– Kamēr vien tev piederēs tā māja, tētis raizēsies, ka tu atkal vari aizbēgt. To taču tu saproti, vai ne?

Kārtējo reizi Ellu izbrīnīja meitenes tiešums. Protams, ja atceras viņu nejēdzīgās attiecības gluži nesenā pagātnē, nekam, ko Eliksija teic vai dara, nevajadzētu pārsteigt. – Es neaizbēgu, – viņa vēsi iebilda. – Nekad savā dzīvē es neesmu no kaut kā bēgusi. Cerams, ka tu vēl atceries, ka es tiku vairāk vai mazāk izstumta no šīs mājas. Tu skaidri liki man noprast, ka šeit es neesmu nedz vēlama, nedz arī vajadzīga. Tu mani nokausēji, un es padevos. Tu panāci to, ko gribēji. Vismaz tolaik, – Ella piebilda, lai mīkstinātu savu vārdu skarbumu.

Meitenes tumšās acis brīdinoši uzliesmoja. – Es zināju! Zināju visu laiku! Tu man nekad nepiedosi, vai ne?

Pagurusi un aizkaitināta Ella nopūtās. “Kā gan mēs iepināmies šajā ķildā?” Viņa bija priecājusies par tīkami rāmu vakaru Lorensa sabiedrībā, laba vīna glāzi pie vakariņām (Lorensa nodarbošanās garantēja to, ka vīns vienmēr būs lielisks), patērzēšanu, varbūt kaut ko interesantu televīzijā, ko varētu kopā paskatīties – bet ko bija dabūjusi? Nekā ēdama, tikai jautājumus un apsūdzības, kas atstātu kaunā pat profesionālus policistus. – Mēs jau esam to visu pārrunājušas iepriekš. – Ella mēģināja nezaudēt pacietību. – Ir pilnīgi dabiski, ka neviena no mums uzreiz nespēj aizmirst notikušo, tomēr tas palicis pagātnē, vai ne? – Nesaņēmusi atbildi, Ella turpināja: – Es šeit neatrastos, ja neticētu, ka tu, Eliksija, vēlies manu atgriešanos jūsu ģimenē uz visiem laikiem.

– Pierādi to man un tētim arī. Pārdod savu māju.

Kamēr Frensīna un Valentīna televizora priekšā baudīja smadzenes notrulinošā šova “Amerikas nākamā topmodele” priekus, Ītans sēdēja savā kabinetā un joprojām mēģināja samierināties ar to, ko bija izstrādājis iepriekšējā naktī.

“Kur bija radusies tik vājprātīga ideja?” Ar piedzēruša vīrieša neapstrīdamo loģiku viņš nudien bija pārspējis pats sevi. Kad vien viņš iedomājās par savu izlēcienu, radās vēlēšanās paslēpties zem rakstāmgalda uz visiem laikiem, vai vismaz tik ilgi, kamēr pierimst svelošais kauns.

Zināma daļa no Ellai veltītā savdabīgā priekšnesuma bija bez pēdām pagaisusi no viņa atmiņas. Piemēram, Ītans nekādi nespēja atcerēties, kā iekļuvis dārzā un kā tas gadījies, ka viņš beigu beigās bija pamatīgi sadauzījis galvu. Megija stāstīja, ka viņš griezies riņķī kā vilciņš, vienā brīdī zaudējis līdzsvaru un pārsitis galvu pret prāva terakotas puķpoda malu.

Toties viņš skaidri atcerējās mokošo neveiklību, ko bija izjutis, kad Megijas sabiedrībā virtuvē malkoja kafiju. “Jāatrod iespēja pateikties šai sievietei.” Tiesa gan, Ītanam nepavisam negribējās, lai Megija domātu, ka viņš vēlas nopirkt viņas klusēšanu, jo tad rastos iespaids, ka viņš netic solījumam nevienam nestāstīt par notikušo. Nudien nebija iemesla šaubām par Megijas diskrētumu, ja ir runa par Frensīnu, tomēr Ītans bija gatavs vai saderēt, ka viņa visu pastāstīs Ellai. Droši vien abas sievietes jau bija krietni izsmējušās par viņa draiskulību.

Diezin vai iespējams viņām to pārmest. “Balva par Mēneša stulbāko izlēcienu tiek piešķirta Ītanam Edvardsam!” Pilnīgi iespējams, ka tik neraksturīgi sev viņš bija rīkojies pirmo reizi un nekad nebija tik ļoti nopūlējies, lai pierādītu kādai sievietei, cik nopietnas ir viņa jūtas.

