– Ītan?

“Ak debess, kāds pirms laba brīža bija man kaut ko teicis, vai ne?” Viņš iekšēji uzpurināja sevi vismaz pusapziņas stāvoklī un mēģināja izskatīties možs. Mēģināja atcerēties, kurš bija viņu uzrunājis, bet tas izrādījās pārāk grūts uzdevums. – Piedošanu, – viņš sacīja, – domās es biju aizklīdis tālu projām.

– Kāds tur brīnums! Tu droši vien esi šokā pēc tā vakardienas smagā pārdzīvojuma. – Kristīna no galda pretējās puses uzsmaidīja viņam caur sveču izkliedēto gaismu. – Tomēr Frensīnai taisnība, tev vajadzēja doties uz policiju.

Ītans automātiski pieskārās ausij, kuras ļipiņu sedza pārsējs. – Diezin vai tas būtu uzskatāms par smagu pārdzīvojumu, – viņš iebilda.

– Paklausieties vien! Ītans ir tik drošsirdīgs.

– Liecies mierā, Kristīna. – Ādams skaļi iesmējās. – Diezin vai par drošsirdību liecina fakts, ka viņu izglāba sieviete!

– Ādam, tu nudien esi pārāk nejauks pret nabaga Ītanu. Neliecies zinis, Ītan. Kas attiecas uz mani, es jūtos pateicīga tai sievietei, kas tev palīdzēja. Varu derēt, ka arī, Frensīna, vai nav tiesa?

– Protams.

Tobrīd Ītans manīja, ka sievas iznīcinošais skatiens pievēršas viņa šķīvim.

Iespējams, viņa klusībā prātoja, ka labprāt norautu vīram ausis, ja viņš neprotas parādīt pienācīgu godu viņas smago pūliņu augļiem. Ītans ievēroja, ka viņa galdabiedru šķīvji jau ir tukši, naži un dakšiņas glīti novietoti uz tiem. Ar pūlēm norijis vēl vienu kumosu, viņš atvainojās. – Piedošanu, šķiet, šovakar man galīgi nav apetītes.

– Varbūt tev līdzēs maza izkustēšanās. – Skaudro dzēlīgumu Frensīna prata mīkstināt ar tādām kā pieglaudīgām intonācijām. – Tu vari aiznest šķīvjus uz virtuvi, tikai neliec tos trauku mazgājamā mašīnā, tas ir smalks porcelāns. Lai mirkst izlietnē, nomazgāsi vēlāk. – Viņa ar uzsvērtu žestu pasniedza Ītanam savu šķīvi.

Rau, tā tev būs mācība citreiz uzvesties kā labam zēnam pieklājas un apēst visu, kas uzlikts.

– Paga, ļauj palīdzēt. – Kristīna pielēca no sava krēsla, pirms Ītans paguva uzslieties kājās.

“Vareni,” viņš nodomāja, “man pietrūkst tikai vēl komiskas skraidelēšanas pa virtuvi Benija Hila garā.”

Virtuvē Ītans tūdaļ sāka piepildīt izlietni ar karstu ūdeni, tomēr nelikties zinis par Kristīnu nebija iespējams, jo viņas plaukstas jau gulēja uz viņa pleciem. – Ītan, tu esi tik saspringts! Vai es varu tev kaut kā palīdzēt?

– Tu varētu man padot to šķīvi, esi tik laba.

Sieviete iesmējās. – Man gan bija prātā kaut kas daudz jautrāks, lai iedabūtu tavā aplam nopietnajā sejā smaidu.

– Hmm… nevaru iedomāties…

Vēl viena smieklu šalts. Plaukstas noslīdēja zemāk un apvijās viņa krūtīm. Kristīna nopūtās un noguldīja galvu viņam uz pleca. Viņš sajuta sievietes šķebinoši spēcīgās smaržas, manīja, ka viņas nagi iespiežas miesā. Ītans uz mirkli sastinga, tad nokratīja uzmācīgās rokas un pagriezās. – Paklau, Kristīna, manuprāt, tev derētu šo visu izbeigt.

Viņa atlieca galvu klasiskajā pozīcijā, kas it kā mudināja: “Noskūpsti mani, ja vēlies.” Lūpas bija pavērtas, pamatīgi uzkrāsoto acu plakstiņi līdz pusei aiztaisīti. – Tu nemaz tā nedomā, – Kristīna klusi noteica. – Es redzu, kādām acīm tu mani vēro. Zinu, ka tu iekāro mani, tikai baidies, ka Frensīna uzzinās. Es apsolu, ka neuzzinās vis, es būšu klusa kā kaps.

– Pārstāj, Kristīna.

– Mēs abi zinām, ka starp mums vienmēr bijusi īpaša saikne.

