– Bet šī māja… – Frensīna pārlaida skatienu akurātajiem terases dēļiem, spīdīgi glazētajiem podiem ar ziedošām kordilīnēm un dārgajām, amatnieku darinātajām ozolkoka durvīm uz virtuvi. – Kā gan mēs atdosim manam tēvam parādu?

Ītans paraustīja plecus. – Tā vairs nav mana darīšana. Es gluži vienkārši aizeju no tā visa.

– Ko? Tu patiešām esi sajucis prātā.

– Ja tas ir trakums, es jūtos tik saprātīgs, kā vēl nekad.

– Vai tu patiešām grasies pamest mani, lai dzīvotu kopā ar Kristīnu?

– Lai Dievs žēlīgs, nē taču! Es labāk izsistu sev acis, nekā ielaistos ar to sievieti.

– Tad es neko nesaprotu. Pats teici, ka viņa tev palīdzēja pieņemt lēmumu par šķiršanos no manis.

– Tā arī bija. Viņa piespieda mani apjaust, ka mūsu laulībā es dzīvoju kā īsts cietumnieks. Labi, labi, cietumnieks paša vainas dēļ, to es atzīstu, bet brīdī, kad Kristīna izklāstīja savus plānus par manu atbrīvošanu no tava jūga, es pēkšņi apjēdzu, cik bīstami viegli būtu apmainīt vienu mūža ieslodzījumu pret otru tādu pašu. Ak tā, iesaku sagatavot sevi Kristīnas atbildes triecienam. Kad viņa uzzinās, ka es negrasos pieņemt viņas dāsno piedāvājumu, viņa atsūtīs tev fotogrāfiju, kurā redzams, ka es skūpstu citu sievieti.

– Citu sievieti? Kuru? Vai es viņu pazīstu?

– Jā. Tā ir Ella Mūra.

Frensīnas sejai pārslīdēja neticības pilna izteiksme. – Tagad es esmu dzirdējusi visu. Tu un Ella Mūra. Ella? – Viņa griezīgi iesmējās. – Pasarg Dievs, Ītan, vai neko labāku tu nevarēji sameklēt? Tikai nestāsti, ka esi zaudējis savas donžuāna iemaņas.

– Gadījies tā, ka labākas par Ellu nav.

– Tātad tu mani pamet viņas dēļ?

– Nē. Ella mani negrib. Viņai piemīt daudz vairāk veselā saprāta.

– Bet… kas notiks ar mani un Valentīnu? Kā mēs bez tevis tiksim galā? Un viņas skolas nauda?

– Velns parāvis, Frensīna! Tu vari sameklēt darbu un uzturēt sevi. – Saruna acīmredzami bija aizgājusi par tālu.

Sieviete pielēca kājās. – Nelieti! – viņa šņāca. – Tu esi pēdējais nelietis!

– Pag, bet tu taču dabūsi pilnībā nostabilizētu biznesu, vai ne? Lai tev veicas to vadīt.

– Tu nupat teici, ka stāvoklis ir nelāgs.

– Es pasviedīšu tev vēl vienu ideju… Pārdod “Ceriņus” un naudu izmanto, lai noturētu firmu virs ūdens līdz brīdim, kad situācija uzlabojas.

– Pārdot māju? Mūsu mājas? Tu taču nerunā nopietni.

– Tici man, es nejokoju.

Salikusi rokas uz gurniem, Frensīna dziļi ieelpoja un lēni izpūta elpu, itin kā sakopojot savu niknumu. – Labi, tikai tu pat neceri, ka es tev kaut ko atstāšu, – viņa visbeidzot izgrūda. – Ja man vajadzēs pārdot māju, tu nedabūsi ne penija.

– Es nevēlos neko citu, kā vien brīvību. Tomēr, ja tu paklausītu savam veselajam saprātam, es turpinātu vadīt firmu, lai pēc laika perioda, kad sāks pūst ekonomikai labvēlīgāki vēji, varbūt zustu nepieciešamība pārdot “Ceriņus”. Apspried manu priekšlikumu ar savu tēvu. Domājams, arī viņš uzskatīs, ka tev tas būtu vislabākais risinājums.

Frensīna cieši raudzījās uz Ītanu. – Es nespēju noticēt, ka tu rīkojies šādi.

– Es arī ne.

– Vai tev pilnīgi vienalga, ko šķiršanās nodarīs Valentīnai? Viņa ir tava meita, tavs vienīgais bērns.

