Erika žeimsa - Sveika, mana jaunā dzīve!

Kad Ītans jau sēdēja taksometra aizmugures sēdeklī un sprakšķošā radio klausījās Coldplay dziesmu, viņam piepeši radās ideja. Ģeniāla ideja. Kāpēc doties taisnā ceļā uz mājām? Viņam taču bija ideāls iegansts to nedarīt, cik ilgi vien pats vēlas, jo Frensīna zināja, ka vakari ar Toniju nemēdz noslēgties agri.

Ītans paliecās uz priekšu un pavēstīja šoferim, ka viņa plāni mainījušies.

Viņš lika apturēt taksometru netālu no galamērķa, jo nevēlējās, lai pārsteiguma momentu sabojā nodevīgais motora troksnis.

Ītans sāka virzīties uz priekšu līdztekus ietvei, lai pārliecinātos, vai spēj noiet taisni. “Re, nemaz neesmu pilnā,” viņš lepni konstatēja, kad nodoms izdevās. Pēc mirkļa gan izrādījās, ka viņš bija tā koncentrējies šim uzdevumam, ka aizšāva garām mērķim. Ītans gāja atpakaļ, šoreiz gan izstiepis rokas uz sāniem kā virves dejotājs. Atradis īsto māju, viņš pazuda aiz tās stūra un grasījās atdarīt vārtiņu bultu; acis pamazām pierada pie tumsas. – Kušš, – viņš pārmetoši uzšņāca koka vārtiņiem, kad tie nakts klusumā spalgi iečīkstējās.

Mājā nemanīja gaismu nedz augšējā, nedz apakšējā stāvā, tiesa, logs gan bija atvērts. Kad Ītans ieņēma sākuma stāvokli uz terases, pēkšņi iedegās prožektors, kas reaģē uz kustību, un gaisma apžilbināja līdz aklumam. Atguvis spēju redzēt, Ītans pasmaidīja. “Lieliski. Prožektors ļaus pilnībā novērtēt manu priekšnesumu. Tam viņa nudien nespēs pretoties, vai ne?”

Viņa bija zinājusi, ka nespēs aizmigt, tāpēc saklausīja vārtiņu čīkstoņa un tūdaļ pielēca no gultas. Sirds skaļi sitās pret krūškurvi, un viņa steigšus pārlaida skatienu telpai, lai sameklētu piemērotu aizstāvēšanās ieroci. Nekā tāda tuvumā nebija, tikai prāva porcelāna bļoda uz tualetes galdiņa. Jāiztiek ar to pašu. Viņa paķēra šo trauku un virzījās tuvāk logam, kas bija atstāts vaļā; caur aizkariem ieplūda gaisma. Kad viņa grasījās tos atbīdīt tā, lai varētu palūkoties laukā, bet pati nebūtu saskatāma, kļuva saklausāms kaut kas dīvains, proti, dziedāšana. Ārā kāds dziedāja.

Pārlūkojusi spoži apgaismoto dārzu, viņa piedzīvoja lielāko pārsteigumu savā mūžā.

Ītans bija sajūsmā. Dziedādams, cik skaļi vien spēja, un vicinādams rokas, viņš brīnījās, ka nav iedomājies to darīt jau agrāk. “Kā gan vēl skaidrāk izpaust savas jūtas pret Ellu, ja ne dziedot un dejojot viņai par prieku? Jo īpaši tāpēc, ka patlaban es izpildu vienu no Ellas mīļākajām dziesmām.”

Dziesmas vārdus viņš lāgā neatcerējās, bet to kompensēja ar skaļumu un dedzību. Ītans uzstājās no sirds. Ella bija to pelnījusi. Viņš sāka griezties riņķī, bet piepeši manīja, ka zaudējis līdzsvaru un krīt.

Tūdaļ galva atsitās pret kaut ko cietu. Nudien, pret kaut ko ļoti cietu.

Šāds pavērsiens neietilpa Ītana ģeniālajā plānā.

– Edvardsa kungs, vai jūs mani dzirdat? – šo jautājumu Megija atkārtoja jau trešo reizi un tikpat reižu paguva nobrīnīties par to, kādas īsti ir Ellas un šī vīrieša attiecības. Visbeidzot atskanēja kluss vaids, un viņš sakustējās.

– Paldies Dievam, – Megija atvieglota noteica.

– Vai tā esi tu, mana mīļā, dārgā Ella? – Vīrieša balss bija piesmakusi un neskaidra, viņš pamatīgi oda pēc alkohola un nepavisam nelīdzinājās glītajam un akurātajam Edvardsa kungam, kādu Megija pazina līdz šim.

