– Nemainīsim vis, es gribu uzzināt kaut ko vairāk. – To sacīja Kristīna, kura ne tikai pastāvīgi apveltīja Ellu ar indīgiem skatieniem, bet arī būtu aprīkojama ar tīrskaņotāju, jo vēl neīstāk viņas sacītais nemaz nespētu izklausīties. Kad vien Ella uzdrošinājās paraudzīties uz šīs sievietes pusi, tūdaļ sastapās ar šīs būtnes ledaina nosodījuma pilnajām acīm. Šī bija tikai otrā abu sieviešu sastapšanās, bet, Ellai nezināmu iemeslu pēc, Kristīna Pekstone no sirds necieta viņu. – Mēs ar Ādamu protam novērtēt to, ka esat ļoti pieprasīta, tomēr mums gribētos, lai jūs uzņemtos vienu darbiņu arī mūsu mājās. Mēs vēlamies atsvaidzināt guļamistabu. Jūs drīkstat nosaukt savu cenu.

– Tikai uz priekšu, – attrauca šīs sievietes vīrs, – neļauj sevi izsist no sliedēm.

– Dārgais, neesi aplamnieks. – Kristīna pieliecās viņam tuvāk, lai noglāstītu roku ar pārspīlētu un mulsinoši seksuālu žestu. – Tu taču zini, ka mēs varam to atļauties.

Šī pāra meita izteiksmīgi palūkojās debesīs. Kāds gan tur brīnums? Toties nelga vīrs plati uzsmaidīja sievai, jo bija mīksts kā vasks viņas rokās. – Labi, ja jau tu tā vēlies.

– Vēlos gan, dārgais.

“Man tūdaļ kļūs nelabi,” nodomāja Ella. “Vēl mirklis, un šī manipulatīvā būtne piespiedīs vīru vārtīties uz muguras, lai varētu pakutināt viņa prāvo vēderu.”

– Vai kāds vēlas maizītes? – piedāvāja Ītans, kura sejas izteiksme liecināja, ka arīdzan viņu moka nelabums. – Vēl vienu alu, Tobij? – viņš laipni piedāvāja. – Šķiet, ka jums glāze tukša.

– Pateicos, viss kārtībā, – atbildēja nabaga Tobijs, kas droši vien jutās briesmīgi.

– Visa šī padarīšana ir pārāk garlaicīga. – Pielēca kājās Valentīna, kas valkāja melnu lencīšu krekliņu un driskainus džinsa svārciņus, kas bija tik īsi, ka teju vai pavēra skatienam biksīšu stakli. – Nāc, Ketij, lai pieaugušie turpina tādā pašā garā.

– Pagaidi, Valentīna, tas nav visai pieklājīgi. – Ītans sarauca pieri. – Bet Eliksija un Tobijs?

Meitene paraustīja plecus. – Viņi arī var nākt, ja grib. Tēlotā vienaldzība nespēja apmānīt Ellu. Četri jaunākie viesību dalībnieki nebija pārmijuši savā starpā ne vārda, tomēr Valentīna bija visai cītīgi pētījusi Tobiju. “Vari pat nesapņot,” nodomāja Ella, “viņš tev ir daudz par labu.”

– Kurp īsti jūs grasāties doties? – vaicāja Ītans.

– Hallo, mister Nezinīti, mēs iesim turpat, kur bijām vakar. Vēlāk tur tiek rīkota pludmales ballīte. Tad jūs nāksiet?

Jautājums tika uzdots Eliksijai, tomēr nepārprotami bija mērķēts Tobijam. Saskatījušies brālis un māsa piecēlās. Pēc tam saskatījās Lorenss un Tobijs; bija skaidrs, ka tas nozīmē vārdos neizteiktu piekodinājumu uzraudzīt māsu.

Ītana piere joprojām bija saraukta. – Jūs zināt noteikumu… Nekādu alkoholu! Vismaz jums, meitenes, vecums to nepieļauj.

Ādams Pekstons iesmējās. – Piebremzē, Ītan, bērniem nekas nenotiks. – Viņš pagramstījās pa bikšu aizmugures kabatu un izvilka dažas naudaszīmes. – Te būs, bērni, papriecājieties.

– Nekādu alkoholu, – Ītans stingri palika pie sava.

– Tēt! Vai tu vispār saproti, cik vecmodīgs tu esi?

– Man vienalga. Ja sajutīšu kaut mazāko alkohola smaku, kad tu atgriezīsies, sēdēsi mājas arestā, – viņš stingri pielika sarunai punktu.

