Erika žeimsa - Sveika, mana jaunā dzīve!

– Un ko tu šeit dari? Kalpone esi, vai? Istabene? Vai tev jātaisa kniksis, kad tevi uzrunā kāds švītīgs āksts? – Deivs ielika balss tonī visu iespējamo nicinājumu.

– Es esmu saimniecības vadītāja. Mana darba dēļ mani šeit ciena. Man maksā algu un pienācīgi novērtē to, ko es daru. Vai tev tas kaut ko izsaka? Droši vien ne, jo mūsu laulības laikā tu mani neesi nedz cienījis, nedz pienācīgi novērtējis. Tev es vienmēr esmu bijusi tikai bezmaksas kalpone. Tavai mātei arī.

– Tev vienmēr ir bijis zobs uz manu mammu, vai ne? Viņa domā, ka tu esi greizsirdīga.

– Tu runā muļķības, Deiv. Labāk brauc uz mājām un rīt sameklē sev advokātu. Tev tāds būs nepieciešams.

– Es negribu šķirties. Es gribu atpakaļ savu sievu tur, kur viņai ir īstā vieta.

– Un kur tieši? Vai virtuvē?

– Mamma un Šellija domā, ka tu guli ar kādu puisi.

Es viņām teicu, ka tas nevar būt.

– Kāpēc ne? Vai tāpēc, ka, tavuprāt, neviens prātīgs cilvēks neuzskatītu mani par pievilcīgu?

– Nerunāsim par to, bet paskaties uz sevi, Megsa! Tu taču neesi nekāda Jordānijas Ranja.

– Liels paldies! Cik mīļi, ka iegriezies, lai apvainotu mani.

– Es tikai saku patiesību. Padomā pati! Tu nepiederi pie tām, kam gadās dēkas. Tev pat nepatīk un neinteresē sekss.

– Ko tu zini par to, kas man patīk vai nepatīk?

– Es tevi pazīstu, Megsa. Tu esi mana sieva jau… – Viņš piepeši aprāvās.

Bija teju vai saklausāms, ka viņa smadzenēs šņirkstēdami sāk griezties zobratiņi, kamēr Deivs rēķināja, cik ilgi viņi bijuši precēti. Vēl brīdis, un viņš sāktu skaitīt uz pirkstiem.

– Oktobrī būs astoņpadsmit gadi, – Megija izpalīdzēja. – Vai zini ko? Es pavadītu cietumā īsāku laiku, ja būtu noslepkavojusi, nevis apprecējusi tevi. Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ka man varbūt nepatīk sekss ar tevi? Ka tu neesi labs gultā, bet ar īsto vīrieti es varētu būt pilnīgi traka pēc seksa? – Deivs no brīnumiem pavēra muti, bet Megija turpināja: – Jā, tas ir tiesa, Deiv. Tagad es zinu, ko nozīmē patiešām labs sekss. Nē, aplam. Tagad es zinu, kas ir lielisks sekss. Šoreiz tavai mātei un Šellijai taisnība, es patiešām esmu satikusies ar citu vīrieti. Ar tādu vīrieti, kurš mani patiešām novērtē. Un tagad brauc uz mājām un meklē advokātu, jo šķiršanās ir neizbēgama. Ja tas tev ļauj justies labāk, par šķiršanās iemeslu tu drīksti minēt visu, ko vien vēlies. Man tas ir vienalga, ja tikai es kļūstu brīva, lai nodzīvotu atlikušo mūžu jēdzīgāk.

– Nepieciešamas vēl divdesmit dienas Tad man būs nauda, ko tev samaksāt. Ītan, mēs taču esam pazīstami ne pirmo dienu, un tu zini, ka man var uzticēties. Tavā labā es darīšu visu, tikai šomēnes iet sasodīti slikti ar naudu. Ja man būtu pie rokas vajadzīgā summa, skaidrs, ka tu to dabūtu.

– Kolin, man arī ir spiedīgi ar finansēm.

– Tādā gadījumā atvēli man piecpadsmit dienas. Es zvēru, ka pēc tam samaksāšu. Es taču neprasu daudz, tikai piecpadsmit dienas! Tu zini, cik smags man bijis šis gads, un nav runa tikai par biznesu.

Bija grūti strīdēties ar vīru, kura sievai ap pērnajiem Ziemassvētkiem tika konstatēts smadzeņu audzējs un kuram vismaz pagaidām veselība vēl turējās, tāpēc Ītans negribīgi piekrita gaidīt piecpadsmit dienas un, licis nodot vissirsnīgākos laba vēlējumus Kolina sievai, pabeidza sarunu.

