– Tobijs uzskatīja, ka man būtu vērts tevi apciemot.

– Tobijs? – Pārsteigtā Ella ciešāk pietvērās kāpnēm.

– Puisis viendien ieradās manā birojā; esot sameklējis mani internetā. Teica, ka vajagot aprunāties. “Ja tev Ellas laime ir tikpat svarīga kā man, tad paklausies!” Tobijs ir gudrs jauneklis, kas prot pārliecināt. Vai tuvākajā laikā tu grasies kāpt zemē?

– Neesmu droša, vai to vēlos.

– Būtu jauki risināt šo sarunu tā, lai nedzird kaimiņi. Man tev sakāms kaut kas svarīgs.

Ella palika stāvam. – Manuprāt, ir labi tāpat.

Vīrietis vaicājoši sarauca pieri. – Vai tu patiešām tā domā?

– Jā. – Patiesībā viņa tur jutās lielākā drošībā. Ītans nebija sastapts tik ilgu laiku, tomēr viņa iespaids uz Ellu nemazinājās. Tas mulsināja. – Kad tu satikies ar Tobiju? – viņa uzsauca.

– Pirms pāris nedēļām, īsi pirms viņa atgriešanās universitātē.

– Tas taču nevar būt. Mēs arī tolaik tikāmies, bet par tevi Tobijs nebilda ne vārda.

– Tāda jau bija galvenā doma, jo viņš rīkojās tev aiz muguras.

– Viltīgais zellis! Paga, nu gan es ar viņu parunāšu!

– Paklau, situācija kļūst absurda. Vai tu esi droša, ka man nekad neizdosies tevi novilināt lejā? Kakls metas stīvs, raugoties uz augšu.

– Man tepat ir labi.

– Tādā gadījumā man nav izvēles. Es gribu, lai tu zini, ka es negrasījos ierasties pie tevis, patiešām ne, jo biju stingri apņēmies izsvēpēt tevi no savām domām, tomēr saruna ar Tobiju lika man noprast, ka jāpamēģina vēl pēdējo reizi. Raugi, par tevi man jādomā nemitīgi. Es turpinu iztēloties visu to, ko mēs kopīgi varētu darīt. Iztēlojos, cik neparasti būtu ik rītu pamosties tev līdzās. Iztēlojos arī visu citu, ko būtu tik jauki gultā darīt kopā, tomēr šīs sarunas brīvdabas apstākļi liedz man ielaisties sīkākās detaļās.

– Ja neiebilsti, es būtu tev ļoti pateicīga, ja šādas domas tu paturētu pie sevis.

Ītans smējās. – Paklau, savukārt es būtu ļoti pateicīgs, ja tu beidzot kāptu lejā.

Viņa vēl ciešāk pietvērās kāpnēm. – Man te augšā patīk gluži labi, pateicos.

– Tādā gadījumā kāpt augšā vajadzēs man. – Viņš uzlika kāju uz pirmā šķērskoka. – Tu neticēsi, cik ļoti man tevis pietrūka, Ella, un cik daudzas reizes es esmu vēlējies tev piezvanīt. Un nemaz nevaicā, cik reižu man ir gribējies tevi atkal noskūpstīt tā, kā es to darīju todien pie “Kaķa un vijoles”. – Viņš uzlika otru kāju uz nākamā šķērskoka. Kāpnes salīgojās.

– Izbeidz, – Ella pavēlēja.

– Par vēlu, tas vairs nav iespējams. Man jāizpilda sava misija. – Vēl viens pakāpiens augstāk. – Vai tu gribi zināt vienu lietu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi?

– Nē, man pietiktu ar to, ka tu pārstātu muļķoties.

– Es gribu dejot ar tevi. Dejot Viva La Vida. – Viņš pavirzījās vēl pakāpienu augstāk. Kāpnes nodrebēja un bīstami sazvārojās.

– Labi, padodos. Es kāpšu lejā, – Ella apsolīja.

– Vari nepūlēties. Kaut arī es baidos no augstuma, tevis dēļ, Ella, es staigātu pa kvēlojošām oglēm. – Vēl pakāpiens augstāk.

– Ak, nepaliec taču smieklīgs, Ītan! Ja tu baidies no augstuma, tev nevajadzētu pat tuvoties pieslienamajām kāpnēm. Tūlīt kāp zemē, citādi es briesmīgi sadusmošos uz tevi. Goda vārds, nekad es neesmu pazinusi vēl bezatbildīgāku cilvēku!

