“Priežu kotedža” bija nopirkta pirms trim nedēļām, un šī bija pirmā reize, kad ģimene ieradās atpūsties savā jaunajā īpašumā. Frensīnas iznīcinošā tērēšanās kāre negrasījās apsīkt, gluži otrādi, tā nevaldāmi pieņēmās spēkā. Viņa jau bija samaksājusi veselu bagātību par mēbelēm un, viņasprāt, pamatvajadzībām, kā arī sameklējusi arhitektu, kuram bija uzdots uzsvaidzināt šo jaunieguvumu. Dievs vien zina, kur viņa grasījās atrast naudu iecerētajām pārbūvēm.

It kā ar to visu vēl nepietiktu, sievas vecāki dzīvoja tikai divsimt jardus tālāk, bet pēcpusdienā viesos ieradīsies Pekstoni. Tovakar Frensīna rīkoja jautru zivju un ceptu kartupeļu ballīti. “Dīvaini gan, mājās viņa labāk upurētu aci, nekā mielotos ar tik parastu ēdienu, toties Ebersohā viņai tas šķita gluži pieņemami. Varbūt viņai likās interesanti atdarināt Mariju Antuaneti, kam Versaļas dārzos patika tēlot zemnieci?” Ītans iztēlojās sievu iesaucamies: “Ak, cik jocīgi ir ēst vienkāršo cilvēku pārtiku!” Tā nebija tikai sagadīšanās, ka Frensīna mainīja savu nostāju, jo veikals, kurā tirgoja šīs maltītes, piederēja kādam pārbēdzējam no Česteras un bija pieminēts žurnālā “Češīras Dzīve”, kad ieguva godalgu par šajā apvidū vislabākajām zivīm ar kartupeļiem. Cik nu Ītans zināja, cenas veikalā bija tik astronomiski augstas, ka neviens saprātīgs vietējais tur neiepirkās.

Izpildījis savu pienākumu un uzstādījis aizslietni, Ītans atlaidās sauļošanās krēslā. Šī visnotaļ tradicionālā mēbele bija izgatavota no koka un svītraina audekla; līdzīgus krēslus viņš atcerējās no bērnības. Kaut arī dizains bija tik nepretenciozs, ka pat atsauca atmiņā neskaitāmus puikas gadu kautiņus, tā rāmis bija taisīts no cietkoksnes, bet audekla daļas no nebalinātas kokvilnas, un šī iemesla pēc veikals, kurā Frensīna bija tos iegādājusies, atļāvās prasīt par krēslu gandrīz deviņdesmit mārciņas. Nekaunība – deviņdesmit par sauļošanās krēslu! Pasaule patiešām juka prātā.

– Ītan, es esmu atstājusi automašīnā savu žurnālu.

“Un ko tu gribi no manis?” Ītans klusībā attrauca un pat nepakustējās.

Tad Frensīnas balsī ieskanējās glaimīgi toņi; viņasprāt, tas līdzēs panākt savu. – Lūdzu, varbūt tu varētu man atnest to žurnālu? Laikam es atstāju to uz sēdekļa.

Sākumā Ītans grasījās iedot viņai auto atslēgas, bet tad pārdomāja. “Labāk taču ar dibinātu ieganstu paklaiņot apkārt, nevis sēdēt šeit un izlikties, ka nepavisam negarlaikojas līdz nāvei.”

– Ja jau esmu piecēlies, varbūt varu atnest vēl kaut ko? – viņš apvaicājās. – Valentīna, vai tu neko neesi aizmirsusi? Varbūt gribi saldējumu?

Pēc Frensīnas skatiena varēja nospriest, ka Ītans nule piedāvājis ierakt savu meitu smiltīs. – Vai tu vispār apjēdz, cik daudz kaloriju ir saldējumā?

– Tādā gadījumā es to uzskatu par atteikšanos. Valentīna? Tu arī skaiti kalorijas?

Meita neatbildēja. Viņa manīgi sakārtoja savu bikini un vēroja puskailu, pinkaini noaugušu puisi ar rugājiem klātu zodu, kas tobrīd veikliem soļiem pagāja viņiem garām. Jaunekļa šorti sniedzās krietni zem ceļgaliem, un viņš atgādināja idiotisko personāžu no “Skūbija Dū” filmām, tikai augums likās veidots mazliet labāk.

“Vai šo Valentīna uzskatītu par labu ķērienu? Tādu ķērienu, kas izdaiļotu viņas dienu? Toties neko nekait uzņemt kalorijas no pārspīlēti dārgām zivīm un kartupeļiem, kas pirkti modernā ēdienveikalā,” Ītans prātoja, kamēr pa liedagu un smilšu kāpām soļoja turp, kur bija atstājis savu auto.

