Ellai kaklu aizžņaudza kvēls sašutums. – Tev nav itin nekādu tiesību dot šādus mājienus.

Ītans atkal pievērsās viņai, uzacis uzrautas tēlotā nevainībā. – Kādus mājienus tad es dodu?

– Ka Lorenss nav… – Tomēr Ella nespēja saņemties un izrunāt to, ko gribēja teikt. – Tu ļauj noprast, ka blakus tev mani gaida ievērojami spilgtākas izjūtas.

Vīrieša sejā pavīdēja tikko jaušams smaids. – Ko tu saki par mīlēšanos saulrietā?

– Bet… – Ella norija siekalas. – Kas es tev būtu, ja ne banāls vienas nakts piedzīvojums?

Viņš paspēra soli tuvāk. – Es apsolu, ka mūsu mīlēšanās saulrietā nepavisam nebūs banāla vai garlaicīga.

Ella soli atkāpās. – Tu esi iedomīgs nelietis! Un es vēl raizējos par tevi!

– Tiešām? Kālab?

– Ak, aizmirsti, tas nebija nekas svarīgs, – viņa salti atcirta.

– Kāpēc tu tā dusmojies uz mani?

– Tāpēc, ka… – Atbilde iestrēga rīklē. Viņa mēģināja vēlreiz. – Tāpēc, ka tu vispār neklausies.

– Vai tas ir vienīgais iemesls?

– Kāds cits tas vēl varētu būt? – Ella acumirklī nožēloja savu jautājumu, jo baidījās no Ītana iespējamās atbildes un savas reakcijas uz to. – Vari neko neteikt. – Spēcīga pulsēšana deniņos brīdināja Ellu, ka nekavējoties jāpārtrauc šī saruna. – Mums jāatgriežas pie pārējiem, citādi viņi brīnīsies, kas mūs tā aizkavē.

– Šajā ziņā vari neraizēties, Frensīna man lika visiem līdzekļiem panākt, lai tu maini savu lēmumu un uzņemies šīs mājas interjera pārveidošanu. Ja tas nenotiks, ies vaļā tīrā elle. Ja tu vispirms piekritīsi Pekstonu piedāvātajam darbam, manai dzīvībai būs graša vērtība.

– Tā nav mana darīšana.

Ella pagriezās un apņēmīgi soļoja atpakaļ, lai paglābtu Lorensu.

39. nodaļa

Visi bija šokā. Tik dziļā šokā, ka to nespēja atvieglot nekas, pat liels daudzums tējas ne. Nekas nespēja mainīt arī faktu, ka pie vispārējā šoka ir vainojama Megija. Vainojama! Sasodīts, tam nudien bija grūti noticēt!

Lai cik reižu viņa atkārtoja, ka dziļi nožēlo izdarīto, visi uzskatīja Megiju par slepkavu. Brutālu slepkavu, kas nogalina nevainīgus suņus. Vērnons un Šellija apgalvoja, ka viņa reaģējusi pārspīlēti, jo varējusi iegāzt ar lāpstu Bebai pa pēcpusi, nevis pa galvu. Viņi apsūdzēja Megiju tīšā suņa nogalināšanā. Viņi vienmēr esot zinājuši, ka Megijas dvēselē slēpjas kaut kas ļauns un sadistisks. Vēl vairāk, neesot nekāds noslēpums, ka Megija viņus apskauž un šī nu bijusi viņas atriebība. Katrs Šellijas izkliegtais apsūdzības vārds bija tik skaļš un spalgs, ka uzmodinātu pat mirušos. Tiesa, Bebu gan ne.

Bija aizritējušas gandrīz astoņas stundas, un daži tās pavadīja slimnīcā, daži veterinārajā klīnikā. Megija aizveda Deivu un Vērnonu uz traumpunktu, bet Šellija, vaimanādama kā trauksmes sirēna, aizgādāja Brendu un abus suņus pie vetārsta. Megija bija likusi Dīnam braukt līdzi – ja nu viena vai abas sievietes galīgi zaudē sajēgu. Deivs bija ne tikai apdedzinājies, kad uzkrita virsū grilam, bet arī lauzis potīti. Vērnons tika cauri gandrīz sveikā – bija sastiepis plaukstas locītavu. Šis fakts gan nekavēja viņu pa ceļam uz slimnīcu žēloties tik neganti, it kā nāve stāvētu uz sliekšņa.