– Šaubos, vai viņai tas nozīmēs īpaši daudz. Protams, Valentīna izjutīs tēva bankomāta trūkumu, bet tas arī viss. Tu un tavi vecāki esat par to parūpējušies. Visvairāk es nožēloju to, ka esmu līdzvainīgs nesaprātīgā Valentīnas izlutināšanā. Tomēr es apsolu darīt visu iespējamo, lai viņu atbalstītu finansiāli. Kā jau tu teici, viņa ir mana meita, un man nenāk ne prātā izvairīties no atbildības.

Kad Frensīna mēroja soļiem pamatīgi būvēto terasi, mirdzošiem akmentiņiem rotātās gumijas sandales plakšķēja pret viņas nevainojami pedikirētajām pēdām, tīkkoka dēļi drebēja. Tad viņa apmetās riņķī. – Nolādēts, kāpēc tev nevarētu būt normāla pusmūža krīze kā visiem normāliem vīriešiem?

– Ko? Tavuprāt, man vajadzēja iegādāties sporta auto un ģērbties kā pusaudzim? Man nešķiet, ka tas spētu kaut ko glābt.

Frensīna atkal tuvojās viņam. – Un… ja nu es tev piedošu?

– Ko īsti tu man grasies piedot?

Viņa atbildēja tikai pēc mirkļa. – Ītan, neviena laulība nav ideāla, abiem nepieciešams gan dot, gan ņemt. Es piedevu tavu neuzticību toreiz un varu to izdarīt vēlreiz.

– Kāpēc? Kāpēc tu vēlies palikt kopā ar vīrieti, kurš tevi nemīl? Mums vajadzēja šķirties jau pirms daudziem gadiem. Tu pati zini, ka tā ir taisnība. Mūsu laulība ir bijusi tikai tukša čaula. Vai tu spēj godīgi atzīt, ka patiešām piedevi man to seno nodarījumu un neesi kopš tā laika to izmantojusi par ieroci pret mani? Vēl vairāk, vai tu spēj no visas sirds apliecināt, ka mīli mani, un justos satriekta, ja es pagājušā mēnesī būtu pametis šo pasauli?

Frensīna apstājās un uzlika rokas tā krēsla atzveltnei, kurā iepriekš bija sēdējusi. Viņa paraudzījās uz Ītanu, saknieba lūpas un piemiedza acis. – Tūlīt tu dzirdēsi to, ko es varu tev pateikt godīgi un atklāti. Es esmu atdevusi tev savus labākos gadus, bet tagad tieku pamesta, tāpēc ienīstu tevi un ienīdīšu vienmēr. Ik dienu es atkal un atkal izteikšu vēlēšanos, kaut kuņģa čūla vai kas tamlīdzīgs novestu tevi kapā.

– Neesi pret sevi tik barga, Frensīna, tev vēl priekšā daudz skaistu gadu. Tu esi ļoti pievilcīga sieviete, gan jau pavisam drīz atradīsi sev citu. Kurš zina, varbūt tu vēl kļūsi laimīga.

– Ej ellē!

– Ar šo uzmundrinošo noti es pametīšu tevi izbaudīt atlikušās brīvdienas. Es dodos uz mājām, tomēr nebaidies, jo manis tur vairs nebūs, kad tu atgriezīsies. Es negrasos bez vajadzības uztiept tev savu klātbūtni.

Atceļā uz Češīru Ītans jutās pa daļai priecīgs, pa daļai nobijies. Atkāpšanās vairs nebija iespējama. Viņa jaunās dzīves ritenīši jau bija ieeļļoti un sāka griezties. Viņš nejuta ne mazākās nožēlas.

Ītans bija izprovocējis Frensīnu runāt par biznesu; ja viņa izlems pārņemt kontroli un meklēs firmai citu vadītāju, lai tā būtu. Bija vērts riskēt. Viens no svarīgajiem darbiem, ko viņš paveica tajā nedēļā, bija naudas atprasīšana no visiem parādniekiem. Viegli tas nenācās, tomēr viņš strikti atteicās gaidīt samaksu ilgāk. Tagad firmas kontos atkal bija nauda. Apbrīnojamā kārtā viņš pat bija sameklējis apmešanās vietu, proti, mazliet noplukušu vienas guļamistabas dzīvokli Kingsmelfordas centrā. Nekā sevišķa, toties īres cena zema, un savs jumts virs galvas. Tuvākajā laikā viņam ar to pietiks. Svarīga šķita vienīgi jaunatgūtā brīvība.

Atvēris logu, Ītans uzgrieza skaļāk Radioheads dziesmu Exit Music (For a Film) no grupas debijas albuma un palielināja ātrumu. “Es vairs bezjēdzīgi un bezcerīgi neizšķiedīšu savu dzīvi!”

