Megija tika uzaicināta līdzi šajā ceļojumā, tikai nezināja, ar ko vajadzētu sākt sava ķermeņa uzlabošanu. Varbūt tomēr zināja. Raugi, viņai noderētu jauns prāts.

Megijai maz rūpēja sava divpadsmitā izmēra ķermeņa ļenganākās daļas. Nepatikšanas sagādāja tas, kas noritēja viņas galvā. Jebkurā gadījumā, tāds brauciens nešķita vilinošs, viņa negribēja uzmosties svešā zemē ar svešu seju. Ko tad, ja Mo Džo pēc plastiskās operācijas atgriezīsies mājās, izskatīdamās drīzāk pēc polietes, nevis britu sievietes?

Kamēr noņēma dīvāna spilvenus, lai mīksto mēbeli krietni iztīrītu ar putekļsūcēju, Megija bija spiesta noklausīties Edvardsas kundzes pamācības interjeristei. Šo lekciju klausījās visi, kas tika nolīgti darbā “Ceriņos”. Proti, drīkstēja izmantot vienīgi tualeti līdzās saimniecības telpai, bet pagatavot un baudīt karstos dzērienus bija ļauts vienīgi saimniecības telpā. Tas pats attiecināms arī uz jebko ēdamu. Kalpotājiem virtuve bija aizliegtā zona. Megija drīkstēja to uzkopt, bet ne izmantot. Zemākajai cilvēku šķirai jāzina sava vieta, tāda bija galvenā doma.

Pēc stundas Edvardsas kundze devās uz vienu no saviem nogurdinošajiem seansiem spa centrā. Kad noklaudzēja ārdurvis, Megija nodomāja, ka Dievs – ja tāds ir – rīkotos prātīgi, likdams šai sievietei pa ceļam iestigt kādā puteņa sanestā kupenā.

Pulkstenis rādīja vienpadsmit, tātad pienācis īstais laiks vieglām brokastīm. Tā kā gaiss bija tīrs, Megija devās uzlikt tējkannu virtuvē; tas bija viņas vienīgais pretestības demonstrējums. Pēc tam viņa aizgāja iepazīties ar interjeristi un piedāvāt karstu dzērienu.

Kad uzvārījās ūdens un divās krūzēs kūpēja šķīstošā kafija, Megija jau bija nospriedusi, ka viņai patīk Ella. Varbūt tāpēc, ka šī kompanjone ar lielu prieku atbalstīja minēto nepakļaušanās aktu, turklāt sameklēja savās somās paciņu šokolādes cepumu, lai uzcienātu arī Megiju.

– Daudzi mani klienti ir aizlieguši izmantot viņu virtuvi, – Ella stāstīja, kad abas sievietes, atbalstījušās pret brokastu leti, mērcēja cepumus kafijā. – Es nekad to neuztveru personiski. Viena dāma uzstāja, ka savu lenču es drīkstu ieturēt tikai dārzā. Vai arī garāžā, ja līst lietus. Viņa nevēlējās redzēt, ka es ēdu.

– Ej nu ej! Ko īsti viņa domāja, ka tu esi suns, vai? Vai arī viņa bija viena no tām anorektiķēm? Ja tu pavaicāsi man, es sacīšu, ka pasaulē netrūkst savādu ļautiņu.

– Tur nu tev taisnība.

– Kā tu domā, vai nauda viņiem liek uzvesties tik vīzdegunīgi?

– Reizēm.

– Es droši varu apgalvot, Edvardsa kungs gan tāds nav. Viņš ir jauks un normāls cilvēks. Nekādas augstprātīgas klīrības. Paklau, kas tev ēdamistabā jādara? Piedod, ka es tā saku, bet, manuprāt, tur neko pārkrāsot nevajag. Tas jau tika izdarīts pērn.

Noklausījusies Ellas atbildi, Megija nosprieda, ka tas gan izklausās drusciņ par traku, bet neko neteica, kaut arī allaž bija devusi priekšroku vienkāršam krēmkrāsas sienu tonim. Tādu viņai gribējās redzēt savu māju. Krēmkrāsa un nekā kaitinoša. Raugi, viņa bija spiesta ik dienu paciest baismīga paskata uzkrītoši svītrainas tapetes, ko misters Blobijs pirms pieciem gadiem bija lēti pircis no kāda drauga. Šīs tapetes bija izlīmētas visā mājā. Svītras Megijai atgādināja cietuma restes. Itin kā būtu nepieciešams lieks atgādinājums, ka viņa dzīvo cietumā…