Tagad stāvvieta bija transportlīdzekļu pārpildīta. Kāds tur brīnums, ja meteorologi vienā mutē solīja karstas Lieldienu brīvdienas. Šoreiz prognozes bija trāpījušas desmitniekā. Šī iemesla pēc visa pasaule un Ītana sieva bija traukusies uz tuvāko pludmali. Atgriešanās mājās gan kļūs par īstu murgu, jo šosejas būs pārblīvētas līdz nejēdzībai.

Kaut kāds nevērīgs stulbenis bija novietojis savu bezgaumīgi spilgti izkrāsoto dzīvojamo furgonu tik tuvu Ītana auto, ka bija velnišķīgi grūti atvērt pasažiera puses durvis. Ar pūlēm aizsniedzies līdz Frensīnas žurnālam, mājas iekārtošanas tematiem veltītam glancētam izdevumam, viņš atkal aizslēdza auto.

Atpakaļceļā Ītans piepeši gausināja soli. Kāpēc tā steigties? Viņš piegāja pie kioska un nopirka dubultlielu saldējuma porciju ar šokolādes pārslām, tad aiz pludmales būdām uzmeklēja augstāk kāpās mierīgu vietiņu un apsēdās saules sakarsētā zāles laukumiņā, nometa no kājām audekla kurpes un tīksmi izbaudīja šo brīdi. Attālāk saulē vizuļoja jūra, gaisu pildīja asa sāls smarža. Ītanam vienmēr bija paticis uzturēties pie jūras. Viņu priecēja plašums, ūdeņu dāvātā brīvības sajūta un bezgalīgi dziļās debesis.

Kāpās viņa tuvumā nemanīja neviena cilvēka, tikai virs galvas skaidrajās debesīs riņķoja kaijas. Bija labi. Ne pirmo reizi pēdējā laikā prātā ienāca doma: “Kā tas būtu – gluži vienkārši pazust un sākt jaunu dzīvi citā vietā, pieņemt sev citu identitāti? Vai tas būtu ļoti grūti?”

Droši vien pat pārāk grūti. Viņš domāja par to pāri, kas bija inscenējis vīra bojāeju kanoe braucienā. Viņš tā nerīkotos, jo nespēja nelikties zinis par saviem pienākumiem. Šo viņa rakstura šķautni Ella bija uzminējusi nemaldīgi.

Viņš nebija sastapis Ellu kopš “Smaidu kotedžā” pavadītās pēcpusdienas. Divas dienas pēc tam Ītans bija lidojis uz Pakistānu, lai tur iepazītos ar kādu rūpnīcu, kas varētu piegādāt pledus un spilvenus ziemas kolekcijai. Tomēr šis ceļojums izrādījās neauglīgs, jo tuvējā viesnīcā notika teroristu uzbrukums, un Ītans nosprieda, ka risks ir pārāk liels, lai tur veidotu biznesu. Lai visu padarītu vēl ļaunāku, atpakaļceļā viņš bija saķēris nejauku vēdera vīrusu un atlikušo nedēļas daļu pavadīja gultā. Būtu gan vajadzējis saņemties un apmeklēt ārstus, tomēr Ītans jutās pārāk nelāgi un piedevām vēl bija zaudējis vairāk par sešiem kilogramiem svara. Tomēr viņš atlaba tieši laikā, lai apmeklētu tirdzniecības izstādi Herogeitā.

Ītans bija prātojis, ka derētu uzaicināt sev līdzi Ellu – viss būtu gluži nevainīgi, atsevišķas istabas, pat atsevišķas viesnīcas, ja viņa tā vēlētos, – tomēr pietrūka drosmes izteikt šādu priekšlikumu. Turklāt tirdzniecības izstādes aprija milzum daudz laika, un kopā pavadītie brīži būtu gaužām skopi. Atgriezies Ītans bija aizsūtījis īsziņu un saņēmis atbildi, ka viņa atrodas Kenterberijā, lai izpildītu pasūtījumu pastāvīgajam klientam, kas nesen pārcēlies turp no Češīras. Sekoja Ītana nākamā īsziņa: “Man tevis pietrūkst.” Ella neatbildēja. Laikam jau viņš bija atklājis pārāk daudz tajā vakarā, kad viņi tērzēja tiešsaistē. Tobrīd Ītans apzinājās risku, tomēr jutās spiests to darīt, jo vēlējās, lai Ella zina, cik nozīmīga viņam kļuvusi.