– Tu maldies, – Ītans apņēmīgi iebilda. – Patiesībā pat ļoti rūgti maldies. Labāk ej atpakaļ pie pārējiem.

Viņa raudzījās pretī ieplestām acīm, tad ļoti lēni iztaisnoja muguru un izslēja zodu. – Tu izdari lielu kļūdu, Ītan.

– Ne tik milzīgu kā tā, uz kuru tu mēģini mani pamudināt.

Sievietes seja nocietinājās, viņa saspringa un pakāpās atpakaļ. – Netici tam.

– Es tomēr pamēģināšu.

Kad viņi dzīvojamā istabā dzēra kafiju, Ādams ņēmās klāstīt, ka beidzot esot apstiprināts viņa pirms desmit mēnešiem mirušās mātes testaments, un tagad viņu ģimene esot saskārusies ar ļoti sarežģītu problēmu, proti, kur ieguldīt šo jauniegūto naudu – pirkt otru īpašumu kādā no smalkākajiem golfa kompleksiem, vai arī kaut kur tuvāk šīm mājām. “Ārzemēs!” Ītanam gribējās saukt. “Irākā! Kābulā! Tur, kur pastāv liela iespēja, ka jūs sašaus lupatās! Droši vien kādā kara plosītā valstī tomēr atrastos vismaz viens golfa komplekss, vai ne?”

Un tūdaļ, itin kā izjūtot nepieciešamību iesaistīties darbībā, ierunājās Frensīna. – Uzminiet, kas mums padomā! Mēs pārveidosim ēdamistabas interjeru. – Pat Ītana ausīm šis jaunums izklausījās pārāk nenozīmīgs, ja to salīdzina ar villu smalkā golfa kompleksā, ar vai bez apšaudēm. Kaut arī Ītanam tā bija pirmā dzirdēšana, viņš ar gudru ziņu nevēra muti vaļā.

– Tiešām? – iesaucās Kristīna, kura apbrīnojamā kārtā izturējās tik nepiespiesti, it kā saruna virtuvē nebūtu notikusi. – Ko jūs jau esat paveikuši?

– Es sameklēju to izcilo interjeristi, kura ir specializējusies dekoratīvajā glezniecībā un… – Frensīna aprāvās un nolika tasi. – Es parādīšu, ko viņai vajadzēs darīt. – Frensīna izgāja no istabas un tūdaļ atgriezās ar žurnālu rokās. – Paskatieties, ko es esmu iecerējusi izveidot! – viņa vērsās pie abiem viesiem.

Ītans nenoturējās. – Proti, ko mēs esam iecerējuši izveidot?

Frensīna veltīja viņam saltu skatienu. – Dārgais, kopš kura laika tev interesē tas, kas tiek darīts mājas iekštelpu izdaiļošanas labad?

“Kopš dienas, kad tu kā apsēsta tērē vairāk, nekā es nopelnu,” Ītanam gribējās atcirst, bet viņš vēlreiz iekoda mēli zobos. Šī nebija īstā vieta un brīdis vēl vienam strīdam par naudu. Kaut arī zeme pārstātu griezties, “Ceriņos” pieklājas izlikties, ka viss ir kārtībā. Ja reiz viņi ir ieguvuši zināmu reputāciju un stāvokli sabiedrībā, tas jāsaglabā par katru cenu. – Vai drīkstu paskatīties? – Ītans pastiepa roku pēc žurnāla, un viņa acis teju vai izvēlās no dobumiem. “Sasodīts, cik daudz tas viss izmaksās?”

Vēlāk, izstiepies uz muguras gultā un salicis rokas aiz pakauša, Ītans vēroja Frensīnu, kura sēdēja pie tualetes galdiņa un ņēma nost rotaslietas, kas tika rūpīgi ievietotas atpakaļ samta kārbiņās. – Kad tu izlēmi mainīt ēdamistabas interjeru?

Viņa paraustīja plecus. – Es prātoju par to jau labu laiku un tad ieraudzīju žurnālā to rakstu. Tev patiks rezultāts.

– Un cik tas maksās?

– Ak, tikai nesāc atkal. Es jau zināju, ka tu uzdosi šo jautājumu, tāpēc arī iepriekš neko nestāstīju.

– Vai tev nešķiet, ka man tomēr ir tiesības zināt par šādiem plāniem?

– Es gaidīju īsto brīdi.

– Un īstais brīdis pienāca šovakar Ādama un Kristīnas klātbūtnē?

Frensīna aizcirta ciet pēdējo kārbiņu un piecēlās. – Nē, man tas gluži vienkārši izspruka pār lūpām. Es gribēju pagaidīt, kamēr saņemšu cenas aprēķinu, un tikai pēc tam runāt ar tevi.