Megijai par lielu vilšanos, Ella atzina, ka todien vēl netikšot tik tālu, lai ķertos pie krāsām. Vispirms jāpaveic sagatavošanas darbi, proti, jānosedz viss ar pārklājiem, kur nepieciešams, jānoslīpē virsma, tad klēpjdatorā jāprojektē zīmējumi, kas atradīsies uz sienām. Kad Megija pabeidza uzkopšanu un novietoja saimniecības telpā putekļsūcēju, spaini un beržamo suku, Ella bija sazīmējusi uz visām četrām ēdamistabas sienām tādu kā milzīgu šaha dēli. Viņa paskaidroja, ka esot nepieciešams sadalīt virsmu segmentos. Uz vienas no sienām vīdēja tāds kā aptuvens Disneja pils apveids. Megija vēlreiz nosprieda, ka tas viss viņai šķiet drusciņ par traku.

– Cik ilgs laiks tev paies, lai to paveiktu? – Megija bāza rokas mēteļa piedurknēs.

– Vismaz pāris mēneši. Man vajadzēs atrast tam laiku starp vairākiem citiem iesāktiem darbiem.

Megijai šķita, ka tas maksās krietnu summu. Cerams, ka Edvardsa kungs tur gatavībā savu čeku grāmatiņu. – Es nu iešu, – viņa teica Ellai.

– Uzmanies ar tiem sniegiem. – Ella paraudzījās pa logu, kur pamazām dzisa dienas gaisma. – Laukā droši vien atkal piesalst.

– Paldies, tu arī uzmanies, kad brauksi projām. Vai nākamtrešdien tu būsi šeit?

– Cerams. Tas atkarīgs no tā, cik raiti man veiksies pārējie darbi.

Kamēr Megija prātīgi stūrēja auto pa ielām, kas atkal bija apledojušas, viņa apjauta, ka gaida atgriešanos “Ceriņu” namā, jo grib redzēt, ko Ella pa šo laiku paveikusi. Viņai patika Ellas runas veids; nekādas manierības, balss rāma un patīkama. Ja kādreiz nāktos uzklausīt sliktus jaunumus, labi būtu, ja tos vismaz pavēstītu tāda balss, kāda ir Ellai. Nebija iespējams iztēloties šo sievieti saniknotu. Turklāt viņai bija skaista āda. Ļoti svaiga un dabiska. Ellai nebūtu nekādas vajadzības apmeklēt klīniku Polijā, tas nu ir skaidrs. Viņas garie, brūnie mati bija sapīti divās bizēs, bet pārāk lielais, maisveidīgais apģērbs Megijas priekšstatos saistījās ar mākslinieciskumu. Megiju gan šādas garas, plandošas piedurknes padarītu vai traku, jo visu laiku traucētu.

Būs jauki dažas nedēļas sastapt Ellu, kuras klātbūtni varēja salīdzināt ar tik ļoti nepieciešamo svaiga gaisa malku “Ceriņos”.

10. nodaļa

“Ceriņos” bija nostrādātas piecas dienas, un Ellai par lielisku brīdinājumu noderēja spalgā papēžu klikstoņa, kas nemainīgi vēstīja: “Es esmu boss, es esmu boss, to tu paturi prātā.” Viņai nenācās izlikties, lai radītu priekšstatu, ka saspringti strādā – šai klientei netika dota iespēja pieķert Ellu slaistāmies –, tomēr palīdzēja viss, kas vēstīja par drīzu Edvardsas kundzes ierašanos.

Papēžu klikstoņa, kas tuvojās no virtuves puses, piepeši apklusa. – Ā, te jau jūs esat.

Kur gan Edvardsas kundze bija domājusi Ellu ieraudzīt? Vāļājoties uz dīvāna, kāri ēdot no milzīgas kārbas Hagen Daas saldējumu un skatāmies televīzijā Džeremija Kila sarunu šovu? Ella, kas tobrīd stāvēja uz sastatņu kāpņu vidējā pakāpiena, apdomīgi pagriezās un paraudzījās uz Edvardsas kundzi, vienlaikus iemānot sejā pieklājīgas intereses izteiksmi.

– Es tagad došos projām, – Edvardsas kundze pavēstīja. – Būšu atpakaļ, iekams jūsu darba diena būs beigusies. – Mājiens bija nepārprotams. Tātad Ella nekādā gadījumā nedrīkstēja doties projām pirms laika. To pateikusi, Edvardsas kundze pievērsa ciešu skatienu sienas laukumiņam, kur strādāja Ella. Darbs joprojām atradās skiču stadijā. – Jūs vēl neko daudz neesat paveikusi, vai ne? – “”Oskars” par indīgāko sejas izteiksmi tiek piešķirts Edvardsas kundzei!”

