– Ella? Vai tu vēl tur esi?

– Jā, – viņa pagurusi apstiprināja.

– Vai es drīkstu uzdot tev vienu no saviem tracinošajiem jautājumiem?

– Lūdzu.

– Vai tu vilcinies ar atbildi tāpēc, ka neesi pārliecināta, vai Lorenss tev ir īstais? Vai pastāv iespēja, ka tu varētu iedomāties par kādu citu ne gluži nesasniedzamā tālumā, kurš būtu tev piemērotāks?

Par spīti visam, Ella nenovaldīja smieklus. – Es varu sacīt tikai vienu… Žēl gan, ka ķirurgs neizmantoja gadījumu un neamputēja tavu uzpūsto ego, kamēr tu atradies uz operāciju galda.

– Tieši tāpēc, ka man nācās pabūt uz operāciju galda, es uzdodu tev šo jautājumu, Ella. Dzīve ir pārāk īsa, lai muļķotos, tāpēc es teikšu tev skaidri un gaiši… Es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi. Es apzinos to, ka tev līdzās es jūtos laimīgs un dzīve kļūst dzīvošanas vērta.

– Bet es nevēlos, lai mani mīl precēts vīrietis.

– To es zinu, turklāt pat pārlieku labi. Ak, sasodīts, man jābeidz runāt, atnākusi Frensīna! Es dzirdu, ka viņa tērpina kādu nabaga medmāsu. Mēģināšu tev piezvanīt vēlreiz, cerams, jau no mājām.

53. nodaļa

Bija jūlija vidus, mācību gads beidzies, Frensīna aizvedusi Valentīnu un Ketiju nedēļu padzīvot Ebersohā. Ja laiks pieturēsies labs, viena nedēļa varētu izvērsties divās. Ītans cerēja uz brīnumu, ka labais laiks turpināsies trīs nedēļas. Bija tikai pirmdiena, viņam piekodināts piebiedroties atpūtniecēm piektdienas vakarā, tātad gaidāma vilinoši mierīga nedēļa.

Ītans atradās savā birojā pirmo dienu pēc slimošanas. Lai nepārpūlētos, viņš nodarbojās ar dokumentu kārtošanu. Bija tik savādi būt atpakaļ! Viņš izjuta tādu kā atsvešinātību, itin kā viss, kas agrāk šķita svarīgs, tagad nenozīmētu neko, ja ir samērots ar lielāku plānu. Kamēr Ītans piespiedu kārtā atveseļojās mājās, Kriss regulāri pavēstīja visus jaunumus. Pārsteidzoši daudzi klienti bija zvanījuši un rakstījuši, lai nodotu viņam laba vēlējumus, bet mazāk pārsteidza fakts, ka joprojām nebija samaksāti iespaidīgie parādi par saņemtajām precēm.

Pagriezis krēslu, Ītans paraudzījās laukā pa logu. Skaistā vasaras diena spētu uzlabot pat visdrūmāko garastāvokli. Pat viņa garastāvokli. Ārsti bija brīdinājuši, ka var gadīties pēcoperācijas depresijas uzliesmojumi, tas neesot nekas neparasts, it īpaši gadījumos, kad pastāvējuši letāla iznākuma draudi. Ītanam nešķita, ka viņš ciestu no depresijas, tomēr noskaņojums varēja būt līksmāks. Tiesa, to viņš vēlējās jau daudzus gadus.

Slimnīcā Ītans bija uzzinājis, ka čūla nebūtu plīsusi, ja viņš apmeklētu ārstu, tikko radās problēmas ar kuņģi. Ķirurgs skaidroja, ka šāds gadījums mūsdienās esot visai reta parādība, jo vairums saprātīgu cilvēku dodas pie sava iecirkņa ārsta, tiklīdz pamana pirmās saslimšanas pazīmes.

Lai atveseļošanās noritētu sekmīgi, Ītanam bija stingri aizliegts lietot alkoholu un piekodināts izvairīties no kofeīna, kā arī ieteikta diēta ar pazeminātu tauku saturu. Šad un tad vakaros sagribējās iedzert glāzi laba vīna, bet nopietni viņam pietrūka tikai kafijas.

Vērdamies pa biroja logu uz zilajām bezmākoņu debesīm, Ītans nolēma doties uz mājām, kur varētu iekārtoties uz terases un pabeigt papīru kārtošanu svaigā gaisā.

