Arī Džeks bija šokēts, tomēr izturējās savaldīgāk. – Deril, – viņš bargi teica un piepūta krūtis kā balodis. – Es esmu vienkāršs cilvēks, bet nešaubīgi zinu, kas ir labi, bet kas ne, un tu esi rīkojies slikti, jo Megija ir precēta sieviete. Būtu nekrietni jums turpināt tādā pašā garā. Tas jāpārtrauc.

– Es saprotu, ka tu gribi tikai labu, tēvoc, – Derils skarbi attrauca, – bet tā ir tikai mana un Megijas darīšana. – Viņš satvēra un saspieda Megijas plaukstu.

Asaru pilnām acīm viņa vēlējās, kaut zeme pavērtos un aprītu viņu. Pieķerta tik nepārprotamā situācijā nabaga vecās Outsas kundzes virtuvē… “Kā gan mēs drīkstējām uzvesties tik neapdomīgi un pārdroši?” Megija beidzot līdz mielēm apjauta briesmīgo un kaunpilno patiesību par savu nodarījumu. Viņa bija krāpusi savu vīru, fantazējusi par citu vīrieti. “Kā gan es varēju iedomāties, ka tam visam nav nozīmes? Kā gan es spēju aizmirst, ka esmu sieva un māte, nevis kaut kāda ar seksu apsēsta vieglas uzvedības sieviete?”

Kaunā degošu seju Megija lieliski apzinājās, ka Džekam taisnība – tas jāpārtrauc. Viņa pavēra muti, lai runātu, bet doma, ka viņa vairs nekad neredzēs Derilu, piepeši uzdzina saltus drebuļus. “Vairs nekad nepiedzīvot prieku gaidīt un saņemt viņa īsziņas? Vairs nekad viņu neskūpstīt, nejusties dzīvības pārpilnai un laimīgai? Kā lai atsakās, ja bez Derila manā dzīvē nav nekā brīnišķīga?”

Itin kā nojaušot šīs domas, Derils palaida vaļā Megijas plaukstu un aplika roku ap viņas pleciem. Pieskāriens iedrošināja, un viņa mazliet nomierinājās.

– Paklau, Megija, – Derils klusi ierunājās un pieliecās tik tuvu, ka viņa teju vai aizmirsās un tiecās viņu noskūpstīt, bet laikus attapās un parāva galvu sānis. – Neko nedari un nesaki steigā. Tas attiecas tikai uz mums abiem. Mēs aprunāsimies, kad būsim divatā.

Džeks trokšņaini nokāsējās. – Es šaubos, vai Megijas vīrs tam piekristu.

– Tēvoci Džek, tas neko nedod. Vai tad tu neredzi, cik satriekta ir Megija?

– Tas tiesa, puis, un labāk pavaicā pats sev, kāpēc viņa ir tik satriekta. Tāpēc, ka vismaz vienam no jums abiem ir sirdsapziņa.

Megija stīvi uzslējās kājās. Viņa negribēja kļūt par Derila un tēvoča Džeka ķildas ieganstu. Viņa vispār negribēja būt par ieganstu itin nekam. Viņa gluži vienkārši vēlējās atkal būt tā pati niecība, kas vienmēr bijusi. Tā Megija, kurai neviens nevelta atkārtotu skatienu. Megija, kura vienmēr dara to, ko apkārtējie no viņas gaida.

– Es labāk iešu uz mājām, – viņa teica, nespēdama raudzīties nevienam acīs. “Diezin vai es vēl jebkad saņemšos runāt ar Outsas kundzi. No šī brīža vecā dāma vairs man neuzticēsies, uzskatīs mani par meli un krāpnieci.”

Derils pavadīja viņu līdz ārdurvīm un pieskārās viņas delmam. – Piezvani man rīt, – viņš teica, tad piemetināja, – lūdzu! – Pirmo reizi kopš mirkļa, kad viņus pieķēra skūpstāmies virtuvē, Megija ielūkojās vīrietim sejā un bija satriekta, cik noskumis un sarūgtināts viņš izskatās. Viņa acis, parasti zilas kā vasaras debesis, tagad bija satumsušas kā nakts. Megijas sirds dobji dunēja krūtīs, pār vaigiem ritēja asaras. – Neraudi, – Derils ierunājās atkal. – Būs labi. Viss būs kārtībā, pati redzēsi.

– Es tikai vēlējos būt laimīga, – Megija bēdīgi atzinās. – Savukārt es vēlējos darīt tevi laimīgu. Un joprojām to vēlos. Man ļoti žēl par visu to, ko pateica tēvocis Džeks. Viņš bija pārāk uztraucies.

