– Vai es drīkstu tev uzdot personisku jautājumu? – Tobijs vaicāja. – Ja tētis tevi lūgtu pamēģināt vēlreiz, vai tu piekristu?

– Nē. – Ella papurināja galvu. – Nekādā gadījumā. Šajās attiecībās viss ir beidzies. Tur nekas neiznāks. Man ļoti žēl, ja tas tevi apbēdina vai sagādā vilšanos.

– Runa ir nevis par manu apbēdinājumu vai vilšanos, bet gan par tevi. Ja nu atkal uzrodas Ītans un apgalvo, ka esot šķīries, vai tu uzsāktu attiecības ar viņu? Tikai atbildi godīgi.

Ella novērsās. Viņa domāja par Ītanu, kurš todien Belmontholā bija atradies tik bīstami tuvu nebūtībai. Atcerējās savas izjūtas, stindzinošās bailes, ka viņš varētu nomirt. Prātoja par kopā pavadītajiem tīkamajiem brīžiem, kad viņa sevi tīši maldināja, lai gan sirds dziļumos apjauta, ka spēlējas ar uguni. Nedrīkstēja atstāt bez ievērības to, ka viņa palaikam bija ilgojusies pēc Ītana.

– Tajā īsajā brītiņā Ebersohā, – Tobijs turpināja, – es nospriedu, ka šis Ītans man šķiet gluži jēdzīgs. Es pamanīju, kādām acīm viņš palaikam tevi uzlūko, un, atzīšos, man jau tad ienāca prātā, ka starp jums kaut kas risinās. Turpretī viņa sieva man šķita īsta katastrofa, un viņas draudzene arī.

– Man nebija ne jausmas, ka tu tovakar biji tik vērīgs.

– Man labpatīk domāt, ka es pamanu gandrīz visu. Tātad… ko tu grasies iesākt?

– Attiecībā uz ko?

– Uz Ītanu, protams.

– Neko. Viņš ir precējies. Es nevēlos nepatikšanas, ko manā dzīvē neizbēgami ienestu attiecības ar šādu vīrieti. Un ko tu saki par viņa meitu?

Tobijs smējās. – Konkursā par visgrūtāk audzināmās pameitas titulu viņa bez pūlēm pārspētu Eliksiju.

Arī Ella iesmējās. – Ir tik jauki atkal patērzēt ar tevi, Tobij! Man tevis pietrūka. Vai mēs varētu atkal sazināties, gluži tāpat kā iepriekš?

– Jā, tas būtu jauki.

– Tagad pastāsti, kā klājas Eliksijai. Vai viņa jau saņēmusi abitūrijas eksāmenu rezultātus?

Pēdējās piecās sava pusdienas pārtraukuma minūtēs Tobijs paguva steigšus pavēstīt, ka viņa māsa eksāmenos saņēmusi tikai “A” vērtējumus un kaldina “A” līmeņa plānus, bet Ella pastāstīja viņam par savām turpmākajām iecerēm.

56. nodaļa

“Es nemūžam nepiedošu Ītanam,” Kristīna solījās. “Es piedāvāju šim vīrietim perfektu jaunas dzīves iespēju, bet viņš to nevērīgi noraidīja. Viņš ir izpostījis visu, sagrāvis manus sapņus un cerības. Pateicoties Ītana nesaprātībai, Ādams izvācās no mājām, paņēmis meitu sev līdzi un uzsācis šķiršanās procesu.

Kad Ītans visnotaļ pazemojošā kārtā bija viņai paziņojis, ka esot nopietni izvērtējis viņas priekšlikumu un secinājis, ka labprātāk vēlreiz pārciestu kuņģa čūlas plīsumu, nekā saistītos ar tādu sievieti kā Kristīna, viņa īstenoja savus draudus un aizsūtīja Frensīnai ar mobilo telefonu uzņemto fotogrāfiju. Pēc dažām stundām Frensīna bija klāt kopā ar Valentīnu un Ketiju. Viņa bija iebrāzusies Pekstonu mājā un kliegusi, ka Kristīna esot divkosīga palaistuve, kas mēģinājusi aizvilināt draudzenes vīru. Frensīna uzvedās kā jukusi, pat meta Kristīnai ar dažādiem priekšmetiem, vispirms sasita no palodzes paķertu slīpēta stikla vāzi, tad norāva no sienas dekoratīvu šķīvi, bet nākamais uz Kristīnas pusi lidoja no galda pagrābts auglis. Viņa pārstāja trakot tikai acumirklī, kad, saklausījis neparasto kņadu, no dārza virtuvē ieskrēja Ādams, teju vai paklupdams uz ābola, kas ripinājās pa grīdu. – Velns un elle, kas te īsti notiek? – viņš iesaucās.