55. nodaļa

Negaidīti uznākusi spēcīga lietusgāze piespieda Ellu steigšus meklēt patvērumu Kingsmelfordas grāmatveikalā. Viņa mirkli pastāvēja durvīs, lai atgūtu elpu. Pēdējās desmit dienās lietusgāzes sekoja cita citai. Kur palicis augustā solītais karstuma vilnis?

Viņa salocīja lietussargu, apstaigāja augstu piekrautos grāmatu galdus un pamanīja Keitas Atkinsones jauno romānu. Uzlīme vēstīja, ka tiek piedāvāta iespēja iegādāties trīs grāmatas par divu cenu. Ella gribēja vienu, nevis trīs eksemplārus. Viss gluži kā dzīvē, kur cilvēku mūždien bīda turp, kur viņš nevēlas doties, vienmēr mēģina panākt, lai viņš jūtas neapmierināts ar to, kas viņam jau pieder.

Klusībā nosolījusies nepadoties mārketinga manipulācijām, viņa devās pie kases. Vajadzēs saņemties, lai pretotos neizbēgamajai pierunāšanai, kam jāiedveš pārliecība, ka viņa zaudē labāko izdevību mūžā. Priekšā stāvēja sieviete ar vairākiem bērniem, kustīgiem kā dzīvsudrabs. Kamēr apkalpoja viņu, Ella sameklēja somā naudasmaku. Kad sieviete ar savām atvasēm aizgāja, Ella pavirzījās uz priekšu un neticēja savām acīm. – Tobij!

Viņam atļāva desmit minūtes agrāk doties lenča pārtraukumā, un tagad viņi sēdēja nelielajā kafejnīcas zonā veikala dziļumā. Netālu bija apmetusies arī māte ar nevaldāmi kustīgajiem bērniem. Sieviete šķita nogurusi, izmocīta un ārkārtīgi nervoza. Kāds tur brīnums? Skolas brīvdienas sākušās pirms mēneša, laiks briesmīgs, un viņai droši vien jau sen trūka padoma, kā nodarbināt savas atvases. Bija redzams, ka sieviete netiek galā, jo bērni grūstījās, iedunkāja cita citu un izlaistīja savus dzērienus, nemitīgi kustējās tik daudz un strauji, ka visi kopā atgādināja pārmērīgi uzbudinātu astoņkāji.

Uz Ellas un Tobija galdiņa atradās divas kafijas ar pienu un šokolādi un burkānu kūka viņam. Ella uzsāka sarunu un apvaicājās, kad viņš sācis strādāt grāmatu veikalā.

– Semestra beigās es aizbraucu atpūsties kopā ar dažiem draugiem, bet atgriezies laimīgā kārtā padzirdēju, ka te ir iespēja pastrādāt līdz nākamā semestra sākumam.

– Un kā tev veicas?

– Lieliski. Šī veikala īpašnieks Mailss ir superīgs, un jāatzīst, ka atrasties starp grāmatām ir daudz patīkamāk, nekā strādāt ātro uzkodu ēstuvē. Kā tev pa šo laiku ir klājies?

Jautājuma aizkustināta, Ella mirkli vilcinājās ar atbildi. – Normāli.

– Tikai normāli?

– Tu vari man neticēt, bet es joprojām jūtos nelāgi par notikušo.

– Es arī, jo neizturējos visai krietni pret tevi. Kopš tā laika mani moka vainas apziņa. Lūdzu, piedod.

– Ai, Tobij, tev nav jāatvainojas un nekādā ziņā nav jājūtas vainīgam.

– Es nedevu tev iespēju paskaidrot, kas īsti noticis. Tu apgalvoji, ka tas neesot tā, kā izskatās, bet attēls, ko tā sieviete atsūtīja tētim, taču bija īsts, vai ne?

– Jā, tāda situācija patiešām bija, bet pamēģini iztēloties, ka mūs kāds nofotografē šeit pie galdiņa un izdara tā, lai viss izskatītos gluži citādi nekā patiesībā.

Tas Tobijam nešķita pietiekami pārliecinošs arguments.

Ella vēlējās panākt, lai viņš izprot patiesos apstākļus, tālab sāka no paša sākuma, stāstīja par iepazīšanos ar Ītanu, attēloja viņa bezizeju un nelaimīgumu, atklāja, ka Kristīna Pekstone iejaukusies šajā lietā savtīgos nolūkos.

– Tātad viņa pieķēra jūs brīdī, kad tu mēģināji panākt, lai Ītans liek tevi mierā?

– Tieši tā. Skūpsts nebija nekas vairāk par Ītana vēlēšanos atvadīties tādā veidā, kas būtu… – Viņa meklēja īstos vārdus, – …kas šķistu viņam jēgpilns.