– Šis ir pats svarīgākais darba posms, – Ella atbildēja. – Ja to sasteidz, nekas neizdodas kā iecerēts.

Nešķita, ka Edvardsas kundzi sacītais būtu pārliecinājis. Viņa diezgan nosodoši palūkojās uz Ellas apģērbu – nodriskātiem džinsiem, veciem, apskrambātiem Timberland zābakiem, apvalkātu puloveru, kas uzvilkts virs apvalkāta krekla. Mati galvvidū bija savīti vaļīgā mezglā. Ella būtu pirmā, kas bez šaubīšanās atzītu, ka nav ģērbusies tā, lai apmeklētu Eskotas sacīkstes, bet darbam vecās drēbes bija labas diezgan.

Turpretī Edvardsas kundze gan bija tērpusies tik eleganti, it kā dotos taisnā ceļā uz Eskotu. Nevainojamais kostīms melnā un tirkīza krāsā droši vien bija maksājis veselu bagātību, tikai nešķita, ka īsie svārki un žaketīte spētu valkātāju pasargāt no laukā valdošā aukstuma. Vai šī dāma kādreiz klausās laika ziņas? Vai vismaz paraugās ārā pa logu, pirms izvēlas, ko vilkt mugurā? Piedevām Edvardsas kundze bija apkārusies ar visnotaļ iespaidīgu daudzumu dārglietu – ja visas rotas bija īstas, ar tām pietiktu, lai vienā rāvienā novērstu globālo ekonomikas krīzi vai vismaz ļautu sajusties droši par savu nākotni.

– Kad jūs beidzot uzklāsiet sienām kādu krāsas triepienu? – Edvardsas kundze nerimās.

Vai Mikelandželo arī tika uzdots šāds jautājums, kad viņš apgleznoja Siksta kapelas griestus? Vai arī Džoto, kurš veidoja freskas Skrovenji kapelā Padujā? Varbūt. Varbūt boss vienmēr ir bijis boss, neraugoties nedz uz pasūtījuma apjomu, nedz mākslinieka rangu un statusu? “Oi, amico, kad tu beidzot sāksi apgleznot sienas, nevis niekosies ar uzmetumiem?” Ella nesalīdzināja sevi ar šiem ģēnijiem, bet mazliet respekta gan viņai nekaitētu. “Mazliet pieklājīgākas manieres, lūdzu. Vai Edvardsas kundzei gabals nokritīs, ja viņa pārmaiņas pēc izturēsies laipni?” – Es jau esmu uzsvērusi, cik svarīgi ir šajā stadijā nesasteigt darbu, – Ella skaidroja. – Ja vispirms netiks izveidota nevainojama gleznojuma kompozīcija, sekas var būt postošas. Jūs man neteiksiet paldies par sabojātu darbu, vai ne? – Tas nebija gluži tiesa, Ella bez pūlēm izlabotu jebkuru kļūdu. Toties patiesībai atbilda fakts, ka viņa allaž mēdza strādāt metodiski un vienmēr vēlējās pasūtīto darbu paveikt pēc iespējas labāk. Šī iemesla pēc klienti bieži uzmeklēja viņu atkal, jo bija sajūsmā par Ellas veikumu.

– Neteikšu vis, – Edvardsas kundze stīvi piekrita. – Es nemaksāju jums par slikti veiktu darbu.

“Jauki, ka esam vienisprātis,” Ella nodomāja un no jauna pievērsās sienai, bet spalgie papēžu klikšķi beidzot aizskanēja projām. Kad pēc mirkļa aizkrita arī mājas ārdurvis, viņa pārvietoja sastatņu kāpnes mazliet tālāk, uzlika austiņas un sameklēja sava aifona mūzikas sarakstā amerikāņu rokgrupas The Killers albumu Day and Age, tad uzkāpa atpakaļ un noskaņojās raženi pastrādāt.

Ellai darbs vislabāk veicās, kad viņa bija viena, pavisam viena, lai gan reizēm nācās darboties arī komandā. Gluži kā tobrīd Belmontholā, vērienīgi plašā namā, ko nesen bija nopircis jauns, neprecējies vīrietis, kurš vēlējās sev izveidot divdesmit pirmajam gadsimtam atbilstošu mājokli. Šī mērķa labad viņš bija noalgojis veselu armiju celtnieku, santehniķu, elektriķu, apmetēju, galdnieku un krāsotāju – tostarp arī Ellu. Rīt viņa dosies turp, lai uzklātu pēdējo tikko jaušami mirdzošas krāsas kārtu virtuves mēbelēm, ko Fils bija pabeidzis uzstādīt pagājušā nedēļā.

