Erika žeimsa - Sveika, mana jaunā dzīve!

Abas sievietes bija gatavas bēgt kā apsvilinājušies kaķi.

– Ei, ko jūs gaidāt? – Megija nerimās. – Tip-tap, augšā pa kāpnēm, abas!

– Kāpēc? – Jautājumu uzdeva Šellija.

– Lai sakravātu Brendas mantiņas. Tagad lai pretīgā ragana padzīvo pie jums. Paskatīsimies, cik ilgi izturēsi tu, iekams tev radīsies vēlēšanās apgriezt viņas kaulaino kaklu!

Kad Ella apjauta, ka darbojas ar zobu suku tik spēcīgi, ka sāk asiņot smaganas, viņa palūkojās uz sevi spogulī virs izlietnes un mēģināja pievērsties nomierinošām domām.

No tā nekas prātīgs nesanāca.

Viņa spēja prātot tikai par graujošo ietekmi, ko Ītans tajā vakarā bija atstājis uz viņu, kā arī potenciāli graujošo ļaunumu, ko viņš varbūt paspēja nodarīt viņas un Lorensa attiecībām.

Kad viņi rokrokā bija atgriezušies mājās, Lorenss teju taustāmā atturībā apvaicājās, ko abi tik ilgi pārrunājuši dārza otrā galā. Ella atkārtoja Ītana versiju, proti, ka viņš sievas uzdevumā mēģinājis grozīt Ellas lēmumu un panākt, lai viņa uzņemas “Priežu kotedžas” interjera pārveidošanu. Lorensa atbilde aprobežojās ar mazliet spēcīgāku plaukstas spiedienu un piezīmi par Edvardsu un Pekstonu savstarpējo attiecību dinamiku. – Savādi ļaudis, – viņš teica. – Man radās iespaids, ka viņi lāgā nemaz neizjūt patiku cits pret citu. – Ella piekrita šim vērojumam un mainīja sarunas tematu.

Kad Ella aizvēra mazās, ar guļamistabu savienotās vannasistabas durvis, Lorenss pacēla acis no jaunākā Sebastjana Folka romāna un atmeta sānis segu viņai atvēlētajā gultas pusē. – Es nupat iedomājos… – viņš iesāka, kad Ella ieslīdēja līdzās. – Ko tu iesāksi ar šiem cilvēkiem?

– Kuriem cilvēkiem? – Tomēr Ella skaidri zināja, par ko viņš runā.

– Edvardsiem un Pekstoniem. Vai tu uzņemsies izpildīt viņu pasūtījumus?

– Pat negrasos to darīt.

– Tomēr tas būtu tā vērts. Viņi taču ļauj tev nosaukt savu cenu. – Lorenss pasmaidīja. – Tādas izdevības nemaz tik bieži negadās, vai ne?

Ella bija šokēta. – Es nudien nezināju, ka tu esi tik viltīgs un naudaskārs.

Lorenss turpināja smaidīt. – To viņi ir pelnījuši, ja sagādāja mums tik briesmīgu vakaru.

– Es atvainojos, ka manis dēļ vajadzēja tā ciest.

– Diezin vai tā ir tava vaina. Es priecājos, ka Eliksijai neiepatikās šī Valentīna. Bail pat iztēloties, ka viņa varētu draudzēties ar tik rupju un izlutinātu skuķi.

Ironija piespieda Ellu novērsies. Pavisam nesen arī Eliksija būtu pelnījusi gluži tādu pašu, ja ne vēl sliktāku raksturojumu, tomēr tie laiki bija pagājuši, un paldies Dievam. Ja salīdzina ar Valentīnu, tagad viņa bija gluži vai paraugmeitene.

Pametuši “Priežu kotedžu” tik drīz, cik vien pieklājība atļāva, Ella un Lorenss atgriezās mājās, kur atrada Tobiju un Eliksiju uz dīvāna. Abi mielojās ar līdzņemamām picām un skatījās DVD. Arī viņi pēc pirmās izdevības bija aizbēguši no Valentīnas un Ketijas. Lepodamās ar šo bērnu prasmi atšķirt labu no ļauna, Ella bija apskāvusi abus, un tas pamudināja Eliksiju apvaicāties, vai Ella jūtas labi. – Daudz labāk, kad esmu šeit kopā ar jums, – viņa apgalvoja un paņēma picas šķēli no kārbas Eliksijai klēpī. Tādu pārdrošību agrāk viņa nebūtu atļāvusies.