– Pavaicā savai sievai, šai kucei un saltai aprēķinātājai! – Frensīna atkliedza. Ketija tad jau raudādama bija uzsteigusies augšā, bet Valentīna patvērusies savās mājās. Izvērtās ļoti neglīta scēna.

Sākumā Ādams bija atteicies noticēt Frensīnas apsūdzībām, pat apvaicājies, vai kaimiņiene gadījumā neesot piedzērusies, bet drīz vien viņa šaubas tika izkliedētas. – Vai citādi Kristīna būtu man sūtījusi šo fotogrāfiju? – Frensīna pajautāja spalgā balsī, rādīdama Ādamam attēlu savā mobilajā telefonā. – Īsta draudzene būtu aci pret aci taktiski izteikusi aizdomas, ka manam vīram varbūt gadījusies mīlas dēka, bet kur nu! Viņa tīši atsūta šo, lai sanaidotu mani ar Ītanu! Un tas vēl nav viss! Tava sieva ir apsolījusi Ītanam gaišu nākotni viņas apskāvienos. Tici vai ne, Ādam, bet šim nolūkam viņa grasās izmantot tavu naudu. Jā, tā jau man likās, ka tas tevi apstulbinās.

Kopš tā brīža māja bija izsludināta pārdošanā, bet Ādams apzvērējis, ka šķirtā sieva nedabūs ne penija, ciktāl tas būs atkarīgs no viņa. Protams, tās bija muļķības. Abi laulātie skaidri zināja, ka viņai pienākas vismaz puse no visa, kas abiem pieder, un krietni vairāk, ja Kristīnai izdosies panākt sev labvēlīgus nosacījumus. “Ir jāuzsāk jauna dzīve un jāpierāda gan Ādamam, gan Ītanam, ka es lieliski spēju tikt galā bez viņiem.”

Kad Kristīna Mančestrā izkāpa no auto un devās uz norunāto tikšanos ar šķiršanās lietu advokātu – kādas viņas mātes draudzenes neprecēto dēlu, kas telefonsarunā bija atstājis visnotaļ patīkamu iespaidu, – kļuva skaidrs, ka visas agrākās jūtas pret Ītanu ir izdzisušas. Viņa ienīda šo vīrieti, ienīda tikpat dziļi, cik savulaik bija mīlējusi.

Nekad vēl Megijai nebija gadījies būt lidostā, un viņa apdomīgi sekoja visām ceļa norādēm. Jau auto novietošana vajadzīgā termināla stāvvietā izrādījās īsts izaicinājums, bet droši vien galvenokārt tāpēc, ka viņa teju vai drebēja satraukumā.

Priekšā parādījās uzraksts, kas vēstīja, ka Megija sasniegusi sagaidīšanas zāli. Cilvēku bija tik daudz, ka nācās gausināt soli. Diemžēl nebija iespējams gausināt sirds straujos pukstus. Ja sirdsdarbība vēl paātrinātos, viņa droši vien nogāztos zemē. Megija ielūkojās pulkstenī. “Vai pietiks laika uzmeklēt tualeti un pārbaudīt savu izskatu?” Nebija gana, ja viņa izskatītos tik labi, cik vien tas iespējams. Šodien viņas izskatam vajadzēja būt labākam par vislabāko iespējamo.

Megija ievēroja, ka daudzi cilvēki pēta augstāk novietoto ekrānu rindu. Ziņkārības pēc arī viņa gāja paraudzīties, kas tur tik interesants. Izrādījās, ka ekrāni sniedz informāciju par ielidojušajiem reisiem. Ar skatienu uzmeklējusi to vienīgo, Megija juta, ka sirds apmet kūleni. Lidmašīna jau bija nolaidusies! Viņa jutās tik pacilāta, ka radās vēlēšanās pavēstīt citiem šo fantastisko jaunumu. “Viņš ir šeit! Viņš ir šeit!” Lai savaldītu pārmērīgi spēcīgo jūtu uzplūdu, viņa uzmeklēja tualeti.