Kaimiņš iepriekšējā vakarā bija iegriezies pie Ellas apvaicāties, vai viņa varēšot rīt ierasties Belmontholā, bet pamanīja dzīvojamā istabā iespaidīgo ziedu klēpi, jautājoši sarauca pieri un painteresējās, vai viņai uzradies jauns pielūdzējs. Ella pastāstīja par savu varonīgo rīcību un nobrīnījās, ka ziedu sūtītājs nez kā uzzinājis viņas adresi. Filam atbilde bija uzreiz gatava. – Pēc tavas automašīnas numura zīmes, – viņš paskaidroja. – Vīrietis droši vien iegaumēja numuru un sameklēja tavu adresi internetā, tikai neprasi, kā tieši viņš to dabūja gatavu. – Ella jutās šokēta un nikna, ka vispār kaut kas tāds ir iespējams. Patiesībā pat tik nikna, ka izmeta puķes laukā. Tiesa, tās jau bija gandrīz novītušas.

“Vai būtu neloģiski uzskatīt, ka šim vīrietim pieticis nekaunības ielauzties manā privātajā telpā?” Ja nu Ella kaut ko necieta ne acu galā, tad tie bija uzmācīgi vīrieši.

Lorensa raksturā viņu teju visvairāk bija saistījis spirdzinošs uzstājības trūkums. Protams, attiecību pēdējā posmā, kad Ella ar lielām pūlēm saglabāja savaldību un teju vai bija gatava izgrūst Eliksiju no visaugstākā loga, viņa bija ilgojusies uzkliegt viņam, lai taču beidzot iegrožo savu neganto atvasi.

Austiņās skanēja dziesma “Es nespēju palikt”. Savādi gan, ka mūzika tik nekļūdīgi spēj pateikt visu cilvēka vietā. Trīs vienkārši vārdi, bet trāpa desmitniekā tā, kā to nespētu nekas cits.

Ella nostājās vienu pakāpienu augstāk un sāka veidot uzmetumu tuvāk griestiem. Visas četras sienas bija sadalītas divpadsmit kvadrātcollas lielos laukumos. Uz šīs sienas vēl vajadzēja aizpildīt desmit šādus kvadrātus. Pēc tam atliks tikai izveidot skici uz pēdējās sienas, un varēs ķerties pie krāsām. Lai cik nejauka bija darba pasūtītāja, Ella priecājās par šo darbu. Tas nebija viņas vērienīgākais sienas gleznojums, kaut arī nenoliedzami visbezgaumīgākais, toties ieguvums būs izcili prāvā samaksa. Ellas veiktais cenas aprēķins līdzinājās cerību apstarotai fantāzijai un bija paaugstināts, pamatojoties gan uz nama lielumu, gan auto, kas atradās piebraucamajā ceļā. Tomēr vainas sajūta Ellu nemocīja, jo strādājot viņai bieži vajadzēs pieciest Edvardsas kundzes klātbūtni.

“Brīnums gan, ka apkopēja Megija ir spējusi tik ilgi te izturēt. Droši vien viņa uzaudzējusi sev ļoti biezu ādu.” Diemžēl Edvardsas kundze nebija vienīgā persona “Ceriņos”, kas sarežģīja Ellas dzīvi. Vakar viņai nelaimīgā kārtā iznāca iepazīties arī ar Edvardsu atvasi Valentīnu.

Tūdaļ radās iespaids, ka vīzdegunīgā pusaudze bez pūlēm iegūtu augstāko vērtējumu pasaules kausa izcīņā par titulu “Man nospļauties par visu”. Atgriezusies no skolas ar tik skābu seju kā citrons, viņa slaistījās pa ēdamistabu, tina ap pirkstu savu garo, gaišo matu cirtu un pētīja Ellas paveikto. Nepieklājīgā kārtā parakņājusies Ellas klēpjdatorā, skuķe aizrādīja, ka uzmetumā esot kļūdas – “Skaidrs, ka kļūdas bija, darbs tikai pašā sākumā!” Ellai gribējās iesaukties –, bet pēc tam vēlējās noskaidrot, vai interjeriste ir pietiekami kvalificēta šādam darbam. Ellai radās vēlēšanās pagrābt nule uzasināto zīmuli un iebāzt meitenei nāsī. Tomēr, ar izcilību absolvējusi Meifīldu dusmu apvaldīšanas mākslā, viņa sakoda zobus un pieklājīgi atturējās no minētā vardarbības akta.