Viņš paraudzījās uz augšu. – Tagad tu atgādini manu seno draudzeni Pūķu Kāvēju. Tai arī bija aplam dzēlīga mēle.

– Tu vēlreiz dabūsi to just, ja man neklausīsi. Tūlīt kāp zemē!

– Tikai tādā gadījumā, ja tu apsoli darīt to pašu, lai mēs varētu aprunāties pieklājīgi.

– Labi, es apsolu.

Ar abām kājām nostājusies uz zemes, Ella pagriezās un konstatēja, ka atrodas rokas stiepiena attālumā no Ītana. Tūdaļ sagribējās no jauna rāpties augšā. Gluži kā vienmēr, viņa izjuta šā vīrieša neparasto pievilkšanas spēku. Tieši tas darīja viņu tik bīstamu. Ītans izskatījās brīnišķīgi džinsos, kanēļkrāsas kašmira svīterī un ap kaklu vaļīgi apmestā šokolādes brūnā šallē. Iepriekšējo reizi viņa bija redzējusi šo vīrieti tuvu nāvei.

Aizritējušajos mēnešos Ella svārstījās starp lepošanos ar sevi, jo nedēļu pēc nedēļas nepadevās izmisīgajai vēlmei sazināties ar Ītanu kaut vai tikai tāpēc, lai uzzinātu, vai viņš izveseļojies, un dusmām uz savu dzelžaino gribasspēku, kas liek rīkoties pareizi. Bija pareizi izmest Ītanu no prāta. Viņš bija precējies. Vienmēr būs precējies. Šī gada sākumā Ella bija apsolījusi sev, ka klausīs prātam un nevis sirdij, ka vairs nekad nešķiedīs laiku un enerģiju attiecībām, kas izsūks no viņas visu, neko nedodot pretī. Tomēr, atkal ieraugot Ītanu, kurš veiksmīgi bija atguvis veselību, ar pūlēm apspiestās emocijas uzviļņoja ar jaunu spēku.

Kāpņu augšgalā bija viegli izvairīties no viņa skatiena, bet tik ciešā tuvumā šis pievilkšanas spēks piespieda Ellu ielūkoties Ītanam sejā. Tā izrādījās kļūda. Viņa tumšās acis raudzījās neatņemdamies, skatiens bija tik spraigs un caururbjošs, ka viņai aizcirtās elpa.

– Ko tu šobrīd domā? – viņš gribēja zināt.

– Es domāju, ka tevis dēļ mēs abi varējām nosisties, – viņa meloja.

– Vai tu esi pārliecināta, ka patlaban domā par to?

Ellai kvēloja vaigi. – Es redzu, ka tu joprojām neesi atbrīvojies no savas pārmērīgās uzpūtības. Tu esi pārāk augstprātīgs.

– Tikai tādā gadījumā, ja esmu pārliecināts, ka man taisnība.

– Lai tā būtu. – Ella nokāsējās un soli atkāpās. – Tad pasaki pats, kas man šobrīd ir galvā.

– Tu uzskati, ka tik sarežģītā situācijā nepieciešams iebaudīt tasi tējas, lai nomierinātos. Vai man taisnība? – Ītans smaidīja.

Arī Ella pasmaidīja. – Vai iespējams noticēt, ka tu esi kļuvis par domu lasītāju? Lūdzu, tikai nepadodies kārdinājumam apliecināt, ka vienmēr esi pratis lasīt manas domas!

– Vai tad es spētu apgalvot kaut ko tik muļķīgu? Vai man tiks tas gods pagatavot mums pa tasei tējas? Varbūt ir pārāk pašpaļāvīgi kaut ko tādu piedāvāt?

– Nav vis. Ej un rīkojies, kamēr es novākšu kāpnes.

– Neizklausās pareizi, ka tu staipīsi apkārt tādus smagumus. Labāk tēju gatavo tu, bet es tikšu galā ar kāpnēm.

– Darbā es nemitīgi pārvietoju smagas lietas. Ej un uzliec vārīties ūdeni.

Rudens saules apspīdēti, viņi sēdēja pie apaļā akmens galda dārza galā. – Te valda apbrīnojams miers, – atzina Ītans. – Man vienmēr ir patikusi tava māja. It īpaši tās nosaukums.

– Pateicos.

– Pirms diviem mēnešiem es izvācos no “Ceriņiem”.