Turpretī Deivs automašīnā nepateica ne vārda, sēdēja nobālējis kā palags. Ārsts vēlējās paturēt viņu slimnīcā pa nakti, bet Deivs, kā apdullis no pretsāpju līdzekļiem, iecirtās, ka nekad neesot pavadījis nakti citur, kā vien paša gultā, un negrasoties to darīt arī tagad. Lai neietu zudumā bezmaksas gultas un nakšņošanas piedāvājums, Megija mīļuprāt pati paliktu slimnīcā un riskētu saķert bīstamu daudzumu stafilokoku, nevis brauktu uz mājām, kur būs jāsastop Šellija.

Šī persona ar visai slepkavniecisku izteiksmi sejā bija atvērusi pārbraukušajiem durvis. Arī pēc stundas, kad Beba jau bija ietīta segā un ievietota auto bagāžniekā – viņi vēlējās apglabāt suni savā dārzā –, Šellijas izturēšanās joprojām radīja iespaidu, ka viņa gatava ņemt rokā to pašu lāpstu un gāzt Megijai pa galvu.

– Tu nositi manu mazulīti, – Šellija izgrūda, kad Megija atkal piedāvāja uzlikt vārīties ūdeni tējai. Šos vārdus Šellija atkārtoja kā monotonu piedziedājumu: – Tu nositi manu mazulīti, tu nositi manu mazulīti, tu nositi manu mazulīti.

Bažīdamās, ka vēl vienas atvainošanās vietā var pasprukt kaut kas pavisam aplams, kaut vai “man nemaz nav žēl”, Megija patvērās virtuvē, bet tur sēdēja Brenda – acis bija izspiedušās, viņa viscaur trīcēja no nikotīna pārdozēšanas, jo kopš negadījuma bija smēķējusi cigareti pēc cigaretes. Uz grīdas savā groziņā atradās tas, kas bija atlicis no Velna Sida.

Vismaz tā tas izskatījās, jo nabags bija pamatīgi sakosts. Vetārsts bija sašuvis un apsaitējis cietušo, cik nu labi mācēdams, un ierosinājis atstāt Velna Sidu pa nakti veterinārajā klīnikā. Brenda strikti atteicās un pārveda suni mājās. Pagaidām dzīvnieks vēl gulēja anestēzijas līdzekļu izraisītā miegā, un atlika vienīgi minēt, kas notiks, kad tas pamodīsies. Tomēr Sids vismaz bija dzīvs, lai gan nešķita, ka šis fakts sniegtu Brendai īpašu mierinājumu.

– Tu varēji nosist arī nabaga Sidu. – Brenda aizkūpināja nākamo cigareti pie izsmēķa, ko nikni izdzēsa pārpilnajā pelnutraukā.

– Bet es taču nenositu tavu suni, – iebilda Megija. – Gluži otrādi, es viņu izglābu. – “Vai vecā ragana vismaz vienreiz dzīvē nevarētu mani par kaut ko patencināt?”

– Tu esi iedzinusi ķīli mūsu ģimenē, – Brenda nosēca. – Šellija un Vērnons vairs nekad nerunās ar tevi. To taču tu saproti, vai ne?

“Tad nu gan liels zaudējums,” Megija klusībā noskaldīja. – Un ko man, tavuprāt, vajadzēja darīt? Ļaut, lai Beba saplosa Sidu?

– Nav nekādas vajadzības runāt ar mani tādā tonī. Es gribu tikai teikt, ka tev palaimējies. Ja tev būtu samisējies un sitiens trāpītu Sidam, es to pašu izdarītu ar tevi. Labāk sāc lūgties, lai nabadziņš izķepurojas.

– Sirsnīgs paldies.

– Es tikai godīgi saku tev visu, kā ir.

Megijai uzkūsāja asinis. Viņai nu reiz pietika. Reizi par visām reizēm. Piedzīvotā netaisnība lika uzbangot vēl nepieredzētam niknumam, kas nevaldāmi izlauzās brīvībā. – Un kā būtu, ja pārmaiņas pēc es parunātu godīgi ar tevi, Brenda? Kā būtu, ja es pateiktu, cik nepateicīga kuce tu esi? Ja es tev pastāstītu, ka man nāk vēmiens no tā, ka tu pastāvīgi mani kritizē un noniecini? Lai ko es darītu, tev nekas nav labi, vai ne? Arī tad, kad es izglābju tava luteklīša Sida dzīvību. Vai zini ko? Tagad es vēlos, kaut Beba būtu nobeigusi tavu lopiņu, jo tad man vairs nekad nevajadzētu tīrīt viņa atstātos mēslus. Vēl vairāk! Es vēlos, kaut Beba būtu uzbrukusi tev un nokodusi tavu indīgo mēli, lai man vairs nekad nebūtu jādzird no tevis neviens ļauns vārds!