Tad viņš ilgi raudzījās uz priekšā novietoto papīra lapu. Piecus skaitļus labajā pusē uzrakstītajā stabiņā viņš bija atzīmējis ar zvaigznīti, to kopējā summa bija simt pieci tūkstoši mārciņu. Nauda, ko klienti bija Ītanam parādā, un nebija cerību, ka tuvākajā nākotnē tā varētu parādīties viņa bankas kontā. Saruna ar Kolinu bija pēdējā tajā rītā, ko Ītans veltīja parādnieku apzvanīšanai un mudinājumiem norēķināties. Katra saruna lielākā vai mazākā mērā sākās un beidzās vienādi. “Savādi, ka tu tā uzstāj, Ītan, es jau grasījos tev zvanīt… man radušās nelielas problēmas ar naudu… nepieciešams vairāk laika.”

“Ko gan citu es varēju darīt? Vajadzēja pagarināt naudas atmaksas termiņus. Rīkoties skarbi ar šiem klientiem, kā to pastāvīgi ieteica Frensīnas tēvs? Tādā gadījumā viņi pārtrauks sadarboties ar mani, kad atgriezīsies labie laiki.”

Tajā rītā pirmais zvans bija no bankas. Menedžeris līnijas otrā galā izrādīja iejūtību, tomēr lika noprast, ka obligāti jāpapildina konts, turklāt drīz. Kad Ītans bija paskaidrojis, ka viņam nāksies uz laiku palielināt overdrafta apjomu, lai šajā mēnesī izmaksātu saviem darbiniekiem algu, menedžeris uzaicināja viņu ierasties bankā, lai apspriestu šo lietu sīkāk. Tikšanās bija norunāta nākamajā rītā.

Pa to laiku Frensīna turpināja uz nebēdu tērēt neesošo naudu, lai izdaiļotu māju Ebersohā. Viņa bija atteikusies no domas algot Ellu un interesējās par citiem līdzīgas ievirzes speciālistiem. Reiz iepazinusi smalko dekoratīvās glezniecības pasauli, viņa vairs negrasījās apmierināties ar pakalpojumiem, ko sniedz parasti krāsotāji, kas gluži vienkārši uztriepj krāsu vai uzlīmē tapetes. Ja Ītanam būtu laiks, viņš aizbrauktu uz Ebersohu un izkrāsotu māju savām rokām!

Starp citu, viņš uzkoptu “Ceriņus”, ja vien tam atliktu laika. “Pasarg Dievs, lai Frensīna atlicinātu kādu brītiņu no savas drudžainās iepirkšanās un spa apmeklējumiem un izdarītu to pati!” Ītanam gadījās atrasties virtuvē brīdī, kad piezvanīja Megija, lai pavēstītu Frensīnai, ka pārtrauc darbu. Frensīna pārskaitās un izturējās šokējoši skarbi. Ītans nespēja noticēt tam, kādiem vārdiem sieva paziņoja Megijai, lai viņa nemaz necer uz rekomendācijām. – Vari pat nesapņot, ja vien nevēlies, lai tavs potenciālais darba devējs uzzina, ka tu esi ne vien neuzticama, bet arī neiedomājami rupja.

Ītanu šokēja ne tik daudz sievas teiktais, cik viņas balss tonis. Ellai taisnība – Frensīna izturējās tik nicīgi, it kā Megija būtu tikai kāju pamesls.

Kad viņš pēc tam taujāja, kāpēc sieva apvainojusi apkopēju rupjībā, viņa atcirta: – Pavaicā Kristīnai. Megija ir izturējusies ārkārtīgi aizskaroši. Tā ir mūsdienu nelaime, ka šie ļautiņi nezina savu vietu. Tu dod viņiem iespēju, bet viņi tevi atstāj ar garu degunu.

Bija neiespējami noticēt, ka sieviete, kura parūpējās par Ītanu tajā naktī, kad viņš uzstājās ar nožēlojamo priekšnesumu, un pēc tam atveda viņu uz mājām, vispār spēj izturēties rupji un aizskaroši. Daudz vieglāk bija iztēloties gluži pretējo, proti, tieši Kristīna bijusi rupja un agresīva pret Megiju. Nemaz nerunājot par frāzi, ka mūsdienās katram pieklātos zināt savu īsto vietu,– tas nu bija gluži neticams apvainojums.