– Labi. – Valentīna izpildīja tik izteiksmīgu acu pārbolīšanu pret debesīm, kas jebkuru līdzīgu Eliksijas priekšnesumu aizbīdītu ne vien ēnā, bet pat Mēness neredzamajā pusē. – Varētu domāt, ka jūs visi te būsiet skaidri kā stikliņš, kad mēs atgriezīsimies, – viņa izmeta. – Kā būtu ar mazu naudas pabalstiņu, tēt? – Sacīto papildināja pastiepta roka.

Meitenes nekaunība izraisīja vēlēšanos ar pļauku iemācīt viņai mazliet labākas manieres. Kas īsti apsēdis šīs pusaudzes?

– Nu tā, – Ādams ierunājās, kad tā saucamie pieaugušie bija projām, – ar ko nodarbojaties jūs, Deivid?

– Es esmu vīna importētājs, un mani sauc Lorenss, nevis Deivids.

Ādams iesita ar plaukstu sev pa pieri. – Piedodiet, es mūždien jaucu vārdus. Tātad vīna importētājs. Tas ir tāds kā sapņu darbs, vai ne? Iedosiet man savu kontaktinformāciju, jo katram noder savs piejaucēts vīna tirgotājs.

Lorensa saspringtā seja nebūt neliecināja par piejaucētību, gluži tāpat arī pēda, kas kustējās aizvien straujāk. Droši vien viņš brīnījās, kāpēc piekritis piedalīties tik nejaukās viesībās. “Tur lielā mērā vainojams Ītans,” Ella nodomāja. “Kas gan viņam bija uznācis? Ko viņš cerēja iegūt, šādi sapulcinot visus kopā?”

“Vai manu dieniņ,” nodomāja Ītans, kad devās uz virtuvi pēc nākamās vīna pudeles. Ielūgt Ellu nudien nebija izrādījusies pati veiksmīgākā no viņa idejām. “Tā man arī vajag par aplamo vēlēšanos pabūt Ellas tuvumā.”

Iepriekšējās dienas sastapšanās šķita teju sirreāla, tomēr radās sajūta, ka iejaucies pats liktenis. Tagad vismaz kļuva skaidrs, ka viņš nav tikai iztēlojies Ellas klātbūtni Ebersohā. Lai cik tas savādi izklausītos, Ītans nespēja izmest no prāta domu, ka viņus pastāvīgi saved kopā gan izdevības, gan sagadīšanās. Kā citādi izskaidrot to, ka pēc viņu savādās iepazīšanās Ītans bija pārradies mājās un atradis Ellu dejojam “Ceriņu” ēdamistabā? Atmiņas par viņas prieka un brīvības pilno deju modināja vēlēšanos iegūt sev tādu pašu brīvību.

Ītans attaisīja pudeli un paostīja korķi. “Nebūtu prātīgi pasniegt nelāgu vīnu Ellas vīrietim, vai ne? Interesanti, ko Ella viņā ir saskatījusi. Ar savu uzsvērti precīzo runas manieri viņš nudien šķiet ārkārtīgi garlaicīgs tips. Augstprātīgajā sejā ir teju vai lasāma lepošanās ar dārgā privātskolā iegūtu izglītību. Visticamāk, rakstīta latīniski. Nu labi, latīniski ne, jo tad taču es to nespētu izlasīt. Man skolā latīņu valodu nemācīja, pēc tās nebija nekādas vajadzības. Un kāpēc lai būtu, ja mani un pārējos klasesbiedrus gaidīja darbs fabrikās vai iestāšanās armijā. Vareni! Kas var būt labāks par vienu otru šķirisku pretrunu, lai cilvēkā izgaismotu visu to labāko,” Ītans sāji nodomāja un atgādināja sev, ka Valentīna arī mācās latīņu valodu savā dārgajā un smalkajā skolā. Viņaprāt, atestāts labu manieru pārzināšanā viņai būtu daudz noderīgāks.

– Pasarg Dievs, Ītan, kur tu kavējies ar vīnu?

Frensīna atgādināja negaisa mākoni. – Atkārtošu to, ko es esmu tev teikusi jau neskaitāmas reizes… Kas tev bija uznācis, ka tu ielūdzi šos cilvēkus? Mēs taču negrasāmies saieties ar viņiem arī pēc atgriešanās mājās, vai ne?

– Savukārt es tev jau neskaitāmas reizes paskaidroju, ka gluži vienkārši izturējos draudzīgi. Tobrīd ielūgums šķita gluži dabisks.

