Erika žeimsa - Sveika, mana jaunā dzīve!

– Piedošanu. – Ella samulsa, jo bija zaudējusi sarunas pavedienu. – Par ko?

– Es jautāju tavas domas par Ītana ielūgumu rītvakaram. Mums taču nav nekas ieplānots, vai ne?

Ella pievērsa skatienu Ītanam, kurš raudzījās viņai acīs. Atkārtota atteikšanās šķitīs nevajadzīgi nelaipna. – Kāpēc gan ne? – viņa vieglā tonī izmeta. – Tomēr tikai tādā gadījumā, ja mēs nesagādāsim pārlieku daudz raižu jūsu sievai. – Ītans noteikti bija uztvēris slēpto mājienu.

– Nebūs nekādu raižu, – viņš nosvērti atbildēja. – Sacīsim, pusseptiņos?

Visi bija smējušies par Pegiju, kad viņa pērn izteicās šādi: “Turks Ali gan salauza man sirdi, bet tagad es esmu sastapusi savu Misteru Lielisko.” Šis misters Lieliskais, paklāju seguma licējs no Rankornas, aizlaidās tālēs zilajās jau pēc divām nedēļām, paķerot līdzi viņas jauno televizoru un savādā kārtā arī saldētavas saturu. Pegija bija smiedamās atzinusi, ka mīlestības lietās laikam esot pati neveiksmīgākā sieviete pasaulē, bet Misters Lieliskais varbūt dabūšot pēc nopelniem, jo dažiem saldētajiem produktiem derīguma termiņš esot beidzies jau pirms vairākiem gadiem; ja paveiksies, viņu aizraušot kapā saindēšanās ar ēdienu.

Megijai nešķita, ka turks Ali vai Misters Lieliskais patiešām būtu salauzuši Pegijai sirdi, ja reiz viņa spēja izturēties tik mundri un līksmi. Toties Megijas sirds patiešām bija salauzta. Dzīve bez Derila izrādījās tik skumja un nožēlojama, kādu grūti pat iztēloties. Megija nespēja normāli ēst, gulēt un domāt. Vismaz pusi nomoda laika viņa vispār neapjēdza, ko dara. Iekāpjot automašīnā, vajadzēja piespiest sevi atcerēties, kā jārīkojas, lai tā kustētos uz priekšu. Koncentrēšanās spējas bija tik zemā līmenī, ka nebūtu nekāds brīnums iekļūt satiksmes negadījumā.

Bez Outsas kundzes un Džeka Potsa par Derilu zināja vienīgi Ella. Nedēļu pēc briesmīgā vakara kaimiņienes mājā Megija saskrējās ar Ellu lielveikalā. Kad viņa apvaicājās, kā Megijai klājas, uzrunātā izplūda asarās.

Viņa raudāja tik nevaldāmi, ka Ella mēģināja apturēt šo straumi, ierosinot abām iedzert tasi kafijas. Tad Megija bija izklāstījusi visu kaunpilno stāstu un piebilda, ka atteikusies vēl kaut reizi satikties ar Derilu vai runāt ar viņu. Ella izturējās ļoti iejūtīgi, un ikreiz, kad Megijai šķita, ka visas asaras izsīkušas, tās atkal un atkal no jauna sariesās acīs.

Ellas vienīgais padoms bija samierināties, ka tobrīd dzīvē iestājies pagalam nelāgs posms, tomēr saglabāt ticību, ka reiz tā kļūs labāka. Ella bija atļāvusi zvanīt ikreiz, kad Megijai tas liekas nepieciešami. Pagaidām viņa šo atļauju nebija izmantojusi, jo nevēlējās kļūt citiem par apgrūtinājumu.

Domāt Megija spēja tikai par to, cik ļoti vēlas atkal sastapt Derilu, tomēr apzinājās, ka tas nav iespējams, jo šāda rīcība būtu aplama. Megija bija likusi Derilam apzvērēt, ka viņš nemēģinās sazināties. Kaut arī vajadzētu priecāties, ka šis vīrietis respektē viņas vēlmi, Megija ilgojās atkal saņemt kādu īsziņu. Kaut dažus vārdus, kas ļautu noprast, ka viņš vēl domā par Megiju. “Bet… vai tā vispār bija? Varbūt Derils jau sameklējis man atvietotāju, gluži kā Pegija turku Ali aizstāja ar Misteru Lielisko.”

