“Ļaunākais visā šajā situācijā ir kaitējums, ko Venēcija nodarītu savai reputācijai, ja viņas ikdienas apciemojumi priorātā nāktu gaismā,” Edvards sprieda un satraucies izstāstīja visu notikušo mātei.

Jārdlijas kundze bija lēnprātīga un tik bezkrāsaina, ka neviens pat nenojaustu, cik dziļa un greizsirdības pilna bija dievināšana, ko viņa izjuta pret savu vienīgo bērnu. Viņas āda bija izkaltusi kā pergaments, lūpas – plānas un bālas, acis – izbalējušas zilas, savukārt mati, kurus viņa nēsāja cieši saglaustus zem atraitnes aubes, bija nenosakāmā tonī, starp smilšu krāsu un pelēko. Viņa nebija liela runātāja un uzklausīja Edvardu bez komentāriem un gandrīz vai bez kādas izteiksmes sejā. Tikai tad, kad viņš ar mazliet pārspīlētu nevērību atklāja, ka Venēcija ik dienas apciemo Obriju priorātā, mātes acīs pazibēja emocijas, taču arī tas bija vien šaudīgs, ķirzakai līdzīgs skatiens, kas pazuda tikpat ātri, cik parādījies. Edvards to ievēroja, taču turpināja, izskaidrojot mātei notikušā apstākļus, nejautājot viņas viedokli un drīzāk dodot norādījums, kā jau bija to radis darīt ikdienā.

Kad viņš apklusa, māte noteica: – Jā. – Neskanīgā balss neļāva nojaust viņas domas. Parasti Edvards justos pilnīgi apmierināts ar šādu skopu reakciju, taču šajā gadījumā viņam tā likās nepietiekama, jo, stāstīdams mātei, cik nevainojama ir Venēcijas rīcība, apmeklējot priorātu ar tādu pavadoni kā aukle, viņš runāja pretī pats savai pārliecībai un vēlējās saņemt apstiprinājumu.

– Neviens nevarētu gaidīt, ka Venēcija to nedarīs, – viņš sacīja. – Tu taču zini, cik ļoti viņa ir pieķērusies Obrijam!

– Jā, patiešām. Viņš māsai ir ārkārtīgi lielu pateicību parādā. Es vienmēr esmu tā teikusi, – māte atbildēja.

– Ak, runājot par to… Man būtu gribējies tā domāt, taču Obrijs pieder pie tiem, kas to visu uzskata par pašsaprotamu. Bet no Venēcijas viesošanās nekāds ļaunums neceļas.

– Nē.

– Vai zini, šajos apstākļos, turklāt aukles klātbūtnē… un viņa vairs nav nemaz tik jauna meitene… Neuzskatu, ka cilvēki varētu sākt baumošanu, ko?

– Ak nē! Es esmu droša, ka viņi to nedarīs.

– Bez šaubām, man nepatīk tas, ka viņa bijusi spiesta iepazīties ar tādu cilvēku, taču es skaidri liku Deimrelam manīt, kāda ir situācija… devu mājienu gadījumam, ja viņš būtu sadomājis aplidot Venēciju. Es gan nedomāju, ka tā varētu notikt. Parasti es esmu visai labs cilvēku pazinējs, un man nelikās, ka viņa būtu atstājusi lielu iespaidu uz to cilvēku.

– Jācer, ka viņa neatbilst lorda Deimrela gaumei.

Edvarda seja atplauka. – Nē, jācer, ka ne! Droši vien tikumīgas sievietes viņu garlaiko. Un tu jau zini, ka viņai veselā saprāta netrūkst. Zem šīs demonstratīvās rotaļības slēpjas patiess rakstura smalkums, un viņa ir pārāk gudra, lai pieļautu, ka lords izrāda jebkādu vaļību.

– Noteikti. Es esmu pārliecināta, ka viņa neko tādu nedarīs.

Edvards izskatījās atvieglots, tomēr, kādu brīdi paknibinājies ar aizkaru auklu, noteica aizvainotā tonī: – Tomēr tā ir neveikla situācija! Es nepavisam nevēlētos tuvāk saieties ar lordu Deimrelu, pat ja mēs dzīvotu pietiekoši tuvu priorātam, lai bieži apciemojumi būtu iespējami. Varbūt tādā gadījumā es to uzskatītu par savu pienākumu… Taču nojāt trīsdesmit jūdzes katru dienu turp un atpakaļ, tas ir pilnīgi izslēgts.

