Gaidīdama bērnu, viņa klusībā bija cerējusi uz meitiņu, bet piedzima puika. Vecmāte izlēma, ka nepieciešams ķeizargrieziens ar epidurālo atsāpināšanu, un Megija izplūda asarās, kad uzzināja, ka kļuvusi par māti stipram, veselīgam puisēnam. Gan vecmāte, gan Deivs nosprieda, ka Megija raud no pārguruma un atvieglojuma. Vainas apziņas nomākta, viņa nevienam nestāstīja par savu vilšanos. Megija nosolījās sev, ka būs laba māte, lai gan pildīt šo solījumu nenācās viegli. Viņš nebija mīlīgs zīdainītis un nemitīgi raudāja. Dusmīgs bērns, kas pastāvīgi kliedz un mokās ar vēdergraizēm. Viņš nevēlējās mierināšanu vai samīļošanu. Beigu beigās viņa pagura un vairs nemēģināja dēlu apskaut, jo allaž tika atgrūsta.

“Vai es kļūtu labāka māte, ja būtu piedzimusi meitiņa? Vai attiecības ar Deivu tādā gadījumā izveidotos labākas?” Tomēr iespēja tikt pie meitas zuda, kad divas dienas pēc dzemdībām ar viņas ķermeni atgadījās kaut kas nelāgs. Megija tā īsti pat nesaprata, kas īsti; šķiet, dzemdē bija iekļuvusi infekcija. Šī iemesla pēc pusnaktī tika veikta steidzama operācija un pēc pamošanās nākamajā rītā pavēstīts, ka viņai vairs nevarēs būt bērni. Megija raudāja dienām un nedēļām ilgi, bet tikai tad, kad bija viena. To laiku viņa atļāva sev atcerēties pavisam reti, jo bija pārāk sāpīgi par to domāt.

Norijusi cieto kamolu kaklā, Megija jautāja: – Stāsti, kāpēc tu vēlējies mani redzēt, Dīn!

Dēls todien bija atsūtījis īsziņu, ka gribot sastapt māti. Megija piekrita satikties vakarā pirms Dīna maiņas lielveikalā, kur viņš kārtoja plauktos preces. Viņi sēdēja lielveikala kafejnīcā, un Dīns jau bija paguvis straujā tempā iztukšot šķīvi ar ceptām olām, desiņām, plācenīšiem un ceptiem kartupeļiem, ko Megija viņam pasūtīja, bet tagad tukšoja jau otro tējas krūzi un piekoda klāt glazētu smalkmaizīti. Tieši zem viņa labās auss, ko greznoja pīrsings, bija uzradies jauns tetovējums – neliels zirnekļtīkls. Dīns vienmēr bijis drukns puisis, kas mīl krietni paēst, tomēr kopš iepriekšējās tikšanās reizes viņš šķita vēl vairāk pieņēmies svarā. “Ja viņš turpinās patērēt ēdienu tādos daudzumos, drīz vien apmēros līdzināsies savam tēvam.” Megija iztēlojās, ka tetovējums izplešas līdzi aizvien druknākajam kaklam.

– Tēta dēļ, – Dīns atbildēja.

– Kas ar viņu noticis?

– Viņš ir atlaists no darba.

Megijai tas bija īsts šoks. – Man ļoti žēl. – Viņai patiešām bija žēl. Deivs mīlēja savu darbu Tolbota autoservisā. Gadiem ilgi viņš, līdzīgi pārējiem darbiniekiem, gremzās par mazo algu un garajām darba stundām, tomēr bija tur nostrādājis visu mūžu un gluži pašsaprotami uzskatīja, ka paliks līdz pensijai.

– Vai tiešām tev žēl? – Dīns jautāja. – Nemaz nešķiet, ka tev tas daudz rūpētu.

– Rūp gan, bet ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? Ko es varu palīdzēt?

– Tu vari pārtraukt tās muļķības ar šķiršanos, jo esi likusi tētim pietiekami ciest. Atgriezies mājās.

– Vai tēvs lūdza runāt ar mani?

Dīns vērās viņā un turpināja skaļi strēbt tēju. Cik reižu viņa bija teikusi tā nedarīt, atgādinājusi, ka tas ir nepieklājīgi? – Kāpēc tu tā jautā?

– Visticamāk, tā ir. Tas arī viss.

