žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Jūs esat lielu pateicību parādā lordam, – Edvards nopietni atbildēja. – Es to nenoliedzu, taču nez vai jūs varētu sagaidīt, lai es neuzskatu jūsu pateicību par ļaunumu. Diemžēl es baidos, ka sekas var būt tālejošas.

– Kādas sekas? Ceru, ka jūs man paskaidrosiet, kas ar to ir domāts, jo es to patiešām nesaprotu! Vienīgās sekas, kuras es apzinos, ir satikšanās ar patīkamu kaimiņu un atklājums, ka Negantais barons nepavisam nav tik melns, par kādu ļaužu mēles bija viņu izdaudzinājušas!

– Saprotams, ka jūs nepazīstat pasauli, Venēcij, taču jūs nevarat neapzināties ļaunumu, kāds ceļas no saiešanās ar cilvēku, kuram ir tāda reputācija kā lordam Deimrelam! Es pats nebūt nevēlētos kļūt par viņa draugu, un jūsu ārkārtīgi delikātajā situācijā jāteic, ka visas izjūtas saceļas pret šādu pazīšanos!

– Quousque tendem abutere, Catilina, patientia nostra? – Obrijs nikni nopurpināja.

– Ja vēlies, lai es tevi saprotu, Obrij, tev nāksies runāt angliski. – Edvards paraudzījās uz viņu. – Es nepretendēju uz mācīta vīra statusu.

– Tādā gadījumā es nocitēšu kaut ko tādu, ko tu spēsi pārtulkot! Non amo te, Sabidi!

– Nē, Obrij, lūdzu, nevajag! – Venēcija lūdzās. – Tās ir muļķības, un dusmoties par to ir vēl muļķīgāk! Edvards tikai kārtējo reizi raizējas par pieklājības normām, bet to pašu dara arī Deimrels! Kad tu tik ļoti aizkaitināji nabaga aukli, ka viņa piedraudēja tevi atstāt, mans mīļais, lords piekodināja viņai palikt, lai sargātu manu reputāciju! Varētu padomāt, ka es esmu mazs bērns, kuru nākas uzmanīt!

Edvarda saspringtie vaibsti mazliet atslābinājās, un viņš, viegli smaidot, pavaicāja: – Nevis nopietna pusmūža sieviete? Viņa gaišībai ir taisnība, un es nešaubīšos apgalvot, ka tas pamaina manu viedokli par viņu uz labo pusi. Tomēr man gribētos, lai jūs pārtrauktu Obrija apciemošanu. Viņš nav tik ļoti savainots, lai jūsu klātbūtne būtu nepieciešama. Ja jūs nākat tikai tāpēc, lai viņu izklaidētu… nu, man jāteic, lai kā tev tas varētu nepatikt, Obrij… ka, manuprāt, tu esi pelnījis palikt bez kādām izklaidēm! Ja tu būtu klausījies vecāku un gudrāku cilvēku padomos, tad šāda neveikla situācija nebūtu radusies. Es pret invaliditāti izjūtu tik lielu līdzjūtību kā neviens, tādēļ tavi mēģinājumi doties izjādēs ar tik spītīgu dzīvnieku kā tavu bēri ir nepiemēroti un pat muļķīgi. Es tev to teicu no paša sākuma, bet…

– Vai tu iedomājies, ka Rufuss sāka auļot? – Obrijs atcirta, un viņa acīs iezibējās vēsa nepatika. – Tu maldies! Patiesībā es pārāk spēcīgi piespiedu piešus! Tā bija neprasme, kurai nav nekāda sakara ar manu invaliditāti! Es to labi apzinos, un nav nekādas vajadzības neskaitāmas reizes par to atkārtot!

– Tā nu gan ir atzīšanās! – noteica Edvards, iecietīgi pasmiedamies. – Visu vai neko, ja? Es negrasījos tevi rāt. Jācer, ka šis kritiens tev būs iemācījis kaut ko tādu, ko tu negribēji apgūt no manām pamācībām.

– Daudz ticamāk! – Obrijs strauji noteica. – Es nekad neuzdrošinājos mācīties no tevis, Edvard, jo reizē ar tavu piesardzību es varēju tikt arī pie tavām rokām. Quod avertat Deus!