Frensīnas uzvedība Ītanu tā satrauca, ka viņš slepus uzmeklēja sievas adrešu grāmatiņā vajadzīgo numuru un nākamajā dienā piezvanīja, lai atvainotos. Šis zvans Megiju pārsteidza. Vispirms apvaicājusies, vai galva sadzijusi, viņa pastāstīja, ka uzsākusi darbu jaunā vietā un sastopot Ellu gandrīz katru dienu. – Es priecājos, ka jūs piezvanījāt, – viņa pēc tam atzinās. – Jo gribēju pateikties par to, ka iedrošinājāt mani atkal sazināties ar Derilu. Vai zināt ko? Toreiz uz laivas kopā ar citu sievieti atradās nevis Derils, bet gan viņa draugs.

Ītans miglaini atminējās Megijas stāstu par aiziešanu no vīra. Nez kā tur bija iejaukts vēl viens vīrietis, bet savu padomu gan viņš neatcerējās nemaz. – Vai tas nozīmē, ka jums viss nokārtojies? – viņš vēl pavaicāja.

– Ir krietni brīnišķīgāk. – Megija līksmi iesmējās. – Es nekad neesmu bijusi laimīgāka un jūtos tik labi, it kā dzīve man būtu piešķīrusi šo apbrīnojamo otro iespēju, un es negrasos to laist garām. Jūs abi ar Ellu man ļoti daudz palīdzējāt.

“Tātad Ella bija devusi Megijai tādu pašu padomu? Līdzīga domāšana un tā tālāk?”

Nākamajās dienās Ītans bieži prātoja par neslēpto prieku Megijas balsī un frāzi: “Es nekad neesmu bijusi laimīgāka.” Viņš apskauda šo sievieti. Ne tikai par pagriezienu dzīvē un veiksmi, bet arī par drosmi mainīt savu status quo. Ne visi izšķiras par šādu soli. Pārāk daudzi, līdzīgi viņam, stieg aizvien dziļāk un dziļāk savas nožēlojamās dzīves plūstošajās smiltīs, kamēr zūd pēdējā iespēja izrauties. “Ak Dievs, cik ļoti es ienīstu sevis žēlošanu!”

Piepeši šķita, ka iekšējos orgānus sāk svilināt lodlampa, it kā sevis žēlošana būtu slimība, kas ieperinājusies un uzzēlusi viņam kuņģī. Ītans atrāva vaļā rakstāmgalda augšējo atvilktni un skaļi novaidējās. “Sasodīts, antacīdu preparātu krājumi ir beigušies! Arī nākamajā atvilktnē bija tukšs.”

Ītans ar šausmām gaidīja sāpju pastiprināšanos. Tas notika tik neganti intensīvi, ka nācās sažņaugt plaukstas dūrēs. Palicis bez elpas, nelabuma mocīts, viņš pēkšņi sāka svīst karstus sviedrus, tad pievēra acis un kā no liela tāluma saklausīja, ka sekretāre Peta šaurajā kabineta priekštelpā atbild uz telefona zvaniem. Reibstošu galvu Ītans mēģināja atgūt elpu. Padusēs un starp lāpstiņām krājās sviedri. “Katrā ziņā nepieciešams doties pie ārsta. Tā vairs nedrīkst turpināties.”

Beidzot sāpes pierima, toties uzgūla dziļš nogurums. Iepriekšējā naktī Ītans nespēja aizmigt, jo galvā drūzmējās satrauktas domas un sirds neganti sitās, toties tagad pārņēma tāds izvārgums, ka viņš varētu nogulēt vai nedēļu no vietas.

Prātodams, vai būtu iespējams aizvērt kabineta durvis, lai paslepus nosnaustos, Ītans atminējās, ka bija iedūcies viņa mobilais telefons tobrīd, kamēr Kolins lūdzās pagarināt maksājuma termiņu. Viņš sameklēja aparātu uz krēsla atzveltnes uzkārtās žaketes kabatā. Bija pienākusi īsziņa. ‘”Lūdzu, piezvani man. Steidzami! Ella.”

Ella atradās Belmontholā. Neparasti, bet mājā šoreiz valdīja klusums. Neklaudzēja āmurs, neviens neko neurba un nezāģēja. Arī Hels bija projām; tiesa, viņš mājā nekad nesacēla troksni. Kopā ar Megiju steigšus ieturējusi lenču, Ella atgriezās dzīvojamā istabā, bažīgi gaidīdama Ītana atbildi uz īsziņu.

Nostājusies sastatņu kāpņu augšgalā, Ella mēģināja sakopot uzmanību, lai tiktu galā ar apzeltījamu griestu rozes fragmentu pašā telpas vidū. Tomēr darbs nevedās, jo domas visu laiku aizklīda sānis.