– Un kas tur ļauns? Tu viņam esi vajadzīga, mamm. Vajadzīga mums. Tētis bija spiests pieteikties bezdarbnieka pabalstam. Drīz mums nebūs nekā. Tas nav godīgi. Kauns nobeigs viņu. Tētis caurām dienām sēž uz dīvāna, logam ir aizvilkti aizkari. Nesen es pieķēru viņu raudam. Tētis neiet laukā, pat uz krodziņu ne. Viņš pamazām jūk prātā.

– Man ļoti žēl.

– Jā, to jau tu teici. Vai tev patiešām ir vienalga, kas ar mums notiek? Vai tu jau esi mūs pavisam aizmirsusi?

Megijai vairs nespēja novaldīt dusmas un sašutumu. – Ne vairāk, kā tu esi aizmirsis mani. Cik reižu tu man pa šo laiku piezvanīji? Uz cik īsziņām atbildēji? Es tev pateikšu… Ne uz vienu vienīgu!

Paraustījis plecus, Dīns sāka locīt pirkstos tējkaroti. Megijai gribējās to izraut un mest pāri visai kafejnīcas zālei. – Es biju dusmīgs uz tevi, – dēls teica.

Tējkarote bija padarīta nelietojama. – Un nu vairs ne?

– Es tikai gribu, lai tu atgriezies mājās un viss ir tāpat kā senāk. Pat vecāmāte Brenda to grib un ir gatava piedot tev.

“Varen cēli no viņas puses,” Megija rūgti nodomāja. – Kā klājas tavai vecaimātei? Vai viņai patīk dzīvot pie Vērnona un Šellijas?

– Viņa tur vairs nedzīvo.

– Brenda ir atgriezusies savās mājās?

– Nē, viņa atkal pārcēlās pie mums. Manuprāt, viņa ir saplēsusies ar krustmāti Šelliju.

Megija nenoturējusies iesmējās. – Tad nu gan brīnums!

Dīns visai savādi pavērās uz māti. Bija skaidrs, ka viņš sacītajā neko jocīgu nesaskata. Tad ar šķindoņu nometis uz galda saliekto tējkaroti, viņš vienā paņēmienā trokšņaini izstrēba atlikušo tēju. – Vai tu atgriezīsies? Vai nerunāsi vairs par šķiršanos no tēta? Viņam tu esi vajadzīga. Tētis apsola, ka darīšot visu, ko vien tu vēlēsies, lai viss atkal būtu kā senāk. Ja tev vajag, lai viņš vairāk interesējas par tevi, viņš ir ar mieru. Teic, ka salikšot ap vannu pat sveces, ja tev tā sagribēsies. Sasodīts! – Uzklausot Dīna lūgšanos Deiva labad, Megija pret savu gribu jutās aizkustināta. Tomēr viņa neatbildēja, un dēls turpināja: – Vismaz padomā par to. Vai tev nešķiet, ka tētis ir pelnījis otro iespēju?

54. nodaļa

Sestdienas rītā īsi pirms septiņiem šoseja bija tukša. Pēc stundas Ītans sasniegs Ebersohu. Aiz muguras bija saspringta nedēļa, pieņemti daudzi un svarīgi lēmumi. Par to pateicību pelnījusi Kristīna. Ītans bija izdarījis tieši to, ko viņa vēlējās, proti, nācis pie prāta. Lai Dievs viņu svētī par to!

Pieņemto lēmumu sekas izraisīs īstu kataklizmu, bet Ītanam tas nerūpēja. Ja tā briesmīgā diena Belmontholā viņam bija kaut ko iemācījusi, tad tikai to, ka dzīvei var pienākt beigas, kad cilvēks to vismazāk gaida. Varbūt viņš nodzīvos līdz simt gadiem un savas pēdējās dienas vadīs veco ļaužu aprūpes nama nomācošajā gaisotnē, bet varbūt arī ne. Varbūt viņš mirs nākamajā nedēļā vai nākamajā gadā. Kurš zina? Lai cik laika Ītanam vēl bija atvēlēts, viņš nodzīvos to ar pilnu krūti. Vairs ne dienu nepavadīs melos – ar galvu smiltīs, kā Ella gluži taisnīgi bija viņam pārmetusi.

Kad viņš ieradās “Priežu kotedžā”, mājā valdīja klusums. Frensīna un meitenes vēl gulēja. Tas iepriecināja. Ītans klusītēm pagatavoja sev brokastis nesen no jauna iekārtotajā virtuvē. Tagad viņu vairs neuztrauca dārgās granīta darba virsmas, plānais iebūvētais televizors, krāns, no kura acumirklī plūda verdošs ūdens, indukcijas plīts un amatnieku darinātās virtuves mēbeles. Pirms nedēļas viņš būtu vai slims no raizēšanās par to, kā atdot sievastēvam parādu par visu šo greznību. Tagad Ītanam bija vienalga.