Tas tika pateikts tik lietišķi, ka Ella varētu viegli neuztvert sacītā nozīmību. – Tiešām? – viņa pārvaicāja.

– Jā, frontes līnijas ir novilktas, Frensīna un viņas advokāts rīkojas bez žēlastības. Arī Kristīna un Ādams šķiras. Tava ierašanās “Ceriņos” nudien bija kā lapseņu pūznī iemests akmens. Es neapgalvoju, ka tu esi atbildīga par notikušo.

– Cerams, ka ne. Vai tu patiešām esi pametis savu sievu?

– Jā. Māja izsludināta pārdošanā.

– Kā to uztver Valentīna?

– Slikti. Viņa atsakās kaut vārdu pārmīt ar Ketiju, it kā nabaga meitene būtu vainojama par savas mātes briesmīgo uzvedību. Es viņai vairs neeksistēju. Ņemot vērā Frensīnas un viņas vecāku ietekmi uz Valentīnu, es jau biju gaidījis šādu iznākumu.

– Varbūt ar laiku viņas attieksme mainīsies.

– Man gribētos tā domāt.

– Bet tavs bizness?

– Frensīna turas pie senās norunas un pārņem firmu.

– Man ļoti žēl.

– Nevajag. Bija pienācis laiks kaut ko mainīt. Es vairs neslēpju galvu smiltīs, kā tu man savulaik pārmeti.

– Kā tu tiec galā?

– Pagaidām es turpinu vadīt firmu, tāpēc vēl īsu laiciņu dzīve ritēs ierastajās sliedēs. Tomēr man tas viss ir apnicis. Nepieciešamas pārmaiņas. – Viņš pagriezās, lai uzlūkotu Ellu. – Varbūt tu vēlētos pieņemt sev mācekli? Starp citu, es esmu daudz veiklāks nekā izskatos.

Viņa pasmaidīja. – Tomēr uz pieslienamajām kāpnēm no tevis nebūs nekāda labuma, tiesa?

– Taisnību sakot, es samelojos. Augstums mani nebiedē. – Ītana seja pēkšņi pauda vien dedzīgu vaļsirdību. Viņš satvēra Ellas roku un savija kopā abu pirkstus. – Es baidos tikai no tā, ka varētu zaudēt iespēju kļūt laimīgam. – Viņš mirkli paklusēja. – Tagad, kad esmu ievadījis šķiršanos un drīz atgūšu brīvību, vai eksistē kaut kas tāds, ko es vēl varētu darīt lietas labā, lai tu no jauna izvērtētu mūsu iespējamās attiecības? Lai padomātu, vai es un tu varētu kļūt mēs?

Ella pievērsa skatienu viņa plaukstai uz savējās, tad ilgi pētīja vīrieša seju un atkal sajuta viņa tumšo acu vilinošo spēku un spraigumu. – Tas lielā mērā atkarīgs no taviem priekšstatiem par tādām attiecībām, kur divus cilvēkus šķir liels attālums.

Ītana pierē iegrauzās grumba. – Ko tu ar to gribi teikt?

– Es dodos projām. Tieši tāpēc šodien steidzu salabot noteku. Vispirms es apsvēru iespēju māju pārdot, tomēr izšķīros par izīrēšanu, lai nodrošinātos pret iespējamiem zaudējumiem.

Viņš iepleta acis. – Kurp tu dodies?

– Es atgriezīšos Itālijā. Markes apgabalā es esmu sameklējusi restaurējamu māju, īstu graustu. Pagājušā nedēļā parakstīju pirkuma līgumu. Skaidrs kā diena, ka sākumā tas būs murgs, tomēr man nepieciešams jauns izaicinājums. Jauns sākums.

– Izklausās, ka tas būs vērienīgs darbs.

– Tas tiesa.

– Man nešķiet, ka es esmu īpašs attālinātu attiecību cienītājs, – Ītans neizteiksmīgā balsī secināja.

– Žēl gan.

– Kāpēc? Vai tev patiktu vēlas telefonsarunas, e–pasta vēstuļu apmaiņa, tērzēšana vebkameras priekšā?

Ellai galvā iešāvās neprātīga doma. Viņas pulss paātrinājās. “Un tomēr… kāpēc gan ne? Tagad, kad Ītana situācija mainījusies, mazliet traka ideja būs pašā reizē.” – Jā un… nē, – viņa vilcinādamās bilda, tad norija siekalas. – Paklau, ja tava dzīve apmetusi kūleni, es drīkstu atklāti runāt par savām jūtām pret tevi. Pirms es turpinu, neuzdrīksties sacīt, ka tu to jau zināji.