Šajā brīdī istabā ienāca Deimrels, jautri noteikdams:

– Vai drīkstu? Jūsu padevīgs kalps, Lenjonas jaunkundz! – Uz īsu mirkli abu acis sastapās, un tad viņš nepiespiesti turpināja: – Es liku Mārstonam uznest jums pusdienas augšā, lai jūs varētu ieturēties kopā ar Obriju, un mans uzdevums ir noskaidrot, vai jūs vēlētos klāt tēju, kā arī aizvest jūsu ciemiņu, lai dalītos ar viņu savā maltītē. – Viņš uzsmaidīja Edvardam. – Nāciet un pievienojieties man, Jārdlij!

– Jūs esat ļoti laipns, taču es nekad neēdu šajā laikā, – Edvards stīvi noteica.

– Tādā gadījumā nāciet iedzert glāzi šerija, – atbildēja Deimrels joprojām draudzīgā tonī. – Atstāsim savu nepateicīgo nespējnieku viņa māsas un aukles gādībā. Patiesi, mums tas jādara, jo Pridijas kundze, kuras rīcībā nu ir liels krājums linu pluču, grasās ķerties viņam klāt, bruņojusies ar ziedēm, kompresēm un šķīdumiem, un mēs, manu dārgo ser, nebūsim te vēlami!

Edvards izskatījās aizvainots, taču nekādi nevarēja atteikties, tādēļ viņam neatlika nekas cits kā vien doties projām. Turklāt arī Venēcija nemudināja viņu palikt, atklāti sacīdama: – Jā, lūdzu, ejiet vien, Edvard! Es zinu, ka jūs gribējāt izrādīt laipnību, taču es nedrīkstu pieļaut, lai Obrijs satraucas! Viņš vēl nav pietiekoši stiprs, un doktors Bentvērts īpaši aicināja mani parūpēties par viņa mieru.

– Es nemaz negribēju satraukt Obriju, – Edvards iesāka. Moralizētāja gars neļāva atturēties no aizrādījuma, cik nepareizi ir ļauties dusmām tikai tāpēc, ka labvēlis un viņa interešu aizstāvis uzskata par savu pienākumu viņu mazliet norāt.

Tomēr viņš nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo Venēcija ieraudzīja, kā Obrijs pārvar sāpes un atbalstās uz elkoņa, un Edvardu pārtrauca ar steidzīgu frāzi: – Jā, jā, taču neņemiet galvā! Ejiet vien!

Viņa pastūma Edvardu uz durvīm, kuras Deimrels turēja atvērtas. Edvards bija vēlējies piedāvāt Venēcijai savu sabiedrību atceļā līdz Anderšovai, taču nepaguva to izdarīt, jo tika izstumts ārā no telpas, un Deimrels aizvēra durvis viņam aiz muguras, noteikdams mierinošā tonī: – Ziniet, tas zēns ir pamatīgi cietis.

– Atliek vienīgi cerēt, ka tas kalpos viņam par mācību!

– Uzdrošinos apgalvot, ka tā arī būs.

Edvards īsi iesmējās. – Ak! Ja vien viņš saprastu, ka cieš pats savu kaprīžu dēļ, nespēdams atteikties no apņemšanās jāt ar zirgiem, kurus nespēj kontrolēt! No savas puses es uzskatu par neapdomības kalngalu to, ka viņš vispār mēģina iekāpt seglos ar savu vārgo kāju…

– Bet viņš būtu īsts mīkstmiesis, ja nemēģinātu to darīt! – sacīja Deimrels. – Vai jūs pazīstat kādu jaunuli, kurš uzskatītu piesardzību par tikumu?

– Ja Obrijs zinātu, kādas sekas var būt kritienam… Tomēr ar viņu allaž ir viens un tas pats! Viņš nekad nav spējis mierīgi uztvert kritiku un skaišas par mazāko norādi uz to! Es neapskaužu jūs par to, ka jums nākas rūpēties par viņu!

– Ak, es viņu negrasos kritizēt! – Deimrels atbildēja. – Turklāt man nav ne mazāko tiesību tā darīt.

Uz to Edvards neko neatbildēja, vienīgi noteica, kāpjot lejā pa kāpnēm: – Diemžēl es nezinu, kad Lenjonas jaunkundze grasās atgriezties Anderšovā. Es labprāt viņu pavadītu un gribēju to piedāvāt.

Viņa balsī neapšaubāmi jautās īgnuma pieskaņa. Deimrela lūpas nodrebēja, taču viņš nopietni atbildēja: – Baidos, ka es arī to nezināšu. Vai vēlaties, lai es to noskaidroju?