– Jā, dārgais, tev ir pilnīga taisnība! Es nedomāju, ka tev vispār vajadzētu tur rādīties. Uzdrošinos apgalvot, ka Obrijs būs pietiekoši atspirdzis, lai dotos mājup pēc dienas vai divām, un nez vai lords Deimrels paliks priorātā ilgāku laiku. Viņš taču nekad tur neuzturas ilgi, vai ne?

Šī lietišķā pieeja krietni vien mazināja Edvarda satraukumu, un viņš jutās atvieglots vēl vairāk nākamajā vakarā, kad pavadīja māti uz viesībām Eberslijā un atklāja, ka saimniece neuzskata to visu ne par ko īpašu.

Šajā ziņā Edvards kļūdījās, taču lēdijai Denijai nepatika moralizējoši jauni vīrieši, un viņa parūpējās par to, lai apslēptu nepatiku, kuru izjuta kopš brīža, kad sers Džons viņai bija pavēstījis jaunumus. Sers Džons tos uzzināja no Deimrela, kuru bija sastapis Tērskā, un atstāstīja sievai visnevērīgākajā veidā. Kad viņa bija šausmās izsaukusies, sers Džons sarauca pieri un uzlūkoja sievu. Viņa pieprasīja, lai kaut kas tiek darīts, bet viņš pārvaicāja, ko sieva ar to gribot teikt. Drīz vien viņš saņēma uzskatāmus paskaidrojumus un veselu minūti cieši raudzījās uz sievu, it kā viņa runātu blēņas, un beigās atkal atgriezās pie savas grāmatas, tik norūcot, lai viņa neļaujas muļķībām.

Taču ne jau viņa izturējās muļķīgi, un to lēdija Denija nekavējoties norādīja seram Džonam. Viņš varēja apgalvot, ko vien vēlējās – augstsirdīga atļauja, kuru viņš, šķiet, negrasījās izmantot, – tomēr lēdija labi zināja, kā varētu beigties nepieredzējušas meitenes nonākšana bēdīgi slavena brīvdomātāja ķetnās. Sers Džons varēja viņai neteikt, ka Deimrels neuzmāksies dāmai, kas nonākusi Venēcijas situācijā. Tas bija ļoti iespējams, lai gan neviens nevarēja uzminēt, ko darīs cilvēks ar tādu reputāciju kā viņam. Bet tikpat labi nabaga nevainīgā meitene varēja iemīlēties vīrietī, kurš pēc tam aizbrauks, atstājot viņu ar salauztu sirdi.

Uz šo argumentu sers Džons atbildēja ar noliegumu:

– Nē, es neesmu par to iedomājies. – Viņš neuzskatīja Venēciju par nabaga nevainīgu meiteni, jo viņa bija divdesmit piecus gadus veca, ārkārtīgi prātīga un mierīga būtne, tātad pratīs pati par sevi parūpēties. Sers Džons piebilda: – Cerams, ka jūs, lēdij, atturēsieties sacelt lielu brēku par neko un nejauksieties citu darīšanās.

Tik muļķīga vienaldzība nevarēja palikt nesodīta. Lēdija Denija tika ar to galā un sāka domāt, ka, iespējams, vīra viedoklī slēpjas vismaz niecīgs patiesības grauds un ka nekāds briesmīgs ļaunums no Venēcijas pazīšanās ar frantu necelsies. Jebkurā gadījumā viņa negrasījās ļaut vaļu Edvarda Jārdlija moralizēšanai, tāpēc tad, kad viņš sērīgi ieminējās par to, ka lēdija Denija neapšaubāmi jau būs dzirdējusi par Obrija nelaimes gadījumu, viņa to uztvēra bezrūpīgi un pat izteicās: – Cik laimīga sagadīšanās ir parūpējusies par Deimrela klātbūtni notikuma vietā! Labi, ka cilvēks ir apveltīts ar veselo saprātu un nekavējoties sūtīja pēc doktora Bentvērta.

Tas Edvardam šķita pārspīlēti, un viņa seja ieguva bargu izteiksmi. Lēdija Denija novērsās, lai apsveicinātos ar Treina kungu un kundzi, taču viņas pēcnācējs, nolūkodamies uz Edvardu, nicīgi viņu uzlūkoja un nočukstēja draudīgā pusbalsī: – Nav nekādas vajadzības par to raizēties, jo Lenjonas jaunkundze zina, ka var paļauties uz mani!