Ītans smaidīja. – Bet es patiešām to zināju. Mūs jau no paša sākuma vienoja kaut kas īpašs.

– Jā, tava sieva.

– Tā es to nedomāju. Nu, ko vēl tu gribēji man sacīt?

Ella saņēma visu iespējamo drosmi. – Ja tu patiešām esi veiklāks nekā izskaties, tu varētu man palīdzēt.

– Kādā veidā?

– Brauc kopā ar mani uz Itāliju. Palīdzi restaurēt māju, kuru es esmu nopirkusi. – Tā, tas nu bija pateikts, turklāt nemaz neizklausījās tik neprātīgi.

– Vai tu piedāvā man darbu?

– Nē, iespēju darīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Varbūt pat gūt no tā prieku.

– Vai mēs runājam par prieku, ko sniedz parasta ikdienas dzīve? Es nudien neatceros, ko tas īsti nozīmē.

– Pārlieku jūsmot nevajag, bieži vien tā nav nekāda izklaide. Būs brīži, kad mēs jutīsimies tā pārmocījušies un noskumuši, ka vai jākrīt garšļaukus un jāraud kā bērnam.

– Tomēr arī tāda dzīve izklausās daudz jautrāka, nekā manējā bijusi jau ilgus gadus. – Ītans nopūtās un pašūpoja galvu. – Tu esi apbrīnojama sieviete, Ella. Es to sapratu jau tajā vakarā, kad mēs iepazināmies.

– Savukārt es zināju, ka tu būsi nemiera cēlājs.

– Patīkama nemiera?

Viņa smaidīja. – Redzēsim.

Ītans apskāva viņu, un pirmo reizi Ella viņa rokās ļāva sev atslābināties. Tā bija brīnumaina sajūta. Viņa pieglauda vaigu viņa plecam un ieelpoja tīkamo vīrieša ķermeņa smaržu.

– Vai šis būtu piemērots brīdis tevi noskūpstīt? – viņš klusi vaicāja.

Ella pacēla galvu. – Piemērotāku es nemaz nespētu iztēloties… – Viņa aprāvās un, pakļaudamās sirdsbalsij, strauji piecēlās kājās. Ja jau ļauties spontānam neprātam, tad darīt to līdz galam. Ella pastiepa Ītanam pretī rokas. – Varbūt vēl labāk būtu, ja tu mani skūpstītu, kad būsim iegājuši iekšā.

Viņi bez steigas izģērba viens otru, tad klusēdami apgūlās. Ītans skūpstīja un liegi glāstīja Ellu, iepazīdams viņas augumu un uzmanīgi vērodams viņas reakcijas. Ītanam neizsakāmi gribējās sagādāt viņai baudu. Viņš bija alcis pēc šīs sievietes bezgalīgi un tagad vēlējās, lai nekas neizpostītu senilgoto brīdi.

Ītans uzgūlās viņai virsū, Ella apvija locekļus ap viņa ķermeni, viņas plaukstas pārslīdēja viņa pleciem un sakļāvās uz skausta, viņas pirksti bija silti un droši. Vēlme pieauga spēkā, tomēr Ītans bija apņēmies nesteigties, turklāt viņu vairs nemocīja bažas par savu varēšanu. Vairs nedraudēja pagātnē piedzīvotās problēmas, jo Ītans mīlēja šo sievieti. Ar Ellu viss būs citādi. Viņš iegūs visu, pēc kā bija alcis.

Kad abi vienlaikus sasniedza dziļas intimitātes piestrāvotu, eksplozijai līdzīgu orgasmu, Ītans vērās sievietes sejā, nekad agrāk nepiedzīvotu emociju pārņemts. Viņš cieši apskāva Ellu, un sirdi pildīja sajūta, ka viņš beidzot ir pārnācis mājās. Beidzot bija iestājies miers.

Krietnu brīdi netika izteikts neviens vārds.

– Vai esi droša, ka vēlies mani redzēt sev līdzās Itālijā? – Ītans pārtrauca klusumu.

– Tu jau nobijies?

Viņš atglauda no Ellas vaiga matu šķipsnu. – Ne drusciņas. Es tikai dodu tev iespēju pārdomāt. Es nevēlos, lai tu nožēlotu pārsteidzīgi pieņemtu lēmumu.