Pēc tam, kad bērni bija lūguši piedot tēvam un viņa apsolīja padomāt, Lorenss atsūtīja neprātīgi izšķērdīgu ziedu pušķi. Tas bija tik liels, ka kurjerei nācās komiski nopūlēties, lai to noturētu rokās, bet Ella ar grūtībām iedabūja puķes iekšā pa ārdurvīm.

“Mani dziļi sāpina tas, ko es tev pateicu,” vēstīja klāt pieliktajā kartītē Lorensa uzmestie vārdi. “Es esmu sevi neiedomājami apkaunojis. Vai būs iespējams to kaut kā vērst par labu? Saki, un es visu izdarīšu.”

“Pārstāj sūtīt man puķes!” Ellai gribējās uzrakstīt atbildi, bet tā viņa, protams, nerīkojās. Vakarā viņa piezvanīja Lorensam un ierosināja nākamajā dienā vakariņot kopā, lai visu pārrunātu. Lorensa balsī ietrīsējās trausla cerība, ka viss vēl nav zaudēts, ka joprojām pastāv iespēja izpelnīties piedošanu. Vārgā cerība izpaudās arī vīrieša saspringtajā sejā, kad viņi sēdēja viens otram pretī pie restorāna galdiņa, un tāpat neveiklajos mēģinājumos uzsākt sarunu. Viņa pārdzīvojumi neaizkustinātu tikai tādu, kam sirds vietā akmens, tāpēc Ella, nespēdama ilgāk izturēt viņa ciešanas, paliecās uz priekšu un pieskārās vīrieša delnas locītavai. – Lorens, ir jau labi, vairs nemoki sevi. Es neierados tāpēc, lai liktu tev justies vēl ļaunāk. Ir skaidrs, ka tu nožēlo izdarīto, tāpēc izliksimies, ka nekas nav noticis, ja vien tu apsoli vairs nekad neizturēties pret mani tik cietsirdīgi.

Lorenss uz mirkli pievēra acis, tad pirmo reizi ieskatījās viņai tieši sejā. – Es neesmu tevi pelnījis.

– Tas tiesa, neesi. – Ella smaidīja. – Tāpēc izturies jauki pret mani. – Viņa runāja vieglā tonī, kas kontrastēja ar sāpīgo piesmakumu Lorensa balsī.

Viņš pasniedzās pāri galdiņam un satvēra Ellas plaukstas savējās. – Varbūt mani pēdējā gada laikā ir nomocījusi pusmūža krīze, un tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es spēju piedāvāt, lai izskaidrotu savu nejēdzīgo uzvedību, bet es tevi mīlu, Ella. Es mīlu tevi no visas sirds un nekad vairs nevēlos būt šķirts no tevis. Piedod, ka man bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai to apjēgtu.

Ellas sirdī uzbangoja spējš maigas mīlestības vilnis, un viņa atbildēja vīrieša roku spiedienam. – Es priecājos, ka tu beidzot esi to sapratis, – viņa klusi noteica.

Tagad viņi bija ieradušies brīvdienās, gluži kā senajos laikos, tikai šī reize bija daudz labāka. Eliksijas viedoklis par Ellu bija diametrāli mainījies, un tas izteica visu. Ja Eliksija pirms septiņiem gadiem būtu samierinājusies ar tēva iemīlēšanos, viņi varētu dzīvot ļoti laimīgi. Tomēr veci paradumi ir grūti iznīdējami, un Ellai bieži vien lika saspringt viens otrs Eliksijas skatiens vai izmests vārds, un viņa teju vai aizturētu elpu gaidīja, ka sekos ierastās dzēlības. Nekas nenotika, un Eliksija patiešām šķita mainījusies.

Ella joprojām nebija pārcēlusies atpakaļ uz Meifīldu, pat ne reizes nebija nakšņojusi pie Lorensa, tomēr tur zināmā mērā bija vainojams viņas darbs. Nedēļu nostrādājusi Kenterberijā, Ella izmantoja izdevību apciemot savus vecākus Safolkā, bet pēc tam aizbrauca paviesoties savas māsas jaunajā mājā Linkolnā, uz kurieni nesen darbā bija pārcelts viņas vīrs Endijs. Ella bija neplānoti pagarinājusi viesošanos, jo Ketrina lūdza piešķirt pēdējo slīpējumu nesen pārkrāsotajai virtuvei. Ella patīkami pavadīja laiku māsas sabiedrībā, pat saņēma drosmi un pastāstīja viņai par pēdējiem notikumiem ar Lorensu. Ketrinas reakcija bija paredzami sāja, bet piepeši viņa smaidīdama pavēstīja, ka arī pašai esot lieliska ziņa – viņa un Endijs nesen uzzinājuši, ka ģimenē gaidāms pieaugums. Ellai tas tika pavēstīts pirmajai. Šī ziņa izdevīgā kārtā aizbīdīja Ellas jaunumus otrajā plānā.