Kamēr Ella nebija pieminējusi Ītana ārkārtīgi saasināto atbildības sajūtu, viņš pats par to nekad nebija domājis. Varbūt tāpēc, ka šādiem prātojumiem allaž pietrūka laika, jo viņš daudz un smagi strādāja, lai līdzinātos savam tēvam.

Agrā bērnībā Ītans bija dziļi pieķēries šim jautrības un smieklu pilnajam vīram. Viņš bija dievinājis tēvu, kurš dēvēja Ītanu par savu protežē. Bērnam bija šķitis, ka tēvs var un spēj visu, ir Supermens un Betmens vienā personā.

Protams, tēvs bija nevis supervaronis, bet tikpat neaizsargāts pret dzīves triecieniem kā jebkurš cits, un tas kļuva skaidrs, kad tēvs nomira, atstājis savu ģimeni pilnīgi izputinātu.

Tēvu pieveica plaušu vēzis. Viņš visu mūžu daudz smēķēja un neņēma vērā ārstu padomus. Atšķirībā no mūsdienām, tolaik smēķēšana netika uzskatīta par nežēlīgu slepkavu, tomēr viņš nebija uzklausījis gluži pamatotos brīdinājumus. Ītans nekad nebija aizrāvies ar cigaretēm, nebija pat mēģinājis ievilkt dūmu. Kad vien pusaudža gados kāds to piedāvāja, Ītans atcerējās tēvu slimnīcas gultā, iztēlojās viņa izkaltušo ķermeni un sakritušos vaigus, pelnu pelēko seju, ko sedz skābekļa maska, dzirdēja gārdzošo un svelpjošo elpu, kad viņš ar pūlēm bija piekodinājis Ītanam rūpēties par māti un māsu.

Tēvs izmisīgi vēlējās izdabūt no viņa šo solījumu.

Smēķēšana Ītanu nekad nebija vilinājusi.

Gluži aplamā kārtā šo netikumu drīz pēc bērēm piesavinājās māte, jo tas, raugi, nomierinot viņai nervus. Māte pēc tam itin kā nervu nomierināšanas labad bija darījusi vēl daudz ko citu. – Man jādzīvo, – viņa bija uzkliegusi Ītanam, kurš ielaidās ķildā par kārtējo vīrieti, ko atrada mātes gultā, no rīta posdamies uz skolu. – Tavs tēvs arī negribētu, lai es ieslēdzos četrās sienās un leju asaras par viņu, – māte bija teikusi un atgādinājusi Ītana solījumu rūpēties par ģimeni.

Ītans bija uzturējis māti un māsu līdz brīdim, kad apprecējās ar Frensīnu. Tad viss mainījās, jo sieva niknojās, kad uzzināja, cik daudz naudas viņš abām atdod. – Tagad tev ir citas prioritātes, – viņa sirdījās. – Izvēlies! Tava māte un māsa vai es.

Oficiāli viņš bija pārtraucis dot naudu, tomēr palaikam māte zvanīja un sūrojās par savām neveiksmēm, un Ītans nodrošināja viņu ar visu nepieciešamo, līdz atklāja, ka māte un māsa viņu apzog. Māsa bija viltojusi uz čekiem viņa parakstu. Ītans muļķīgā kārtā nebija pat pamanījis, ka čeku grāmatiņa pazudusi un abas gandrīz pilnīgi iztukšojušas viņa personisko bankas kontu. Frensīna sacēla traci un solīja iesaistīt lietā policiju. Kaut arī Ītanam tas bija briesmīgs trieciens – kā gan viņa tuvākie cilvēki spēja tā rīkoties pēc visa, kas bija darīts viņu labā? – viņš pierunāja Frensīnu nevērsties policijā, jo nevēlējās pakļaut māti un māsu tik smagam pārbaudījumam. Tas gluži vienkārši nešķita pareizi.

Tas notika pirms astoņiem gadiem, un kopš tā laika Ītans zināja tikai to, ka abas devušās projām. Prātīgi jau tas nebija, tomēr palaikam Ītans joprojām jutās par viņām atbildīgs. “Ko par notikušo sacītu tēvs? Vai viņš uzskatītu, ka es neesmu izpildījis solījumu?”

Kad saldējums bija apēsts, viņš negribīgi piecēlās kājās. Frensīna gribēja lasīt savu žurnālu. Lai Dievs žēlīgs, ja kāds viņai lika pagaidīt!