Aptuveni pēc stundas Ella saņēma īsziņu no Ītana. “Piedod par šo vakaru. Man vajadzēja būt gudrākam. Lūdzu, piedod. X.”

“Vajadzēja gan,” viņa nodomāja un tūdaļ izdzēsa ziņu.

“To pašu varētu sacīt arī par sevi,” Ella nodomāja, zvilnēdama gultā līdzās Lorensam. “Nemūžam nevajadzēja piekrist nevienam Ītana lūgumam.”

Lorenss no jauna pievērsās grāmatai, bet Ella raudzījās griestos un ņēmās pārcilāt prātā visus no Ītana piedzīvotos apvainojumus, tomēr saraksts iznāca gaužām nenozīmīgs un tas vedināja domāt, ka vislielākais apvainojums ir padošanās Ītana lūgumiem. Turklāt Ellai nemaz nebija grūti izprast savas rīcības cēloņus. Ītana uzmanība glaimoja un valdzināja. Pēc sakāves Meifīldā izbaudot tik pievilcīga un intriģējoša vīrieša uzmanību, Ella bija dziedējusi savu krietni vien cietušo pašvērtību. Toties tagad viņai pēc tā vairs nebija nekādas vajadzības.

Proti, viņai vairs nebija vajadzīgs draugs.

– Lorens, – Ella ierunājās un pagriezās.

– Jā? – viņš izklaidīgi atsaucās, bet skatiens joprojām bija pievērsts grāmatai.

– Ko tu teiktu, ja es atkal pārceltos pie tevis uz Meifīldu?

Tagad no izklaidības vairs nebija ne miņas. Lorenss pavērās uz Ellu. – Vai tu runā nopietni?

– Jā. Tagad man ir radusies sajūta, ka tam tā jānotiek.

Smaidīdams Lorenss nolika grāmatu uz naktsgaldiņa. – Tu nespēj ne iedomāties, cik laimīgu mani dara tavi vārdi. – Viņš skūpstīja Ellu, viņa atbildēja skūpstam un tīksmi ieslīga viņa mīlošā apskāviena siltumā.

“Pie velna sienas papīra plānumā un nejauki čīkstošo gultu! Šonakt es vēlos mīlēties ar Lorensu.”

Cilvēks, kurš bija izteicis domu, ka žēlsirdība un labdarība dzimst mājās, nekad nebija sastapis Megijas ģimeni.

Pavadījusi divas naktis uz dīvāna savas mātes dzīvoklī, Megija jutās kā samalta. Kakla muskuļi bija pamatīgi sastiepti, un gulējusi viņa nebija gandrīz nemaz. Vēl ļaunāk, Lū skaidri lika manīt, ka ilgi meita palikt nedrīkstēs, un pie katras izdevības atkārtoja, ka Megija pati esot vainojama savās nelaimēs. Lū ieteica viņai doties uz mājām un izlikties, ka nekas nav noticis. Proti, paciest visu.

“Kā lai es to izdaru, ja neviens nevēlas manu atgriešanos?” Deivs bija atklājis savu patieso seju, kad visbeidzot nokliboja lejā. – Vai nu es, vai tava māte, – Megija bija teikusi, kad paskaidroja, kas īsti notiek. – Man vienreiz tas ir līdz kaklam! Vai nu dosies projām tava mamma, vai aiziešu es. – Deivs ieteica viņai nomierināties un pārtraukt histērijas, savukārt Vērnons norūca, ka zināmās mēneša dienās visas sievietes esot pārāk ķildīgas.

– Deiv, es esmu mierīga, pavisam mierīga, – viņa tad bija teikusi. – Tev tagad jāizvēlas starp mani un Brendu.

Tajā brīdī Deivs visbeidzot aptvēra, ka Megija nejoko. – Izbeidz, Megsa, tā nedrīkst. Mēs taču runājam par manu mammu!

Neticami, bet tieši īstajā brīdī Brendai izdevās no sava izkaltušā ķermeņa izspiest dažus asaru pilienus. – Ko lai tagad iesākam mēs abi ar nabaga Sidu, kam nāve zobu galā? – viņa gaudās. – Cik gan briesmīgu sievieti apprecējis mūsu Deivs!

– Suņu slepkavu! – Šellija piebalsoja. – Viņa ir suņu slepkava! Piedevām viņa draudēja mums, Deiv, apsolīja mūs piekaut līdz nāvei ar to pašu asiņaino lāpstu, ar kuru tika nogalināta Beba. Viņa ir nenormāla, skaidrs?