Kamēr viņa uzturējās Linkolnā, piezvanīja Lorenss, lai pateiktu, ka viņa senie draugi Džontijs un Fiona piedāvājot Lieldienas pavadīt viņu brīvdienu mājā Ebersohā, un lūdza Ellu piebiedroties viņam un abiem bērniem. Ellai gluži labi patika doma, ka viņi pavadīs vairākas dienas kopā, bet teritorija būs neitrāla, jo ar Meifīldu viņai saistījās pārāk sūras atmiņas. Pagaidām viss ritēja gludi, un Ella sāka prātot, ka Lorenss varbūt piekristu pārdot Meifīldu, lai viņi varētu uzsākt kopīgu dzīvi citur. Tikai… “Kā šādu ideju uztvertu Eliksija?”

Pirmo reizi pēc šķiršanās Ella un Lorenss iepriekšējo nakti bija pavadījuši kopā. Gulēšana viņa apskāvienos bija dāvājusi vienlaikus ierastas un savādi neierastas sajūtas, turklāt sākumā arī zināmu neveiklību. Sienas papīra plānumā un komiski čīkstošā gulta drīz vien viņus sasmīdināja; bija skaidrs, ka par mīlēšanos nevar būt ne runas. Tomēr tas nešķita svarīgi, viņiem pietika ar intimitāti, ko dāvāja vienam otra tuvums. Tas itin kā pārvilka svītru visam agrāk nodarītajam ļaunumam. Ellu nomāca tikai tas, ka viņa lāgā nespēja aizmigt, jo smadzenes atteicās nomierināties. Radās sajūta, ka viņas ķermenim vajadzīgs laiks, lai no jauna pierastu un vairs nemanītu Lorensa regulāro grozīšanos miegā. Viņa jau bija aizmirsusi, cik nemierīgi šis vīrietis guļ.

Torīt Ella gultā bija pamodusies viena, bet pēc mirkļa Lorenss ienesa brokastu paplāti ar kafiju un grauzdiņu. Ieslīdējis zem segas, viņš noskūpstīja Ellu uz pieres. – Kā tev patiktu brokastis gultā katru rītu?

– Katru rītu?

– Nu labi, – viņš pasmaidīja, – tik bieži, cik tas praktiski būs iespējams.

“Tā nu ir,” Ella nodomāja, ar skatienu pavadīdama vaļēju Porsche, kas aizbrāzās garām, skaļi dārdinot mūziku, “romantikai jāsakņojas ikdienas dzīvē.” Viņa patiešām bija praktiskas dabas cilvēks, kam cerības un vēlēšanās cieši saistītas ar reālo dzīvi. Ellai nebija laika nodoties sentimentam, turklāt tas viņu mulsināja. Jaunībā viņa bija draudzējusies ar puisi, kas veltīja viņai dzejoļus. Ļoti sliktus dzejoļus. Vēl ļaunāk, viņš katrā ziņā vēlējās savus garadarbus lasīt priekšā skaļi. Vienā šādā reizē Ella izprovocēja puisi uz seksu, lai piespiestu viņu apklust. Tā izrādījās kļūda; kopš tā laika viņš uzskatīja, ka pietiek ar dažām šerminoši sliktām vārsmām, lai radītu vajadzīgo noskaņu un alkas mīlēties. Var jau būt, ka ne tik pragmatiski noskaņota sieviete justos aizkustināta, bet Ella tāda nebija. Arī Ītans bija teicis, ka viņa esot viena no praktiskākajām sievietēm, ko viņš pazīstot.

Pēdējais, ko viņa saņēma no Ītana, bija īsziņa, ka viņam pietrūkstot Ellas. Tobrīd viņa jau bija atjaunojusi attiecības ar Lorensu, tāpēc neatbildējusi izdzēsa šo ziņu. Pēc tērzēšanas tiešsaistē un Ītana atzīšanās, ka vairāk par visu viņam griboties mīlēties ar Ellu un iepazīt ikvienu viņas ķermeņa collu, viņas attieksme pret šo vīrieti bija mainījusies. Citādi nemaz nevarēja būt.