– Tad kāpēc tu tagad neliec lietā savu draudzīgumu? Ja Kristīna pierunās Ellu un es nedabūšu viņu šurp uz Ebersohu, Pekstoniem draud nepatikšanas. Lielas nepatikšanas.

– Ko tu no manis gribi?

– Lai tu pievērs uzmanību Ellai un panāc, ka viņa maina domas un piekrīt manam piedāvājumam.

Mēģinādams novaldīt smaidu, Ītans raudzījās uz sievu tik apjucis, it kā viņa būtu pavēlējusi tam saskaldīt atomu. – Tu tiešām uzskati, ka es to spēšu?

– Kāpēc gan ne? Tu taču proti apieties ar sievietēm, pareizi? – Balss tonis svilināja kā skābe. – Es zinu, ka šī Ella nav tavā gaumē, tomēr pamēģini viņu savaldzināt. To taču tu spēsi, vai ne?

Saglabāt nopietnību nupat šķita gandrīz neiespējams uzdevums. – Hmm, neesmu gan drošs. Viņa…

– Ak, Dieva dēļ, Ītan! Kāpēc tu nevari manis dēļ mazliet papūlēties? Kāpēc man vienmēr jāstrīdas ar tevi?

– Mēs taču nestrīdamies, vai ne?

Frensīna cieši saknieba spīdīgās lūpas, tad pavēra tās. – Netēlo pārgudro, Ītan. Aprunājies ar Ellu vienatnē, kamēr es mēģināšu tērzēt ar viņas draugu. Tikai Dievs vien zina, ko ar šo tipu varētu pārrunāt.

– Pamēģini runāt par vīnu, – Ītans ieteica. – Dod viņam iespēju demonstrēt savas apjomīgās zināšanas. Manuprāt, tādiem kā viņš tas parasti patīk.

– Laba doma. Un ko tu vēl gaidi? Nes ārā to pudeli, citādi viņi sāks brīnīties, ko mēs te tik ilgi darām.

– Manuprāt, viņi nodomās, ka mēs te baudām romantisku brītiņu divatā.

– Tu visu dienu esi ļoti savādā omā. – Frensīna pētoši uzlūkoja vīru. – Kas ar tevi notiek?

– Nav brīnums, te ir par daudz jūras gaisa. – Ītans aiznesa uz terasi vīna pudeli un ķērās pie uzdevuma izpildes. Kurš gan spētu nepakļauties Frensīnas oficiālam rīkojumam?

Kristīna nejutās apmierināta. Ne mazākajā mērā.

Nekas nenoritēja pēc viņas plāna. Frensīnas ielūgumu viņa bija pieņēmusi tikai tāpēc, ka cerēja kādā brīdī palikt ar Ītanu divatā, lai visādi izrādītu dziļu nožēlu par savu agrāko uzvedību, izskaidrotu, ka tā bijusi briesmīgi mulsinoša kļūda; varbūt viņa sirdī tomēr atrastos vieta piedošanai? Jā, Kristīna visu bija izplānojusi smalki un akurāti.

“Bet ko es sastopu, kopā ar Ādamu ieradusies Ebersohā? Šo sasodīto Ellu Mūru! Vai tad tā ir tikai sagadīšanās? Nekādā gadījumā. Nevainīga sastapšanās rindā pie ēdienu veikala? Iestāstiet to kādam citam. Vai kāds patiešām spēj noticēt šādai pasaciņai? Cik akla gan ir Frensīna, ka neredz to, kas norisinās viņai deguna priekšā! Šī sieviete nudien ir muļķe. Bet varbūt viņa izplānojusi pati savu spēlīti? Varbūt viņa nojauš, kas Ītanam padomā, un izliek vīram lamatas? Pilnīgi iespējams, jo vairāk tāpēc, ka vienmēr bijis grūti noprast, ko īsti Frensīna domā, bet tagad, pēc tik iespaidīga injicētā botoksa daudzuma, viņas seja nepauž vispār neko. Tad varētu izskaidrot, kālab Frensīna piepeši tēlo perfektu namamāti un izrāda tādu interesi par Ellas vīrieti – turklāt kaitinošā kārtā mēģina sarunā par vīnu iesaistīt arī mani un Ādamu, savukārt ļaujot Ītanam brīvu vaļu tērzēt ar Ellu.” Kristīna nespēja noticēt savām ausīm, kad pirms mirkļa Ītans bija apvaicājies, vai Ella nevēloties patīksmināties par skatu, kas paveras no dārza otra gala. “Dieva dēļ, viņš tikpat labi varēja noplēst Ellai drēbes un uznest guļamistabā!”