Pēc atgriešanās no slimnīcas viņš ne reizi nebija uzdrošinājies vienatnē uzturēties dārzā, baidoties ka tuvumā gadīsies Kristīna. Viņš nejutās drošībā arī iekštelpās; kad mājās nebija neviena cita, Ītans paranoiskā cītībā slēdza ciet gan ārdurvis, gan durvis uz dārzu. Kad Frensīna devās uz spa vai iepirkties, viņš tūdaļ pārliecinājās, vai mājā nevar iekļūt Kristīna. Bieži vien pie ārdurvīm zvanīja, vai arī atskanēja klauvējieni pie durvīm uz dārzu, bet Ītans vienmēr palika augšstāvā, nedodot uzmācīgajai sievietei iespēju saskatīt viņu caur logiem.

Paranojas iedīgļi slēpās šaušalīgajā sapnī, kas atkārtojās jo bieži. Gandrīz ik nakti viņš sapņoja, ka atkal guļ slimnīcas gultā, nespēdams pakustēties, bet Kristīna viņu skūpsta un čukst ausī, ka mīl Ītanu un parūpēsies par viņu. Reizēm viņas roka glāstīja seju. Ītans vienmēr pamodās ar stindzinošu sajūtu, ka nosapņotais patiešām ir noticis, ka Kristīna bijusi palātā, kamēr viņš vēl atradies anestēzijas iespaidā. No prāta neizgāja doma, ka šī sieviete viņam kaut ko ir nodarījusi. Tas uzdzina šķebīgumu un urdīja prātu, tāpēc bija skaidrs, ka reiz nāksies Kristīnu iztaujāt. Bet ne tūlīt, jo gribējās atrasties no viņas pēc iespējas tālāk. Kristīna bija bīstama un apzināti izpostīja Ellas un Lorensa attiecības. Kurš zina, kāds izrādīsies viņas nākamais gājiens? “Cerams, ka vismaz šodien būs miers.” No Frensīnas Ītans bija uzzinājis, ka Kristīna kopā ar Ādamu devusies uz Dorsetu, tātad viņam būs ļauts baudīt mieru un klusumu paša dārzā.

Ītans bija pavadījis dārzā tikai nepilnu pusstundu, klausīdamies grupu U2 pa atvērtajām terases durvīm, kad izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā.

No savas mājas puses viņam tuvojās Kristīna ar šampanieša pudeli un divām glāzēm rokās. Viņa bija tērpusies priekšā pogājamā baltā linu kleitā; augšējās podziņas bija atstātas vaļā tik zemu, lai būtu saskatāms mežģīņotais krūšturis, bet no apakšas attaisītas tik augstu, ka teju vai atklāja skatienam kājstarpi. Varen neuzbāzīgs gājiens, nav vārdam vietas!

– Sveiks, Ītan, – viņa ierunājās. – Es ieprātojos, ka tev varbūt sagādās prieku mana sabiedrība, ja reiz Frensīna tevi pametusi gluži vienu.

– Es domāju, ka jūs abi ar Ādamu esat devušies meklēt īpašumu Pūlā, – viņš nepiecēlies teica.

Kristīna smaidīja. – Tā es sastāstīju Frensīnai. Ādams patiešām ir Pūlā, bet tu redzi, ka es gan visnotaļ esmu šeit. – Nelikdamās zinis par klēpjdatoru un rūpīgi sašķirotajiem dokumentiem uz stiklotā galdiņa, viņa teju nosvieda savu nesamo tā vidū. – Gribi atvērt pudeli pats vai atstāsi to manā ziņā?

Ītans piespieda sevi saglabāt mieru un neizrādīt pretīgumu, ko izraisīja šī sieviete. – Ļoti laipni no tavas puses, ja iedomājies par manu vientulīgumu, – viņš sacīja. – Tomēr tu pati redzi, ka man pietiek darāmā.

Viņa apsēdās līdzās. – Ak, nemuļķojies, tik skaistā dienā neviens nestrādā. Atver šampanieti, dārgais, un mēs varēsim parunāties. Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš neesmu tevi sastapusi!

Uzruna “dārgais” lika viņam nepatikā sarauties. – Atvaino, bet es nedrīkstu dzert šampanieti. Man aizliegts lietot alkoholu.

– Cik garlaicīgi. Toties es drīkstu dzert, tāpēc atver pudeli, piepildi man glāzi un pastāsti, kā tu tagad jūties. Vai zini ko? Man jau šķita, ka es nekad neatgūšos no briesmīgā šoka, kad ieraudzīju tevi slimnīcas gultā. Es sēdēju līdzās, kamēr tu izgulēji anestēzijas izraisīto miegu. Frensīna pameta tevi vienu un aizgāja meklēt kaut ko ēdamu. Es nespēju noticēt, ka tā iespējams rīkoties. Toties es atrados tev blakus, Ītan, lai uzticīgi gaidītu tavu pamošanos.