Gan tajā rītā, gan teju bez miega pavadītajā naktī Ella bija mēģinājusi izlemt, kā vajadzētu rīkoties. Sākumā viņa nosprieda, ka tiks galā pati, gluži kā tas notika vienmēr. Lūgt palīdzību vai pulcināt sev atbalsta komandu nebija viņas garā, tomēr šis gadījums skāra ne tikai viņu. Rīkojoties aplami, Ella var iegrūst Ītanu nepatikšanās, kaut arī nepatikšanas savā ziņā izraisījis viņš pats, tāpēc var vainot vienīgi sevi, ja sekas izrādīsies nepatīkamas.

Tomēr vairāk Ella uztraucās par sevi. “Kas notiks, ja Kristīna Pekstone izlems iegrūst nelaimē mani, sazinoties ar Lorensu? Tikpat būtisks un neizprotams ir iemesls, kura dēļ šī sieviete tik ļoti necieš mani. Kas slēpjas aiz viņas uzstājības? Jādomā, ka viņa negrasās mani šantažēt, vai ne? Varbūt šī Kristīna cerēja, ka šādi piespiedīs mani strādāt pie viņas par velti? Un kas tā par interesantu fotogrāfiju, ko pieminēja Kristīna Pekstone? Fotogrāfija, kurā esot nevainojami iemūžināts kāds īpašs mirklis. Vai tas brīdis, kad mēs ar Ītanu stāvējām pie auto un es uz atvadām gluži nevainīgi noskūpstīju viņu uz vaiga? Vai arī fotogrāfijā redzams, ka Ītans noskūpsta mani uz lūpām?” Nedz tobrīd, nedz vēl jo vairāk tagad tas nebūt nešķita tik nevainīgi. “Kā izskaidrot šo skūpstu? Un kā Kristīna tikusi pie šāda attēla? Vai viņa ir sekojusi man? Vai varbūt Ītanam? Bet kāpēc? Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Ko šī Kristīna vēlas panākt?”

Lai kas risinājās šīs sievietes galvā, Ella apzinājās, ka nepieciešams aprunāties ar Ītanu. Nebija iespējams vienpersoniski izlemt, kā rīkoties un ko atbildēt Kristīnai, jo notiekošais vienlīdz lielā mērā skāra abus, tāpēc vajadzēja darboties saskaņoti.

Ļaunu priekšnojautu mocīta, Ella ielūkojās pulkstenī. Pēc divām stundām viņu gaidīs Ceriņu avēnijā.

Mobilā tāruņa signāls liks Ellai satrūkties. Visbeidzot zvanīja Ītans. Paldies Dievam!

Situācija bija izvērtusies līdzīga filmai, kur emocionāli nestabila un bīstami atriebīga sieviete draud izvārīt bijušā drauga trusīti. Sirsnīgs paldies, Maikl Duglas un Glena Klouza!

“Sasodīts, ko lai iesāk ar šo Kristīnu? Ko šī sieviete vēlas no manis? Ko īsti viņa zina vai vismaz domājas zinām?”

Braucot pie Ellas, Ītans neviļus atcerējās Koleti, ar kuru viņam bija mīlas dēka un kura kļuva nejauka, kad viņš izbeidza ieilgušo sakaru. Sievieti, kura bija ieriebusi Ītanam, pastāstot Frensīnai, ka ir stāvoklī no viņas vīra. Kopš tā laika viņš izrādījās kļuvis par gūstekni savā laulībā. “Neizturami pat iztēloties, kas notiks šoreiz, ja Kristīna uzvedīsies tikpat ļaunprātīgi.”

Tikai… “Ko gan Kristīna varētu pastāstīt manai sievai? Es neesmu nodarījis neko ļaunu. Mana vienīgā vaina ir sapņošana par Ellu, bet domas vien nav sodāms nodarījums, citādi šādu pārkāpēju rinda nudien izstieptos pārāk gara.”

Kaut arī Ītans prata veiksmīgi attaisnoties savās acīs, bija skaidrs, ka viņa nodarījumu ir daudz vairāk un Frensīna to saprastu. Viņa ticēs visam, ko stāsta labākā draudzene. Turklāt eksistēja kompromitējoša fotogrāfija, vismaz tā Kristīna bija teikusi Ellai. “Ja nu viņa gluži vienkārši melo un nekādas fotogrāfijas nav?” Tomēr stindzinoši ļauna nojausma vēstīja, ka draudi par fotogrāfiju nav blefs.