Tā kā pieklājība neļāva skarbi atcirst jaunajam Denija kungam, Edvards bija spiests izlikties, ka nav dzirdējis šo piezīmi. Noskaņojums bija sabojāts, un šaubas atgriezās, taču vakara gaitā viņš guva pamatīgu mierinājumu no Denijas jaunkundzes, kura atzinās, ka no sirds jūtot līdzi Venēcijai. Viņas acīs, ņemot vērā meitenes sentimentālo aizraušanos ar gaišmataino un izskatīgo Konveju, Deimrels bija briesmīgi neglīts, visai vecs un nepavisam ne runīgs. – Nabaga Venēcija! – sacīja jaukā Klāra. – Uzdrošinos apgalvot, ka viņa būs nogarlaikojusies līdz nāvei un nonīkusi līdz asarām! Viņš tikpat kā nesarunājās ar mani vai Emiliju, kad tētis reiz viņu atveda pie mums, un ar mammu viņš pārmija tikai dažus nenozīmīgus vārdus. Venēcijai tas nemaz nepatiks, vai ne? Viņa ir dzīvespriecīga, turklāt allaž radusi sarunāties ar jums un Obriju. Jūs esat ļoti gudri!

Edvards jutās iepriecināts, tomēr atbildēja ar iecietīgu smaidu par sieviešu vientiesību: – Ceru, ka manas sarunas ir saprātīgas, tomēr es nepretendēju uz mācīta vīra statusu. Šajā ziņā, baidos, Obrijs mani krietni vien pārspēj!

– Protams, viņš ir liels grāmatu tārps, vai ne? – Klāra piekrita.

– Tā varētu teikt, taču šķiet, ka lords Deimrels uzskata viņa prāta spējas par izcilām.

– Vai tiešām? Jā, iespējams, jo es nesaprotu ne pusi no visa, par ko Obrijs runā. Taču jūs arī esat ļoti zinošs un izsakāties daudz skaidrāk, tā ka es spēju izsekot līdzi jūsu argumentiem, kaut arī neesmu pietiekoši gudra, lai piedalītos jūsu strīdos.

Edvards bija pārāk liels patiesības mīlētājs, lai viņai piekristu, tomēr ļoti laipni pavēstīja, ka viņam nepatīkot zilzeķes, un uzmundrināja meiteni ar paradoksu, ka prātīgākās daiļā dzimuma pārstāves necenšoties būt gudras. Par to viņa sirsnīgi pasmējās un tad iesaucās: – Lūk! Tieši to jau es biju domājusi, kad sacīju, ka Venēcijai lords Deimrels liksies garlaicīgs! Ir acīmredzams, ka viņš nemūžam neiedomātos pateikt neko tik asprātīgu!

Tā nu, kamēr lēdija Denija centās sev iestāstīt, ka Venēcijai ir pārāk daudz veselā saprāta, lai iemīlētos brunču medniekā, Edvards atgriezās mājās, iepriecināts par domu, ka viņu varētu garlaikot Deimrela sarunas. Un, tā kā neviens no abiem krietnu laiku nebija Venēciju redzējis, šo pārliecību nespēja izjaukt laimīgais starojums, kas vēl vairāk uzsvēra jaukās Lenjonas jaunkundzes skaistumu.