Tobijs atklāti uzlūkoja Ellu. – Vai arī tev šāda atvadīšanās zināmā mērā bija jēgpilna? – Ella nekad nebija melojusi Tobijam un nespēja saņemties, lai melotu tagad, bet tā vietā atkal meklēja īstos vārdus un vispirms iedzēra malciņu kafijas. Tobijs pasteidzās ierunāties pirmais. – Viņš tev kaut ko nozīmēja, vai ne? Tas skaidri redzams. Stāsti! Ar mani tu vari būt atklāta.

– Labi. Tev taisnība, lai kā es to nevēlējos, tomēr šis vīrietis mani saistīja, tikai tur nekas nevarēja sanākt, jo viņš ir precējies. Tavs tēvs vēlējās, lai mēs pamēģinām atjaunot attiecības, un mums šķita, ka tas patiešām varētu izdoties. Diemžēl Ītans turpināja uzrasties visnepiemērotākajos brīžos.

– Tētis tagad saprotot, ka tu esi vilcinājusies no jauna saistīties ar viņu, lāgā neesot vēlējusies atgriezties Meifīldā, pēc tam iebildusi pret mājas pārdošanu. Kā tu domā, vai tas tiesa?

– Zināmā mērā. Neaizmirsti, ka agrāk Lorenss bija mani dziļi sāpinājis, kad neiejaukdamies ļāva Eliksijai izpostīt mūsu attiecības, un es dziļi dvēselē bažījos, ka tas var notikt vēlreiz. Es vēlējos pēc iespējas neko nesasteigt.

– Tavā neizlēmībā nebija vainojams Ītans?

– Vai dieniņ, Tobij, nu gan tu mani pratini!

Puiša sejā iegūla vēl dziļāka nopietnība. – Nekādā gadījumā, lūdzu, tā nedomā, jo es gluži vienkārši gribu panākt, lai tu atklāti atzīsti savas patiesās izjūtas. Manuprāt, tu neesi bijusi īsti atklāta ne pret manu tēti, ne sevi.

– Pa kuru laiku tu es kļuvis tik vieds?

Tobija seju apstaroja smaids. – Savu draugu lokā es esmu vērojis pietiekami daudz labu un sliktu attiecību, lai šo to saprastu.

Nomocītā māte mēģināja aizdabūt projām savu pulciņu; rībēdami gāzās krēsli, no galda krita šķīvji un tases. Kad ģimene visbeidzot bija projām, pametot aiz sevis uzkodu iesaiņojumu un kūku drupaču klājienu, kafejnīca piepeši šķita ļoti klusa. Tobijs pazemināja balsi. – Ella, tu vienmēr esi bijusi man kā īstā māte, un es nekad neesmu uzskatījis tevi tikai par mammas aizstājēju. Ar tevi viss vienmēr bija īsti, tu allaž biji gatava man palīdzēt un iedrošināji mani šaubu brīžos, bet vislabākais bija tas, ka tu prati mani sasmīdināt.

– Tas tiesa. – Ellas lūpās ievijās mīļu atmiņu apstarots smaids. – Es atceros, kā tu smējies par manu briesmīgo izrunu, kad es palīdzēju tev atkārtot vielu latīņu valodas eksāmeniem.

– Pateicoties tev, es saņēmu augstāko vērtējumu.

– Muļķības! Tu to biji pelnījis tāpēc, ka cītīgi mācījies.

– Toties tu gādāji, lai tas būtu iespējams. Es šaubos, vai tu pati novērtē, cik daudz izdarīji mūsu ģimenes labā. Īpaši tēta labā.

– Hmm… bet par Eliksiju to nevar teikt.

– Kurš zina, varbūt manas māsas raksturs būtu izvērties vēl nejaukāks, ja līdzās nebūtu tevis. – Tobijs norija pēdējo burkānu kūkas kumosu un nolaizīja pirkstus. Ella atcerējās pirms daudziem gadiem redzētu līdzīgu ainu. Kad pienāca puiša dzimšanas diena – pirmā, kas tika svinēta kopā ar Ellu, – viņa izcepa torti, kas atgādināja Harija Potera sērijas jaunākā romāna vāku. Ella nekad agrāk nebija darījusi kaut ko tamlīdzīgu, bet pūlējās no visas sirds. Šis meistardarbs sanāca visai apšaubāms, uzskatāmi demonstrējot entuziasma triumfu pār iemaņu trūkumu, tomēr Tobijs bija sajūsmā. Viņš vienu pēc otra apēda divus tortes gabalus, bet pēc tam nolaizīja kā pirkstus, tā arī šķīvi.