Piepeši Ītanu pārņēma savāda sajūta. Jocīgā kārtā pēc ierašanās Ebersohā tas notika jau otro reizi. Skaidrs, ka tā bija tikai iztēles rotaļa. Vēlmes izraisīta iztēles rotaļa, jo gribējās, lai Ella atrastos līdzās, tāpēc gluži svešai sievietei tika piešķirti viņas vaibsti. Tomēr attālāk pie ūdens malas stāvēja sieviete, kam piemita kaut kas vairāk par gaistošu līdzību Ellai, te bija runa par viņai vien raksturīgo stāju un kustībām.

36. nodaļa

Viņi bija atgriezušies no pludmales.

Eliksija, šī muļķa meitene, bija atteikusies lietot sauļošanās krēmu, jo apgalvoja, ka šajā gadalaikā saule vēl neesot tik karsta, bet tagad žēlojās, ka mugura un pleci smeldz. Ādas piesārtums liecināja, ka ļaunākais vēl bija priekšā.

– Varbūt tu ieietu dušā, bet es pēc tam ieziestu tevi ar pēcsauļošanās losjonu, – Ella ierosināja, bet apvaldīja vēlēšanos piebilst: “Ko es tev teicu?” Tobijs gan nedomāja klusēt.

– Tu nu gan esi čīkstule, Eliksij. Vai tad Ella tev nepiedāvāja pretapdeguma krēmu? – Tobijs piedūrās māsas plecam. – Au! – Viņš uzpūta pirkstam, it kā būtu apdedzinājies.

– Nepieskaries man! – Eliksija uzkliedza.

Puisis pasmīnēja. – Es tikai vēršu uzmanību uz to, kas pat muļķim skaidrs. Tu nekad neuzklausi prātīgu padomu. Bet… vai tad tas ir kāds jaunums?

– Neesi cietsirdīgs, Tobij, – Ella saudzīgi noteica.

– Liec māsu mierā, viņai sāp.

– Kuram šeit sāp?

Jautājumu uzdeva Lorenss, kurš tobrīd nāca lejā pa priežkoka pakāpieniem, kas veda tieši mājas dzīvojamā un virtuves zonā.

– Tobijam. – Eliksija iezvēla brālim un, izvairījusies no viņa rokas, izmijās ar tēvu kāpnēs. – Es iešu dušā! – viņa uzsauca. – Un izlietošu arī Tobija daļu karstā ūdens!

– Ģimeniska saskaņa, ko citu piebilst, – Tobijs teica, kad Eliksija bija trokšņaini skrējusi augšā. – Ko mēs šovakar ēdīsim, tēt?

– Kā būtu ar zivi un kartupeļiem? Džontijs un Fiona teica, ka ciematā esot atvērta jauna un laba tirgotava.

– Tas der.

– Ella, ko tu par to saki? – apvaicājās Lorenss, kurš nemitīgi izrādīja gādību un visvisādi centās izpatikt Ellai.

– Neko labāku es nespēju ne iedomāties, – viņa atbildēja.

– Lieliski, tātad izlemts. – Lorenss šķita atvieglots, itin kā nule būtu veiksmīgi izlēcis caur vēl vienu degošu stīpu. Ellai gribējās teikt, lai viņš nomierinās un pārstāj raizēties par viņas labsajūtu. Radās iespaids, ka Lorenss pastāvīgi mēģina atvainoties. Viņš bija atzinis, ka pēc savas nejēdzīgās uzvedības dzimšanas dienā viņam esot ļoti daudz iemeslu nožēlai.

Tobijs bija ierosinājis, lai Ella un Lorenss pirms vakariņām dodas kaut ko iedzert. Pēc ierašanās Ebersohā šis bija pirmais brīdis, ko viņi pavadīja divatā.

Kamēr Lorenss devās pēc dzērieniem, Ella ieņēma pēdējo brīvo galdiņu uz krodziņa terases, no kuras pavērās skats uz ciemata galveno ielu. Laiks joprojām bija pārsteidzoši silts, un bija patīkami sēdēt laukā, lai baudītu vakara sauli. “Izmantot jauku laiku briti prot vislabāk,” viņa nodomāja. “Mēs grābjam ciet katru saulainu brītiņu un izbaudām to līdz pēdējam. Tieši to patlaban dara visi, kas atrodas uz pārpilnās terases, ja spriež pēc saules nobrūninātajām sejām, smiekliem un tērzēšanas. Un kāpēc gan ne? Kāpēc netvert laimes iespēju, kad vien rodas tāda iespēja? Vai to patlaban nedaru arī es?”