Bija aizritējis gandrīz mēnesis, bet Megija, palikusi vienatnē, joprojām izplūda asarās. It īpaši tad, ja kaut kas atsauca atmiņā Derilu. Tā vien šķita, ka gandrīz katra otrā dziesma, ko raidīja pa radio, ir ņemta no grupas Queen vai Fredija Merkūrija repertuāra. Kad viņdien automašīnā radio atskaņoja “Šī varētu būt Paradīze”, Megija nonāca tuvu garīgam sabrukumam.

Viens nu gan bija skaidrs, proti, viņa atradās ellē, nevis paradīzē. Turklāt pašas radītā ellē. “Kāpēc es iedomājos, ka ielaisties ar Derilu ir prāta darbs? Kas mudināja mani rīkoties tik stulbi? Pļāpas par nelaimīgu laulību neiztur kritiku. Daudzas sievietes pacieš apnicīgu laulības dzīvi, bet tādēļ vien nemetas cita vīrieša apskāvienos. Turklāt Deivs jau nemaz nav tik slikts, vai ne?

Nav vardarbīgs. Nekliedza uz mani. Nedara man pāri. Tikai gluži vienkārši neliekas par mani ne zinis. Es viņam esmu kaut kas līdzīgs mēbelei. Gluži kā krēsls, kuru pamanītu tikai tad, ja tas pazustu. Ja mēģinātu apsēsties uz tā, bet nozveltos uz grīdas. Diez vai Deivs būtu vainojams, ka ir tik garlaicīgs un vienaldzīgs, tikpat seksīgs kā slota. Tas vēl nedod man tiesības meklēt romantiku un spilgtas izjūtas ārpus laulības.”

Viņa nebija sastapusi Outsas kundzi kopš tā briesmīgā vakara un nedomāja, ka vēl jelkad spēs ieskatīties vecajai kundzei acīs. Viņa samiedza plakstus un nodrebēja ikreiz, kad atcerējās, cik šokēta bija kaimiņiene, pārsteidzot Megiju un Derilu skūpstāmies savā virtuvē. “Cik briesmīgi, ja tik jauks, mīļš un godīgs cilvēks spiests uzzināt, ka es esmu viņam melojusi.”

Tagad viņa visiem spēkiem mēģināja ievirzīt savu laulību jēdzīgās sliedēs – kaut arī tikai savās iedomās. Šī mērķa labad Megija Klusajā sestdienā noskrējās līdz spēku izsīkumam, kamēr visi pārējie patīkami pavadīja laiku dārzā.

“Kas īsti ir ar tiem vīriešiem un bārbekjū? Viņi mūždien plātās, cik tas ir vienkārši, bet kāds tad patiesībā ir viņu ieguldījums? Viss, ko jebkad paveicis misters Blobijs – piedošanu, jāpārtrauc lietot nicinošo iesauku – viss, ko Deivs jebkad paveicis, aprobežojas ar stāvēšanu pie grila ar alus pudeli rokās, reizēm pabikstot ogles, kam seko sauciens, ka būs jāpaliek badā, ja kāds neiznesīs laukā gaļu. Un kur kartupeļi, salātu krējums, kečups un brūnā mērce?” Veselu stundu Megija šaudījās uz priekšu un atpakaļ, stiepa dārzā produktus, šķīvjus, salātus, mērces, galda piederumus un ko tikai visu vēl ne. “Drīz vien Deivs pieprasīs arī virtuves izlietni!”

Nepatīkamākais bija Deiva brālis ar sievu, ieradušies pavadīt šo dienu pie viņiem. Pareizāk būtu apgalvot, ka Vērnons un Šellija visžēlīgi pagodināja brāļa ģimeni ar savu apmeklējumu. Par viņu brīnišķīgo jauno bēniņu izbūvi Megija bija dzirdējusi jau neskaitāmas reizes. Gluži tāpat arī par Šellijas jauno Mazda MX-5 un laulātā pāra neseno brīvdienu ceļojumu uz Lasvegasu. Kur nu vēl neskaitāmās fotogrāfijas, kas tika rādītas Vērnona jaunās digitālās kameras muļķīgi mazajā ekrāniņā – Šellija uz balkona, pie spēļu automātiem un peldbaseina, Šellija ar sārtu, bārkstainu kovboja cepuri galvā, Šellija bārā, Šellija smalki saposusies pie kaut kādas smalkas strūklakas smalkas viesnīcas priekšā. Bija arī video, bet visos klipos bija redzama Šellija, kas dzer alkoholu un muļķīgi vaikstās kameras priekšā. Īsts Šellijas šovs! Ja fonā nebūtu dzirdama Vērnona balss, kas mudina sievu smaidīt, varētu iedomāties, ka Šellija Lasvegasā atpūtusies viena.

