4. nodaļa

Ja Ellu kaut kas garantēti spēja saniknot, tas bija automašīnai cieši aizmugurē sekojošs stulbenis. Ja vēl šis stulbenis pusotru jūdzi zibina gaismas, mēģina ar savu smalko peņa pagarinājumu uzgrūsties viņas Toyota Rav bagāžniekam un parāda vidējo pirkstu, kad kādā sevišķi bīstamā pagriezienā aizspraucies garām, viņas niknumam nebija robežu.

Pateicoties tieši tādam stulbenim, viņa, piecas minūtes vēlāk iestūrējusi dzelzceļa stacijas auto novietnē, aplami aprēķināja attālumu līdz barjerai; ar netīkami spalgu krakšķi tika sabojāts sānskata spogulis. Viņa atvēra logu, paķēra no automāta talonu un izjusti nolamājās.

Ella novietoja savu automobili līdzās melnam, spīdīgam Mercedes, klusībā palūdzās, kaut bojājums nebūtu nopietns, un izkāpa, lai pārbaudītu, ko stulbeņa dēļ izstrādājusi – nešķita neloģiski vainot notikušajā tieši minēto stulbeni.

Par laimi, pietika iegrozīt spoguli atpakaļ vietā, toties nebija iespējams vienā acumirklī atgūt labo omu, tāpēc viņa, aizslēgusi auto un pārmetusi pār plecu somas siksnu, domās sūtīja pār stulbā autobraucēja galvu visas iespējamās sērgas un nelaimes. Nu labi, vismaz ceļā uz mājām pārdurtu riepu. Bet vienlaikus nedrīkst ciest arī kāds cits. Ellas krietnā sirdsapziņa nepieļautu plašu katastrofu, ko izraisītu nekontrolējams spēkrats, kas triecas šķērsām pāri trim šosejas joslām, nesot līdzi postījumus un daudzu cilvēku nāvi.

Pēc dažiem soļiem viņa pamanīja, ka pustumsā iezīmējas pretī nākoša vīrieša siluets, un automātiski ieslidināja roku žaketes kabatā. Kopš Ellu pērn aplaupīja kādā Mančestras daudzstāvu automobiļu novietnē, viņa bija apmeklējusi pašaizsardzības kursus un nekad nezaudēja modrību. Tābrīža noskaņojumā Ella jutās visnotaļ gatava sevi aizstāvēt. Sataustījusi savu pašaizsardzības ieroci, viņa tūdaļ pamanīja, ka vīrietis ir eleganti ģērbies, nes rokā klēpjdatora somu, bet otra soma pārmesta siksnā pār plecu. Turklāt nācējs runāja pa mobilo telefonu, mādams ar galvu, kā to dara visi mobilās ierīces lietotāji, ja dziļi iegrimuši sarunā un neko nemana sev apkārt. Ella nomierinājās, jo bija skaidrs, ka šis vīrietis nekādā ziņā nav laupītājs, tomēr pēkšņa kustība tumšajās ēnās pa labi no vīrieša atkal lika viņai saspringt. Itin kā palēninātā filmā bija redzams, ka no kāda furgona aizsega iznirst figūra ar galvai uzvilktu kapuci un uzbrūk nepiesardzīgajam nācējam. Vīrietis izbijies iekliedzās un nokrita. Ella nevilcinādamās izgrūda asinis stindzinošu bļāvienu un kā izšauta lode metās virsū noziedzniekam. Veiksmīgi izmantodama laupītāja apjukumu, viņa spēcīgi iebelza ar atslēgu saišķi tam pa seju, tad pamatīgi iespēra pa apakšstilbiem – un drošības dēļ vēlreiz. Smilkstēdams kā savainots suns, laupītājs pagriezās un aizkliboja projām.

– Vai viss kārtībā? – Ella pavaicāja un palīdzēja vīrietim piecelties.

– Es… laikam gan. Paldies. Paldies, ka steidzāties palīgā.

– Tā manā vietā būtu rīkojies jebkurš.

Vīrietis sakārtoja nošķiebušās brilles un notrauca no apģērba putekļus. – Es par to nebūtu tik pārliecināts. Vai jūs zināt, ka uzbrucējam bija nazis?

– Jā, – Ella lietišķi apstiprināja, tad pacēla un padeva vīrietim zemē nokritušo mobilo tālruni. – Jūs asiņojat. Izskatās, ka ne pa jokam. – Baltā krekla apkaklīte bija nokrāsojusies sarkana.