Ītans saspringa. – Savādi gan, – viņš mīlīgā tonī ierunājās, – man likās, ka es esmu to nosapņojis, bet izrādās, ka tu patiešām biji palātā.

– Vai tu atceries vēl kaut ko? – Sieviete smaidīdama piešķieba galvu. Zinīgais smaids uzdzina Ītanam saltus drebuļus.

Viņš pavērās tieši Kristīnai acīs. – Vai man būtu jāatceras vēl kaut kas? – Radās sajūta, ka viņš raugās uz nāvējoši indīgu čūsku.

– Mīļais, mēs baudījām mūsu pirmo skūpstu. Es cerēju, ka tas palīdzēs tev atmosties. Tu izskatījies tik vārgs un neaizsargāts. Tik bezpalīdzīgs.

Ītanam kļuva nelabi. Tātad tā bija taisnība. Viņš bija zinājis, ka piedzīvots kaut kas nelāgs. – Nesauc mani par “dārgo”, esi tik laba.

– Kā būtu ar “mīļoto”? Vai tas tev patiktu labāk? Dieva dēļ, kāpēc tu joprojām neesi attaisījis šampanieša pudeli?

Piepeši Ītans vairs nespēja saglabāt pieklājīgo izlikšanos ne mirkli ilgāk. – Aizmirsti par šampanieti, Kristīna! Gluži vienkārši atzīsties, kāpēc tu atrodies šeit un ko tu no manis gribi.

Sieviete atslīga dziļāk krēslā un sakrustoja garās, nosauļotās kājas tā, ka kleita pavērās vēl augstāk. – Es biju domājusi, ka tas tāpat ir skaidrs, Ītan. Es gribu darīt tevi laimīgu. Tu taču esi pelnījis laimi, vai ne? Tu esi daudz pārcietis, un es uzskatu, ka mēs kopā būtu laimīgi, ja vien tu atzītu to, ka tavai laulībai ir svītra pāri.

– Kurš apgalvo, ka manai laulībai ir svītra pāri?

– Dārgais, manā priekšā tev nevajag izlikties. Es taču zinu, ka ģimenes dzīve ar Frensīnu ir tikpat piepildīta kā…

– Kā tavējā? – Ītans izmeta nicinošā balsī.

Kristīna vai nu nedzirdēja šo repliku, vai arī tīši to ignorēja. – Ādams tev netiek ne tuvu, – viņa skaidroja. – Gultā viņš mani garlaiko. Ja par to runājam, tad ārpus gultas arī. – Viņa paliecās uz priekšu, pieskārās vīrieša delmam un vieglītiņām nobraucīja ādu ar nagiem. – Turpretī tu, Ītan, man nekad neliktu garlaikoties. Gluži otrādi. Manuprāt, mums abiem ir ļoti daudz kopīga, un gultā mēs būtu ideāls pāris. Vai tev tā nešķiet?

Viņš atgrūda sievietes roku. – Nē, es neuzskatu, ka mums atrastos kaut kas kopīgs gultā vai ārpus tās.

– Tas tāpēc, ka tu tēlo apzinīga un paklausīga vīra lomu, bet es zinu patiesību par tavu laulības dzīvi, jau sen esmu to zinājusi, tāpat kā par tavu neapdomību pirms daudziem gadiem. Tamdēļ tu paliec kopā ar Frensīnu, jo viņa tev novilks pēdējo kreklu, ja tu sadomāsi šķirties. Viņa pievāks tavu biznesu un atstās tevi bez graša kabatā. Tu neaizej no viņas tikai šī iemesla pēc. Viņa patiešām nav tevi pelnījusi. Pats redzi, ka no manis neko nenoslēpsi. Turklāt neaizmirsīsim arī to, ko es zinu par tevi un Ellu. Manuprāt, tu ielaidies ar šādu sievieti tikai tāpēc, ka tev viņas ir žēl, bet to es varēšu tev piedot.

Piepeši sāka likties, ka šī sieviete ir sajukusi prātā. – Kāpēc lai man būtu Ellas žēl? – Ītans apdomīgi pavaicāja.

Kristīna smējās. – Neizliecies, Ītan! Ir taču skaidrs, ka tu gulēji ar viņu laipnības pēc, ja jau viņa patrāpījās pa ķērienam. Ella tev uzmācās, tu pieklājības pēc padevies, un tagad viņa no tevis neatstājas. Es zinu, kā mēdz rīkoties tādas sievietes kā viņa.

