Venēcija atcerējās savu pārsteigumu, kad atklāja, ka tik pieklājīgs džentlmenis un jauks vīrs kā sers Džons Denijs ne vienmēr ir bijis uzticīgs savai sievai. Vai lēdija Denija par to satraucās? Varbūt mazliet, tomēr neļāva tam ietekmēt savu laulību. – Vīrieši, mana mīļā, atšķiras no mums, – reiz viņa bija sacījusi. – Pat labākie no viņiem! Es tev to saku, jo uzskatu par nepareizu ieaudzināt meitenēs priekšstatu, ka seja, kuru vīrieši rāda cienījamām sievietēm, ir viņu vienīgā seja. Uzdrošinos teikt, ka mēs vairs nepazītu savus brāļus un vīrus, ja ieraudzītu viņus vērojam kādu briesmīgu, vulgāru gaiļu cīņu vai kopā ar zināmas šķiras sievietēm. Es esmu pārliecināta, ka mums viņi liktos pretīgi! Savā ziņā vīrieši tādi arī ir, taču būtu negodīgi vainot viņus par to, ko viņi nevar mainīt. Drīzāk mums jājūtas pateicīgām, ka viņu attiecības ar tā saucamajām apšaubāmās reputācijas dāmām ne vismazākajā mērā neietekmē viņu patiesās jūtas. Man šķiet, ka jūtas šajos piedzīvojumos nespēlē nekādu lomu. Cik dīvaini! Ziniet, mēs nespētu tos uztvert tikpat dabiski kā jaunas cepures izvēli. Tomēr ar vīriešiem ir tieši tā! Tāpēc taisnība ir apgalvojumam, ka sievai nav iemesla sūdzēties, kamēr vīrs turpina izrādīt pret viņu maigumu, un būtu smieklīgi krist izmisumā, jo vīra ieskatā sānsolis bijis tikai sīks pārkāpums. “Nemēģini iedziļināties lietās, kas uz tevi neattiecas, bet drīzāk pagriez galvu uz otru pusi!” mēdza teikt mana māte, un tas ir brīnišķīgs padoms. Bez šaubām, tāpat kā es tagad, arī viņa runāja par džentlmeņiem ar raksturu un labu audzināšanu, jo ar kaut kādiem izvirtuļiem un neprāšiem mūsu šķiras sievietēm, paldies Dievam, nav nekādu darīšanu. Tie mūsu ceļā negadās.

Taču Deimrels gadījās viņiem ceļā un pilnīgi noteikti bija neprātis, lai arī ne izvirtulis. Lēdija Denija bija spiesta izturēties pret viņu vismaz ar šķietamu labvēlību, tomēr negrasījās turpināt tik nevēlamu pazīšanos. Nebija nekādu šaubu par to, ka viņa justos šausmināta, ja noskaidrotu, ka viņas jaunā aizbilstamā ne vien ir sadraudzējusies ar Deimrelu, bet arī pieļauj tādu nepiedienību kā viesošanos viņa mājās. “Vai viņai varētu iestāstīt, ka, tāpat kā tiem vārdā nenosauktajiem, no ceļa noklīdušajiem vīriem, arī Deimrelam piemīt divas sejas? Diez vai,” Venēcija domāja. “Labākajā gadījumā lēdija saprastu, ka es priorātā apciemoju savainoto brāli, taču Deimrelu tik un tā uzskatītu par Kalibanu.”

Aizvirtņu atvēršana apakšstāva viesistabā izrāva Venēciju no šaubu pilnajām pārdomām. Kalpotāju rosīšanās nozīmēja, ka nav nemaz tik agrs, varbūt ir ap pulksten sešiem. Meklēdama kādu attaisnojumu tam, ka ir piecēlusies stundu pirms ierastā laika, Venēcija atcerējās dažus ne gluži steidzamus uzdevumus, kas bija palikuši novārtā no iepriekšējās dienas, un nolēma nekavējoties ķerties pie tiem.

Viņa nebija nekāda čaklā mājsaimniece, taču pirms došanās uz brokastu istabu paguva iegriezties pienotavā un staļļos, aprunāties par ziemas sēju ar pārvaldnieku, pavēstīt putnkopei Gārnardas kundzes iebildumus mazliet pārveidotā formā, atbildē noklausīties žēlabainu tirādi par dzīvi kopumā un konkrēti par vistām un izrīkot padzīvojušo un spītīgo dārznieku, lai viņš piesietu dālijas. Likās neticami, ka viņš varētu to izdarīt, jo uzskatīja tās par izlēcējām un uzurpatorēm, par kādām viņa jaunības dienās nekas nebija dzirdēts, un kļuva neciešami kurls katru reizi, kad Venēcija tās pieminēja.