Īsu mirklīti pakavējusies kabīnē, Megija ņēmās kārtot matus. Tiesa, tur nekā kārtojama nebija, frizūra likās nevainojama. No paša rīta viņa bija devusies uz frizētavu, un tagad matiem piemita tas zīdainais vizmojums, kas nekādi nebija iegūstams saviem spēkiem. Megija uzlika mazliet vairāk lūpu spīduma, bet tūliņ izlēma, ka uzklājusi par daudz, noņēma visu kārtu un lika lietā tikai mazu drusciņu.

Tad viņa aplūkoja savu atspulgu. “Vai es izskatos labāk par vislabāko iespējamo variantu?” Varbūt tuvu tam, bet svarīgi šķita tas, ka viņa jutās apmierināta ar sievieti, kas raudzījās pretī no spoguļa. Šī bija jaunā Megija Storma. Vecā Megija izrādījās sen pagaisusi.

Pēc tikšanās ar Dīnu viņa bija aizbraukusi pie Deiva, lai noskaidrotu, vai iespējams viņam kaut kā palīdzēt. Šokēta par nelāgajām pārmaiņām, Megija piedāvāja viņam vienīgo iespējamo palīdzību. Drīzāk jau vienīgo palīdzību, kādu bija gatava sniegt, proti, bingo spēlē laimēto naudu, kas palīdzētu Deivam pārdzīvot grūtos laikus, kamēr viņš sameklē citu darbu. Brenda tūdaļ bija ar mieru pieņemt šo naudu, bet Deivs lepnuma uzliesmojumā iesvieda to Megijai sejā. – Vari iesālīt savu labdarību. – Deivs gandrīz nepalūkojās uz Megiju, viņa skatiens bija pielipis alus kārbai rokā. – Es negribu no tās ne centa.

– Kā tev tīk. – Megija bija pūlējusies nesavilkt degunu, jo istabā vēdīja nelāga smaka. Smirdēja ne tikai Velna Sids; arī Deivs neoda īpaši labāk. Viņa izskats pauda neiedomājamu nevīžību. Apģērbs bija saņurcīts un notraipīts, taukainie mati sen neapgriezti, pat nesaķemmēti. Arī skuvies viņš nebija jau sen, bet kājās līdz caurumiem izvalkātas rītakurpes. Sastopot šādu cilvēku uz ielas, Megija nodomātu, ka tas ir nabaga bezpajumtnieks. – Kā tev veicas ar jauna darba meklēšanu? – viņa bija apvaicājusies.

– Tas nu gan ir smalki, – Deivs nikni atcirta. – Tu ierodies un mētājies ar savu naudu, it kā būtu nez kāda smalka bagātniece, kamēr es esmu spiests skaitīt katru peniju. Un pēc tam tu pārmet, ka es nemeklēju darbu. Kāda nekaunība!

– Es tev neko nepārmetu. – Godīgi sakot, Megijas vārdi patiešām bija domāti kā pārmetums. Deivs izskatījās uz mata tikpat dzīvības pilns un darbspējīgs kā nedēļu nostāvējies mencas gabals, un viņš nekādā ziņā nebūtu pirmais, ko izvēlētos potenciālais darba devējs.

Atstājusi Deivu un Brendu rupji lamājamies, Megija atgriezās Belmontholā un cieši apņēmās nelaist sev ne tuvumā nomāktību un vainas sajūtu. Viņa bija mēģinājusi palīdzēt, bet Deivs to nevēlējās. Nebija Megijas vaina, ka viņš zaudējis darbu un nepakustina ne pirkstiņa, lai sameklētu citu. Hels bieži atkārtoja, ka veiksmi dzīvē nodrošina katrs pats, un viņš gan zināja, ko runā, jo bija guvis spīdošus panākumus. Megija redzēja, cik daudz un smagi puisis strādā. Bieži vien Hels strādāja līdz pusnaktij un atsāka darbu sešos no rīta. Viņš nebija slaists. Neviens nepieķertu Helu augām dienām vārtāmies uz dīvāna un skatāmies televīziju ikvienu nomoda stundu. Turklāt viņš bija arī brīnišķīgs saimnieks, kam nebija iebildumu, ja Megija vajadzības gadījumā šad un tad paņem lieku brīvdienu.

Kā tagad.

Atgriezusies sagaidītāju zālē, Megija soli pa solim virzījās tuvāk barjerai, kur ārā pa automātiskajām durvīm plūda nosauļojušos atpūtnieku straume. Vērojot viņu sastapšanos ar draugiem un ģimenes locekļiem, Megija muļķīgā kārtā sajuta kaklā kamolu. Visi bija tik jautri, tik ļoti priecājās par sastapšanos! Pasaulē notika briesmu lietas, bet cilvēku pilnajā lidostas zālē visi jutās laimīgi.