– Tā esmu es, Megija.

– Es dziedāju tev, Ella. Vai tev patika? Vai tev patika mana deja? Es dejoju tev? Megija? Kas tā par Megiju?

– Megija Storma, tā pati, kas tīra jūsu māju. Mēģiniet atvērt acis, Edvardsa kungs.

Viņš tās atvēra. Aizmiglotais skatiens labu brīdi nespēja fokusēties, tad acis noskaidrojās. – Megija? Ko jūs šeit darāt?

“Drīzāk jau es varētu vaicāt, ko šeit dara viņš.” – Es šeit pagaidām dzīvoju.

– Kopā ar Ellu? Kur viņa ir?

– Viņas šeit nav. Viņa… hmm, nav svarīgi… Pamēģināsim tikt iekšā, lai es varu paraudzīties, kas noticis ar jūsu galvu. Jūs nogāzāties ar pamatīgu blīkšķi. Gan tas, gan arī jūsu dziedāšana droši vien uzmodināja visu apkaimi. Cerēsim, ka neviens nav izsaucis policiju. – Tiklīdz tas bija pateikts, kaimiņu mājā atvērās durvis. – Vai viss kārtībā? – uzsauca vīrietis.

– Paldies, viss ir labi, – Megija atbildēja. Droši vien jautātājs bija Ellas kaimiņš Fils, kuram esot pateikts, ka viņas mājā pagaidām apmetīšoties draudzene.

Megija mēģināja uzdabūt misteru Edvardsu kājās, bet sākumā viņš šļuka atpakaļ kā smags maiss. Par laimi, pēc brīža viņa ķermenis šķita atmostamies, un vienlaikus sāka darboties arī smadzenes. Piecēlies viņš apjucis uzlūkoja Megiju. – Droši vien jūs tagad brīnāties, ko es te daru, vai ne?

– Tā nav mana darīšana, Edvardsa kungs. – Megija ieveda Ītanu virtuvē un nosēdināja krēslā pie galda, tad apskatīja viņa pakausi un saviebās. – Tā jau es domāju! Jūs esat nejauki pārsitis galvu. Nē, labāk neaiztieciet brūci, – viņa brīdināja, bet Ītans tomēr pieskārās pakausim.

– Man tek asinis, – viņš nočukstēja, uzmetis skatienu savai rokai, un šķita tikpat izbrīnīts kā mazs puisēns, kam pirmo reizi gadījies iegriezt sev pirkstā.

– Kas nu ir, tas ir, Edvardsa kungs. Es gan neko daudz no tā nesaprotu, tomēr man izskatās, ka jums būs nepieciešams uzlikt kādu šuvi.

– Labāk jau ne.

– Arī drošības dēļ ne?

– Šī būtu otrā reize viena gada laikā, kad esmu spiests apmeklēt traumpunktu. Labākajā gadījumā ļaudis domās, ka es mūždien iekļūstu negadījumos kā tāds nelaimes putns, bet sliktākajā tikšu uzskatīts par bīstamu vājprāti. Varbūt jūs varētu iztīrīt brūci un uzlipināt plāksteri? Manuprāt, ar to vajadzētu pietikt.

Megija negribīgi paklausīja. Patiesi, kad asinis bija notīrītas, brūce nešķita pārāk bīstama. – Jums paveicies, – Megija atzina, aizdarīdama pirmās palīdzības aptieciņas kārbu, ko bija sameklējusi augšstāva vannasistabā. – Varēja būt daudz ļaunāk.

– Paldies, Megij, – tencināja Ītans. – Liels, liels paldies.

Pēc tam iestājās neveikls klusums, un Megija pēkšņi apjauta, ka viņai mugurā ir tikai naktstērps. Tas nešķita nedz pareizi, nedz saprātīgi, bet pēdējās divdesmit minūtēs piedzīvotajam vispār nebija nekāda sakara ar saprātīgumu. – Kā būtu ar tasi kafijas, lai… – Megija grasījās teikt “lai pārietu skurbulis”, bet tas izklausītos pārāk nekautrīgi, tāpēc viņa izvēlējās maigāku teicienu. – …lai jums noskaidrotos galva.

– Ak Dievs, vai tad ir tik skaidri redzams, ka es esmu briesmīgi piedzēries?

– Ticiet man, es esmu redzējusi vīriešus daudz pamatīgākā reibumā.