– Tātad pagaidām mēs vēl neesam pasūtījuši šo sienu gleznojumu?

– Nemaz neiedomājies… – Frensīna uzmeta vīram brīdinošu skatienu.

– Tad tikai pilnās burās uz priekšu. Kāpēc gan ne?

Izputini mūs līdz pēdējam.

Veltījusi vīram vēl vienu brīdinošu skatienu, Frensīna aizbrāzās uz savu vannasistabu un ģērbistabu.

Ītans raudzījās griestos. “Joz, kur gribi, Frensīna, tas nepalīdzēs noturēties virs ūdens, ja Viņas Majestāte Krīze no visa spēka rauj mūs dzelmē.” Viņš samiedza acis, jo kuņģa skābe kārtējo reizi uzbruka organismam. Vajadzēja nogaidīt, kad sāpes pierims. “Sasodīts, ko Frensīna iesāks, ja viss izputēs? Ja es zaudēšu visu?”

Bija aplami nodoties satraucošām domām, jo kuņģī sāka dedzināt vēl negantāk. Ītans piecēlās un iegāja savā vannasistabā, kur atvēra skapīti, pārlūkoja plašo medikamentu klāstu un izvēlējās visstiprākās un ātrākās iedarbības zāles, tad iemērīja ieteicamo devu. Atlicis pudelīti atpakaļ, viņš aplūkoja savu atspulgu spogulī un ilgāk pakavējās pie pārsietās auss. Ārsts bija teicis, ka rīt pārsējs jānomaina. Iepriekšējā dienā viņam nepavisam negribējās mest līkumu un doties uz traumpunktu, tomēr savainojums turpināja asiņot, tāpēc nekas cits neatlika. Ītanam palaimējās, jo viņu pieņēma samērā ātri. Bija vēl agrs vakars, un piedzērušo lempju pieplūdums vēl nebija sācies. Jauns ārsts ar pāris adatas dūrieniem sašuva brūci auss ļipiņā. – Pareizi darījāt, ka braucāt šurp, – viņš pajokoja. – Man nepieciešams pēc iespējas vairāk vingrināties šūšanas darbos. Drošības labad jūs pie viena saņemsiet arī poti pret stinguma krampjiem. – Pēc tam Ītans bija braucis uz mājām un prātojis par Pūķu Kāvēju, kuras apņēmīgā rīcība bija paglābusi viņu no kaut kā ļaunāka par savainotu ausi.

Atgriežoties gultā, viņš aizdomājās par to, vai svešiniece ir saņēmusi sūtītos ziedus. Nebūtu jau vajadzējis izdot par puķēm tik daudz, tomēr gribējās, lai sieviete noprot, cik pateicīgs viņš jūtas. Ītans bija svārstījies, vai derētu uz kartītes uzrakstīt arī savu elektroniskā pasta adresi vai mobilā tālruņa numuru; ja viņa piezvanītu, rastos iespēja vēlreiz patencināt, tomēr viņš izlēma to nedarīt, lai nerastos lieki pārpratumi. Šī sieviete patiešām nebija viņa gaumē – Ītanam nepatika vilnas cepuru un smagu zābaku valkātājas. Drīzāk viņu vilināja sievišķīgākas, apaļīgākas un jutekliskākas daiļā dzimuma pārstāves.

Turklāt viņš vēlējās pildīt savu Jaunā gada apņemšanos, lai kājas paslīdēšana Londonā patiešām būtu pēdējā reize. “No šī brīža neviena sieviete vairs negaisinās manas saltās bezjūtu laulības garlaicību un nomāktību. No šī brīža vairs netiks tērēta enerģija, lai slēptu sānsoļus.” Viņš pats bija klājis savu gultu – lai cik liela neveiksme tā bijusi –, un pašam vien tajā jāguļ. Labāk visus spēkus veltīt biznesa glābšanai no sabrukuma, nevis šķiest laiku un enerģiju tik riskantām izpriecām.

Kad Ītans izslēdza lampu uz sava naktsgaldiņa, guļamistabā atgriezās Frensīna. Tūdaļ bija redzams, ka sieva saposusi sevi seksam – uzvilkusi īsu un caurspīdīgu melnu peņuāru, kam apakšmala apšūta ar samtu, sasukājusi matus, svaigi iesmaržojusies. Sekss vienmēr bija Frensīnas atbilde uz jebkurām laulāto nesaskaņām, viņas ierocis, kas ļauj paturēt virsroku. Bija laiks, kad tas iedarbojās, bet tagad Ītanam galvā spindzēja tikai viena doma.