Ella Ītanam patiešām nozīmēja ļoti daudz.

“Labi, nav vērts runāt riņķī un apkārt. Patiesībā tas nozīmē, ka man draud nopietna iemīlēšanās. Varbūt tas jau ir noticis.” Ītans zināja tikai to, ka prāto par Ellu nepārtraukti, jo īpaši uzmācīga ir doma, ka viņa pieļauj briesmīgu kļūdu, atjaunodama attiecības ar to nepatīkamo tipu Lorensu. Iztēlojoties abus gultā, Ītans kļuva vai traks no dusmām.

Un tomēr… “Ko gan es varēju darīt, lai tas nenotiktu? Es neatrodos tādā situācijā, ka spētu piedāvāt Ellai to, ko ideālā variantā vēlētos piedāvāt. Lai tas notiktu, man vajadzētu upurēt visu, kam es esmu veltījis savu dzīvi. Kāpēc es nevarētu aizmirst, ka jebkad esmu pazinis tādu Ellu? Kā gan viņai izdevies tik biedējoši dziļi ielauzties manā sirdī? Varbūt jārīkojas tāpat kā tam nabaga Megijas puisim un jādodas sameklēt citu sievieti, lai novērstu domas?”

Notinkšķēja dators, vēstot, ka pienākusi jauna elektroniskā pasta ziņa. Ītans krēslā izslējās taisni, kad ieraudzīja, ka ziņu sūtījusi Ella. “Trakums,” viņš nodomāja, jo tas varēja nozīmēt tikai vienu. Viņš atvēra vēstuli un saprata, ka nojauta nav vīlusi.

Vēstulē bija tikai trīs vārdi: “Mums nepieciešams aprunāties.”

45. nodaļa

Belmontholā Ella lauzīja galvu, nopūloties sameklēt piemērotu tikšanās vietu.

Viņa palika pie divām iespējām. Variants “A” – vieta, kur viņi būtu tikpat nepamanāmi kā divi akmentiņi oļainā liedagā; vieta, kur, paziņu sastapti, spētu izlikties, ka satikušies nejauši, gluži kā tas bija noticis Ebersohā. Variants “B” – nomaļa vieta, tik tālu no iestaigātām takām, ka neviens pazīstams cilvēks nemūžam neuzskrietu viņiem virsū.

Vēl desmit minūtes galvas lauzīšanas, kamēr rokas pārvieto pretputekļu pārklājus un sajauc vajadzīgās krāsas, un izvēle nosliecās par labu variantam “B”. Viņa aizsūtīja Ītanam īsziņu un atsāka darbu.

Ella patiešām nebija radīta dzīvei, kur atrodas vieta blēdībām un krāpšanai. “Atšķirībā no viena otra. Pirmkārt, te jāmin sasodītais Ītans Edvardss! Vīrietis, kurš zemiskumu ir pārvērtis par mākslas formu!”

Turklāt tagad Ellai radās iespaids, ka arīdzan Lorenss nav daudz labāks. Viņa nespēja nomierināties, ka viņš neapspriežoties sarunājis tikšanos ar nekustamo īpašumu pārdošanas aģentu, lai novērtētu viņas māju. – Man gluži vienkārši likās, ka tas iekustinātu pārdošanas lietu, – Lorenss teica pēc Džontija sabiedrībā pavadītā vakara, kad viņi ar Ellu jau bija gultā. – Piedod, man nebija ne jausmas, ka tev tas liksies tik būtiski.

– Tas nav tik būtiski, – Ella attrauca tik nevērīgi, cik vien spēja.

– Tad kāpēc tu sēdi, rokas sakrustojusi uz krūtīm, bet sejā ir izteiksme, ko es pazīstu pat pārāk labi?

Ella nolaida rokas. – Kāda izteiksme? Es nezināju, ka man tāda ir.

Lorenss smiedamies pacēla viņas plaukstu pie lūpām. – Dažādas sejas izteiksmes tev ir krājumā, cik uziet, un neviena man nav sveša. Šī liecina, ka es esmu pārkāpis robežu. Tā vēsta arī to, ka tikai muļķis atļautos ieklīst teritorijā, ko sargā zīme: “Privātīpašums – pārkāpēji tiks nošauti!” Man ļoti žēl. Vai es esmu izpelnījies piedošanu?

