– Paklau, man vienmēr ir sagādājis problēmas tas apstāklis, ka tu esi precējies, un tas nosaka arī visu pārējo.

– Tomēr tā nav atbilde uz manu jautājumu, vai ne? Vai ir bijušas tādas reizes, kad tev sagādāja prieku mana sabiedrība?

– Jā, – Ella apstiprināja pēc pailga klusuma brīža. – Bija gan, un šī iemesla pēc es vairs nevēlos tevi sastapt.

– Tātad es nekļūdos. Mūsu attiecībās valdīja savstarpējs pievilkšanās spēks.

– Tā es neteicu.

– Toties vienmēr to izjuti un mēģināji noliegt.

Ellai mute palika vaļā. – Tava iedomība lāgiem nudien ir satriecoša.

– Nav runa par iedomību, tas ir fakta konstatējums. Vai es drīkstu tev pavaicāt vēl kaut ko?

Viņa nopūtās. – Itin kā noliedzoša atbilde spētu tevi aizkavēt…

– Ja es nebūtu precējies un tavā dzīvē nebūtu Lorensa, vai mēs varētu kļūt ne tikai par draugiem?

– Man nekad nav patikuši hipotētiski jautājumi, tie ir tukši un bezjēdzīgi.

– Nepiekrītu. Manuprāt, atbildes uz šādiem jautājumiem atklāj ļoti daudz.

– Labi, tad es uzdošu vienu hipotētisku jautājumu tev. – Ella pagriezās, lai uzlūkotu Ītanu. – Ir pilnīgi skaidrs, ka tu piederi pie tiem vīriešiem, kuri pieraduši no sievietēm allaž gūt sev vēlamo. Ja es būtu pārgulējusi ar tevi šo aplamību virknes sākumā, vai tagad tu liktu mani mierā?

Vai, panācis savu, tu sameklētu citu sievieti, ko tracināt? Viņš sarauca pieri. – Tad tā tu par mani domā? Ka es esmu seksuāli uzmācīgs tips?

– Atbildi uz manu jautājumu.

– Varbūt agrāk es esmu uzvedies tā, ka nemūžam neizpelnītos titulu “Gada labākais precētais vīrs”, tomēr pazemīgi apgalvoju, ka apzīmējums “seksuāli uzmācīgs tips” ir pamatīgs pārspīlējums. – Viņš ar kurpes papēdi iespēra pa akmeni, uz kura sēdēja. – Varbūt izklausīsies, ka es stāstu pasaciņas, bet man jāatzīst, ka esmu mainījies kopš sastapšanās ar tevi. Iepazinis tevi tuvāk, es atskārtu, ko īsti esmu meklējis visus šos gadus, proti, cilvēku, kuram es varētu justies īsteni tuvs. Draugu, uzticības personu un, jā, arī mīļoto. Tik ilgi es nebiju izbaudījis patiesas emocijas, ka sākumā pat nesapratu, ko esmu sācis izjust. Tu ļāvi tam notikt, es atkal jūtos kā dzīvs cilvēks. Man ļoti žēl, ja tas tevī izraisa aizvainojumu vai netīksmi, tomēr tā ir taisnība un mani pašu tas izbrīnī vairāk par jebkuru citu. Šī iemesla pēc es Ebersohā izturējos tik nelāgi. Biju traks no greizsirdības, ka tu esi kopā ar citu vīrieti. Tas piespieda mani apjēgt, cik spēcīgas patiesībā ir manas jūtas. Ella… – Ītans pagriezās pret viņu. – Es esmu tevī iemīlējies.

Ella skaļi norija siekalas. – Nudien nezinu, ko sacīt.

Ītans lēni pašūpoja galvu, viņa pleci saguma. – Ņemot vērā visus apstākļus, nedomāju, ka te būtu kaut kas sakāms ne tev, ne man. Ja nu vienīgi… – Ītans negaidīti pasmaidīja. – Ja tev ar Lorensu nekas nesanāks, vai es drīkstēšu būt sarakstā pirmais?

Arī Ella smaidīja. – Tu nudien esi neiespējams.

– Saki, vai tagad viss ir kārtībā? Vai tu man piedosi, ja es apsolīšu mats matā izpildīt tavas prasības un nerādīšos tev ne tuvumā?

– Jā, es tev piedodu. – Tieši to pašu viņa iepriekšējā vakarā bija teikusi Lorensam.