Brenda raudzījās uz Megiju cauri blīvajam dūmu mākonim, acis bija izvalbītas līdz pēdējam. Viņa atvēra muti, bet skaņa laukā nenāca. Tad viņa aizvēra un atkal atvēra muti, atkārtoja to vēlreiz. Žoklis mēmi kustējās uz augšu un leju. Savādajā klusumā viņa atgādināja zivi, kas vārsta žaunas.

Klusums šķita turpināmies vai veselu mūžību, un Megija beidzot aptvēra, ka to visu patiešām ir pateikusi skaļi, nevis domās, kā tas bieži bija noticis līdz šim. Vārdi bija izlauzušies no lūpām skaļi un pat pārlieku skaidri. Pār muguru noņirbēja auksti drebuļi. “Apžēliņ, ko es esmu izdarījusi?”

Itin kā darbībā iejauktos augstāki spēki, Megiju no Brendas reakcijas paglāba Deiva sauciens, lai viņa palīdz aizkļūt uz tualeti augšstāvā.

Tas nebija viegls uzdevums. Runa taču bija par misteru Blobiju. Deivs aizelsās un svīda, tomēr nelīdzēja arī Dīna pieaicināšana palīgos – visi mēģinājumi bezcerīgi izgāzās. – Deiv, tas neiet, tu esi pārāk smags, tev jāmēģina uzšļūkt augšā uz dibena, pieveicot pakāpienu pēc pakāpiena, – ierosināja Megija.

– Tu laikam joko! – viņš uzsprāga. – Kā lai es to izdaru, ja mana pēcpuse ir gandrīz pārogļojusies?

Sakrustojis muskuļotās Papaija rokas uz masīvajām krūtīm, dzīvojamās istabas durvīs smiedamies nostājās Vērnons. – Tas tev iemācīs nebāzt pēcpusi kvēlojošās oglēs!

Nekas nespēj līdzināties brāļu mīlestībai, kā arī tieksmei pārspīlēt savas ciešanas. Tiesa, Deivs bija apdedzinājis pēcpusi, bet ne jau tik nopietni, turklāt apdegums nebija lielāks par laukumiņu, ko nosegtu pilngraudu biskvīts.

Un tad, itin kā beidzot izpeldējusi virspusē no Megijas vārdu izraisītā šoka dzīlēm, priekšnamā iznāca Brenda. – Vai jūs zināt, ko šai kucei pietika nekaunības man pateikt? – viņa sēca.

– Tagad ne, Brenda. – Megija pagurumā nopūtās. – Vai tad tu neredzi, ka mēs mēģinām palīdzēt Deivam?

To vīramāte nelikās dzirdam un sāka pārstāstīt Megijas monologu. Atkārtojumā tas viss izklausījās krietni iespaidīgāk.

Durvīs aiz Vērnona parādījās arī Šellija. – Vai redzat! – viņa ieķērcās, ar pirkstu rādīdama uz Megiju. – Es taču teicu, ka viņai piemīt sadistiskas noslieces!

– Es tā nemaz nedomāju, – Megija meloja. – Tikai… es to visu pateicu šoka iespaidā.

– Šoka iespaidā? – brēca Šellija. – Es tev tūlīt pateikšu, kas ir īsts šoks. Šoks ir tad, kad traka sieviete nosit tavu nabaga nevainīgo sunīti kā neaizsargātu roņu mazuli!

– Es negribēju nosist Bebu, tikai mēģināju glābt… – Lūdzu! – novaidējās Deivs. – Vai kāds tomēr…

– Tad kāpēc tu Brendai tikko pateici, ka vēlies, kaut arī Sids būtu pagalam? – Šellija kliedza uz Megiju, bet Deiva seja pamazām ieguva neglīti sarkanu toni.

– Paklau, varbūt jūs visi aizvērtos un palīdzētu man tikt augšā? Man ir sasodīti steidzama vajadzība, – viņš pacēla balsi.

Šellija nosodoši paklakšķināja mēli. – Tu man nepavēlēsi, Deiv. Ja tu būtu paklausījis manam ieteikumam un paplašinājis apakšstāvu, te tagad būtu tualete un tu nebūtu tik nelaimīgs. Pat bez paplašināšanas te pieliekamā vietā zem kāpnēm varēja iebūvēt tualeti ar kādu no tām sistēmām, kas visu sasmalcina, bet tu…

Megija paslēja roku. – Šellij, esi tik mīļa un paklusē! Vai neredzi, ka Deivam ir slikti?