Viņa no jauna pievērsa skatienu automātiskajām durvīm. Pasažieru straume bija pārvērtusies sīkā urdziņā. Piepeši uzmācās bažas. “Ja nu Derils nav atlidojis? Ja nu viņa plāni mainījušies?” Prātā ienāca viss, ko Megija bija paveikusi, lai sagaidītu viņu pieklājīgi, – pamatīgi uzkopusi Derila laivu, piepildījusi ledusskapi un bufetes ar produktiem. Šim vakaram bija nopirkti arī divi filejas steiki un pudele dzirkstoša vīna, izcepta šokolādes torte.

Visbeidzot apsīka arī pasažieru urdziņa. Durvis aizvērās un vairs neatvērās. Megijas bažas pieņēmās spēkā, jo pamazām visi bija izklīduši. “Derils ir atlidojis,” viņa sev iegalvoja. “Viņš apsolīja. Apsolīja, ka atgriezīsies uz Džeka un Outsas kundzes kāzām, kas paredzētas rītdien. Derils taču nelauzīs savu solījumu viņiem un man, vai ne?” Viņa turēja īkšķus un cerēja.

Aizritēja vairākas minūtes, līdz durvis atkal atvērās, un tur jau viņš bija, tikai pa pusei saskatāms aiz diviem augstu piekrautiem bagāžas ratiņiem. Derils nekad nebija izskatījies tik skaists. Kājās bija džinsi, mugurā bālzils, pie kakla atpogāts krekls, mulsinoši zilās acis mirdzēja kā zvaigznes. Viņš uzreiz ieraudzīja Megiju, un seja iegaismojās platā smaidā. Megijas sirds priekā salēcās, bet pēc tam viss šķita saplūstam reibinošā dūmakā. Derils apskāva un skūpstīja Megiju, atrāva viņu no grīdas un vairākkārt apgrieza riņķī. – Liec mani zemē, negantniek! – viņa aizelsusies teica, lai gan nebūt nevēlējās, lai viņš paklausa.

– Tu laikam joko. – Derils smējās. – Es tevi nelaidīšu vaļā vismaz divdesmit četras stundas. – Saspiedis Megijas vidukli, viņš dāvāja vēl vienu skūpstu. – Iesim. – Viņa lūpas pārslīdēja viņas vaigam, bet nāsis kairināja viņa brīnišķīgā smarža. – Es esmu gaidījis pietiekami ilgi. Brauksim uz mājām, kur tu varēsi darīt ar mani, ko vien vēlēsies.

57. nodaļa

Ellai patika oktobris. Viņa mīlēja dzestro svaigumu rītos, dzidro gaismu un bagātīgās zemes smaržas, bet visvairāk teju vai taustāmo pārmaiņu priekšnojautu, ko sev līdzi nesa rudens.

Košā sestdienas rītā Ella stāvēja uz pieslienamajām kāpnēm un laboja notekcauruli, kurā bija radusies sūce. Darbiņš likās vienkāršs, vajadzēja tikai nomainīt skrūvi, jo vecā bija kļuvusi vaļīga un izkritusi. Pēdējo reizi pievilkusi jauno skrūvi, viņa izdzirdēja balsi un pameta skatienu uz kaimiņu dārzu, jo šķita, ka runātājs ir Fils, bet tur neviena nebija. Viņa pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja kādu, ko vairs nekad nebija cerējusi sastapt. Un nekādā ziņā ne savā dārzā pieslienamo kāpņu apakšā. Ella pārsteigumā izlaida no rokas skrūvgriezi, kas nosvilpa zemē dažu collu attālumā no ciemiņa.

Viņš sameklēja aiz puķpoda aizkritušo rīku un uzsauca: – Tu slikti tēmē.

– Tu ieradies nelaikā. – Ella palika stāvam uz kāpnēm, jo vēlējās… Nē, viņai bija nepieciešams atgūties.

– Man atkāpties drošākā attālumā, vai arī drīkstu pastāvēt tepat?

– Paliec, kur esi.

– Varbūt es varu kaut ko palīdzēt? Vai uznest tev augšā skrūvgriezi?

Ella mēģināja runāt pēc iespējas ikdienišķā tonī. Tas nenācās viegli. – Nē, pateicos, es jau pabeidzu. Kāds vējš tevi šeit atpūtis?