Gārnardas kundze sagādāja Venēcijai lielu atvieglojumu, jo uzskatīja par pašsaprotamu, ka viņai jādodas apraudzīt nabaga Obrija jaunskungu, taču cienīgi uzmeta lūpu, kad Venēcija atteicās ņemt līdzi prāvu grozu ar ēdamo, kā pietiktu veselai viesu armijai. Uz jautājumu, vai, viņasprāt, Obrijs atrodas uz neapdzīvotas salas, ekonome atbildēja, ka viņam būtu labāk uz vientuļas salas nekā Imberas kundzes kulinārajā žēlastībā. Gārnardas kundze paziņoja, ka Imberas kundze ir ne tikai nevarīga, lēnīga un neizdarīga, bet arī cilvēks, kuram viņa nemūžam neuzticētos. – Es neesmu aizmirsusi vistiņas un nekad arī neaizmirsīšu, pat ja nodzīvošu līdz simts gadiem!

– Vistiņas? – Venēcija neizpratnē apvaicājās.

– Gailīšus! – nočukstēja Gārnardas kundze, acīm iedegoties. – Visi kā viens izrādījās gailīši, jaunkundz!

Tomēr Venēcija nespēja saskatīt nekādu sakarību starp gailīšiem un Imberas kundzes kulināro mākslu, savu nostāju nemainīja un devās vākt kopā dažādās mantas, kuras aukle savā sākotnējā satraukumā bija aizmirsusi paņemt līdzi. Pie tām piederēja krekls, kuru viņa šuva Obrijam, un viņas mežģīņu rokdarbs, kas atradās viņas šūšanas groziņā kopā ar adatām, diegiem, šķērēm, sudraba uzpirksteni un vaska gabalu. Venēcijai vajadzēja to visu rūpīgi iesaiņot drāniņā un pielūkot, lai nekas netiktu aizmirsts. “Beigās aukle tāpat pateiks, ka es esmu atvedusi nepareizo diegu un tieši tās šķēres, kuras viņa nav gribējusi,” Venēcija prātoja, tāpēc nolēma vest uz priorātu visu milzīgo grozu.

Obrija rīkojumu izpilde bija vēl grūtāks uzdevums, jo viņš vēlējās ne tikai tādas vienkāršas lietas kā papīru un vairākus zīmuļus, bet arī vairākas grāmatas. Platona “Faidonu” viņa patiešām ieraudzīja uz rakstāmgalda bibliotēkā, taču Valtera Skota “Gajs Menerings” atradās tikai pēc nogurdinošas meklēšanas, tāpēc ka pārcentīgā istabene nepacieta uz krēsla novietotu atvērtu grāmatu un bija to otrādi iebāzusi plauktā, kurā glabājās tikai mācību grāmatas un vārdnīcas. Ar Vergiliju problēmas neizraisījās, jo Obrijs bija konkrēti lūdzis “Eneīdu”, taču no Horācija bija atrodami vairāki sējumi, un Venēcija vairs skaidri neatcerējās, vai Obrijs bija gribējis “Odas”, “Satīras” vai “Vēstules”. Beigu beigās viņa nolēma ņemt visas trīs, un Ribls aizstiepa kaudzi uz ekipāžu, kamēr pusmūža kučieris Fingls izteica prognozi, ka neviens nepagūs ne attapties, kad Obrija jaunskungs būs aizstudējies līdz smadzeņu drudzim.

Apzinādamās, ka izturas tā, kā pienākas mācīta cilvēka māsai, Venēcija devās uz priorātu, kur ātri vien tika izgaisinātas jebkādas cerības uz to, ka viņu varētu pagodināt ar kādu cildinošu vārdu. – Ak, nevajadzēja vest visas! – sacīja Obrijs. – Deimrelam ir lieliska bibliotēka, pirmšķirīga, pietiekoši liela, lai tai būtu savs katalogs! Vakar vakarā viņš man sameklēja un atnesa grāmatas, kuras es jo īpaši vēlējos. Ieraugot šo izcilo kolekciju, es viņu brīdināju par to, cik grūti nāksies atbrīvoties no manis, taču viņš apgalvo, ka varu aizņemties jebkuru sējumu. Ak, vai tas esi tu, Fingl? Labrīt! Vai tu esi apskatījis Rufusu? Lorda Deimrela zirgu puisis rūpējas par viņu, taču es esmu pārliecināts, ka tu arī gribēsi aplūkot savainoto priekškāju. Nē, neliec tās grāmatas te. Izrādās, ka man tās nav vajadzīgas!