– Slikti? Es tev tūlīt pateikšu, kas ir pa īstam slikti! Kad jāredz, ka tu…

– Paklusē!

– Vērnon, vai tu mierīgi noraudzīsies, ka Megija runā ar mani šādi?

– Lūdzu, – ievaidējās Deivs. – Es taču negribu, lai mani uznes Everestā, sasodīts, man tikai jāpievārē šīs kāpnes!

– Labs ir, mūsu Deiv, – Vērnons pielaidās. – Tiksim galā ar tevi, kamēr tu neesi noslapinājis paklāju, kā to reiz izdarīji vecpuišu viesībās. – Par spīti sastieptajai plaukstas locītavai, Vērnons ar vienu žiglu kustību uzvēla brāli sev plecā kā kartupeļu maisu. – Vai kāds tev ir teicis, ka nedrīkst ēst tik daudz pīrāgu? Tev jādabū sevi tādā formā, kāda ir man, citādi tevi drīz vien nogāzīs sirdslēkme, gluži tāpat kā mūsu tēti.

– Vēl viens tamlīdzīgs padoms, un es noslapināšu tevi, – novaidējās Deivs.

Kad brāļi jau bija augšā, Megija saklausīja Vērnonu sakām: – Es tev došu vēl vienu padomu, brāl. Tu nedrīksti pieļaut, ka Megija tā runā ar mūsu mammu. Viņai galvā kaut kas ir samežģījies. Viņa nebija visai pieklājīga arī pret manu Šelliju. Kāda muša viņai iekodusi?

Deiva atbildi Megija nesaklausīja, jo tika aizvērtas vannasistabas durvis. Viņa uzgrieza muguru kāpnēm, lai tūdaļ sastaptu abu sieviešu caururbjošos skatienus. Dīns bija pamanījies nozust. Megija vēlējās, kaut arī viņa to spētu. – Kas ir?

– Mēs gaidām atvainošanos, – pavēstīja Šellija.

Megija bija nonākusi pietiekami tālu un vairs nedzīrās atkāpties, jo vairāk tāpēc, ka taisnība bija viņas pusē. – Tādā gadījumā nāksies ilgi gaidīt, jo es negrasos atvainoties nevienam. Ja jums tas nepatīk, es ierosinu abām doties projām. – Šellijas spilgti uzkrāsotās acis teju vai izlēca no dobumiem. Brenda sakampa savas gārdzošās krūtis. – Vēl vairāk, – Megija turpināja, jo tagad viņu nesa neapturams spēks, kas lauzās ārā pēc gadiem ilgas rūgtuma krāšanas sevī, samierināšanās ar neskaitāmiem apvainojumiem, nespējas izteikt to, ko patiesībā domā. – Jo ātrāk jūs pazudīsiet, jo labāk. Laimīgu taciņu! Ja te kādam pieklātos atvainoties, tad tieši jums. Tev, Šellij, ka atvedi šurp to bīstamo suņa neradījumu, savukārt tu, Brenda, vispār nezini, kas ir pateicība. Es izglābu tavu pretīgi smirdošo suni, bet tu vienalga nespēj cilvēcīgi pasacīt paldies. Es gribētu zināt, kā tas var būt, ka tu savas dusmas nevērs pret Vērnonu un Šelliju, bet visa vaina tiek uzkrauta man? Vai tāpēc, ka jūs mani ienīstat tikpat dziļi, kā es ienīstu jūs?

Šellija nosēcās un kā sargājot aplika roku Brendai, kurai sargāšana bija nepieciešama tikpat lielā mērā kā… asinskāram rotveileram. – Tu nedrīksti ar mums tā runāt, – sabozās Šellija.

– Muļķības, Šellij, es nupat to darīju.

– Paskatīsimies, ko par to visu teiks mūsu Deivs, – Brenda piemeta savu artavu.

– Ja viņš saprot, kas pašam nāk par labu, tad Deivs klausīs man.

– Tu esi traka! – Šellija spalgi iespiedzās. – Galīgi nojūgusies!

Megija tuvojās abām. – Tam jūs varat ticēt. Es par sevi neatbildu un esmu tikai par mata tiesu no īsta vājprāta, tāpēc uzmanieties. Vienu dienu es slepkavoju suņus, bet kas zina, kam es uzbrukšu nākamajā reizē.