Viņš bija tik veiksmīgi pavērsis situāciju sev vēlamā virzienā, ka būtu nepieklājīgi turpināt iesākto tematu vai arī ieminēties par Eliksijas atgādinājumu, ka Lorensam nepieciešams neapgāžams pierādījums – mājas pārdošana –, kas ļautu justies drošam attiecībās. “Bet… vai drošība vispār ir iespējama? Vai šajā dzīvē ir iespējama akmenscieta pārliecība par nākotni?”

Ītans gaidīja Ellu kroga “Kaķis un vijole” auto stāvlaukumā. Visai nepretenciozais krogs atradās starp Meklsfīldu un Bakstonu pie pagalam bīstamas šosejas un bija slavens tikai ar to, ka šī tika uzskatīta par otru augstāko vietu Anglijā.

Fakts, ka viņai atradies laiks atbraukt šurp, nevis tikties ar nekustamo īpašumu vērtētāju, satrauca Ellu, tomēr svarīgāk šķita runāt ar Ītanu. Īstajā brīdī viņa pārdos vai izīrēs māju, bet ar Ītanu vajadzēja tikt galā bez kavēšanās.

– Tu esi izvēlējusies jauku dienu, – viņš mundri ierunājās, kad Ella bija izkāpusi no auto un pienākusi klāt.

– Jauku dienu kam? – viņa atcirta, apņēmusies nepieļaut nekādu jautrību un nedot viņam iespēju vieglprātīgi izteikties par sagādātajām nepatikšanām.

– Iespējai padraiskuļoties. – Ītans strauji pagriezās un pārlaida skatienu plašajiem tīreļiem. Debesis bija skaidras, saule spoži spīdēja. Kaitinošā kārtā viņam bija taisnība, diena patiešām šķita jauka. – Zini, es neesmu bijis šeit augšā jau gadiem ilgi, – Ītans ierunājās atkal. – Protams, tev bija plāns patverties krogā, lai mani kārtīgi izlamātu, bet… Tā kā es esmu notiesātais, ļauj izteikt pēdējo vēlēšanos, labi? Pastaigāsimies! Starp citu, vai tu esi apbruņojusies?

– Līdz zobiem. – Ella sāka iet viņam līdzās. Abi šķērsoja šoseju, aiz kuras sākās labi iestaigāta taka.

– Es nojautu, ka šorīt jāuzvelk ložu necaurlaidīgā bruņuveste.

– Kas droši vien gadu gaitā izmantota ne reizi vien. Es par to nebrīnītos, – Ella stīvi atteica. “Vai Ītans tīšām izturas tik sasodīti līksmi?” – Domājams, tu saproti, ka esi kļuvis manā dzīvē par apzeltītu traucēkli. Tam jādara gals. Turklāt nekavējoties. Es vairs necietīšu tavu idiotisko uzvedību. Tu esi…

– Tev taisnība.

– Tu esi pārkāpis tik daudzas robežas, ka es gluži vienkārši nesaprotu, ar ko sākt. Es nespēju ne iztēloties, kas tev bija ienācis prātā, kad tu…

– Tev taisnība.

– Lūdzu, nepārtrauc mani. Es gluži vienkārši mēģinu panākt, lai tu saproti, cik lielā mērā…

– Savukārt es mēģinu panākt, lai tu velti netērē vārdus, – Ītans viņu pārtrauca vēlreiz. – Tev ir pilnīga taisnība. Es esmu uzvedies šausmīgi. Man ļoti žēl.

Ella nebija gaidījusi tik vieglu uzvaru, tālab pārsteigta bilda: – Hmm, tas ir labi, es jūtos atvieglota, ka tu beidzot izturies prātīgi.

– Es vienmēr esmu bijis prātīgs, Ella.

– Tādā gadījumā tev ir savāda izpratne par šo vārdu. Kādu dienu ielūkojies skaidrojošajā vārdnīcā. Es esmu pārliecināta, ka jēdziens “prātīgums” neietver rīcību, kad cilvēks pataisa sevi par muļķi, kad piedzēries nakts vidū uzrīko dziesmu un deju priekšnesumu manā dārzā.

– Lūdzu, neatgādini man to.

– Ko tu man iesaki darīt? Aizmirst, ka tamlīdzīgs izlēciens vispār bijis?

– Tas būtu noderīgi.

– Noderīgi būs arī tas, ka tu liksi mani mierā. Man būtu ļoti neērti tiesas ceļā pieprasīt, lai tu netuvojies man.