Viņš iznesa tēju un grauzdiņus ar grilētiem tomātiem uz terases, kas pacēlās augstu pāri jūrai. Celtnieki un ainavu arhitekts bija krietni papūlējušies arī te. Viņš pacēla tējas krūzi un klusībā uzsauca tostu sievastēvam. “Labi pastrādāts, Elan! Lai tev veicas!”

Ītans baudīja otro tējas krūzi, kad laukā iznāca Valentīna un Ketija, tērpušās pidžamās, kas sastāvēja no bezpiedurkņu topiņa un īsbiksēm. Meitenes berzēja miegu no acīm un atkrita krēslos pie galda. Abām uz sejas vīdēja iepriekšējās dienas kosmētikas atliekas, abas izskatījās ļoti bālas. Nebija vērts izrādīt pārlieku skarbumu.

– Labrīt jums abām, – Ītans žirgti teica.

– Sveiki, – nočukstēja Ketija. Kā šķita, viņu mocīja nelabums.

– Kad tu atbrauci? – Valentīna paņēma sev Ītana tējas krūzi. – Mamma bija nikna kā pūķis, ka tu neieradies vakar.

– Labs rīts arī tev, Valentīna.

Viņa ar rokas mājienu šķita aizslaukām sānis tēva ironiju. – Labi, kāda starpība. Tēt, mēs priecāsimies, ja tu nerunāsi tik skaļi.

– Pārnācāt mājās vēlu?

– Bijām pludmales ballītē, – paskaidroja Ketija.

– Izklausās jautri. Vai iepazināties ar kādu jauku puisi?

– Ar vairākiem…

– Hallo, nu cik var? – Valentīna pārtrauca draudzeni un tad jautāja Ītanam: – Varbūt tu varētu izlaist izprašņāšanu?

– Es gluži vienkārši mēģinu uzturēt sarunu.

– Labāk nepūlies. Vai vismaz nedari to līdz pēcpusdienai.

– Man arī tevis pietrūka, mīļā.

Valentīna pavērās uz tēvu tik pārsteigta, it kā viņam nupat būtu izaugusi otra galva. – Kas tad nu par sarkasma plūdiem?

Ītans pasniedzās pāri galdam un atņēma viņai savu tējas krūzi. – Laikam jau esmu atbilstošā noskaņojumā. Meita ierasti itin kā iznīcinošā nožēlā pacēla acis pret debesīm; šo grimasi viņa bija mantojusi no mātes. – Dīvaini, – viņa atzina. – Tu, tēt, uzvedies patiešām dīvaini.

– Man tā patīk. – Viņš iztukšoja krūzi. – Labs ir, tagad es došos pastaigā.

– Pastaigā? Tu taču nekad nemēdz pastaigāties!

– Tagad mēdzu. Redzēsimies vēlāk.

Atgriežoties Ītans ieraudzīja, ka Frensīna ieņēmusi vietu, kur viņš bija brokastojis. Uz acīm bija Prada saulesbrilles, rokā – apelsīnu sulas glāze. Viņa klusēdama pavērsa vaigu skūpstam, bet Ītans nelikās to manām un apsēdās iepretī. – Jaunā virtuve izskatās ļoti labi. Vai tu un tavs tēvs esat apmierināti?

– Ļoti apmierināti. – Frensīna pabīdīja uz leju saulesbrilles un uzlūkoja vīru. – Valentīna stāstīja, ka tu esot pavisam savādā omā.

– Man drīzāk tīk domāt, ka esmu noskaņots izlēmīgi. Kur meitenes?

– Aizgāja apciemot manus vecākus.

– Tas ir labi, jo mēs varēsim aprunāties netraucēti.

– Man nepatīk tavs tonis. Tu taču negrasies atkal runāt par naudu?

– Tuvākajās minūtēs tev nāksies uzklausīt daudz nepatīkama, tostarp arī šo to par naudu. Es būtu pateicīgs, ja tu mani nepārtrauktu līdz brīdim, kad es būšu pateicis visu, kā dēļ esmu šeit ieradies. – Viņš pasniedzās pāri galdam un izņēma Frensīnai no rokas sulas glāzi; labāk, lai tuvumā nav nekas, kas varētu lidot viņam virsū. Ītans pasteidzās ierunāties, iekāms sieva pajautāja, kas viņam īsti prātā. – Pirmkārt, ielāgo, ka Kristīna tev nav nekāda draudzene.