– Vai tas ir jauns? – Ītans cieši raudzījās uz peņuāru, kamēr sieva iekārtojās līdzās gultā.

– Muļķīt, es to valkāju jau veselu mūžību. – Frensīnas balss bija liega un rotaļīga.

Ītans nenoticēja.

Viņa atmeta segu un uzgūlās viņam virsū. Agrāk Ītans bija spējis nodoties seksam kā pēc pavēles, jebkurā mirklī un vietā, bet tie laiki bija pagājuši.

Drīz vien Frensīna apjauta, ka nopūlas velti. Viņa saīga un likās mierā. – Acīmredzot tu joprojām dusmojies uz mani.

“Nē, es dusmojos uz sevi,” Ītans nodomāja. “Jau gadiem ilgi.”

9. nodaļa

Nedēļa bija paskrējusi nemanot, un Megija atkal atradās “Ceriņos”.

Arī sieviete, kurai vajadzēs izdaiļot ēdamistabu. Lejā Edvardsas kundze viņai sīki un smalki klāstīja, ko drīkst un nedrīkst atļauties cilvēks, kurš te nolīgts darbā. Kavēšanās bija īpaši bargi skaužams netikums.

Megija to zināja ļoti labi. Torīt viņa bija ieradusies divdesmit piecas minūtes vēlāk. Naktī bija snidzis, uz apledojušajām ielām valdīja haoss, automašīnas nemitīgi slīdēja, bet meteorologi vakarā atkal solīja sniegu. Laika ziņu lasītāji gan radio, gan televīzijā daudzināja draudošo “arktisko aukstumu”, bet Megija viņiem varētu atklāt kaut ko jaunu, proti, globālā sasilšana vai ne, bet Anglijā temperatūra nekad nenoslīd tik zemu kā Arktikā. Viņa necieta, ka cilvēki pārspīlē vai arī nesaskata lietas būtību pat tādā gadījumā, ja tā atrodas pašā deguna galā.

Ņemsim kaut vai misteru Blobiju. “Ai, lūdzu, lai kāda pievāc viņu!” Torīt pie brokastīm vīrs bija atzinies, ka jaunais, lēti pirktais DVD atskaņotājs, kas salūzis pēc divām dienām, esot pirkts no kāda puiša krodziņā, bet Megija to nevienam nedrīkst stāstīt. “Cik stulbam gan jābūt, lai iegādātos lētu DVD aparātu no kāda pudeles brāļa krodziņā? Laikam jau vismaz tikpat dumjam kā misteram Blobijam, vai ne?”

Kad Megija visbeidzot cauri sniegam atcīnījās līdz “Ceriņiem”, Edvardsas kundze viņu sagaidīja ar vienu no saviem gaužām negantajiem skatieniem. Tas nudien bija brīnums – šī sieviete varēja justies laimīga, ja ar botoksu uzlabotajā sejā vispār izdodas iedabūt jelkādu izteiksmi. “Varbūt derētu ierosināt, lai Edvardsa apmeklē Poliju kopā ar Jautrajām Māsām,” Megija prātoja.

Pagājušajā sestdienā, kad Megija kopā ar māti un viņas draudzenēm izklaidējās bingo zālē, Mo Džo paziņoja savus lielos jaunumus, proti viņa grasoties veikt sejas plastisko operāciju un vēdera ādas nostiepšanas operāciju. Viņa bija internetā sameklējusi kādu klīniku Polijā un aicināja līdzi draudzenes, lai tās arīdzan tā vai citādi uzlabotu savu ārieni. Varbūt Mo Džo uzskatīja, ka pulciņā vienmēr drošāk?

Pēc tam ilgi tika spriests, ko būtu vērts darīt. Pegija smējās, ka diezin vai ādas nogriešana kaut ko līdzēšot viņas ļenganajam vēderam, savukārt Betija, apdomīgākā no visām, apvaicājās, vai Mo Džo ir papētījusi informāciju par šo klīniku un riskiem gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. Betija gandrīz vai izņēma vārdus no mutes Megijai. Mo Džo atbildēja, ka drīzāk uzticēšoties poļu ārstam ar nazi rokā nekā paviršajiem, pusaizmigušajiem vietējiem ķirurgiem. Betija iebilda, ka šejienes privātārsti, kas teju vai peldas naudā, nepieder pie tiem amatbrāļiem, kas vienmēr ir pārstrādājušies un pusaizmiguši. Tomēr Mo Džo nekad neklausījās, ja bija kaut ko cieši ieņēmusi galvā. Kopš poļu santehniķis bija sakārtojis viņas jauno vannasistabu – ja tic mammai, paveicis arī vēl daudz ko citu, – Mo Džo uzskatīja, ka poļi ir nepārspējami meistari it visā.