– Ak, tas nav svarīgi, pateicos! Uzdrošinos apgalvot, ka viņa neatstās Obriju, kamēr nebūs brāli nomierinājusi, taču viņam labāk būtu, ja viņa to nedarītu!

– Manu dārgo ser, ja uzskatāt, ka viņas kučieris nav pietiekoši labs pavadonis, tad, lūdzu, iekārtojieties te kā mājās, cik ilgi vien vēlēsieties! – sacīja Deimrels. – Es piedāvātos viņu pavadīt jūsu vietā, taču varu neatrasties uz vietas, turklāt jāatzīst, ka neuzskatītu to par nepieciešamu. Tomēr, ja jūs domājat…

– Nē, nē! Tas bija tikai… Ja te ir viņas kučieris, tad, protams, man nav nekādas vajadzības palikt. Jūs esat ļoti laipns, taču man vēl ir daudz darāmā un es tāpat jau esmu izšķiedis daudz laika.

Tad viņš cienīgi atvadījās, atteikdamies no jebkādiem piedāvātajiem atspirdzinājumiem, augstos toņos pauzdams savu pateicību par Obrijam izrādīto laipnību – un arī cerību, ka drīz vien būs iespējams atslogot lordu no tik nevēlamas nastas.

To visu Deimrels uzklausīja pieklājīgi, taču ar šķelmīgu acu iezibēšanos. Tad viņš attrauca tajā pašā nevērīgajā tonī, kas iepriekš bija tā aizvainojis Edvardu: – Ak, Obrijs man nedara ne mazākās raizes! – Pamājis ardievas, kamēr Edvarda kāja vēl nebija pieskārusies kāpslim, lords pagriezās uz mājas pusi un aizsteidzās uz Obrija istabu.

Viņš atrada Obriju vēl aizvien kūsājam niknumā. Acīm degot un plānajiem vaigiem pietvīkstot, slimnieks noteica uzjautrinātā tonī: – Jūs gan izturaties pret saviem viesiem bez liekām ceremonijām, vai ne? Kur viņš ir?

– Abiit, excessit…

– Ko, jau? Vae victis! Vai jūs izmetāt viņu laukā?

– Gluži otrādi! Es aicināju viņu te justies kā mājās.

– Ak mans Dievs, tikai ne to!

– Apmēram tāpat nodomāja arī Jārdlijs, lai gan nenoformulēja to gluži tādos vārdos. Šķiet, es viņam nepavisam nepatīku, taču viņa pieklājība bija nepārspējama. – Deimrels pievērsa savu smejošo acu skatienu Venēcijai. – “Cienījams” patiešām bija vispiemērotākais apzīmējums!

Viņa atbildēja ar smaidu. – Ak, jūs to uzminējāt?

– Bez šaubām! Nabaga cilvēks, man viņa no sirds kļuva žēl!

– Žēl tā sausiņa? – Obrijs neizturēja. – Pagaidiet vien, līdz redzēsiet, cik maz Edvards ir pelnījis, lai viņam piedāvātu justies te kā mājās! Viņš tā jūtas mūsu mājā kopš mana tēva nāves! Visu laiku jaucas mūsu darīšanās un moralizē! Es tev saku, Venēcij, ja tu viņu apprecēsi, es vairs negribēšu tevi pazīt!

– Man nenāk ne prātā viņu precēt, tāpēc beidz nervozēt un uztraukties!

Obrijs nemierīgi sagrozījās, mazliet saviebdamies.

– Tad jau labāk es dzīvoju ar Konveju! Nē, pie Jupitera, labāk Konvejs nekā šis iedomīgais, pašapmierinātais tips, kurš savā dzīvē nav izdarījis neko noderīgu! Edvards vēl mani pamācīs… Viņam ir vissliktākā stāja un visneveiklākās rokas visā grāfistē, un viņš ir gatavs novirzīties no ceļa par pusjūdzi, lai meklētu spraugu dzīvžogā, kuru viņa zirgs būtu pārlēcis vienā stiepienā! Viņu varētu noturēt par zirgu puisi! Runājot par viņa stulbo iedomību, ar kādu viņš te ielauzās un sāka mani rāt un moralizēt, vari viņam pateikt, Venēcij, ka es esmu ar mieru uzklausīt to no Konveja, nevis no kāda cita mutes!