Pagāja laiciņš, kamēr Megijai izdevās sameklēt visu vajadzīgo, tomēr drīz abi sēdēja pie galda ar šķīstošās kafijas krūzēm priekšā.

– Protams, tagad es jūtos ārkārtīgi neērti, – Ītans klusi atzina.

– Laikam gan, – Megija piekrita.

– Hmm… vai drīkstu cerēt, ka tas paliks starp mums? Manai sievai nav jāzina, ka… – Teikums aprāvās nepabeigts.

– Es neteikšu ne pušplēsta vārdiņa, bet… kā jūs izskaidrosiet pārsisto galvu?

Viņš paraustīja plecus. – Teikšu, ka mani vēlreiz aplaupīja.

– Un kas būs ar Ellu?

– Ar Ellu?

– Patiešām žēl, ka viņa neredzēja jūsu priekšnesumu. Es esmu pārliecināta, ka tas viņai būtu paticis. Vai jūs viņai pastāstīsiet par to?

– Nezinu gan. Varbūt vēlāk, kad vairs nejutīšos tik muļķīgi.

Megija pasmaidīja. – Jūs mani nobiedējāt gluži stīvu.

– Man ļoti žēl. Skaidrs, ka es necerēju jūs šeit sastapt.

– Laikam gan ne, – Megija piekrita vēlreiz.

Ītans iedzēra malciņu kafijas. – Vai neiebilstat, ja pavaicāšu, ko jūs šeit darāt? Protams, man tur nav nekādas daļas.

– Tas ir garš stāsts. Īsi sakot, man vairs nebija vietas, kurp iet, un Ella atļāva padzīvot šeit, kamēr es izlemšu, ko iesākt tālāk.

– Es nezināju, ka jūs abas esat tik labas draudzenes. Kur viņa ir? Vai devusies kaut kur strādāt?

– Viņa pārvācās atpakaļ pie sava vīrieša.

Edvardsa kungs nolika krūzi un raudzījās pretējā sienā. – Tas vīrietis ir tik truls, ka mušas sprāgst, – viņš norūca.

– Par to es nemāku spriest, – Megija apdomīgi noteica un turpināja vērot Edvardsa kungu, kurš malkoja kafiju un šķita dziļi iegrimis domās.

– Man likās, ka jūs esat precējusies, Megij, – viņš beidzot ierunājās atkal.

– Tas tiesa.

Viņš nopētīja Megiju. – Kādēļ jūs neatrodaties mājās kopā ar Storma kungu?

– Es… man piepeši vairs nebija neviena iemesla tur palikt.

– Man ļoti žēl to dzirdēt. Vai jūsu attiecības jau kādu laiku bija šķobījušās?

– Tā varētu sacīt.

– Vai tur bija kaut kas līdzams?

– Es nezinu. Neesmu pārliecināta, vai…

– Tātad jūs aizgājāt, bet jums nebija, kurp doties, – viņš secināja. – Tas bija vai nu ļoti drosmīgs, vai arī pārdrošs solis.

– Man nevajag atgādinājumu, ka esmu rīkojusies stulbi, – Megija sabozās.

Viņš paslēja roku. – Piedodiet, es izrunājos aplam. Turpiniet, es jūs pārtraucu.

– Nav nekā daudz, ko teikt. – Megija viegli paraustīja plecus. – Es aizgāju. Iesēdos auto un aizbraucu. Tieši tik vienkārši. Pāris naktis pārgulēju pie mammas, bet pie viņas dzīvo nesen uzradies vīrietis, es viņiem traucēju, tāpēc nospriedu, ka varētu… – Megija aprāvās. Kāpēc viņa stāsta to visu Edvardsa kungam?

– Un ko īsti nospriedāt? – viņš paskubināja.

Megija nopūtās un pastāstīja šim vīrietim to pašu, ko bija stāstījusi Ellai.

– Tas ir skarbi, – viņš atzina, kad stāsts bija galā. – Tomēr… varbūt ir vērts sazināties tieši ar Derilu? Varbūt viņš iepazinās ar kādu citu tāpēc, ka vēlējās novērst domas citā virzienā? Tas nudien būtu cilvēka dabā.

– To pašu teica arī Ella.

Piepeši viņš pasmaidīja un atkal daudz lielākā mērā līdzinājās izskatīgajam vīrietim, ko Megija pazina. Viņa sejā pamazām atgriezās sārtums. – Ja tā teica Ella, tas ir tiesa.

