– Kādas blēņas! – Venēcija sašutumā iesaucās.

Viņai veltītajā Deimrela smaidā bija manāma vīpsna.

– Nē, tā bija taisnība. Jādomā, ka es ieņemu visai augstu vietu nevēlamo vecpuišu sarakstā, bet tam ir savas priekšrocības. Piemēram, man nav nekādas vajadzības raizēties par to, ka varu krist par laupījumu kādai saprecināt kārai mammītei. Viņa drīzāk brīdinās savu meitu, ka jāturas no manis pieklājīgā attālumā.

– Tātad jūs apmeklējat viesības? – Venēcija apjautājās. – Es neko nezinu par sabiedrību un to, ko jūs dēvējat par labo toni, bet… Kad jūs teicāt, ka esat izstumtais, es nospriedu, ka jūs vispār neapgrozāties labā sabiedrībā.

– Ak, tik ļauni nemaz nav! – viņš apgalvoja. – Bez šaubām, es neesmu gaidīts viesis mājās, kurās ir precību vecuma meitas, un es nespēju iztēloties nevienu, kas būtu tik necienīgs spert kāju pāri “Olmaka” kluba slieksnim… Protams, ja vien es nemainītu savu dzīvesveidu, neapprecētu Ablijas jaunkundzi un mana krustmāte Ogasta nenobruģētu man ceļu uz šo svētnīcu ar savu naudu, taču tikai vislielākie puritāņi gāja tik tālu, lai izvairītos no pazīšanās ar mani! Ja kaut kas mani mudināja bēgt no Ablijas jaunkundzes, tad drīzāk doma par to, ka atkal tikšu ierauts tajās aprindās, no kurām labprāt tieku izslēgts.

– Pēc visa, ko man stāstījusi lēdija Denija, es secinu, ka “Olmaka” sanāksmes ir apbrīnojami garlaicīgas, – Venēcija piezīmēja. – Bērnībā es sapņoju par to, ka reiz varēšu tajās piedalīties, taču nu man tās liksies pliekanas.

To nu Deimrels negrasījās pieļaut un norāja Venēciju par to, ka viņa runā par savu bērnību kā par senu pagātni. Viņš noteica: – Kad atgriezīsies brālis, jūs apciemosiet savu krustmāti un labi pavadīsiet laiku. Jūs meklēsiet izklaidi, mans dārgais acuraugs, un iesiet uz modernajiem pasākumiem, salauzīsiet jo daudzas sirdis, un ikviena diena jums liksies pārāk īsa visiem tiem priekiem, ko vēlēsieties tajā ietilpināt.

– Ak, kad šī diena pienāks, es, visticamāk, jau būšu kritusi vecuma plānprātībā! – Venēcija atcirta.

Astotā nodaļa

Edvardam Jārdlijam, kurš nešaubījās par savu vērtību, Deimrels varēja likties sīka vienība, taču jaunais Denija kungs, kurš nepavisam nebija tik pašpaļāvīgs, par kādu centās izlikties, saskatīja viņā gan paraugu, gan draudu. Tāpat kā Edvards, viņš ieradās priorātā apjautāties, kā jūtas Obrijs. Atšķirībā no Edvarda, jau ieraugot Deimrelu, viņu pārņēma dziļš un skaudības pilns naids.

Imbers ieveda viņu bibliotēkā, kur Deimrels ar Obriju spēlēja šahu, bet Venēcija sēdēja uz soliņa pie dīvāna un vēroja spēli. Šī omulīgā aina nesagādāja Denija kungam nekādu prieku. Kad Deimrels piecēlās un jauneklis ieraudzīja, cik namatēvs ir garš, cik graciozi kustas un cik daudz izsmiekla jaušas viņa skatienā, Osvalds saprata, ka māsas ir viņu nežēlīgi maldinājušas, uzskatot lordu par garlaicīgu pusmūža vīru. Osvalds vienā mirklī secināja, ka viņš ir bīstams marodieris.

