūgtas, ņemiet tik ciet,” Megija nodomāja, sākdama slaucīt traukus. “Lai patur arī dzerokļus, zobi būs vajadzīgi sakošanai, kad viņas apjēgs, ka Brenda būs šādas savienības neatņemama daļa.”

Kad virtuve bija sakopta, Megija visbeidzot atļāvās pārbaudīt telefonu. Sirds mazliet salēcās, jo patiešām bija pienākusi vēl viena ziņa. Derils rakstīja: “Vedu Džeku pie Mērijas. Varbūt iegriezīsies?”

Ziņa bija atsūtīta pirms trim stundas ceturkšņiem. Kājām gandrīz neskaroties pie zemes, Megija uzbrāzās augšā, lai paraudzītos pa guļamistabas logu. Derils bija tur, pie Outsas kundzes mājas stāvēja viņa auto! Megija ielūkojās tualetes galdiņa spogulī. “Šausmas! Derils nedrīkst mani ieraudzīt šādā izskatā!” Viņa izlēma paturēt kājās džinsus, bet steigšus norāva veco, noplukušo topiņu, kura vietā izvēlējās piekļāvīgāku un augumam glaimojošāku apģērba gabalu, tad paķēra suku un mēģināja paveikt brīnumu ar saviem matiem. Visbeidzot Megija lika lietā mazliet lūpu spīduma, uzšļāca kaklam smaržas un dziļi ievilka elpu.

“Labi, tagad atliek tikai tiem diviem lejā pavēstīt, ka es pārskriešu pāri ielai pie kaimiņienes.” Viņa paķēra no naktsgaldiņa līdz pusei izlasītu grāmatu un kāpa lejā, kur pat nepūlējās pabāzt galvu dzīvojamā istabā. – Es aizeju uz brītiņu, – Megija priekšnamā uzsauca, – tikai atdošu Outsas kundzei grāmatu.

– Nudien neticami, – norūca Brenda. – Viņa atkal iet projām!

– Cik jauks pārsteigums, Megija, – nopriecājās vecā dāma, atvērusi viņai durvis. – Nāciet iekšā. Jūs nemūžam neticēsiet, kas pie manis ieradies! Džeks ar savu jauko brāļadēlu.

– Ak, es nevēlos traucēt. – Megija izlikās, ka neizlēmīgi mīņājas uz sliekšņa.

Outsas kundze pasmaidīja. – Kādas muļķības, jūs nepavisam netraucēsiet. Es nupat uzliku vārīties tēju. Džek un Deril, palūk, kas atnācis! – Viņa ieveda Megiju viesistabā.

Nevainojami džentlmeniskais Džeks piecēlās no dīvāna un starojoši uzsmaidīja viešņai. – Jauki, jauki, ka atkal tiekamies. – Viņš sirsnīgi pakratīja Megijas roku.

– Kā jums klājas, dārgā?

– Ļoti labi, pateicos.

– Jūs taču atceraties manu brāļadēlu Derilu, vai ne?

Kaut arī sirds sitās kā neprātīga, Megijai izdevās nočukstēt, ka viņa atceroties gan.

Itin kā palēninātā filmā viņai tuvojās Derils ar sveicienam pastieptu roku. Tiklīdz plaukstas saskārās, Megija varētu vai apzvērēt, ka viņus reizē ķer strāvas trieciens. – Sveiki, – Derils teica, – prieks jūs atkal sastapt.

– Man tāpat. – Megija piespieda sevi elpot un cerēja, ka sejā neatspoguļojas viņas patiesās izjūtas, tad negribīgi palaida vaļā Derila roku un pievērsās namamātei. – Es tikai ieskrēju atdot jums grāmatu, O kundze, – viņa paskaidroja.

Namamāte nosodoši paklakšķināja mēli. – Cik reižu man jāatgādina, lai saucat mani par Mēriju? Apsēdieties, es pagatavošu mums visiem pa tasei tējas.

– Man ir labāka ideja, – iejaucās Derils. – Labāk pasēdiet kopā ar Džeku, bet par tēju parūpēsimies mēs abi ar Megiju.

