– Varbūt viņa vēlētos pastaigāties dārzā? Ko, jūs, Pridijas kundze, par to domājat? – Juzdamās pagodināta, tomēr nervozēdama, aukle noteica, ka Venēcijai nav nekādas vajadzības turpmāk uzturēties priorātā, uz ko Deimrels pasmaidīja un attrauca: – Nepavisam nav, taču mēs nevaram pierunāt viņu doties mājās, kamēr viņa nav savām acīm pārliecinājusies, ka brālis veseļojas.

Tā bija patiesība. Tā kā lorda manieres drīzāk atgādināja pieklājīga, taču mazliet garlaikota saimnieka nekā nevainīgu sieviešu rijēja izturēšanos, aukle vairs necēla nekādus iebildumus pret šo plānu.

– Dieva dēļ, – iesaucās Venēcija, kopā ar Deimrelu iedama lejup pa kāpnēm, – kā gan jums izdevās panākt, ka aukles sirds atmaigst?

Viņš jautājoši uzlūkoja meiteni. – Vai jūs domājāt, ka es to nespēšu?

– Nē, es zinu, ka jūs spējat viegli pārliecināt jaunas sievietes… vismaz tā par jums runā, taču esmu pārliecināta, ka flirtēšana ar aukli nedotu nekādus rezultātus.

– Tātad jūs uzskatāt mani tikai par flirtētāju! Jūs nenovērtējat manus talantus, Lenjonas jaunkundz! Radot spraugu aukles aizsardzībā ar to, ka izrādīju rūpes par Obriju un patiesu cieņu pret viņas viedokli visos jautājumos, kas attiecas uz slimnieku, es nonācu šaipus mūrim ar velnišķīgi smalki izplānotas stratēģijas palīdzību. Patiesībā es upurēju jūsu cienījamo pielūdzēju un uzbruku cietoksnim, pa ceļam pārejot pāri viņa kritušajam līķim. Viņa bija man tik pateicīga par to, ka esmu atbrīvojis Obriju no Edvarda, ka ne tikai piekrita šai ārkārtīgi bīstamajai pastaigai, bet pat bija ar mieru atturēties no komentāriem par Obrija izmocīto izskatu.

– Aukle bija jums pateicīga par to, ka jūs tikāt vaļā no Edvarda? – Venēcija neticīgi iesaucās. – Bet šis cilvēks ir viņas pirmā numura favorīts!

– Vai tiešām? Nu, ja Edvardam piemīt pietiekoša izveicība, par ko es šaubos, viņam var izdoties atgūt šo pozīciju, taču, cik var noprast, vispirms viņam vajadzētu uzklausīt pamatīgu rājienu! Un tas nenotiks, kamēr Obrijs atradīsies manā pajumtē. Par to es parūpēšos. Jārdlija kungs ir ārkārtīgi cienījams jauns cilvēks, tikai es nesaskatu viņā nekā kopīga ar sevi. Es ļāvu viņam nākt un iet pēc savas vēlēšanās un esmu iecerējis ar kārtīgu piepūli uzpūst liesmās jūsu godātās aukles dusmas, lai viņam neizdotos izmantot manu atļauju. Man ir ārkārtīgi žēl, Lenjonas jaunkundz, taču šķiet, ka jūsu cienījamā pielūdzēja klātbūtne ir izrādījusies pārmērīga!

– Nebūtu korekti dot mājienu ar tādu uzsvaru, it kā es būtu vēlējusies, lai viņš ierodas! – Venēcija sašutusi iesaucās. – Es nekad neesmu jutusies pateicīgāka nejaušībai kā tad, kad jūs ienācāt istabā vajadzīgajā brīdī!

– Nejaušībai? Es atnācu tikai tāpēc, lai dabūtu viņu projām, kamēr viņš nav paguvis novest Obriju līdz neprātam!

– Jums vispār nevajadzēja pieļaut, ka viņš ierodas, – Venēcija bargi paziņoja.

– Es zinu, ka nevajadzēja. Diemžēl es biju paguvis dot atļauju, nenovērtējis cilvēku. Tomēr, kad atnāca Imbers, lai uzvestu viņu augšā, tas jau bija darīts!

Viņa iesmējās, taču noteica visai raižpilnā balsī: – Baidos, ka kritienā Obrijs ir savainojies vairāk, nekā biju domājusi. Viņam nepatīk Edvards, taču nekad agrāk viņš nemēdza tā zaudēt savaldīšanos.