Viņš pielika roku pie kakla un paraudzījās uz asinīm notrieptajiem pirkstiem.

Ella parakņājās somā un iedeva viņam no paciņas izvilktu papīra mutautiņu. – Vai sāp?

– Tā īsti ne. – Cietušais papurināja galvu. Pat nespodrajā apgaismojumā bija redzams, ka viņš izskatās bāls un apjucis. Turklāt vīrietis bija ārkārtīgi glīts un savādā kārtā šķita kaut kur jau redzēts. Viņš paraudzījās uz mutautiņu, kas izrādījās notraipīts ar asinīm.

– Ļaujiet man pārbaudīt. – Ella kļuva bažīga. – Ja tas nelietis ir pārgriezis vēnu, jums labi aši jātiek uz slimnīcu.

Vīrietis pagriezās, lai Ella spētu skaidrāk saskatīt ievainojumu.

Par laimi, izrādījās, ka asiņo tikai auss ļipiņa. – Nav nekā nopietna, savainota tikai auss, tomēr es domāju, ka jums derētu iegriezties traumpunktā.

Viņš papurināja galvu. – Gan jau es izdzīvošu.

– Var gadīties, ka nazis bija netīrs. Injekcija pret stinguma krampjiem nudien jums nenāks par ļaunu. – Ella pasniedza vēl vienu papīra mutautiņu.

– Es varu derēt, ka jūs savulaik bijāt gaidu vadone ar veselu lērumu nozīmīšu, vai ne? – Vīrietis vārgi pasmaidīja.

– Netrāpījāt. Mani jau pēc divām nedēļām izslēdza par nepakļāvību.

– Par nepakļāvību?

Ella iesmējās. – Diezin vai jūs tas var interesēt. Dodiet man somas, es palīdzēšu jums aizkļūt līdz automašīnai. Vai esat drošs, ka spēsiet pats sēsties pie stūres?

– Viss būs kārtībā. Nav nepieciešams, lai jūs mani pavadāt. Mans ievainotais lepnums jau tā ir pietiekami cietis.

– Nemuļķojieties. – Ella paņēma somas. – Kur stāv jūsu auto?

– Vai jūs vienmēr esat tik… – Vīrietis aprāvās, lai vēlreiz piespiestu mutautiņu pie auss.

– Izpalīdzīga? – Ella minēja.

– Uzstājīga, es grasījos sacīt. Un, lūdzu, nedomājiet, ka es neesmu jums nebeidzami pateicīgs, ka nācāt palīgā vajadzības brīdī. Es esmu pateicīgs.

– Tomēr jūtaties ne savā ādā, vai ne? Tika apšaubīts jūsu vīrišķīgums, jo bruņinieku mirdzošās bruņās izglāba maza nabaga sieviete?

– Jā, kaut kā tamlīdzīgi.

– Tādā gadījumā tieciet pāri šīm izjūtām.

– Oho, jūs izturaties visai tieši, kaut esat tikai maza nabaga sieviete.

– Ticiet man, patlaban tiešuma ziņā es pārspēju pati sevi, jo tā ir viena no lietām, ko esmu apņēmusies ievērot Jaunajā gadā. Ejam. Kur ir jūsu auto?

– Vai tad jums nav jāpaspēj uz vilcienu? Vai arī kādu sagaidīt?

– Man vēl rezervē ir dažas minūtes, tad došos kādu sagaidīt.

– Vīru?

– Nē.

– Jūsu puisi?

– Nē.

Vīrietis apstājās dažu soļu attālumā no melni mirdzošā Mercedes, kuram līdzās Ella pirms neilga brīža bija novietojusi savu automobili. – Manējais, – viņš teica.

– To es jau nopratu pati, jo tas otrs ir mans.

– Kuram vēl tā laimētos? – Vīrietis pievērsa skatienu Ellai. – Mans sargeņģelis novietojis savu auto līdzās manējam.

– Es sacītu, ka tā ir spokaina sagadīšanās. Vai jums ir atslēgas?

Viņš izvilka no kabatas atslēgu saišķi un pasmaidīdams bilda: – No šī brīža es nudien tikšu galā pats.

Ellu vēlreiz pārņēma kņudošā sajūta, ka šis vīrietis šķiet pazīstams. “Kur es viņu jau agrāk esmu redzējusi?” – Labi, ja esat drošs, ka viss kārtībā, es likšu jūs mierā. – Viņa atdeva vīrietim somas un atcerējās, ka Tobija vilciens pienāks kuru katru mirkli.

