Ella pagriezās uz sāniem, apcerīgi uzlūkoja Ītanu un vieglītiņām pārlaida pirkstu sadzijušajai rētai, kas bija aizsākums visām pārmaiņām. – Kas varētu būt vēl apnicīgāks par dzīvi bez pārsteigumiem, kaislībām un vieglprātības? Dzīvē it nekas nav kā akmenī cirsts. Dodies man līdzi uz Itāliju itin kā joka pēc. Iztiksim bez nopietniem solījumiem un gluži vienkārši paraudzīsimies, vai mums kaut kas sanāks.

– Bet… vai tu saproti, ka pēc tam, kad Frensīna būs mani aplaupījusi, es tev nespēšu piedāvāt tikpat kā neko? Tikai sevi. Vai ar to pietiks?

– Pilnīgi pietiks. – Ella uzlika pirkstu viņa lūpām. – Pārstāj raizēties. Būs jautri. Mūs gaida īsts piedzīvojums.

– Piedzīvojums, – Ītans klusi atkārtoja. – Man patīk, kā tas izklausās.

– Man arī.

Viņš noņēma Ellas roku no savas mutes, un sāka skūpstīt viņu.

58. nodaļa

Cik vien tālu sniedzās Megijas atmiņa, šī bija pirmā reize, kad viņai nevajadzēja gatavot Ziemassvētku pusdienas. Pie plīts stāvēja Derils, un Megijai atlika vienīgi uzklāt galdu un pārkārtot kajīti tā, lai iznāktu vieta arī viesiem, proti, O kundzei un Džekam – protams, kopš augusta O kundze bija kļuvusi par P kundzi.

Vēl pirms nedēļas Megijas māte solīja, ka Ziemassvētkus svinēs kopā ar viņiem, bet tad pagadījās izdevīgs pēdējā brīža piedāvājums, un Lū kopā ar Mo bija devušās piecas dienas pavadīt Lansarotē. Hels kopā ar saviem vecākiem bija aizlidojis uz Austrāliju, lai apraudzītu māsu un viņas nesen piedzimušo bērnu, tāpēc līdz viņa pārbraukšanai Megijai oficiāli tika piešķirtas brīvdienas. Saimnieks pat bija piedāvājis, lai Megija un Derils svin Ziemassvētkus Belmontholā, ja viņi vēlētos baudīt lielāku plašumu. Tā bija brīnišķīga doma, tomēr abi vislīksmāk jutās uz “Bohēmiešu rapsodijas” klāja.

Viņi bija kopā izgreznojuši laivu, logos iekāruši apsveikumu kartītes un mirdzošu lampiņu virtenes, pat atraduši vietu miniatūrai Ziemassvētku eglītei. Derila laivā Megijai allaž šķita, ka apkārtējā pasaule pagaist. Tās bija visnotaļ jaukas sajūtas. Todien, kad valdīja brīnumainas Ziemassvētku noskaņas, viņa to izjuta vēl spēcīgāk. Bija gaidāmi skaistākie Ziemassvētki viņas mūžā, ko nevarēs ne salīdzināt ar agrākajām nožēlojamām svētku parodijām.

Šajās dienās Megija apņēmās par to nedomāt, jo nevēlējās pat atcerēties, kādu viņa bija ļāvusi sevi padarīt laulības gados. Pati savas vainas dēļ Megija ģimenē bijusi tikai kājslauķis. Būtu vajadzējis ne tikai daudz atklātāk runāt ar Deivu, bet arī no paša sākuma aizstāvēt sevi pret Brendas dzēlībām. Tolaik Megijai likās, ka viņa rīkojas pareizi, visu paciešot un izturot, bet patiesībā tā bija gļēvulība.

Pēdējos mēnešos dzīve bija mainījusies ne tikai Megijai. Iepriekšējās dienas rītā bija saņemta apsveikuma kartīte no Itālijas. Aploksnē atradās arī vēstule un fotogrāfija, kur Ella un Ītans, stāvot pie betona maisītāja, izskatījās pēc īstiem melnstrādniekiem. Smaidošās sejas un apskāviens vēstīja visu, ko Megija vēlējās zināt, proti, viņi bija laimīgi. Ītans nekad nebija redzēts tik veselīgs un mundrs.

Megija paraudzījās uz Derilu, kurš atvēra cepeškrāsni, lai uzmestu aci tītara cepetim, un dungoja “Klusa nakts, svēta nakts”. Kad vien viņa palūkojās uz šo vīrieti, sirds savādā kārtā izlaida vienu sitienu. “Es ilgošos pēc Derila, kad viņš atsāks darbu uz tā paša kuģa, bet pēc pusotra mēneša viņam piebiedrošos Karību jūras kruīzā. Mēs pavadīsim kopā desmit dienas.”

Pirms nepilna gada Megija bija šķirstījusi ceļojumu aģentūras brošūru, sapņodama par neiespējamo. Tagad viņai vairs nekas nešķita neiespējams. Kurš zina, ko viņai sola nākamais gads? Pasaule tagad patiešām bija garda kā austere.

Vai arī garnele grozā, kā būtu teikusi Mo.