Savas atklātības dēļ Megija uzskatīja, ka nav iemesla neuzdot Edvardsa kungam dažus jautājumus. Godīga apmaiņa nekādā ziņā nav laupīšana, vai ne? – Sakiet, kādas ir jūsu attiecības ar Ellu? – viņa pavaicāja.

– Nekādas. Absolūti nekādas.

– Tā vis nešķiet, ja jūs no visas sirds dejojat un dziedat viņas dārzā. – Megija smaidīja.

Viņš vilcinājās atbildēt, atvēra muti, lai kaut ko teiktu, tad atkal to aizvēra, pastiepa roku un vilka ar pirkstu ap trauku paliktni. – Tas paliks tikai starp mums, norunāts?

– Protams.

– Patiesība ir tā, ka attiecībās ar Ellu nenotiek nekas, un ne jau tāpēc, ka es nemēģinātu, bet Ella ir darināta no izturīgāka materiāla, nekā mēs abi. Viņa spēj pretoties kārdinājumam, tas aizslīd viņai pāri, it kā viņa būtu no teflona.

Megija iesmējās. – Varbūt viņa jūs gluži vienkārši nemīl, Edvardsa kungs? Vai tas jums nav ienācis prātā?

Arī viņš iesmējās. – Pastāstiet, kā īsti tas ir!

– Man to vajadzēja izdarīt jau sen.

– Jūs runājat par Storma kungu?

– Viņu un viņa nejēdzīgo ģimeni. Visi viņi ir vienādi.

– Cik ilgi jūs jau uzkopjat mūsu mājokli?

– Aptuveni četrus gadus.

– Jūs droši vien par mūsu ģimeni zināt daudz vairāk nekā jebkurš cits, – Ītans domīgi bilda.

Megija pamāja ar galvu. – Tā ir daļa no mana darba. Tīrot un uzkopjot uzzina visu ko, tikai nedomājiet, ka es jebkad esmu speciāli okšķerējusies.

– Nekādā gadījumā. – Ītans pabeidza tukšot kafijas krūzi un piecēlās. – Man jādodas projām, ir vēls.

– Jūs taču neatbraucāt šurp ar savu auto, vai ne? – Megija pavaicāja, ielūkojusies pulkstenī; tas rādīja gandrīz trīs. Iespējams, ka trieciens pa galvu bija šo vīrieti atskurbinājis, bet pirms tam viņš atradās pamatīgā skurbulī. Bail pat iedomāties, ka viņš būtu sēdies pie stūres.

– Nē, es atbraucu ar taksometru.

– Es ļoti šaubos, vai tik vēlā stundā šeit tāds būs atrodams. Kā jūs tiksiet mājās?

– Jā… – viņš novilka. – Labs jautājums. Patīkami, ka vismaz viens no mums domā.

– Jūs varētu pārnakšņot šeit, tomēr es nezinu, ko par to teiktu Ella. Ja gribat, es jūs aizvedīšu uz mājām.

– Abas iespējas liek nonākt pie secinājuma par nelietīgu otra cilvēka laipnības izmantošanu.

Beigu beigās Megija apģērbās un aizgādāja viņu uz “Ceriņiem”. Ītans palūdza, lai viņu izlaiž uz avēnijas stūra, tad vai simto reizi patencināja Megiju, bet viņa ilgi noraudzījās viņam nopakaļ ielas laternu gaismā – vīrieša pleci bija sagumuši, galva noliekta.

“Nabadziņš! Viņam jāatgriežas pie tās kuces, kas skaitās viņa sieva. Savādi, ka viņš nav vienaldzīgs pret Ellu. Lai kā es lepotos ar māju saimnieku iepazīšanu, par Edvardsa kungu un Ellu man nebija modušās ne mazākās aizdomas. Ella prata glabāt noslēpumus, tas nu jāatzīst.”

Atpakaļceļā Megija prātoja par to, ko bija teikusi gan Ella, gan Edvardsa kungs. “Vai viņiem taisnība? Vai man vajadzētu sazināties ar Derilu?”

Ella bija novēlojusies. Viņa apsolīja, ka iegriezīsies pie Megijas, kad abas būs beigušas darbu, tomēr viņai tik ļoti gribējās pabeigt karnīzes apzeltīšanu Belmontholas dzīvojamā istabā, ka zuda laika izjūta. Noruna atausa atmiņā tikai pēc tam, kad istabā ienāca Hels, kurš nostājās pie sastatnēm, lai apbrīnotu viņas veikumu, un ieminējās, ka esot jau vēls. Ella žigli sasaiņoja savus darbarīkus, atstāja Megijas tālruņa balss pastā atvainošanos un brauca uz mājām.