– Citos apstākļos es uzaicinātu jūs kaut ko iedzert. – Viņš atvēra auto aizmugures durvis, lai novietotu uz sēdekļa somas. – Kā pateicību.

– Savukārt es noraidītu piedāvājumu, jo jūs esat man pilnīgi svešs cilvēks, tomēr mīkstinātu savu atteikumu ar aizbildināšanos, ka man kāds jāsagaida. Tādējādi tiktu saudzētas jūsu jūtas.

Vīrietis pasmaidīja vēlreiz. Bija redzams, ka viņš ir gandrīz atguvies. Un bija izskatīgāks, nekā pašam nāktu par labu. – Vismaz jūs pieminējāt pilnību.

“Arī pārlieku valdzinošs tu esi,” Ella klusībā piemetināja. “Droši vien viņam spīd zaļā gaisma ar jebkuru daudzmaz glītu sievieti, ko gadījies sastapt.” – Es došu jums divus padomus, – Ella bilda, jau virzīdamās projām. – Pirmkārt, nekad nerunājiet pa mobilo, ja esat viens tumšā vietā, jo tas padara jūs par perfektu upuri.

– Pilnīgs… perfekts. Jūs acumirklī esat izpratusi manu būtību.

Ella nelikās dzirdam. – Otrkārt, parūpējieties, lai ārsts apskata jūsu ausi, jo var gadīties, ka būs nepieciešamas dažas šuves. Palieciet sveiks.

Viņa paguva šķērsot pusi auto novietnes, kad saklausīja aiz muguras motora troksni. Auto samazināja gaitu un pieslīdēja blakus, logs tika atvērts.

– Vai vārgajam bruņiniekam apsūbējušās bruņās būs ļauts uzzināt vārdu nabaga mazajai sievietei, kura varbūt izglābusi viņam dzīvību?

Uzjautrināta Ella turpināja soļot uz priekšu. – Iesaku nelauzīt savu glīto, mazo galviņu par manu vārdu. Man nav šaubu, ka tajā glabājas daudz citu vārdu, ko zināt un atcerēties.

Mercedes turpināja lēni ripot līdzās. – Nē, nopietni, es patiešām vēlos uzzināt, kā jūs sauc. Ja tuvumā nepagadītos jūs, kurš zina, kas būtu noticis ar mani?

Vīrietis bija neatlaidīgs, tas nu jāatzīst. – Gluži vienkārši sauciet mani par Pūķu Kāvēju, – Ella smiedamās ieteica.

Piespiedis pie auss papīra mutautiņu, Ītans noraudzījās sievietei nopakaļ. Godīgi sakot, viņš joprojām jutās mazliet slābans. Salīdzinot ar citiem laupīšanas gadījumiem, viņš bija ticis cauri viegli. Nekas nebija nozagts, tikai mazliet savainota auss, tomēr šausmināja doma par to, kas varēja gadīties. Pietiktu viena dūriena vai naža vēziena, lai viņš būtu pagalam. Tas ļāva apjaust, ka viņš nepavisam nevēlas atstāt šo pasauli, iekams nav tam gatavs. Joprojām bija daudz tāda, ko viņš savā dzīvē vēlējās vērst par labu.

Šīs sievietes rīcība nudien bija apbrīnas vērta. “Vai viņa vispār iedomājās pati par savu drošību? Diezin vai, jo viss notika ļoti ātri. Droši vien viņa rīkojās instinktīvi. Vai šī sieviete vienmēr pakļaujas mirkļa impulsam?” Ītanam patika šāda īpašība. Varbūt tāpēc, ka viņš pats vienmēr bijis tieši tāds.

Viņš nogriezās pa labi uz stāvvietas izeju, sameklēja kabatās talonu un ievietoja to automātā. Barjera pacēlās, un Ītans izbrauca uz galvenās ielas. Priekšā pavīdēja Pūķu Kāvēja, kā viņa bija sevi nodēvējusi. Sieviete šķērsoja ielu un devās uz stacijas ieeju, no kuras Ītans nesen bija iznācis. Pirmo reizi viņš pievērsa uzmanību sievietes izskatam. Viņa bija gara auguma, slaidais solis darīja gaitu visnotaļ mērķtiecīgu. Varbūt spriedums bija aplams, bet apģērbs ļāva nojaust, ka šādai personai ne visai tīk pakļauties un pielāgoties. Sievietei galvā bija cieši uzmaukta sarkana vilnas cepure, ap kaklu apvīstīta sarkanvioleti svītraina šalle. Melnie svārki garumā sniedzās virs ceļgaliem, un violetajai rupja velveta žaketei bija uzkrītoši lielas, sarkanas pogas. Kājās viņai bija smagi zābaki. Koši krāsains un individuāls tērpa ansamblis.