– Rau, to es esmu sapratis tikai pēc iepazīšanās ar tevi, – Ītans turpināja. – Mīlot kādu cilvēku, tu vēlies, lai viņš ir laimīgs. Ella, ja tevi dara laimīgu tas, ka tu mani vairs nekad neredzēsi, lai tā būtu. – Viņš piecēlās un pastiepa Ellai pretī abas rokas. – Nāc, mums abiem jāatgriežas pie darba. Kur tu šobrīd strādā?

– Lielā īpašumā. Belmontholā.

– Es zinu to namu, tas ir milzīgs. Atceros, ka pērn tas bija izsludināts pārdošanā. Vai jaunie īpašnieki ir klienti, kas uzvedas piedienīgi?

– Īpašnieks ir tikai viens, un viņš uzvedas nevainojami. – Ella mēģināja piemēroties Ītana tonim. Viņš spēja vienā acumirklī izrādīt smeldzīgi dziļu atklātību, bet nākamajā risināt gluži ikdienišķu sarunu. – Es ceru, ka tur atradīsies darbs arī Megijai, – viņa piebilda.

– Tiešām? Viņai būs jāpasvīst, lai saviem spēkiem vien uzkoptu tik lielu māju. Tas varētu līdzināties putekļu slaucīšanai no Fortas tilta.

– Var gadīties, ka tas kļūst par Megijas pilna laika darbu.

– Man netīk to dzirdēt. Frensīna nebūs sajūsmā, ka jāzaudē Megija.

– Tādā gadījumā viņai vajadzēja izturēties laipnāk un neuzskatīt Megiju par pameslu.

– Vai viņa tā rīkojās?

– Izbeidz, Ītan! Tas tev nevarētu būt absolūts jaunums.

Viņš paraustīja plecus. – Laikam gan ne.

– Paklau, tu taču nevari visu atlikušo mūžu nodzīvot kā strauss, kas paslēpis galvu smiltīs.

– Diezin vai es esmu tik drosmīgs, lai dzīvotu kaut kā citādi.

– Tu taču tā nemaz nedomā.

Viņi bija nonākuši pie šosejas, kur pagaidīja, kamēr garām aizbrāžas kravas automobilis, un tad šķērsoja ceļu. Stāvlaukumā tagad rindojās visdažādākie braucamie, tostarp gan traktors, gan visai uzkrītošs Mercedes firmas sporta auto, kura dzinējs klusi dūca. Šis nevainojami elegantais sudrabkrāsas transportlīdzeklis spilgi izcēlās uz pārējo fona, bet tumši tonētie stikli vedināja Ellu uz domām par pārmērīgi dāsni apmaksātiem futbolistiem.

Ītans pavadīja viņu līdz automobilim. Kad Ella atvēra durvis, viņš pavaicāja: – Laikam jau šīs ir atvadas, vai ne?

– Laikam gan.

– Žēl gan, ka sajūta ir tik nelāga.

Ella pasmaidīja un noskūpstīja Ītanu uz vaiga; šis žests viņai šķita gluži dabisks un pieļaujams. – Sargi sevi, norunāts?

– Tu arī. – Viņa balss bija tik tikko sadzirdama.

Abi mirkli raudzījās viens otrā, un tad Ītans pavisam liegi noskūpstīja Ellu uz lūpām. Viņa mutes pieskāriens bija teju nemanāms, skūpsts ilga tikai sekundi, bet Ella to izjuta kā divtūkstoš voltu stipru strāvas triecienu. Viņa uz mirkli pievēra plakstus, tad atvēra un attapās lūkojamies tik dziļu skumju pārņemtā sejā, ka piepeši aizrāvās elpa.

– Paliec sveika, – Ītans noteica. – Es patiešām ceru, ka Lorenss dara tevi laimīgu.

Aizbrauca Ella neatskatījusies.

Pēc piecām minūtēm, kad Ella jau bija labā gabalā, Ītans sekoja tajā pašā virzienā.

Divas minūtes vēlāk stāvvietu pameta arī sudrabainais Mercedes. Pie stūres sēdēja sieviete ar akmeņaini stingu seju. Kurš to būtu domājis, ka jaunākā Mercedes modeļa izmēģinājuma brauciens un lišķīgā, gados jaunā pārdevēja Ārona ierosinājums pārbaudīt auto uz šosejas, kas ved uz krodziņu “Kaķis un vijole”, sagādās viņai šādu atklājumu?