– Brīnišķīga doma. – Džeks aiz elkoņa vadīja veco dāmu uz dīvāna pusi un neklausījās viņas iebildumos. – Paga, Mērija, dari, kā saku! Ļausim jaunajiem mūs apkalpot.

Virtuvē Derils tūdaļ apskāva Megiju tā, ka viņas pēdas mazliet atrāvās no zemes, un skūpstīja tik cieši, ka laupīja pat to elpas mazumiņu, ko viņai bija izdevies ievilkt plaušās. Kamēr viņa rokas slīdēja pāri Megijas augumam, viņas reibstošajā galvā kavējās tikai viena doma: “Cik ļoti man kārojas nomest drānas un likties gultā ar šo vīrieti!” – Man jau šķita, ka tu neatnāksi, – Derils teica, kad viņu lūpas uz mirkli atrāvās, bet tūdaļ viņš piekļāva muti viņas kaklam.

– Es atnācu, tiklīdz izlasīju tavu īsziņu. Es…

Megiju apklusināja nākamais skūpsts, un vīrieša plauksta ieslīdēja zem viņas topiņa. Tiklīdz Megija sajuta viņa pieskāriena siltumu, kāds skaļi ierāva elpu.

Tā nebija viņa.

Arī Derils ne.

Virtuves durvīs stāvēja Outsas kundze, viņas sejā atspoguļojās satraukums un šoks.

– Ingvera riekstiņi, – vecā dāma nočukstēja. – Es… es tikai nācu pateikt, ka ingvera riekstiņi atrodas biskvītu kārbā.

Pēc neveiksmīgās viesošanās Meifīldā Ella remdēja niknumu, slīpēdama sešpadsmit Filam nepieciešamās virtuves mēbeļu durvis. Un tomēr – lai cik sparīgi viņa apstrādāja koku, tas nepalīdzēja atbrīvoties no sašutuma un verdošajām dusmām, kas kūsāja sirdī. Drīzāk otrādi, viņa jutās vēl niknāka, nekā pārbraucot mājās.

Nudien neticami, ka Lorenss bija uzvedies tik drausmīgi. Šķita prātam neaptverami, ka viņa bija pazīstama ar šo vīrieti tik ilgu laiku, bet nezināja, ka viņš ir spējīgs uz tik cietsirdīgu un bērnišķīgu rīcību. Vienīgais labums, ka Lorenss izdarījis viņai pakalpojumu, visbeidzot atklādams savu patieso raksturu. Vairs nepastāvēja dilemma, vai vērts atjaunot attiecības un mēģināt vēlreiz. Nudien, Ellai laimīgā kārtā ir izdevies paglābties. Jāpriecājas vismaz par to.

Tomēr Ella jutās dziļi sāpināta, ka Lorenss izturējies tik rupji pret viņu Eliksijas un jo īpaši Tobija klātbūtnē.

Viņa bija cerējusi, ka Tobijs varbūt varētu piezvanīt, bet līdz šim tas nebija noticis. “Iespējams, ka arī viņš dusmojas uz mani, ja ir noticējis apsūdzībai par Lorensa maldināšanu un satikšanos arī ar citiem vīriešiem. Tādā gadījumā puisis droši vien uzskata, ka drīkst spriest par mani skarbi.” Tas dziļi sarūgtināja un pielēja eļļu viņas niknumam.

Kad visas sešpadsmit bufetes durvis bija noslīpētas un cits darbs neatradās, Ella izdzēsa darbnīcā gaismu, aizslēdza durvis un atgriezās mājā, kur nomazgāja rokas, ielēja sev glāzi vīna, atvēra kraukšķu paciņu – vakariņu tiesai pietiks – un ieslēdza uz virtuves galda novietoto klēpjdatoru. Varbūt Tobijs būs atsūtījis ziņu elektroniskajā pastā.

Tobijs to nebija darījis.

Toties Ītans gan.

“Sveika, Ella!