– Varbūt nekad agrāk viņam nav bijusi darīšana ar Jārdlija kungu pēc pamatīgiem pārdzīvojumiem un bezmiega nakts, – Deimrels minēja, pieturēdams durvis, lai Venēcija varētu iziet dārzā. – Pēc pamācošās sarunas, ar kuru Jārdlija kungs pagodināja mani, varam spriest, ka Obrijam viņš pateica tieši to, ko ikviens ar mazumiņu takta apveltīts cilvēks atstātu nepateiktu.

– Jā, pateica gan. It kā viņš būtu Obrija tēvs!

– Vai vecākais brālis. Šķiet, ka Jārdlijs jau sācis sevi par tādu uzskatīt, jo pateicās man par to, ko nodēvēja par manu laipnību pret Obriju.

– Viņš pateicās jums? Nu gan, – Venēcija ierunājās, acīm ieziboties, – tas ir mazliet par daudz! Patiesībā tā ir liela bezkaunība, jo vienīgais cilvēks, kurš teica, ka man vajadzētu viņu apprecēt, bija mans tēvs. Diezin vai Edvards iedomājas, ka es rīkošos saskaņā ar tēta vēlmēm! Būs vien pašas vaina, ja ļāvu viņam cerēt, ka pēc mana brāļa Konveja atgriešanās es pieņemšu bildinājumu. Es Edvardam teicu, ka nekas tāds nenotiks, taču viņš man nenoticēja, un, lūk, kas no tā ir sanācis!

– Cik nu pazīstu to jauno cilvēku, tad man šķiet, ka piespiest viņu noticēt kaut kam tādam, kam viņš nevēlas ticēt, ir īsts Hērakla varoņdarbs, – Deimrels piezīmēja.

– Jā, taču, godīgi sakot, es daudz nepūlējos viņu pārliecināt, – Venēcija vaļsirdīgi noteica.

– Vai jūs gribat teikt, ka vairāk par piecām minūtēm esat apsvērusi domu par šī švauksta bildinājuma pieņemšanu? – Deimrels noprasīja. – Augstais Dievs, tas cilvēks taču ir neiedomājami garlaicīgs!

– Jā, protams, taču tas nenozīmē, ka viņš būtu slikts dzīvesbiedrs. Edvards ir ļoti laipns un godīgs, un… un cienījams. Tās, manuprāt, ir izcilas īpašības vīram.

– Par to nav šaubu! Tikai ne jūsu vīram.

– Nē, domāju, ka mēs nogarlaikotu viens otru līdz nāvei. Redziet, viņš bija tēta krustdēls, tētis viņam ļāva mūs apciemot, un tāpēc mēs ar viņu saradām. Kad Edvards sagribēja mani precēt, es iedomājos… lai arī tas nepavisam nebija tas, ko es būtu vēlējusies… ka varbūt labāk tā arī izdarīt, nevis kļūt par vecmeitu un Konvejam tikai par apgrūtinājumu. Lai vai kā, ja Obrijam viņš tik ļoti nepatīk, tad tur nekas nav darāms. Ak kungs, jūs esat ļāvis savam dārzam aizaugt! Paskatieties tikai uz šiem rožu krūmiem! Tie nav apgriezti gadiem ilgi!

– Jādomā, ka nav. Vai man vajadzētu pieņemt dārznieku, kas par tiem parūpētos? Es to izdarīšu, ja tas sagādās jums prieku.

Venēcija iesmējās. – Ne jau šajā gadalaikā! Tomēr vēlāk gan jums vajadzētu to izdarīt. Te būtu tik brīnišķīgs dārzs! Kurp jūs mani vedat?

– Augšup pa straumi. Tur ēnā ir soliņš, un mēs varam palūkoties uz forelēm.

– Darīsim tā! Vai jūs šogad esat makšķerējis? Reiz Obrijs te noķēra trīs mārciņas smagu zivi.

– Ak tā gan?

– Jā, taču viņš nebija nekādas maluzvejnieks, varat būt drošs! Kroids viņam izsniedza atļauju. Tā tiek darīts katru gadu. Jūs pats zivis neķerat!

– Tagad es zinu, kāpēc man ir bijis tik slikts loms katru reizi, kad esmu izgājis ar makšķeri! Jūs nu gan esat aizraujošs pārītis! Vispirms manas kazenes un nu manas foreles! – viņš noteica.

Smieklu velniņi lēkāja viņam acīs, taču Venēcija neskatījās uz Deimrelu un atbildēja bez kāda mulsuma:

– Tas šķiet tik sen!