Obrijs palika priorātā desmit dienas, un pat laika apstākļi bija parūpējušies par to, lai viņa māsai šīs dienas būtu bezrūpīgas. No visām desmit dienām tikai viena bija lietaina un vēsa, un arī tad vakarā, kad māju apspīdēja rietošās saules stari, Deimrels iekūra bibliotēkā kamīnu, un uguns, mezdama atblāzmu uz grāmatu muguriņām plauktos, kas stiepās no grīdlīstēm līdz karnīzēm, lika tām iemirdzēties gluži kā rudens lapām. Deimrels noveda Obriju apakšstāvā un iekārtoja uz dīvāna, un viņi spēlēja kārtis, pētīja gravīras, atklāja retus dārgumus pārpildītajos plauktos un kaismīgi strīdējās par visdažādākajām tēmām, sākot ar materiālās pasaules pastāvēšanu un beidzot ar pieņēmumu, ka melnam zirgam ar baltu plankumu noteikti jābūt palaidnīgam un jānes nelaime. Tad Deimrels – Obrijam par lielu sajūsmu – izvilka savu Grieķijas skiču burtnīcu, un aukle, kura bija iekārtojusies pie loga ar savu nebeidzamo rokdarbu, paraudzījās pāri briļļu augšai uz mazo pulciņu pie kamīna un jutās apmierināta. Lenjoni bija pārliekušies pār bilžu grāmatu. Venēcija sēdēja uz grīdas pie dīvāna, bet Obrijs viņai skaidroja attēlu nozīmi, un abi reizi pa reizei paraudzījās uz lordu un apbēra viņu ar jautājumiem, kamēr viņš stāvēja, atbalstījies pret dīvāna atzveltni. Auklei viņi atgādināja bērnus, bet Deimrels – pieaugušo, tādu pašu kā viņa, kurš labsirdīgi ļauj jaunākajiem ķircināt viņu ar saviem jautājumiem. Varbūt nebija pareizi neiebilst, ka izveidojas tik ciešas attiecības ar grēcinieku. Svētie raksti gan apgalvoja, ka grēcinieki ir kā sabangota jūra, kuras ūdeņi uzvanda dubļus un netīrumus, taču turpat bija minēti arī visai skarbi brīdinājumi atriebīgajiem un paštaisnajiem. Pravietis Jeremija bija teicis, ka ikviens kaimiņš var celt neslavu, un ikviens, kaut mazliet palūkojies apkārt, varēja ieraudzīt, cik patiesi bija šie vārdi. Aukle sliecās domāt, ka lords ir kļuvis par neslavas upuri. Ja kāds jautātu, viņa teiktu, ka uzskata cilvēkus par tādiem, kādi viņi ir, un Deimrels bija izrādījies tieši tāds, kādam vajadzētu būt ikvienam džentlmenim viņa vecumā, turklāt viņš izturējās pret Venēcijas jaunkundzi un Obriju drīzāk kā tēvocis nekā pavedējs, daudz labāk par vairumu džentlmeņu. Lords saprata, cik grūti ir parūpēties par tik spītīgu pārīti. Ja arī viņš tiešām reiz bija aizbēdzis kopā ar precētu sievieti – nu, tas bija noticis pirms daudziem gadiem, un aukle jau nu zināja, ko domāt par tādām sievietēm. “Bezkauņas, lūk, kas viņas tādas ir! Un lai Dievs stāv klāt tiem nabaga jaunajiem vīriešiem, kuros tādas iecērt savus nagus! Ja arī pirms gada priorātā bija notikušas nejaukas lietas, Svētie raksti māca grēciniekiem nožēlot savus grēkus, un varbūt tieši to lords arī ir izdarījis. Tagad te nenotiek nekādas nejaucības, to es tagad zinu skaidri.”

Lai aptītu aukli ap pirkstu, Deimrelam bija vajadzīgas trīs dienas; Obrijs to sauca par pieglaimošanos un gandrīz bija visu izjaucis, sākdams apslāpēti smieties, kad Deimrels piekrita auklei, kura sacīja, ka nav nekādas jēgas pārklāt visas mēbeles ar pārvalkiem cerībā, ka tas atbiedēs kodes; ka patiesībā visus krēslus un galdus, un skapīšus nelietotajās istabās vajadzētu kārtīgi nopulēt un ka viņš tikai priecātos, ja māja tiktu sakārtota. Ar to auklei bija gana, jo Anderšovā viņai neviens neļāva ielauzties Gārnardas kundzes teritorijā. Turpretī Imberas kundze bija nevarīga, pieticīga būtne, kura rīkojās tā, kā viņai tika pieteikts, un jutās pateicīga par padomu un norādījumiem. Aukle, kura bija devusies uz priorātu ārkārtīgi negribīgi, tagad lieliski pavadīja laiku un pat negrasījās doties projām, kamēr ar Imberu, dārznieka sievas un ciemata meičas palīdzību nebūs apgriezusi māju ar kājām gaisā, kā īgni izteicās Imbers. Pirmo reizi kopš tā laika, kad aukle bija valdījusi Anderšovas bērnistabā, viņai tika ļauta neierobežota vara. Nospriedusi, ka no Deimrela nav jābaidās, viņa mazināja savu uzraudzību un staigāja pa lielo, krēslaino māju kopā ar saviem palīgiem, tik dziļi iegrimusi darbā, ka nemanīja mirdzumu Venēcijas acīs un nenojauta, ka laikā, kad meitenei vajadzēja doties mājās, viņa bija kopā ar Deimrelu, vai nu sēžot dārzā, vai pastaigājoties upmalā, vai ļaujot viņam pavadīt sevi atpakaļ uz Anderšovu pa garāko iespējamo ceļu.