Tiesa gan, uz brīdi viņai bija glaimojuši šie vārdi, tie pat izraisīja pacilātību, bet tad sevi lika manīt aizkaitinājums. Radās sajūta, ka šis vīrietis ir viņu izmuļķojis. Zināms cinisms viņas raksturā pat vedināja uz domām, vai Ītans nav iecerējis šādu spēlīti jau no paša sākuma – vispirms piedāvāt draudzību, bet pēc tam, kad viņa zaudējusi modrību, izdarīt galveno savu gājienu. Tomēr viņai gribējās ticēt, ka Ītanam piemīt vairāk godaprāta un viņa jūtas pakāpeniski mainījušās.

Turklāt diezin vai Ella drīkstēja izrādīt sašutumu, ja Ītans bija modinājis viņā vienu otru ne visai piedienīgu vēlmi.

Skaties, no kuras puses gribi, bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka viņa nespēs draudzēties ar precētu vīrieti, kurš atklāti atzinies, ka vēlas mīlēties ar viņu. Tas draudēja ar nepatikšanām, un tās Ellai nepavisam nebija vajadzīgas. “Ja Ītans mēģinās vēlreiz sazināties ar mani, es salikšu visus punktus uz “i”. Ja es viņam neesmu vienaldzīga, Ītans sapratīs. Savā ziņā jau ir mazliet žēl, ka šim vīrietim nepaliek neviena paša uzticama drauga, tomēr tā ir Ītana, nevis mana problēma.”

Viņas prioritātes bija mainījušās, vissvarīgāk tagad šķita nedarīt neko tādu, kas sarūgtina Lorensu. Ja viņi vēlas izveidot noturīgas attiecības un kopīgu nākotni, par kuru savulaik tik daudz sapņots, ir jāsāk viss no sākuma un jābūt absolūti godīgiem vienam pret otru. Šajā jautājumā Ella bija izteikusies nepārprotami, un tas lika viņiem vēlreiz pārrunāt iemeslus, kālab iepriekš viss nogājis tik greizi. Kad Lorenss atzina, ka rīkojies absolūti aplami un pats vainojams visā, kas saistās ar konfliktiem Eliksijas dēļ, toties apņēmās vairs nekad nepieļaut kaut ko tamlīdzīgu, Ella jutās aizkustināta līdz asarām. Tieši tādus vārdus viņa savulaik bija izmisīgi ilgojusies dzirdēt, un tagad saprata, ka viss būs labi un viņi spēs virzīties uz priekšu, ja rēķini ar pagātni ir noslēgti. Varbūt vēl svarīgāk šķita tas, ka Ella beidzot spēs piedot Eliksijai daudzos pāridarījumus.

Pa krodziņa durvīm iznāca Lorenss un pārlūkoja terasi, ar skatienu meklēdams Ellu. Viņa pamāja ar roku.

– Piedod, ka tik ilgi vajadzēja gaidīt, – viņš teica, kad bija ticis līdz galdiņam. – Pie bāra ir neticami gara rinda. Ella pārliecās pāri galdiņam un noskūpstīja Lorensu uz lūpām.

– Kam tas par godu? – Viņš šķita pārsteigts. – Es, protams, nesūdzos.

– Tu biji projām pārāk ilgi, – viņa smaidīdama atbildēja.

– Ja gribi, es pazudīšu vēlreiz.

– Nav nekādas vajadzības.

Lorenss pacēla glāzi. – Par mums.

– Par mums, – viņa piebalsoja.

Rinda no Džontija un Fionas ieteiktās zivju un kartupeļu tirgotavas stiepās laukā pa nelielā veikaliņa durvīm uz ietves. Ella un Lorenss nostājās rindas galā. Lorenss zvanīja Tobijam, lai brīdinātu, ka viņi aizkavēsies, bet tajā brīdī Ella sastinga, aiz muguras saklausījusi pazīstamu balsi. Viņa lēni pagriezās, jo nosprieda, ka tā ir tikai iztēles rotaļa.

Tomēr nebija vis, un Ītans izskatījās tikpat apmulsis. Viņš smaidīdams pašūpoja galvu. – Oho, kas to būtu domājis?

Pirms Ella paguva atbildēt, Lorenss pabeidza zvanu, apņēma viņu ap vidukli un pievilka sev klāt. – Lorens, tu taču atceries Edvardsa kungu, vai ne?