– Augstais Dievs, es nepagūšu ne attapties, kad viņš izsauks mani uz divkauju! – izgrūda Deimrels. – Lenjona jaunskungs, atļaujiet jums atvainoties vispazemīgākajā kārtā!

Obrijs pagrieza galvu uz spilvena un uzlūkoja viņu ar zināmu nepacietību un visai lielu aizdomu devu. – Vai jūs ņirgājaties par mani?

– Kā lai es to uzdrošinātos? Lūdzu piedošanu par savu stulbo iedomību, atļaujoties jūs norāt. Kā gan es varēju būt tik neuzvedīgs!

– Blēņas! – Obrijs īgni nošņācās, taču viņa sejā sāka parādīties negribīgs smaids. – Jūs pateicāt tikai to, ka es esmu viens sasodīts jauns muļķis un man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta, un tas mani nepavisam nesatrauc!

– Nē, patiešām! Pilnīgi priekšzīmīgi! – Venēcija atzina. – Es zināju, ka viņa gaišība ir runājis laipni un pieklājīgi, lai panāktu tādu žēlsirdību no tavas puses!

– Lords vismaz nemoralizēja! – Obrijs atcirta, valdīdams smieklus. – Bet, runājot par žēlsirdību… Kad viņš atļāva tam ākstam ienākt te…

– Ak jūs, nepateicīgais zeņķi! Un kurš paglāba jūs no viņa? Ja es nebūtu iedomājies celt priekšā stāstu par jūsu aukli un linu pluci, Jārdlijs vēl aizvien būtu te! Pielūkojiet, lai es to nepadaru par patiesību! Es to darīšu, ja jūs nepārstāsiet zākāties.

– Jā, – Obrijs noteica, dziļi nopūzdamies. – Lūdzu piedošanu! Es negribēju… ak kungs, nesaprotu, kāda velna pēc es zaudēju savaldīšanos tāda vientieša dēļ! Parasti es tā nerīkojos.

Dusmu sārtums sāka atkāpties. Kad Mārstons ienesa istabā paplāti ar aukstu vistas gaļu, augļiem un tēju, Obrijs jau bija atguvis aukstasinību, un, lai arī viņš atteicās no gaļas, pārējiem bez lielām pūlēm izdevās viņu pierunāt iedzert tēju un apēst sviestmaizi. Deimrels devās projām, kad tika atnestas pusdienas, taču atgriezās brīdī, kad aukle gatavojās nomainīt kompresi uz Obrija potītes un apkopt viņa zilumus ar pašas darinātu ziedi. Lords uzaicināja Venēciju pastaigāties pa dārzu.

Viņa bija ar mieru, taču negaidīja, ka varēs doties projām, nedzirdējusi nevienu aukles aizrādījumu. Tomēr aukle aprobežojās ar to, ka piekodināja neiet ārā bez cepures, un tas bija pārsteidzoši, tāpat kā tas, ka viņa likās neievērojam Obrija pārgurumu. Tas bija apstāklis, kas parasti izpelnītos izsaucienus, pārmetumus, uzvedinošus jautājumus un visaptverošu rājienu, taču tagad aukle neko neteica, lai gan bija uzlūkojusi slimnieku ar piemiegtām acīm.

Par šo atturīgumu vajadzēja pateikties mājas saimniekam. Deimrels bija notvēris aukli pa ceļam uz viņai atvēlēto istabu un pavēstījis par Edvarda katastrofālā apciemojuma rezultātiem.

Edvards bija cienījams pretendents uz Venēcijas roku, un aukle līdz šim viņu labi ieredzēja, taču neviens, kurš licis Obrijam pārdzīvot slimības recidīvu, nevarēja cerēt uz viņas labvēlības saglabāšanu. Aukles acīs iezibējās dusmas, jo sprediķošana Obrijam bija privilēģija, kuru viņa bija paturējusi vienīgi sev un noteikti neatdotu Edvardam Jārdlijam. Viņas prombūtnē Deimrels – lai arī grēcinieks – bija rīkojies tik strauji un pareizi, ka izpelnījās aukles tūlītēju atzinību. Rīcība tika novērtēta kā slavējama, un aukle uzklausīja viņa padomu un pat piekrita, ka nebūtu pieklājīgi pieminēt šo atgadījumu Obrijam. Deimrels domāja, ka Obrijs varētu aizmigt, paliekot vienatnē, tāpēc ierosināja uz kādu laiku izvest viņa māsu no istabas.