Novietojot vēl divas alus sešpakas iekšpagalmā uz galda, ap kuru sēdēja visa sabiedrība, Megija dzirdēja, ka Vērnons un Šellija runā par Bebu, savu jaunāko ieguvumu – biedējošu rotveileru sugas kuci, ko viņiem janvārī bija atdāvinājis draugs, kas pārcēlās dzīvot uz Spāniju. Suns bija tik prāvs kā ogļu šķūnītis un tik nejauka izskata kā spainis, kas pilns ar jēlām, kapātām aknām. Šellija muļķīgi pieglaimīgā balsī lūdzās, lai Brenda ļauj izlaist Bebu no automobiļa, kur suns gaudoja tik neganti, ka tūdaļ nāca prātā ainas no šausmu filmām. – Viņa uzvedīsies kā īsts zelta gabaliņš, – Šellija solīja. – Neviens pat nemanīs, ka Beba atrodas šeit.

“Kāpēc tad vispār laist to lopu laukā no auto?” prātoja Megija. Šoreiz viņa bija vienisprātis ar Brendu, kura nevēlējās ne dzirdēt, ka Beba tiktu tuvumā Velna Sidam. Arī Megiju šausmināja doma, ka tik liels suns brīvi klejos apkārt. Pietiekami ļauni jau bija tas, ka Velna Sids pastāvīgi kārtoja visas darīšanas dārzā. “Ja to darīs tik prāvs dzīvnieks, mēs drīz vien būsim līdz ceļgaliem…” Doma par to, kur viņi tad būs, šķita neizturama.

Kad Šellijas lišķīgajai balsij savējo pievienoja Vērnons, Brenda aizkūpināja nākamo cigareti un padevās, jo nespēja neko atteikt nevienam no saviem dēliem. – Labs ir, – viņa ievilka dziļu dūmu, – bet pieskati suni! Tu taču zini, cik jūtīgs ir mans Sids. – Mopsis bija pietupies zālienā visai tuvu galdam un darīja to, ko prata vislabāk, savilcis neķītri velnišķīgajā purnā dziļas koncentrēšanās izteiksmi. “Gluži neticami, cik daudz tas spēj dabūt no sevis laukā. Bet patiesībā kas gan tur neticams, ja atceras, cik daudz kārumu Brenda mēdz izbarot savam mīlulim.”

– Burgeri un desiņas gatavas! – Deivs pavēstīja, kamēr Vērnons pazuda aiz mājas stūra. – Vai šķīvjus atnesi, Megsa?

– Tie atrodas uz galdiņa tieši tev blakus, – viņa atbildēja. – Šellija, Brenda, vēl dzeramo?

Šellija, kurai allaž bija par maz, pastiepa pretī tukšo glāzi. – Man jau likās, ka tu nekad nepiedāvāsi vēl. – Viņa nošķindināja zelta aproces ap iedegušo rokas locītavu. Megija ielēja dzērienu. Atgriezās Vērnons, kuru teju vai rāva gar zemi Beba, nelokāmi uzņēmusi kursu uz Deivu, kam rokās bija šķīvis ar desiņām un burgeriem.

Turpmākie notikumi risinājās vienlaikus strauji un līdzīgi palēninātai filmai.

Acumirklī Vērnons kliedza sunim “stāvi!”, bet jau nākamajā paslīdēja uz Velna Sida svaigi atstātās kaudzītes un slīdēja pāri zālienam kā uz ūdensslēpēm. Megijas acu priekšā viņš mēģināja iecirst papēžus zālē, lai spētu noturēties uz vietas, tomēr nelīdzēja pat viņa masīvais augums; slidenie mēsli un Bebas brutālais spēks ņēma virsroku. Viņš spēja tikai cieši turēties pie pavadas un saukt “tprū”. Beba atbildēja ar draudīgu rējienu un metās virsū Deivam. Suņa priekšķepas atsitās pret viņa krūtīm, šķīvis ar cepto gaļu aizlidoja pa gaisu līdz attālākam dārza stūrim.

Nokrita Deivs. Apgāzās grils.

Gar zemi bija arī Vērnons.