Tu droši vien nepacietīgi pavalbīsi acis, kad izlasīsi šo, un tad pabrīnīsies par to, vai man patiešām nav nekas labāks, ko darīt, kā vien apgrūtināt tevi. Bēdīgi, bet patiešām nav. Tomēr netiesā mani pārāk bargi, ja man ļoti patīk būt kopā ar tevi vai arī gluži vienkārši uzrakstīt tev e–pasta vēstuli, jo tad es jūtos itin kā tuvāks tev, kaut arī tikai virtuāli. Patlaban man gribas iztēloties tavu reakciju uz šo vēstījumu. Es minēšu… Tu nosodoši šūpo galvu, bet vienlaikus arī smaidi. Vai tā ir pārāk liela pašpaļāvība no manas puses? Ja tā, lai būtu! Ei, vēl viens nosodošs žests? Laikam gan…

Es esmu mājās viens pats, tāpēc gribu “parunāties” ar tevi. Frensīna un Valentīna aizgāja uz kino, lai noskatītos kādu vāju romantisku komēdiju. Protams, man nav ne jausmas, vai filma patiešām ir tik slikta, tomēr nojaušu, ka es krāktu jau pēc dažām minūtēm vai arī gluži vienkārši pamestu kinozāli. Nepārproti, man nav nekas pret romantiku un mīlestību, bet nereāli laimīgu cilvēku vērošana tikai pastiprina sajūtu, cik nelaimīgs…

Labs ir, es saprotu, ka tālāk ne soli. Tu man ieteiksi pārtraukt sūrošanos un mēģināt izstrēbt to putru, ko savā dzīvē esmu ievārījis pats. Vai zini, es apbrīnoju tavu sarežģījumu neapēnoto dzīvi. Kaut nu par savējo es varētu teikt to pašu…

Paklau, būtu gan labi, ja šī saruna neizvērstos tik vienpusīga. Vai tu lieto saziņai skaipu? Ja lieto, iedrukā šo vārdu un patērzēsim. Tas ir, ja tu esi pie datora un vēlies to darīt. Es būšu mājās viens vismaz stundu vai ilgāk.”

Ella uzmeta aci nosūtīšanas laikam; ziņa pienākusi pirms piecpadsmit minūtēm.

“Vai izpildīt Ītana lūgumu? Sasodīts, kāpēc gan ne? Šābrīža noskaņojuma dēļ būs īsti vietā patērzēt ar viņu.”

Viņa atvēra skaipu un iedrukāja Ītana minēto vārdu. “Sveiks, tā esmu es, Ella,” viņa rakstīja. Pēc mirkļa monitora augšējā kreisajā malā sāka lēkāt zīmulīša ikona.

“Sveika tu pati. Kā tev klājas?”

“Briesmīgi nelāga oma!”

“Kāpēc?”

“Garš stāsts.”

“Man laika pietiek.”

Viņa īsi izklāstīja notikušo un pieminēja arī to, kas bija izprovocējis šādu pavērsienu.

“Tu nejoko? Viņš tā rīkojās manis dēļ?”

“Jā.”

“Piedod, man ļoti žēl.”

“Nevajag atvainoties, tā nav tava vaina. Vainīgs ir vienīgi Lorenss.”

“Vai es drīkstu sacīt, ka tev labāk iztikt bez cilvēka, kas uzvedas tik nepieļaujami?”

“Drīksti. Es esmu nonākusi pie tāda paša secinājuma.”

“Godīgi sakot, ja es būtu tā puiša vietā un mēģinātu tevi atkarot, gluži tāpat justos apdraudēts no jebkura potenciāla sāncenša. Oi, tas nebija mājiens, ka esmu potenciāls sāncensis, bet tu jau saproti, ko es ar to gribēju teikt.”

“Tomēr tu taču ieklausītos arī veselā saprāta balsī, vai ne?”

“Saprāta balsī? Nekā tamlīdzīga, es izaicinātu to riebekli uz divkauju! Ar pistolēm rītausmā! Bikses līdz ceļgaliem, volāniem apšūts krekls! Ne vairāk, ne mazāk.”

Ella smējās. “Paldies, ka uzlaboji man omu.”

Ītans mirkli vilcinājās ar atbildi. “Kam tad draugi domāti? Arī tu uzlaboji man omu. Starp citu, paldies par pusdienām vakar, es tiešām jauki pavadīju laiku. Arī šis ir jauki, vai ne?”

“Kas?”

“Mūsu tērzēšana. Vai tev tā nešķiet?”