“Vai kaut kas tamlīdzīgs tiek dēvēts par bohēmisku hipiju šiku? Varbūt par vintāžu? Nav ne jausmas.” Viņš nezināja pat to, vai starp šiem diviem jēdzieniem ir atšķirība. Toties skaidri redzēja, ka šāda ģērbšanās maniere ir absolūts pretstats viņa sievas stilam.

Gaidīdams, kamēr luksoforā iedegsies zaļā gaisma, Ītans vēroja krāsaino stāvu pazūdam stacijā un prātoja, kas būtu darāms rīt. Vai nu Pūķu Kāvējai tas patīk vai ne, bet viņa tiks patencināta pienācīgi.

Iedegās zaļā gaisma, un viņš sāka braukt. “Nez, ko viņa gribēja teikt, kad pieminēja daudzos vārdus, kas man jāatceras? Vai viņa domāja, ka es mēģinu izrādīt īpašu uzmanību? Tas nu nepavisam nav tiesa. Šī sieviete nav manā gaumē. Patiesībā Pūķu Kāvēja ir pilnīgs pretstats sievietēm, ko es parasti ievēroju.” Ītans gluži vienkārši vēlējās viņai pateikties.

5. nodaļa

Izbolītām acīm atgāzies dīvānā – misters Blobijs bija mājās no kroga.

Vienā rokā bija sviestmaize ar ceptu olu, pār zodu tecēja šķidra dzeltenuma tērcīte, otra roka spaidīja tālvadības pults pogas, reibinošā ātrumā pārslēdzot televīzijas kanālus. Viņš bija iegrimis pats savā pasaulē, vīpsnādams un klaigādams uz televizoru, lai paziņotu: “Cūcība, tur nekā nav, kaut arī es, cūcība, pamatīgi pārmaksāju par, cūcība, veselu lērumu cūcīgi bezjēdzīgu kanālu!”

Tomēr tas bija labi, jo arī Megija kavējās pati savā pasaulē. Viņa atradās tropiskā pludmalē, zvilnēja karstās, baltās smiltīs ažūrā kokospalmas ēnā, bet viņas mīļotais apgalvoja, ka nespējot bez viņas dzīvot. Migels, kura indigo krāsas acis kvēloja neslēptā vēlmē, bija piekļāvis Megiju pie sava tvirtā, muskuļotā auguma. Viņa plaukstas glāstīja tik liegi kā siltie okeāna viļņi, kuros viņi nule bija peldējušies. – Es mīlu tevi, Megija, – viņš piesmakušā balsī čukstēja, un svešzemju akcents izklausījās ļoti seksīgi. Viņa vēl nebija lāgā noskaidrojusi, no kurienes Migels ieradies, bet vieta noteikti bija karsta un putekļaina, droši vien kāda Latīņamerikas valsts, kur viņš auļo zirgā – baltais, kruzuļotais krekls uz krūtīm vaļā, acis piemiegtas pret žilbinošo sauli.

– Mana mīļā Megij, teic, ka nekad mani nepametīsi, – viņš lūdzās. – Teic, ka būsi mana uz mūžu.

– Es vienmēr būšu tava, – viņa teju bez elpas atbildēja.

– Ko?

Vainas apziņa uztrieca Megiju augšā no karstajām, baltajām smiltīm. Viņa pavērās uz dīvānu, kur misters Blobijs beidza gremot sviestmaizi un atvēra kārbu Heineken alus. Dzēriens putodams šļācās pāri viņa rokai. Sarauktu pieri uzlūkodams sievu, viņš palaida kārtējo pretīgi skaļo atraugu. Tie, kuri apgalvo, ka vīrietis nespēj darīt divus darbus reizē, nekad nebija sastapuši Deivu Stormu. Vienlaikus raukt pieri un atraugāties – šo mākslu viņš bija izkopis līdz īsti dievišķai pilnībai.