Velna Sids piebiedrojās vispārējam juceklim un metās paķert kādu desiņu, tomēr Beba negrasījās to pieļaut. Neganti rūkdama, kuce atspērās ar spēcīgajām pakaļkājām, lēcienā uzkrita virsū Velna Sidam, ietrieca zobus tā mīkstajā, treknajā ķermenī un ņēmās to purināt kā rotaļlietu.

Troksnis bija briesmīgs, un to radīja ne jau tikai Sids. Visi spiedza un kliedza, bet pat negrasījās kaut ko darīt. Megija paķēra pirmo, kas patrāpījās pa rokai, proti lāpstu, ar kuru viņa allaž sakopa Velna Sida atstātos nesmukumus, un no visa spēka trieca to pa kādu no Bebas ķermeņa daļām, kas palika mierā vismaz tik ilgi, lai varētu trāpīt.

Tā izrādījās Bebas galva.

Iestājās draudīgs klusums.

Vakars bija silts un glāsmains, vīns izcils, maizītes ar kūpināto lasi brīnumgardas, skats uz jūru satriecoši skaists. Perfekti priekšnoteikumi perfektam vakaram.

Ja vien tā būtu…

Jau pēc “Priežu kotedžā” pavadītas nieka pusstundas kļuva skaidrs, ka vakars izvērtīsies par pašu nejaukāko nejauki pavadīto vakaru vēsturē. Papēži atkal klikšķēja: “Es esmu boss, es esmu boss, to tu paturi prātā.” Apāvusi krēmkrāsas augstpapēžu sandales ar vaļēju purngalu, Frensīna Edvardsa nepārprotami lika manīt, ka neuzskata par pieņemamu brīvdienās saieties ar algotiem izpalīgiem. Tā vietā, lai nodotos viesībās ierastajai tērzēšanai par laikapstākļiem, jaunāko filmu, kas obligāti jānoskatās, vai valdības pēdējām mahinācijām, viņa itin kā ierādīja Ellai tās īsto vietu un runāja tikai par viņas darbu, uzstājīgi mēģinot panākt, lai viņa uzņemas pārkrāsot “Priežu kotedžas” telpas. No šī temata Frensīna neatkāpās ne soli.

– Pietiks, Frensīna, – visbeidzot iejaucās Ītans, pasniegdams apkārt stikla trauku ar maizītēm. – Pārrunāsim to citā reizē, nav godīgi nomocīt Ellu ar šādām runām. Viņa taču ir mūsu viešņa.

Sieva pavērās uz Ītanu tik neganti, it kā apvaldītu vēlēšanos paņemt maizīšu trauku un uzmaukt to viņam galvā. – Es vis neteiktu, ka darba piedāvājums būtu uzskatāms par cilvēka mocīšanu, – viņa spīvi izmeta. – Manuprāt, šajos grūtajos laikos Ella būtu pateicīga par jaunu pasūtījumu. – Viņa strauji pagrieza galvu. – Vai tā nav, Ella? Vai jūs nebūtu pateicīga?

Uzrunātā piespieda sevi iemānīt lūpās vislaipnāko smaidu. – Man ir ļoti paveicies, jo darbu kalendārs ir saplānots daudzus mēnešus uz priekšu. Gadu gaitā man izveidojies plašs klientu loks, kas regulāri atgriežas; cik ilgi vien tie vēlēsies iekārtot jaunus mājokļus vai esošajos ieviest jaunākās interjeru modes tendences, man nevajadzēs sūroties par bezdarbību. – Viņas smaids kļuva vēl platāks. – Man patiešām ir veicies.

– Ar veiksmi tam nav nekāda sakara, – iebilda Lorenss, kurš līdz šim nebija teicis gandrīz ne vārda un sēdēja sakrustotām kājām, nemierīgi šūpodams tikai kreiso pēdu. Ella zināja, ka tā nav laba zīme. – Tu esi cītīgi strādājusi, lai piesaistītu sev uzticamus klientus un iegūtu izcilu reputāciju, – viņš turpināja. – Mēs ļoti lepojamies ar tevi. Vai tiesa? – Pēdējais jautājums bija domāts Tobijam un Eliksijai. Kaut arī Ella būtu gatava vai apskaut Lorensu par atbalstu, bija grūti izlemt, kas izraisa lielāku neērtības sajūtu, viņa neveiklā aizstāvība vai abu bērnu paklausīgi piekrītošais galvas mājiens.

– Dieva dēļ, mainīsim taču tematu! – Ella iesaucās tēloti mundrā balsī.