– Viņš tikai pateica patiesību.

– Bet viņš nesaprot, ko īsti es izjūtu pret tevi. Man šķiet, ka to nesaproti arī tu.

Megija strauji samirkšķināja acis, jo plaksti atkal kļuva smagi no asarām. – Man jāiet, – viņa nočukstēja.

– Neaizmirsti man piezvanīt, tiklīdz rodas tāda iespēja, – Derils atkārtoja, kad Megija atvēra durvis un izgāja laukā saltajā tumsā.

– Es piezvanīšu, – viņa apsolīja, kaut arī zināja, ka to nedarīs. Sākot no šī vakara, neprātam vairs nebūs vietas viņas dzīvē, tai atkal jākļūst tādai, kāda tā bijusi iepriekš.

34. nodaļa

“Kāds” pie ārdurvīm izrādījās Tobijs un Eliksija.

Viņi bija patapinājuši Lorensa Volvo un pirmo reizi ieradās “Smaidu kotedžā” kopā; Tobijs te bija viesojies bieži, bet Eliksija tikai vienu reizi kopā ar tēvu. Tagad brālis un māsa apņēmīgi vērsa pret Ellu uzbrukumu no divām pusēm. Nekad vēl viņa nebija jutusies tik nespējīga aizsargāties vai attaisot savu rīcību. “Te ir darīšana ar jaunības muļķīgo taisnprātību,” viņa sev atgādināja, “jaunieši allaž visu uztver pārāk vienkāršoti. Viņiem eksistē tikai melns un balts, viņi vēl neizprot neskaitāmās pelēko toņu nianses un dzīvi visā tās sarežģītībā.”

Tobijs un Eliksija bija ieradušies ar pārlieku optimistisku cerību, ka spēs panākt, lai Ella maina savu lēmumu. Viņi apgalvoja, ka Lorenss nezinot, kurp abi devušies, un tā esot tikai viņu ideja. Raugi, viņiem neesot vienalga. Viņi raizējoties par savu tēvu, par Ellu, un gribot viņus atkal redzēt kopā.

Eliksijai teju vai neatlika laika ievilkt elpu. – Tētim tu esi vajadzīga. Kopš tu aizgāji, viņš ir briesmīgā stāvoklī. Tev jāpiedod tas, ko viņš tev šodien pateica, viņš tā nemaz nedomāja. Tētis bija satriekts un dusmīgs.

– Es to zinu. – Ellas miers spilgti kontrastēja ar viņas iekšējo satraukumu. Eliksijas uzstājīgie lūgumi bija viņu nogurdinājuši.

– Turklāt tētis bija arī drusku piedzēries, – Tobijs piebalsoja māsai. – Runāja alkohola skurbulis, nevis viņa īstais “es”. Viņš uzvedās kā īsts stulbenis, un ne jau pirmo reizi.

– Tā tas varētu būt, – Ella atzina, – bet viens gan jums abiem jāiegaumē, proti, izteiktu vārdu vairs neatsauksi. Tas ir un paliek izteikts uz visiem laikiem.

To dzirdot, Eliksija otrā telpas malā sastinga. Vismaz pusstundu viņa bija klīdusi pa Ellas šauro dzīvojamo istabu, cilājusi dažādus priekšmetus un likusi tos nost, kur pagadās. Ellai niezēja rokas novietot lietas tām domātajās vietās. Meitenes rīcība kaitināja, radīja apdraudējuma sajūtu. Ella patiešām jutās apdraudēta. Tagad Eliksija atklāti uzlūkoja Ellu. – Vai tu domāji mani, kad to sacīji? – viņa klusi pavaicāja.

– Kā lūdzu?

Nenolaidusi skatienu, Eliksija sarauca pieri, un spriegums sejā piepeši darīja viņu vēl skaistāku. Bāla, nevainojami gluda āda, tumšas, izteiksmīgas acis, ideāls samērīgums vaibstos – bija skaidrs, ka viņa izvērtīsies par satriecošu skaistuli. “Viņai pieskāries eņģelis,” mēdza atkārtot meitenes vecāmāte Dīrdre. – Vai tu apgalvo, ka nekad man nepiedosi lietas, ko es esmu tev kādreiz pateikusi? – viņa jautāja.

Meitenes tiešums līdzinājās tarānam. – Protams, ka es esmu tev piedevusi, – Ella atbildēja.