– Un cik jūs bijāt nikna!

– Domāju gan! Rīkoties tik neciešami!

– Man tā nebūt nelikās!

Venēcija pagrieza galvu un domīgi viņu uzlūkoja, it kā cenzdamās nolasīt sejā atbildi uz kādu problēmu. – Nē, laikam jau ne. Dīvaini gan!

– Kas?

Viņa turpināja iet uz priekšu ar viegli sarauktu pieri.

– Tas, ka jūs gribējāt noskūpstīt kādu, ko nekad agrāk nebijāt redzējis. Man tas šķiet tīrais neprāts, turklāt vēl ārkārtīgi neizvēlīga rīcība. – Tad viņa augstsirdīgi piebilda: – Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka tā ir viena no dīvainībām, kas piemīt pat godājamākajiem džentlmeņiem un ko neviens nespēj saprast, tāpēc es par to daudz nebēdāju. – Pa to laiku viņi bija izgājuši no rožu dārza pa arku, kas bija izveidota dzīvžogā, un nonākuši līdz zaļajam mauriņam, kas aizsniedzās līdz upei. Venēcija uz mirkli apklusa un iesaucās: – Tā nu gan ir brīnišķīga ainava! Skatoties uz priorātu no upes otras puses, nemaz nevar pateikt, ka te paveras tādi plašumi. Nekad agrāk es neesmu te bijusi.

– Es arī pats esmu te staigājis tikai retumis. Tomēr man patīk tuvāka perspektīva.

– Ak tā? Tikai zaļi koki?

– Nē, zaļa meitene. Tāpēc es paliku šeit. Vai esat aizmirsusi?

– Nedomāju vis, ka es būtu zaļa. Es gan zinu tikai to, kas rakstīts grāmatās, taču esmu izlasījusi daudzas – un man šķiet, ka jūs flirtējat ar mani.

– Diemžēl ne! Es tikai cenšos ar jums flirtēt!

– Labāk būtu, ja jūs to nedarītu. Man šķiet, ka jūs atbraucāt uz Jorkšīru, lai padzīvotu laukos un attīrītos.

– Hm, izrādās, ka jūs patiešām nemaz neesat tik zaļa!

– viņš smiedamies noteica. – Tā ir, īsta nolemtība!

– Ja kaut puse no visa, kas tiek stāstīts par jums, ir patiesība, jūsu dzīvei jābūt ļoti dārgai, – Venēcija domīgi noteica. – Vai jūs tiešām turat zirgus uz visiem galvenajiem pasta ceļiem?

– Man vajadzētu būt īstam naudas maisam, lai tā rīkotos! Baidos, ka tikai uz Braitonas un Ņūmārketas ceļiem. Un ko vēl par mani stāsta? Varbūt šie stāsti ir pārāk briesmīgi, lai tos atkārtotu?

Deimrels aizvadīja Venēciju līdz akmens soliņam zem gobas, un viņa apsēdās, salikusi rokas klēpī. – Katrā ziņā ne tie, kas ir zināmi man. – Viņa pagrieza seju pret Deimrelu, un viņas acīs iezibējās šķelmīgas uguntiņas. – Mēs ar Konveju allaž gribējām izdibināt, kāpēc jūs esat Negantais barons. Tā mēs bijām jūs iedēvējuši! Taču neviens mums to neteica, tāpēc mums atlika vienīgi iztēloties. Jūs neticētu, ja uzzinātu, kādus noziegumus mēs jums piedēvējām! Mums nederēja nekas mazāks par pirātismu, bet Konvejs nekad nav bijis tik romantisks kā es un nosprieda, ka tas nebūtu iespējams. Pēc tam es labprāt būtu pataisījusi jūs par lielceļa laupītāju, taču arī tas viņam nederēja. Viņš teica, ka jūs droši vien kādu nogalinājāt divkaujā un tad bijāt spiests bēgt no valsts.

Deimrels visu laiku bija klausījies ar zināmu uzjautrinājumu, taču pie pēdējiem vārdiem viņa sejas izteiksme mainījās. Viņš turpināja smaidīt, taču smaids vairs nebija patīkams un nepiespiestajā balsī jautās skarba nots.

– Cik asredzīgi no Konveja puses! Es tiešām kādu nogalināju, lai arī tas nenotika divkaujā. Es nonāvēju savu tēvu.