Ītans aprauti iesmējās. – Man gribētos domāt, ka tas bija joks, tomēr pārjautāt nez kadēļ nav patikas.

– Tu esi gudrs cilvēks.

– Man prieks, ka tu beidzot to atzīsti. – Viņš palēnināja soli, uzlika plaukstu Ellas delmam un apstājās. – Man patiešām ļoti žēl. Pēdējais, ko es jebkad vēlētos darīt, būtu tevi aizkaitināt vai sadusmot.

Ella pavērās uz viņa plaukstu, tad lēni pacēla skatienu līdz vīrieša sejai. Acis bija saulē piemiegtas, ap tām vīdēja sīkas grumbiņas. Viņai gribējās sacīt, lai Ītans pārtrauc šo pieskārienu, bet nez kādēļ to nedarīja un apjauta, ka nespēj atrauties no viņa skatiena tumšajām dzīlēm. Zem acīm ēnojās tumši loki un uztūkums; tā vien šķita, ka viņš nekad kārtīgi neizguļas. Arī šoreiz Ellai radās iespaids, ka viņš ir novājējis.

– Tu droši vien negribi, lai es tev pieskaros, – Ītans secināja. – Tas pārkāpj vienu no taviem visstingrākajiem noteikumiem.

– Tas liek man justies neveikli, – Ella nočukstēja.

– Es saprotu. Ja es zinu, ka tu jūties neveikli, tas savukārt liek justies neērti arī man.

– Tādā gadījumā tev nevajag tā darīt.

– Tev bieži ir taisnība, droši vien arī šoreiz.

Visbeidzot Ellai izdevās novērsties. – Šajā gadījumā nav jālieto nedz “bieži”, nedz “droši vien”.

Ītans pasmaidīdams atvilka roku, un viņi gāja tālāk. Ella pamanīja plāksteri un sarunas uzturēšanas labad apvaicājās: – Kā tava galva? Megija man teica, ka tu esot pamatīgi sasities.

– Lūdzu, iztiksim bez līdzjūtības, citādi es sākšu raudāt. Tu taču zini, cik jūtīgs es esmu.

Tālumā uz takas parādījās nopietni noskaņotu soļotāju pāris. Saliekušies uz priekšu, viņi pārvietojās visai straujā gaitā; bija skaidrs, ka abi stingri apņēmušies pieveikt sazin cik jūdzes, jo bija apbruņojušies ar mugursomām un tādām kā slēpošanas nūjām un apģērbušies tā, lai pārgājienā pa kalniem nekaitētu it nekādi laikapstākļi. Garāmejot viņi uzsauca līksmu “hallo” Ellai un Ītanam, bet viņu sejas izteiksme nepārprotami pauda ko citu: “Paskaties, tiem abiem taču nav kājās kārtīgu zābaku!”

Kad viņi atkal bija palikuši vieni, Ella teica: – Tālāk neiesim, man nav daudz laika.

Ītans norādīja pa labi, kur atradās nopļautas zāles laukumiņš un daži sēdēšanai noderīgi akmeņi. – Kā būtu, ka mēs brītiņu pakavētos šeit?

Tiklīdz viņi apsēdās, Ella paziņoja: – Es gribu, lai tu apsoli, ka liksi mani mierā un nebūs vairs nekādu izlēcienu nakts vidū.

– Ja tas patiešām ir tas, ko tu vēlies.

– Vēlos gan. Es esmu atgriezusies pie Lorensa, atkal dzīvoju kopā ar viņu, tāpēc nebūtu piedienīgi, ja man tuvumā grozītos tāds draugs kā tu.

– Tu atkal lieto vārdu “piedienīgi”.

– Tāpēc, ka… tas ir vārds īsti vietā. Ceru, ka tu manis sacīto uztver nopietni.

– No visas sirds, jo nespēju iztēloties nevienu, kas drauga lomai būtu vēl nepiemērotāks par mani. Es taču esmu sagājies ar Bin Lādenu, Radovanu Karadžiču un leiboristu politiķi Pīteru Mendelsonu. Vai es drīkstu tev kaut ko pavaicāt?

– Tas atkarīgs no tā, ko tu vaicāsi.

– Ja atkal nebūtu uzradies Lorenss, vai tu priecātos palaikam satikties ar mani, lai kaut ko iedzertu vai kopā ieturētu maltīti?