– Ak tu jocīgais puika! – Venēcija noteica un pieliecās, lai uzspiestu skūpstu viņam uz pieres. – Man vajadzēja pusstundu, lai sameklētu “Gaju Meneringu”, un es tev atvedu visu Horāciju, tāpēc ka biju aizmirsusi, kuru sējumu tu īsti vēlējies!

– Muļķīte! – viņš pazobojās, uzsmaidīdams māsai. – Tomēr “Gaju Meneringu” es paturēšu gadījumam, ja man sagribēsies uz nakti kaut ko palasīt.

Viņa izņēma to no kaudzes, kuru Fingls vēl aizvien turēja rokās, un pamāja, ka viņš var iet. Venēcijas skatiens bija tik šķelmīgs, ka vecais kučieris izteiksmīgi pacēla acis augšup.

– Kā tu gulēji? – Venēcija pajautāja brālim.

– Ak… ciešami labi! – viņš atbildēja.

– Tu mānies, mīļais. Dzirdēju, ka tu esot atraidījis magoņu sīrupu, kuru aukle bija iedomājusies atvest.

– Pēc Deimrela iedotās opija tinktūras? Skaidrs, ka es to atraidīju! Viņš arī piekrita, ka būs labāk, ja iztikšu bez tā, tāpēc aukle devās gulēt noskaitusies, par ko es no sirds priecājos. Deimrels atnesa šaha dēli, un mēs izspēlējām pāris partijas. Viņš ir lielisks spēlētājs, es uzvarēju tikai vienreiz. Tad mēs sākām runāties, ak, vēl pāri pusnaktij! Vai tu zināji, ka viņš ir studējis klasiku? Viņš ir mācījies Oksfordā un apgalvo, ka esot aizmirsis visu, taču tās ir blēņas! Man šķiet, ka viņš bijis visai centīgs students. Vēl viņš ir uzturējies Grieķijā un varēja man to aprakstīt. Vismaz to, kas bija aprakstīšanas vērts! Atšķirībā no tā puiša, kurš pērn bija apmeties pie Epersetiem un varēja pateikt par Grieķiju vien to, ka neesot tur varējis dzert vīnu sveķu garšas dēļ un ka viņu esot sakodušas blaktis!

– Tad tev patika vakars?

– Jā, ja neskaita manu sasodīto kāju! Tomēr, ja es nebūtu nokritis, tad uzdrošinos apgalvot, ka nemūžam nebūtu iepazinies ar Deimrelu, tāpēc es to nenožēloju.

– Droši vien ir ļoti patīkami parunāt ar kādu, kuram ir saprašana par lietām, kas tevi visvairāk interesē, – viņa piekrita.

– Tā ir, – Obrijs godīgi atbildēja. – Turklāt viņš man nejautā desmit reizes stundas laikā, kā es jūtos un vai es negribētu vēl vienu spilvenu! Negribu teikt, ka tu tā darītu, taču aukle spētu izvest no pacietības pat svēto! Tev labāk nevajadzēja viņu šurp vest. Mārstons var izdarīt visu, kas man vajadzīgs, nesakaitinot mani! – viņš piebilda, savilkdams sejā nožēlas pilnu šķību smaidu.

– Mans mīļais, es nebūtu viņu atturējusi! Pasaki man tikai vienreiz, kā tu šorīt juties, un tad es apsolu… Lenjonas godavārds! Otrreiz es to vairs nejautāšu.

– Ak, es jūtos pietiekoši labi! – viņš īsi atbildēja. Venēcija neko neteica, un pēc brīža Obrijs padevās un uzsmaidīja viņai. – Ja tu tik ļoti gribi zināt, tad es jūtos velnišķīgi, it kā visas manas locītavas būtu izkustējušās no vietas! Taču Bentvērts apgalvo, ka tā nav, tātad manas sāpes ir nebūtiskas un tās drīz vien pāries. Uzspēlēsim piketu… tas ir, ja tu esi iecerējusi kādu laiku uzkavēties. Te kaut kur ir atrodamas kārtis; šķiet, ka uz tā galda.