“Mele”, galvā iečukstējās sīka balstiņa. “Tu gluži vienkārši visus aizvainojumus un sāpinājumus esi sakrājusi un nolikusi maliņā. Esi pedantiski uzskaitījusi ikvienu cietsirdīgi dzēlīgu piezīmi un apvainojumu, tad rūpīgi ievietojusi to visu savā atmiņā, lai vilktu laukā un vērstu pret Eliksiju ikreiz, kad rodas nepieciešamība vainot viņu par to, ka Lorenss nemīl tevi pietiekami. Ja mīlētu, tad taču būtu savaldījis savu meitu, izglābis mūsu attiecības. Tas bija viņa spēkos, tomēr meitu viņš mīlēja vairāk…”

– Protams, ka es esmu tev piedevusi, – Ella atkārtoja, bet sacītais nešķita gana pārliecinošs pat viņai pašai.

– Nenovirzīsimies no galvenā. – Tobija vārdos ieskanējās nepacietība. Tipisks vīrieša domāšanas paraugs, objektīvas loģikas un saprāta autoritatīvā balss. Tobijs paliecās uz priekšu atzveltnes krēslā, kurā bija teju vai ieķīlējies, jo mēbele bija par mazu viņa prāvajam augumam un darīja viņu līdzīgu milzim, kas iespraucies leļļu namiņā. – Ella, nedusmojies uz mani, bet… Vai eksistē patiesības grauds tajā, ko tētis teica? Vai tavā dzīvē ir kāds cits vīrietis?

– Nē! – Ella attrauca, bet sīkā balstiņa nelikās mierā. “Mele! Ja viņš nebūtu precējies, pilnīgi iespējams, ka tev būtu gan cits.” Šī zemapziņas balss tā iztrūcināja Ellu, ka viņa nedomājot izgrūda: – Nudien, Tobij, es esmu šokēta par tavu jautājumu. Jebkurā gadījumā man drīkst būt draugi, ja vien es to vēlos. Likums to neaizliedz. – Puisis izskatījās tik aizvainots par skarbo atbildi, ka teju vai sarāvās kā no sitiena. – Piedod, – Ella turpināja mierīgākā tonī. – Ar to es gribēju sacīt, ka es slepus nesatiekos ne ar vienu, bet vīrietis, ko šeit redzēja jūsu tēvs, bija klients.

– Ja viņš ir tikai klients, kas viņam bija meklējams šeit? – Tagad Eliksija svārstīja rokās Viktorijas laikmeta stikla papīru presi, ko vecāki pērn bija uzdāvinājuši Ellai dzimšanas dienā. Iepriekšējo papīru presi Eliksija bija nometusi uz grīdas. “Viņa to sadauzīja tīšām.” Ak vai, pāridarījumi nekur nebija pagaisuši, tie joprojām spēja ievainot, joprojām atbalsojās sirdī tikpat sāpīgi.

– Viņš atbrauca parunāt par man pasūtīto darbu, – Ella paskaidroja. Meli izspruka pār lūpām tikpat nevērīgi, kā Eliksija no rokas rokā mētāja papīru presi; Ella nespēja novērst no tās acis. Varbūt tas jau atgādina paranoju, bet viņai radās iespaids, ka meitene tā rīkojas tīši, lai tādējādi liktu Ellai noprast: “Ja tu nedarīsi to, ko mēs vēlamies, mums nekas cits neatliks, kā vien izdemolēt tavu šauro mājoklīti.”

Noteikti paranoja.

– Liec nost, Eliksija, – Tobijs aizkaitinātā tonī izmeta, – pati zini, ka reizēm tev viss krīt no rokām laukā.

“Paldies Dievam, ka Tobijs prot lasīt domas!”

– Ella, piedod, ka uzdevu tev to jautājumu, – puisis turpināja, – tikai doma vien, ka tu satiecies ar citu vīrieti, dara tēti traku no greizsirdības. Manuprāt, viņš ir mazliet par vēlu nācis pie prāta un apjēdzis, ko īsti tu viņam nozīmē, bet varbūt tomēr tu varētu dot viņam vēl vienu iespēju? Kā būtu, ja tu padusmotos vēl dažas dienas, lai pārmācītu viņu, bet pēc tam piedotu? Vai tas tev būtu tik grūti?

– Nav runa par manu vēlēšanos kādu pārmācīt, – Ella iebilda, – drīzāk jājautā, vai mēs joprojām mīlam viens otru.

– Tu viņu mīlēji, es zinu. Kas ir mainījies?