– Kādi briesmīgi maldi! Un neuzdrīksties vēl kādreiz bilst sliktu vārdu par Ellu. Viņa ir neparasts cilvēks, kam piemīt vairāk principu un ētiskuma nekā mums abiem, kopā ņemot.

– Tūlīt tu vēl nodēvēsi viņu par tikumības etalonu. Tam ir grūti noticēt, ņemot vērā to, kas man ir zināms.

– Tu nezini neko, Kristīna. Lai ko tu esi ieņēmusi galvā, tas viss ir aplam. Mēs ar Ellu vienmēr esam bijuši tikai draugi. Te nav runa par ārlaulības sakaru. Nekas nenotiks pat tad, ja mēs paliksim divi vien uz pasaules un būsim atbildīgi par cilvēces turpināšanos.

Viņa pievērsa Ītanam asu skatienu. – Paklau, šobrīd tu izturies aplam. Manuprāt, pagaidām tu lāgā neizproti nedz situāciju, nedz arī to, ko es tev piedāvāju.

Ītans strauji piecēlās un pagājās nostāk, jo vēlējās atrasties pēc iespējas tālāk no šīs sievietes. – Nekā nebija, situāciju es izprotu lieliski. Tu esi iedomājusies, ka es atrodos tavā varā, tāpēc rīkošos pēc tavas pavēles.

– Es piedāvāju tev izeju, iespēju kļūt brīvam. Ja tu noraidīsi manu priekšlikumu… Padomāsim, kas notiks tad, ja es parādīšu Frensīnai fotogrāfiju, kuru uzņēmu brīdī, kad Ella tevi skūpstīja. Tad Frensīna tevi izmantos par grīdlupatu, vai ne? Vai tu vēlies riskēt ar šādu iznākumu?

– Un altenatīva būtu tavs piedāvājums?

– Tu prātīgi atzīsti, ka tavai laulībai ir svītra pāri, un pamet Frensīnu, lai būtu kopā ar mani.

– Frensīna atņems man visu līdz pēdējam.

– Dārgais, tev būšu es. Kad es būšu šķīrusies no apnicīgā, vecā Ādama, mums pietiks naudas abiem. Tev būs iespēja uzsākt jaunu biznesu. Tu būsi brīvs, Ītan. Vai tas tevi nevilina?

Viņš sabāza rokas kabatās un aizgāja līdz terases malai, kur raudzījās uz neglīto strūklaku, ar ko Frensīna tā lepojās. Tad viņš pagriezās pret Kristīnu. – Tu esi visu pamatīgi pārdomājusi, vai ne?

– Kad es kaut ko vēlos, nekas mani neapturēs.

– Tātad atrisināsies visas manas problēmas, vai ne? Es iegūšu tādas sievietes mīlestību, kura mani dievina, bet piedevām arī finansiālu nodrošinājumu, kas ļaus uzsākt jaunu biznesu? Vai tā tu iztēlojies manu nākotni?

– Mūsu nākotni. Jā, es to iztēlojos tieši tā.

– Kristīna, gods kam gods, man jāatzīst, ka tas patiešām ir vilinošs piedāvājums, ko noraidītu tikai pēdējais muļķis. Tur nudien ir vērts padomāt.

Iepriekšējo reizi Megija Dīnu bija redzējusi pirms diviem mēnešiem, un tagad viņš likās tikpat svešs kā vienmēr.

“Tas taču ir mans dēls,” viņa pastāvīgi sev atgādināja. Megija bija laidusi viņu pasaulē, barojusi, ģērbusi, šķebinādamās mainījusi autiņus, vizinājusi ratiņos, vedusi uz rotaļlaukumu, pēc tam uz skolu un atpakaļ. Bija vērojusi, kā aug un briest ikviena viņa druknā ķermeņa colla. Savādā kārtā tomēr šķita teju neticami, ka viņiem ir kaut kas kopīgs un Dīns ir viņas dēls. Megija nespēja viņā saskatīt itin neko no sevis. Blāva galvas āda, kas spīd cauri īsi apcirptajiem matiem, mazliet pārlieku biezās lūpas un Brendas bālganās acis – Dīns par visiem simt procentiem bija sava tēva dēls. No Deiva viņš bija mantojis pat kāri uz saldumiem; kad viņš iebēra tējā trīs cukura iesaiņojumus un sāka maisīt dzērienu, Megija iztēlojās biezo kārtu krūzes dibenā, kas tiek bagarēta kā upes gultne.