Venēcija jutās gluži apmierināta, lai arī, pirmoreiz ienākot istabā, bija nodomājusi, ka brālis izskatās bāls un noguris. Tomēr nevarēja gaidīt, lai uz zēnu ar tik trauslu veselību kritiens neatstātu pamatīgu iespaidu; tomēr viņš nebija īgns un nepieejams, un tas ļāva Venēcijai cerēt, ka viņš nav pārdzīvojis nopietnu traumu. Kad ienāca aukle, lai uzliktu Obrija uztūkušajai potītei jaunu kompresi, Venēcija uzreiz saprata, ka arī viņa skatās uz situāciju optimistiski, un nopriecājās vēl vairāk. Aukle gan izrādīja nožēlojamu takta trūkumu pret Obriju, tomēr jaunekļa ķermeni pārzināja labāk nekā jebkurš cits. Ja viņa ar savu ilggadējo pieredzi saskatīja vairāk iemeslu rājienam, nevis rūpēm, tad satrauktā māsa varēja atmest pie malas jebkādas ļaunas nojautas.

Kad Mārstons ienāca istabā ar glāzi piena slimniekam, Venēcija ievilka aukli blakus istabā un, aizvērusi durvis, ierunājās: – Tu zini, kāds viņš ir! Ja Obrijs domās, ka mēs raizējamies par to, vai viņš izdzers pienu vai ne, tad atteiksies tam pieskarties, lai tikai neļautu mums izturēties pret viņu kā pret mazu bērnu!

– Jā gan, – aukle rūgti noteica. – Viņš ir ar mieru darīt visu, ko viņam liek Mārstons vai lords, it kā šie cilvēki būtu rūpējušies par viņu kopš dzimšanas! Es te esmu tikpat noderīga kā tad, ja atrastos mājās, bet tas nenozīmē, ka es atstāšu šo namu ātrāk par zēnu vai ka vispār apsvēršu tādu iespēju, tāpēc viņa gaišība var aiztaupīt sev lieku runāšanu!

– Vai viņš mēģināja aizsūtīt tevi projām? – Venēcija pārsteigta iejautājās.

– Nē, un es ceru, ka viņš neiedomāsies kaut ko tādu darīt! Es teicu Obrija jaunskungam, ka varu sakravāt mantas un doties projām, ja viņš labāk grib, lai viņu apkalpo Mārstons. Vakar zēns bija tik nemierīgs un apgrūtinošs, ka ikvienam būtu piedodami zaudēt līdzsvaru. Taču viņa gaišībai jau nu gan vajadzētu saprast, ka es tā nedomāju, un neatgādināt man, ka jūs nevarētu apciemot māju bez manas klātbūtnes! To es labi zinu arī tāpat, un jums vispār nevajadzēja te rādīties, Venēcijas jaunkundz! Es esmu pārliecināta, ka Obrija jaunskungam mūsu sabiedrība ir pilnīgi vienaldzīga, ja vien viņam ir ļauts piekraut gultu ar bezdievīgu grāmatu kaudzēm un zvilnēt tur, sarunājoties ar lordu par nejaukiem pagānu dieviem!

– Obrijs ļoti ātri sagribētu tevi redzēt, ja būtu patiesi slims, – Venēcija mierināja. – Turklāt domāju, ka pašlaik Obrijs ir tādā vecumā, kad vairs nav bērns, bet vēl nav arī vīrietis, un pārliecīgi sargā savu pašlepnumu. Vai atceries, cik nepieklājīgi Konvejs izturējās pret tevi tajā pašā vecumā? Bet, kad viņš atgriezās mājās no Spānijas, tad tu varēji viņu rāt un lutināt, cik vien tīk!

Tā kā Konvejs ieņēma galveno vietu aukles sirdī, viņa nekādā gadījumā neatzītu, ka viņš kaut reizi nebūtu izturējies ideāli, tomēr atklāja, ka lords esot teicis par Obrija jaunskungu to pašu, ko Venēcija. Vēl aukle piebilda, ka vislabāk no visiem saprot Obrija jaunskunga dusmas par savu nespēku un viņa kaislīgo vēlēšanos pierādīt, ka ir tikpat drošsirdīgs un neatkarīgs kā viņa veiksmīgākie vienaudži. Tas bija vēl nedzirdēts paziņojums, kas sniedza Venēcijai visai precīzu priekšstatu par viņa gaišības lorda spēju tikt galā ar naidīgi noskaņotām vecākām kundzītēm.

Nebija nekādu šaubu, ka Deimrelam ir izdevies ievērojami mazināt aukles nepatiku. Lai arī viņa bija neapmierināta ar to, ka Obrijs deva priekšroku namatēva sabiedrībai, tomēr nespēja pilnībā nosodīt cilvēku, kurš ne tikai izrādījis lielas rūpes par Obrija labklājību, bet arī pamanījies iedvest viņam dzīvespriecīgu noskaņojumu apstākļos, kas citkārt būtu padarījuši viņu aizkaitinātu un drūmu.