Lorensa sejā pazibēja nenoteiktība, ko tūdaļ nomainīja atskārta. – Kā nu ne, tikai es neatminos, ka mēs būtu pienācīgi iepazīstināti, – viņš pieklājīgi teica.

Ītans pastiepa roku. – Ītans Edvardss. Un šis… – Viņš norādīja uz vīrieti sev līdzās. – …ir Ādams Pekstons, mans kaimiņš Kingsmelfordā. Viņš ar ģimeni pavada pie mums nedēļas nogali.

Vīrietis ar prāvu vēderu un krietni atkāpušos matu līniju sarokojās vispirms ar Lorensu, tad Ellu. – Piedodiet, bet es nesaklausīju jūsu vārdu, – viņš norādīja.

– Ella Mūra. – Viņa noprata, ka šis ir vīrs tai briesmīgajai sievietei, kas reiz nelūgta bija uzradusies “Ceriņu” virtuvē. Prātā nāca arī Ītana sacītais, proti, viņš labprātāk nodurtos ar siena dakšām, nekā draudzētos ar šo kaimiņu.

– Viņas radošais ģēnijs ir pārvērtis mūsu ēdamistabu līdz nepazīšanai, – Ītans paskaidroja.

– Ak tad jūs esat tā krāsotāja, par kuru es esmu tik daudz dzirdējis.

– Dekoratīvās glezniecības speciāliste. – Ella nespēja noturēties, neizlabojusi viņu.

Ādams Pekstons skaļi iesmējās. – Jādomā, ka smalks nosaukums ļauj paaugstināt pakalpojuma cenu, vai ne? Tomēr man jāteic, ka jūs esat atstājusi lielu iespaidu uz manu sievu, jo viņa ieņēmusi galvā, ka vajag izdaiļot mūsu guļamistabu. Es kļūstu vai slims no raizēm, kad prātoju, ko tik murgainu viņa būs sadomājusi. – Viņš vēlreiz skaļi iesmējās. Tas bija sazvērniecisks smiekls, it kā viņš būtu pārliecināts, ka tagad arī visi pārējie ir slimi no raizēm šī paziņojuma dēļ.

Ītana ķermeņa valoda pauda, ka viņš itin kā norobežojas no Ādama Pekstona un nekādā ziņā nevēlas būt saistīts ar šo personu. – Cik ilgi jūs uzturēsieties Ebersohā? – viņš apvaicājās.

– Līdz pirmdienai, – Lorenss atbildēja.

Tagad Ītans vērsās pie viņa. – Tādā gadījumā jūs varbūt pievienotos mums rītvakar uz kādu glāzi?

– Tas ir ārkārtīgi laipni no jūsu puses, – Ella apņēmīgi iejaucās, jo negrasījās pieļaut kaut ko tik pretdabisku, – tikai mēs šeit atpūšamies kopā ar Lorensa bērniem.

– Ņemiet bērnus līdzi. – Ītana skatiens noslīdēja līdz Lorensa rokai ap Ellas vidukli.

– Jo vairāk, jo labāk, – sarunai pievienojās Ādams Pekstons, kas saberzēja savas gaļīgās plaukstas. – Lorens, cik veci ir jūsu bērni?

– Eliksijai ir sešpadsmit, bet Tobijam deviņpadsmit, nākamajā mēnesī paliks divdesmit.

– Brīnišķīgi. Eliksija atradīs kopīgu valodu ar mūsu meitām, un es varu tikai brīdināt, lai Tobijs uzmanās, ja saprotat, ko ar to gribu teikt. – Pekstons divdomīgi piemiedza ar aci.

“Ak kungs,” nodomāja Ella, “vai šis pretīgais vīrs patiešām piemiedza ar aci? Vēl mirklis, un viņš visiem pēc kārtas iebikstīs sānos un jautās, vai mēs sapratām.” Ītans apņēmīgi raudzījās uz ielas pretējo pusi, rokas sabāzis dziļi bikšu kabatās. Vēl neveiklāk viņš laikam nespētu justies. “Turklāt šķiet, ka Ītans ir pamatīgi novājējis,” Ella nodomāja un manīja, ka sirdī ieduras sīks raižu dzelksnis. Viņa seja izskatījās izdēdējusi, bikses likās vaļīgākas, nekā vajadzētu. Ienāca prātā Ītana teiktais, ka šad un tad viņam problēmas sagādājot kuņģis. “Vai stāvoklis pasliktinājies? Vai viņš ir apmeklējis ārstu? Cerams.”

– Ko tu par to domā, Ella?