Vēl vairāk, viņa tā arī paliktu laimīgā neziņā, ja auto pārdevējs nebūtu palūdzis apstāties pie krodziņa, jo no rīta esot sadzēries pārāk daudz kafijas un tagad nonācis neapskaužamā situācijā.

Kamēr Ārons atradās krodziņā, viņa bija ieraudzījusi Ītanu un Ellu šķērsojam šoseju. Šokēta, bet aši attapusies, viņa izvilka savu mobilo telefonu un nofotografēja tieši to brīdi, kad Ītans skūpstīja šo sievieti. “ Un kas tagad būtu darāms ar šo attēlu?”

– Nu, Pekstones kundze, kā jums patīk šis auto?

– Es runāšu ar jums atklāti Āron, man tas riebjas. Tā bija milzīga vilšanās.

– Ak tā…

“Jā,” viņa nodomāja, “tas aizgaiņās glaimīgumu no tavas lišķa sejas.” Viņa pa tīreļiem stūrēja atpakaļ uz autocentru, izlādēdama savu niknumu uz šo spēkratu, un tik strauji iegrieza līkumos, ka puiša seja bija kļuvusi pelnpelēka, kad viņa, riepām kaucot, apstādināja Mercedes autocentra priekšpagalmā.

46. nodaļa

Kad nu neapstrīdams pierādījums bija apstiprinājis aizdomas, ka Ītanam ir mīlas dēka, naids, ko Kristīna izjuta pret Ellu Mūru, kļuva spēcīgāks par visām jebkad piedzīvotām emocijām. Ikreiz, iedomājoties vien par fotogrāfiju, kas glabājās viņas mobilajā telefonā, augumu vārda tiešā nozīmē sadrebināja niknums.

“Ītans, mans Ītans! Kā gan viņš uzdrīkstējās man to nodarīt? Turklāt ar šo nožēlojamo Ellu Mūru? Ak, cik brīnišķīgi Ella bija tēlojusi savu lomu, izlikusies vēsa un neaizskarama! Var jau būt, ka viņa spēj piemuļķot Frensīnu un to savu puisi, bet mani gan ne. Šo Ellu es esmu izpratusi jau no paša sākuma. Tagad atliek vienīgi izlemt, kā rīkoties, lai mācību Ella neaizmirstu ilgi jo ilgi. Atriebība būs salda.”

Megija gatavojās aiziet, kad saklausīja aizcērtamies ārdurvis. Viņa bija cerējusi tikt projām, iekams atgriežas Pekstones kundze, bet tas neizdevās. “Tagad nāksies uzklausīt virkni sūdzību un aizrādījumu par slikti paveiktu darbu.” Megija allaž nobrīnījās, kā gan sievietes, kuras gadiem ilgi nav ne pirkstu pakustinājušas, lai uzkoptu savu māju, spēj būt tik zinošas, tiklīdz jākritizē tie, kas šo darbu veic viņu vietā.

– Tā vien šķiet, ka šodien jūs esat beigusi darbu agrāk, vai ne? – Pekstones kundze stāvēja virtuves durvīs un nepārprotami šķita satracināta. Pat labākos laikos viņas uzvedībā nemanīja ne kripatas laipnības, bet tagad sievietes seju izķēmoja naids, savukārt balss skanēja tik asi, ka spētu izurbties cauri pat rūdītam stiklam.

– Es vienmēr beidzu darbu šajā laikā. – Megija pievērsa skatienu pulkstenim virs gāzes pavarda.

– Vai tiešām? Es ceru, ka šoreiz jūs esat kārtīgi nospodrinājusi dušas kabīnes durvis manā vannasistabā. Iepriekšējā reizē tur palika netīras švīkas. Es redzu, ka šeit grīda nav uzmazgāta pienācīgi. Paraugieties pati. Es jums nemaksāju, lai jūs visu dienu sēdētu un skatītos televizoru, skaidrs?

– Pekstones kundze, es mēģināju dabūt laukā šos traipus, bet tur jau tā nelaime ar kaļķakmens flīzēm… ja tās kārtīgi un regulāri nekopj, grīdā ieēdas itin viss, kas uz tās nonāk.

– Pēkšņi jūs esat kļuvusi par lielu speciālisti flīžu jautājumos, vai ne, Megija?

“Es zinu nesalīdzināmi vairāk nekā tu,” Megija nodomāja, kamēr Pekstones kundze virzījās tuvāk. – Man jāzina tamlīdzīgas lietas, lai darītu savu darbu.