Ella sāka drukāt atbildi, bet tad viņas pirksti sastinga virs tastatūras. Ītanam taisnība, bija jauki ar kādu virtuāli patērzēt. Turklāt patērzēt ar tādu cilvēku, pret kuru viņa drīkstēja būt godīga un atklāta. Daudzējādā ziņā Ītans bija nevainojams kompanjons, tikai žēl, ka precējies, jo pretējā gadījumā Ellu nemocītu sajūta, ka viņi dara kaut ko neatļautu. Droši vien tieši tāpēc viņa iepriekšējā dienā bija reaģējusi tik saasināti, kad Lorenss pārsteidza viņus dārzā. Nudien smieklīgi, ka šajos modernajos laikos cilvēki tomēr nespēj noticēt, ka heteroseksuāls vīrietis un sieviete var būt tikai draugi bez jebkādiem seksuāla rakstura attiecību zemtekstiem. Lorensa nesaprātīgā greizsirdība to pierādīja pilnā mērā.

Mirkli prātojot, viņa bija spiesta konstatēt, ka arī pati bijusi pārāk kritiski noskaņota, jo – vai tad citādi sākumā viņai tik lielas aizdomas būtu izraisījuši Ītana draudzības piedāvājuma patiesie motīvi? Ja vēl atceras arī dažus visai mulsinošus savu domu un iztēles līkločus… Hmm… vai atkal katliņš kaunina tējkannu, ka tā nokvēpusi?

Pienāca vēl viena ziņa no Ītana. “Vai tu vēl esi turpat?”

“Jā. Gluži vienkārši domāju.”

“Tas izklausās draudīgi. Vai vēlies dalīties ar mani šajās domās?”

“Es prātoju, ka viss būtu daudz vienkāršāk, ja tu nebūtu precējies.”

“Mēs nedarām neko sliktu, tikai runājamies.”

“To es zinu, bet kāpēc man tas tomēr šķiet aplami?”

“Tiešām? Man gan patīk.”

“Tas tāpēc, ka tu esi pieradis krāpt savu sievu.”

“Vai…”

“Piedod, tas bija skarbi, bet… Vai tad nav tā, ka patiesība bieži vien sāpina?”

Sekoja ilga pauze, tikai zīmulīša ikona monitora augšmalā lēkāja šurpu turpu. Visbeidzot pienāca nākamā ziņa. “Labi, ja tu vēlies zināt patiesību, lai tā būtu. Jā, es esmu daudzkārt krāpis savu sievu un izmantojis neskaitāmas sievietes, bet nelepojos ar to. Ella, es gribu, lai tu zini, ka tevi gan es neizmantoju. Tu man patiešām patīc. Taisnību sakot, man tevī patīk itin viss. Jo vairāk laika es pavadu kopā ar tevi, jo vairāk man kārojas būt kopā vēl un vēl. Tā vien šķiet, ka domas par tevi man vairs nekad neiziet no prāta. Es nespēju atcerēties, kad iepriekšējo reizi kāda sieviete būtu atstājusi uz mani tamlīdzīgu iespaidu. Tomēr es cienu un apbrīnoju tevi, tāpēc apmierinos ar draudzību, kaut arī vairāk par visu vēlos mīlēties ar tevi, iepazīt ikvienu tava auguma collu, bet es apzinos, ka par to nevar būt ne runas, un nevēlos tevi kompromitēt, tāpēc priecājos par to, kas mums ir. Gada sākumā es devu sev solījumu “Vairs nekādu sieviešu” un pagaidām turos. Tā, tagad tu zini par mani visu. Vai tev pietiks drosmes un godīguma atbildēt man ar to pašu?”

33. nodaļa

Ella šokēta raudzījās monitorā. Dieva dēļ, ko un kā lai viņa atbild? Domas auļoja kā neprātīgas, bet piepeši viņu iztrūcināja durvju zvans. “Piedod,” viņa uzdrukāja, “kāds ir atnācis.” Diezin vai Ītans tam noticēs.

Outsas kundze joprojām bija satraukta un šokēta, viņas rokas trīcēja, tasīte šķindēja pret apakštasi, tēja šļakstījās pāri malai. Viņa teica: – Man nebija ne jausmas… patiešām… ne jausmas. Ak, Megija, esiet piesardzīga, jūs spēlējaties ar uguni!