Tobija sejas izteiksme bija tik nopietna, tik aizkustinoši sāpīga, ka Ella bija spiesta novērsties. “Mainījies ir itin viss,” viņa domāja. Tad viņa piespieda sevi atkal paraudzīties uz Tobiju un piepeši redzēja savā priekšā nevis jaunu, atlētiska auguma vīrieti, bet to bēdīgo puisi, kāds viņš bija pirms septiņiem gadiem. Trauslu, labsirdīgu puisi, par kuru Ella bija solījusi rūpēties un kuru nozvērējās sargāt no visām sirdssāpēm, ja vien tas būs viņas spēkos.

Eliksija, paklausījusi brālim un nolikusi presi, atkrita dīvānā blakus Ellai un tad noliecās pie savas audekla plecu somas, kas bija pamesta uz grīdas. Parakņājusies tajā, viņa izņēma laukā sainīti tādā pašā papīrā kā Lorensa dāvana.

– Šī domāta tev, – viņa teica. – Es gribēju pateikties par… tu jau zini, par tavu palīdzību, kad man tā bija nepieciešama. Tu to nebūtu darījusi, ja tev nerūpētu tas, kas notiek ar mani. – Viņa pameta mulsu skatienu uz brāli, tad no jauna pievērsās Ellai. – Ir jau labi, Tobijs visu zina. – Eliksija iespieda sainīti Ellai rokās. – Ver vaļā! Es ceru, ka tev patiks, – viņa mudināja.

Ella rūpīgi attina iesaiņojuma papīru un ieraudzīja pašdarinātu fotogrāfijas ietvaru, tieši tādu pašu, kādu Eliksija bija uzdāvinājusi tēvam. Tajā ievietotais attēls bija klasisks ģimenes uzņēmums – Lorenss un Ella, Tobijs un Eliksija. Nesmaidīja vienīgi meitene. Ella atcerējās, ka fotografēja Lorensa tēvs Meifīldas nama dārzā un meitene bija sūrojusies, ka nespējot smaidīt, ja saule žilbina acis.

Saviļņojumā Ellas acis pieplūda asarām. Abi Lorensa bērni bija ieradušies, jo mīlēja savu tēvu un vēlējās, lai viņš būtu laimīgs. Viņi no sirds ticēja, ka Ella spēj darīt Lorensu laimīgu. Pavisam vienkārši.

“Ja nu viņiem taisnība, ja nu es patiešām spēju darīt Lorensu laimīgu un tādējādi iegūt laimi arī pati?”

35. nodaļa

Bija Lielā piektdiena. Ebersoha un tās apkārtne bija cilvēku pilna, visi ieradušies pavadīt te Lieldienu brīvdienas. Ceļi bija pārblīvēti pilnpiedziņas automašīnām, kas lepojas ar personalizētām numura zīmēm un treileriem, kas ved šurp laivas un ūdensslēpes. Kad spēkrati nokļuva līdz pludmalei un stāpelim, sāka virmot kaislības, jo uztrauktas sievietes, kam uz acīm ir saulesbrilles ar pārāk lieliem stikliem, bet kājās dizaineru zīmolu gumijas sandales, bezcerīgi neapjēdza aizkaitināto vīru izkliegtas pavēles, kam vajadzēja palīdzēt iedabūt peldlīdzekļus ūdenī. Šo izrādi vēroja gan tie pašapmierinātie ļaudis, kas jau bija tikuši galā ar minēto uzdevumu, gan Ītanam līdzīgie, kam nebija laivu, ar ko dižoties, bet kuri gluži vienkārši cerēja gūt piekrastē mazliet miera un klusuma.

“Diemžēl cerības ir vājas,” Ītans nodomāja, iedzinis zemē pēdējo kārti košam aizslietnim, kura uzdevums bija aizsargāt viņa sievu un meitu no postoša, kaut arī neesoša vēja. Frensīnai allaž bija grūti izlaipot starp vēlēšanos pasargāt sevi no apgrūtinošiem dabas elementiem un būt saskatāmai, jo te taču bija Ebersoha, izslavēta arī kā Češīra pie jūras, kur izmet enkuru grāfistes sabiedrības krējuma eskadras. Līdz šim Ītans bija pamanījis piecas attāli pazīstamas ģimenes – divu Valentīnas skolasbiedru vecākus, viņas ortodontu ar sievu un divus pārus, kuru vārdus nebija iespējams atcerēties, bet sejas šķita kaut kur redzētas.