Ja runā par šo noplukušo māju, ko nopircis Edvardsu pāris, tai būs nepieciešams kas vairāk par piekrāsošanu, lai taptu puslīdz pieņemams mājoklis. Tā vien šķita, ka šajā prastajā šveiciešu stila vasarnīcā nekas nav darīts gadiem ilgi. Ādams lēsa, ka Ītanam vajadzēs samaksāt vēl otrtik no pirkuma cenas, lai visu sakārtotu. It īpaši tāpēc, ka Frensīnas gaume nebija no lētajām.

Kristīna lēni iemalkoja vīnu un vēroja divus cilvēkus dārza galā. “Ko abi tik spraigi pārrunā? Itin kā es to nezinātu…”

– Man ļoti žēl, – Ītans atvainojās.

– Tā tu visu laiku apgalvo.

– Bet tu man netici, tiesa?

– Ītan, es nezinu, kam ticēt un kam ne, ja runa ir par tevi. Šī bija briesmīga iedoma.

– Tu varēji atteikties.

– Es mēģināju.

– Ja tas tev šķita tik nepieņemami, kāpēc nepamēģināji atteikties uzstājīgāk?

Ella klusībā nosprieda, ka tas ir labs jautājums. Ja viņa būtu strikti noraidījusi ielūgumu, Lorenss brīnītos, kāpēc viņa izturas tik strupi, varbūt atcerētos pirmo tikšanās reizi Ellas mājās un nodomātu, ka attiecības tomēr ir nopietnākas. – Bija vienkāršāk piekrist, – viņa beidzot atbildēja. – Man nepatīk, ka šī situācija piespiež mani justies vainīgai.

– Par ko tev vajadzētu justies vainīgai?

– Lūdzams, neliekuļo.

Ītans sabāza rokas kabatās un raudzījās uz jūru, kas mīlīgi vizuļoja maigajā vakara gaismā. Ūdens klaids šķita rāms un līdzens kā galds, savukārt Ellu bija pārņēmušas gluži pretējas izjūtas, proti, saspringts īdzīgums. Gribējās atkāpties no Ītana tālāk, tomēr bija skaidrs, ka viņš to nepieļaus. Vai nu jāatrodas viņam pietiekami tuvu, vai arī jāriskē, ka viņu sarunu var saklausīt pārējie.

– Tu vairs nedrīksti tā rīkoties, – Ella teica. – Patiesībā es nevēlos, lai tu jebkad sazinātos ar mani.

– Kāpēc? – Ītans strauji pagriezās.

– Tāpēc, ka es atkal esmu kopā ar Lorensu. Pilnīgi iespējams, ka tu, atšķirībā no manis, lāgā neizproti jēdzienu “uzticība partnerim”, tāpēc es nevēlos darīt neko tādu, kas varētu bīstami sašūpot mūsu kopdzīves laivu, it īpaši pēc visa tā, ko jau esam pārdzīvojuši.

– Tātad draudzība ar mani var sašūpot jūsu laivu?

– Jā.

Iestājās ilgs klusums. – Tātad tu atkal mīli Lorensu? – Tonis bija nepārprotami izsmējīgs.

– Ja tā nebūtu, vai tad es piekristu atgriezties?

– Pasaki tos vārdus.

– Kādus vārdus?

Ītana satumsušais skatiens ieurbās viņas acīs. – Ka tu mīli Lorensu.

– Protams, ka tā ir.

– Tad kāpēc tu nespēj to izteikt skaļi? Tas taču ir gana vienkārši, vai ne?

– Es mīlu viņu, – Ella apņēmīgi sacīja. – Vai tagad tu esi apmierināts?

– Mani interesē tas, vai apmierināta esi tu, Ella. – Ītans nenolaida skatienu. – Vai Lorenss patiešām atbilst visām tavām prasībām? Pirms īsa laiciņa tā nepavisam nebija. Kas starp jums ir mainījies?

– Lai kas būtu mainījies mūsu attiecībās, tev tur nav nekādas daļas.

– Tu zini, ko es pret tevi jūtu, tāpēc man ir svarīgi saprast, vai tu būsi laimīga. Gluži vienkārši atbildi… Vai tev ir sajūta, ka saule spīd vienīgi jums, kad tu esi kopā ar Lorensu? Vai viņš modina tevī kaislību? Vai viņš liek tev vēlēties noraut drānas un… – Ītans pagriezās, lai paraudzītos uz liedagu, kas atradās krietni zemāk. – Vai viņš izraisa tevī alkas uzmeklēt klusu līcīti, lai mīlētos saulrietā?