– Un jūs grasāties mani pamācīt?

– Es tikai norādu uz faktiem, tas arī viss.

– Nē, Megija, jūs apgalvojat, ka zināt visu labāk par mani, tāpēc noskaidrosim reizi par visām reizēm… Es maksāju jums algu, un tas nozīmē, ka jūs darāt to, ko es lieku. Ja es apgalvoju, ka šos traipus ir iespējams iztīrīt, jums tas ir jāizdara. Vai sapratāt?

Megija norija siekalas. “Cik daudz es vēl būšu gatava paciest šo sievieti? Vai es tā arī stāvēšu un padevīgi ļaušu viņai izturēties tik rupji?” Tomēr Megijai bija vajadzīga nauda, tobrīd pat vairāk nekā jebkad. “Bet… ja nu pavērsies iespēja drīz dabūt jaunu darbu? Pateicoties Ellai, es pēc stundas tikšos ar Belmontholas īpašnieku. Ja tas būs pilna laika darbs un samaksa laba, kā Ella bija ļāvusi noprast, varēs iztikt arī bez Pekstones naudas.”

– Vai jūs dzirdat, ko es jums saku?

Uzrunātā vēlreiz norija siekalas. No dvēseles dzīlēm izlauzās drosme stāties pretī šai sievietei, gluži tāpat kā iepriekš Brendai un Šellijai. – Jā, Pekstones kundze, dzirdu. Ja reiz es esmu nekam nederīga apkopēja, laikam jau vajadzēs pārtraukt darbu pie jums. Vai zināt ko? Es esmu pārliecināta, ka jūs pati tiksiet galā ar traipiem uz šīm flīzēm. Pietiks ar vienu skābes pilienu no jūsu indīgās mēles.

Kundze saniknojās vēl vairāk, ja vien tas vispār iespējams. Šķita, ka viņa gatavojas mest Megijai ar kaut ko smagu. Neiespējami tas nebija.

– Kā tu uzdrošinies tā runāt ar mani? – sieviete iešņācās.

– Es uzdrošinos gan! Žēl, ka es to neizdarīju jau sen. Vai zināt ko? Jūs izskatāties pēc lēdijas, bet patiesībā jums no smalkuma nav ne miņas. Jūs esat rupja un nepieklājīga kuce. Jūs un mana vīramāte saderētos kopā kā cimds ar roku.

Megija pārmeta pār plecu somas siksnu, augstu pacēla galvu un devās projām, cenzdamās nepaklupt, lai nesabojātu panākto efektu.

Drebēdama no satraukuma un triumfa, Megija sekoja Ellas norādījumiem un brauca uz Belmontholu. “Cerams, ka es neesmu nodedzinājusi visus tiltus. Ja neizdosies dabūt darbu Belmontholā, vajadzēs meklēt jaunu klientu, jo es patiešām nedrīkstu strādāt mazāk.”

Gandrīz jau sasniegusi mērķi, viņa apjauta, ka atrodas aptuveni jūdzes attālumā no kanāla, kur bija pietauvota Derila laiva. Pietika ar šo domu, lai viņas sirds sāktu pukstēt straujāk.

Kanāla tuvums pārsteidza, bet vislielākais pārsteigums izrādījās pati Belmonthola. Tamlīdzīgus īpašumus Megija bija redzējusi žurnālos un televīzijā, bet nebija pat iztēlojusies, ka vienā jaukā dienā pati spers kāju tik milzīgā namā. Viņa vēlreiz atcerējās Ellas norādījumus un piespieda pogu panelī līdzās elektroniskajiem vārtiem. Kad Ellas balss metāliskā versija bija uzsaukusi sveicienu, vārti kā uz burvju mājienu sāka vērties vaļā. Kamēr auto virzījās tuvāk mājai pa iespaidīgi garu piebraucamo ceļu, Megija nosprieda, ka šis īpašums ir nelielas – vai arī lielas – bagātības vērts. Piepeši uzmācās nervozitāte. Šī nebija viņas pasaule.

“Kur tad ir mana pasaule? Kur iederas Megija Storma?”

Tā vien šķita, ka itin nekur. Kopā ar Deivu un viņa ģimeni noteikti ne. Pat dēls gandrīz nesarunājās ar viņu, bet pašas māte… “Kmm, ko tur vēl piebilst par Lū? man nav arī īstu draugu. Vientuļniece plašajā pasaulē…”