Deivs šūpoja galvu. – Megsa, kas tev lēcies? Parasti tu esi tik saticīga, tik…

– Parasti es mierīgi ļauju kāpt sev uz galvas, – viņa attrauca. – Es esmu tik pašsaprotama kā mēbele. Tik laimīga, kad pret mani izturas kā pret kāju pameslu. Vai šādus vārdus tu mēģināji sameklēt?

– Ahā, tiktāl nu mēs esam. – Vērnons izteiksmīgi izvalbīja acis pret griestiem. – Sasodītais sievišķis sūrojas par savu likteni. Kas to būtu domājis? Tūdaļ viņa sacīs, ka tu, mūsu Deiv, nekad neklausies viņā.

– Vārds vietā, – Megija atcirta. – Kā tad būs, Deiv? Vai izlēmi?

– Manuprāt, Šellijai taisnība, tu neesi īsti vesela, Megsa.

– Vai tāda ir tava atbilde? Proti, tu apgalvo, ka man galvā ir kāda vaļīga skrūvīte?

– Es domāju, ka ne tikai viena, – novīpsnāja Vērnons.

– Megsa, tev pašai jāsaprot, ka tu runā gluži kā neprātīga. Agrāk tu par mammu neteici neviena slikta vārda. Varbūt tas, ka tu nositi Bebu, atstāja uz tevi jokainu iespaidu. Tā teikt, šokēja.

– Varbūt tieši tas mani veda pie prāta.

– Pag, Megsa, tu tā nemaz nedomā. Labāk uztaisi mums visiem tēju, mēs mierīgi apsēdīsimies un…

– Ja gribi tēju, vari to vārīt pats!

Pēc pusstundas, iemetusi auto aizmugures sēdeklī divos atkritumu maisos sabāztās mantas, Megija aiztraucās projām. Vienīgā iespēja bija doties pie mātes.

Lū uzņēma meitu ārkārtīgi vēsi, jo viņai bija uzradies kompanjons. Gordons. Abi bija iepazinušies tikai pirms divām nedēļām, bet jau dzīvoja kopā Lū vienas guļamistabas dzīvoklī, kur viņš kāra savus rītasvārkus uz āķa vannasistabas durvju iekšpusē un novietoja netīrās un nonēsātās čības pie Lū gultas – ja vien tās neatradās viņam kājās. Gordons visnotaļ jutās te kā savās mājās.

Ko Megija nevarēja apgalvot par sevi. Viņa bija tikpat vēlama kā cūku gripa.

Tagad, kad Gordons pusvienpadsmitos no rīta, joprojām tērpies pidžamā un rītasvārkos, skaļi strēba tēju un zieda marmelādi uz grauzdiņa, kam jau bija uztriepta bagātīga sviesta kārta, Lū klāstīja Megijai, kā viņai būtu jārīkojas. – Šāds stāvoklis nevar turpināties. Tev jāizskaidrojas ar Deivu, Megij, – viņa teica, kamēr Gordons košļāja maizi skaļi kā zirgs. – Brauc tik mājās un nokārto visu pieklājīgi.

– Tavuprāt, kā man vajadzētu rīkoties?

– Paskaidro, ka biji ļoti uztraukta un nemaz nedomā tā, kā to pateici.

– Bet es tā domāju gan!

– Tad melo! – atcirta Lū.

– Kāpēc man vajadzētu melot? Kāpēc jāturpina izlikties?

– Tāpēc, ka dzīvē to esam spiesti darīt mēs visi. Kāpēc tu domā, ka esi citāda, nekā pārējie? Vēl vairāk, tu nevari atļauties tādu greznību kā izvēles brīvība. Tev nav kur palikt, tāpēc brauc vien uz mājām. Turklāt neaizmirsīsim, ka šī nav pirmā reize, kad tu izstrādā tamlīdzīgu numuru, vai nav tiesa?

Megija sajuta Lū mājienā nepārprotamu dzēlību, savukārt Gordons pavēcināja uz viņas pusi nazi, ko tikko bija izvilcis no marmelādes burkas. Oranžs pikucītis pazibēja gaisā un iekrita cukurtraukā. – Tavai mammai taisnība, – viņš apstiprināja. – Tu savam vecajam pateici, ko domā, bet tagad vajag norīt lepnumu un atgriezties mājās. Nav godīgi ne no šā, ne tā uzkrist savai mammai uz galvas, jo viņai jānokārto sava dzīve.