Venēcija jutās dziļi satriekta un noprasīja: – Kurš jums to teica? – Deimrels tikai paraustīja plecus, tādēļ viņa noteica: – Cik nejauki ir tā runāt! Un arī muļķīgi!

– Nepavisam ne. Pēc ziņas par manu aizbēgšanu tēvu ķēra trieka, un viņš tā arī vairs neatveseļojās. Vai jūs to zinājāt?

– To zina visi! Un arī to, ka viņš nomira gandrīz trīs gadus pēc tam, turklāt no otrās sirdstriekas lēkmes. Vai arī pie tās vainīgs bijāt jūs? Protams, žēl, ka jūs nezinājāt par viņa slikto veselības stāvokli un neviļus kļuvāt par triekas izraisītāju, taču, ja domājat, ka tas nebūtu noticis agrāk vai vēlāk, tad jūs visai maz zināt par šo jautājumu. Manam tēvam arī bija trieka, un viņa gadījumā tā bija nāvējoša. To neizraisīja šoks, un no tās nebija iespējams izvairīties. – Viņa impulsīvi pieskārās Deimrela delmam, nopietni noteikdama: – Varat man ticēt!

Viņš uzlūkoja Venēciju, savādi smaidot. Bija grūti saprast, vai viņš izsmēja sevi vai savu sarunbiedri. – Tas nav mana bezmiega cēlonis naktīs. Pat labākajos laikos mūsu attiecībās nevaldīja liela mīlestība.

– Es arī nemīlēju savu tēvu. Patiesībā man viņš nepatika. Jūs nespējat ne iedomāties, cik patīkami ir to izteikt, nebaidoties no tā, ka mani sarās vai centīsies pārliecināt par manu pienākumu viņu mīlēt! Tās ir blēņas, jo viņš nekad pat necentās izlikties, ka vismaz kāds no mums viņu kaut druskas interesē!

– Šķiet, ka tēvs nav devis daudz iemeslu, lai jūs viņu mīlētu, – Deimrels piezīmēja. – Man patiešām nākas atzīt, ka manējam nebija paveicies ar savu vienīgo dēlu.

– Ja man būtu tikai viens dēls… vai kaut ducis dēlu… un viņš iekļūtu nelaimē, es grūtā brīdī izdomātu kādu labāku iespēju, kā rīkoties, nevis atteiktos no viņa! – Venēcija paziņoja. – Vai tad jūs tā nedarītu?

– Ak Dievs, nu, protams! Bet kas es tāds esmu, lai mestu akmeņus uz citiem? Varbūt es pat pacenstos atturēt viņu no iekļūšanas nelaimē. Lai gan… ja viņš būtu kaut pustik aizrāvies kā es, tad man nekas nesanāktu, – Deimrels domīgi noteica.

Pēc īsas pauzes, kuras laikā viņš, šķiet, atskatījās uz pagājušajiem gadiem, turklāt bez liela prieka, Venēcija uzdrošinājās pajautāt: – Vai viņa nomira?

Deimrela skatiens atkal atgriezās pie viņas sejas un likās mazliet iztrūcināts. – Kas? Vai Sofija? Katrā ziņā es neko par to nezinu. Kas jums liek tā domāt?

– Tikai tas, ka neviens, šķiet, neko nav dzirdējis… Un jūs viņu neapprecējāt, vai ne?

– Nē! – Viņš ieraudzīja Venēcijas satraukto skatienu un saviebās. – Jūs gribēsiet zināt iemeslu, vai ne? Ja jūs interesē tik sena pagātne, tad Vobstera nāves brīdī viņa neatradās manā aizbildnībā. Ak, neesiet nu tik samulsusi!

– Es neesmu samulsusi, nepavisam! – viņa izdvesa.

– Jūs jūtat līdzi? Veltīgi, mana dārgā! Mūsu abpusējā kaislība bija spēcīga, kamēr tā bija dzīva, taču drīz vien tā izbeidzās. Laimīgā kārtā mums tika aiztaupīta iegrimšana abpusējas garlaicības stadijā, jo uz skatuves parādījās kāds cēls venēcietis!

– Cēls venēcietis?

– Ļoti elegants, piedevām arī izskatīgs. Ar izturēšanos un manierēm, līdz kurām man vēl tālu!

– Un bagātība? – viņa iestarpināja.

– Arī. Tā viņam ļāva piepildīt visas kaprīzes! Viņš jāja tikai ar dūkaniem zirgiem, nekad nevalkāja neko citu kā vien melnus mēteļus un vienmēr, ziemu vai vasaru, ar kamēliju pogcaurumā.