– Par ko tu runā?

– Kristīna tevi ienīst. Uzskata, ka tu esi manipulatīva kuce, kas nav pelnījusi tādu vīru kā mani. Atklāti sakot, viņai taisnība. Tev patīk manipulēt ar cilvēkiem, un deviņdesmit piecus procentus laika tu uzvedies kā īsta kuce. – Frensīnai mute palika vaļā. – Pietaupi šoka izpausmes vēlākam laikam. Sliktākais vēl sekos. Ja runājam par to, vai tu esi pelnījusi mani, es būšu augstsirdīgs un teikšu, ka mēs esam pelnījuši viens otru un esam viens otra cienīgi. Es neesmu bijis ideāls vīrs, un tevi nekādā ziņā nevar uzskatīt par ideālu sievu. Tad nu vienosimies, ka šajā jomā mēs esam kviti. Nē, nemēģini kaut ko bilst, es vēl nepavisam neesmu beidzis. Kristīna man uzbāzās jau sen. Nē, – viņš iebilda, kad Frensīna atkal grasījās kaut ko sacīt, – joprojām nav īstais brīdis. Cik man zināms, tu uzskati Kristīnu par savu labāko draudzeni, bet… Vai īsta draudzene vēlētos, lai pametu tevi un dzīvoju ar viņu? Nedomāju vis. Viņa apgalvo, ka mīl mani un grib šķirties no Ādama, lai mēs varētu būt kopā. Viņa grib atsvabināt mani no tavas varas. Tev nemūžam nevajadzēja izklāstīt Kristīnai mūsu privātās lietas. Tā, tagad tava kārta kaut ko sacīt.

Frensīna noņēma saulesbrilles, viņas seja likās tikpat bāla kā abām meitenēm no rīta. – Es tev neticu. Neticu nevienam vārdam.

– Kāpēc man vajadzētu izfantazēt kaut ko tamlīdzīgu?

– Tāpēc… tāpēc, ka… ai, es nezinu. Varbūt tu pēc slimošanas esi sajucis prātā. Tas nemaz nav neiespējami. Es esmu lasījusi par cilvēkiem, kuru personība un raksturs pēc smagām operācijām izmainās līdz nepazīšanai.

– To, ko es piedzīvoju, visādā ziņā var uzskatīt par pārbaudes akmeni. Tas lika man izvērtēt, kā īsti es vēlos nodzīvot savu mūžu. Arī Kristīna piemeta savu artavu un palīdzēja man izlemt, kas būtu darāms tālāk.

– Ak debess, tu grasies mani pamest, vai ne? – Frensīna manāmi saspringa. – Tad tāpēc visas šīs runas? Cik raksturīgi, sasodīti raksturīgi tev! Tomēr vīrs nekad nepamet savu sievu, ja rindā negaida labāka kandidatūra. – Frensīna spēji paliecās uz priekšu, sejā bija atgriezies sārtums. Viņa bija gatava cīņai. – Tu zini noteikumus, – viņa izgrūda. – Pametot mani, tu zaudēsi visu. Un tas patiešām nozīmē visu.

Ītans paslēja gaisā abas plaukstas. – Tāds darījums patiešām tika noslēgts pirms daudziem gadiem, un es negrasos to apstrīdēt. Tu dabūsi visu, tikai tavu guvumu var salīdzināt ar tukšu mucu.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Nabaga Frensīna, tev patiešām nav ne mazākās nojausmas, vai ne? Bizness atrodas pavisam nelāgā stāvoklī. Laipni lūgta to pārņemt.

– Nepaliec nu smieklīgs.

– Pavaicā savam tēvam, palūdz, lai viņš tev parāda grāmatvedības dokumentus. Tie nemelo, ja vien tavs tēvs nav nodarbojies ar profesionālu krāpniecību.

– Kāpēc tu man neko nestāstīji, ja reiz stāvoklis ir tik ļauns?

– Es vai zils palikdams devu mājienus un izteicos arī daudz skaidrāk, bet tavs mīļais tētiņš piespieda mani apsolīt, ka es nekad neapgrūtināšu tavu skaisto galviņu ar tamlīdzīgām nebūšanām. Tāda nu ir viņa dzīves filozofija, proti, pasargāt sievietes no visa nepatīkamā. Lai viņas dzīvo mierīgi savā iedomu pasaulē.