“Bet tev laiks lasīties projām!” nodomāja Megija. – Man ļoti žēl, mamm, ka sagādāju tev tādas neērtības, – viņa stīvi noteica. – Es savākšu savas mantiņas un likšu tevi mierā.

– Tas būs vislabāk, – atzina Gordons. – Lū, vai tējkannā vēl atlikusi kāda lāse?

– Tūliņ ieliešu, mīlīt.

Megija vēlreiz iemeta automašīnā atkritumu maisus ar savu iedzīvi un brauca uz darbu. Šādā stāvoklī viņa nespētu risināt pieklājīgas sarunas ne ar vienu, tāpēc labi vien bija, ka tās divas ģimenes, kuru mājokļus viņa uzkopa todien, vai nu bija izbraukušas brīvdienās, vai arī strādāja. Labāk pabūt vienai, ja moka tik raižpilnas domas.

Viņai nebija ne jausmas, kur pārlaidīs nakti, bet viens nu gan likās skaidrs – kopā ar Deivu noteikti ne. Kopš viņa pameta māju, vīrs nebija licies ne zinis. Vienu īsziņu atsūtīja Dīns. Īsu mirkli sirdī uzviļņoja mātišķas jūtas un ticība, ka dēls viņu mīl un vēlas viņas atgriešanos mājās. Tās izrādījās veltas cerības, jo Dīns tikai gribēja zināt, kur meklēt savu “veiksmīgo” teniskreklu, ko parasti valkāja snūkera sacensībās. “Pameklē netīrās veļas grozā,” savukārt vēstīja Megijas īsziņa.

Derilam izrādījās taisnība, savai ģimenei Megijas pietrūka tikai tad, kad nebija neviena apkalpotāja.

Neskaitāmas reizes Megija bija vēlējusies viņam piezvanīt un lūgt palīdzību, bet tas nebija iespējams. Viņa bija izdzēsusi no telefona viņa numuru. Ja arī numurs būtu saglabāts, ko tādā gadījumā Derils nodomātu? “Ka es uzmeklēju viņu tikai tad, kad iekļūstu nepatikšanās? Derilam būtu visas tiesības pieprasīt, lai es lieku viņu mierā.” Gluži tāpat vajadzēja samierināties ar secinājumu, ka Derils sen būtu piezvanījis pats, ja to patiešām vēlētos. Tas nebija noticis. “Varbūt viņš nezvana tāpēc, ka respektē manu lēmumu? Kaut nu viņš to nebūtu darījis…”

Pussešos Megija beidza darbu un iesēdās savā auto. “Ko tagad vajadzētu darīt? Braukt uz mājām pie Deiva? Nē!”

Un tomēr… Lū bija apvaicājusies: – Kādi ir tavi tālākie plāni? Vai tu pameti Deivu uz visiem laikiem? Vai tā to var uzskatīt? Varbūt tu gluži vienkārši paziņoji Deivam savu viedokli, kā to norādīja Gordons? Turklāt neaizmirsīsim, ka šī nav pirmā reize, kad tu izstrādā tamlīdzīgu numuru, vai nav tiesa?

Lū runāja par to reizi, kad Megija septiņu gadu vecumā aizbēga no mājām. Viņa ielika somā naktskreklu, zobu suku un paciņu olu krēma cepumu, pēc tam kā parasti devās uz skolu. Kad zvans vēstīja pēdējās stundas beigas, viņa rāmā garā aizsoļoja mājām gluži pretējā virzienā.

Bija silta vasaras diena, Megija gāja tik ilgi, līdz attapās nekurienes vidū – vai vismaz vietā, kas šķita īsta nekuriene septiņus gadus vecam bērnam, kas pa spraugu dzīvžogā iekļuvis plašā laukā. Piepeši uzmācās nogurums. Viņa apsēdās un attaisīja cepumu paciņu, ko bija paņēmusi mājās no virtuves bufetes. Notiesājusi gandrīz pusi, mazā atgūlās zālē un aizmiga.

Viņa pamodās, kad bija satumsis. Tik dziļu tumsu meitene vēl nekad nebija redzējusi. Te nebija ne ielas laternu, ne apgaismotu veikalu skatlogu, ne auto prožektoru. Zagās klāt vēsums. Sildīdamās viņa pievilka ceļgalus pie krūtīm un sāka raizēties par to, ko izdarījusi.