Viņa apciemojums nebija ilgs, taču pietiekošs, lai ļautu jaunajam Denija kungam saskatīt, cik labi Lenjoni jūtas sava saimnieka sabiedrībā. Viņi ne tikai jutās muižā kā mājās, bet piedevām vēl uzvedās tik nepiespiesti, it kā būtu pazinuši saimnieku visu mūžu. Obrijs pat sauca viņu vārdā, par Džesperu. Venēcija nerīkojās tik necienīgi, tomēr sarunas nebija formālas. Varbūt auklei viņa izturēšanās varēja likties tēvišķīga, taču Osvaldu, kura uztveres spējas saasināja greizsirdība, tas nespēja piemānīt. Kad Deimrela skatiens kavējās pie Venēcijas, viņa acīs nebija ne miņas no tēvišķības, un, jauno dāmu uzrunājot, vīrieša balss skanēja kā glāsts. Osvalds nikni uzlūkoja Deimrelu un velti centās izgudrot kādu viltīgu veidu, lai paliktu divatā ar Venēciju. Nekas nenāca prātā, tāpēc Osvalds bija spiests rīkoties tieši un, sniedzot roku atvadu sveicienam, ar piesarkušiem vaigiem noteica piesmakušā balsī: – Vai drīkstu ar jums aprunāties?

– Jā, bez šaubām! – Venēcija laipni atbildēja. – Par ko? – Neesi nu tāda zoss, mana dārgā, – ieteica Obrijs, iesveldams Osvaldā vēlēšanos apgriezt viņam kaklu.

– Jums jānodod ziņa no lēdijas Denijas, un jūs vēlaties to pārstāstīt aci pret aci, vai ne? – Deimrels izpalīdzīgi pajautāja, taču viņa acis velnišķīgi iezibējās.

Kādā dižciltīgākā laikmetā Osvalds varētu atbildēt uz tādu nekaunību, pagrūžot viņa gaišību, kurš bija atvēris durvis, un tādējādi izvilināt divkaujas pieprasījumu. Vai varbūt pat tajos laikos vīriešiem nācās atturēties no grūstīšanās durvīs dāmas klātbūtnē?

Osvalds vēl nebija izlēmis šo jautājumu, kad jau atradās ārpusē kopā ar Venēciju, bet Deimrels bija aizvēris aiz viņa durvis. Viņš saspringti nočukstēja: – Pazīstot sevi, man jāteic, ka viendien mēs kārtosim rēķinus!

Venēcija bija pieradusi pie puiša dramatiskajiem izlēcieniem, taču šis viņai likās pārsteidzošs. – Mēs? – viņa iejautājās. – Ko gan es tādu esmu izdarījusi, lai jūs tā sadusmotu, Osvald?

– Jūs? Nemūžam! – viņš paziņoja. – Tas nav nekas… man nevajadzēja neko teikt, taču ir tādi brīži, kad vīrietis nespēj apspiest savas jūtas! – Viņš uzlūkoja meiteni ar badīgu skatienu. – Tikai piešķiriet man tiesības saukt jūs par savējo! – viņš aicināja.

– Vai par to jūs gribējāt runāt ar mani aci pret aci? – Venēcija iesaucās. – No visām muļķīgākajām sarunām… Kaut jūs reiz saprastu, ka tad, kad es saku “nē”, tas arī nozīmē “nē”! Kāpēc jūs esat tāds auša? Es esmu vairāk nekā sešus gadus vecāka par jums! Turklāt jūs nemaz negribat mani precēt!

– N-negribu j-jūs precēt? – viņš satriekts stostījās.

Viņas acīs sāka dejot velniņi. – Skaidrs, ka ne! Padomājiet tikai, cik garlaicīgi būs kļūt par cienījumu precētu vīru, iekams būsiet ļāvies visādiem piedzīvojumiem!

Osvalds vēl nekad agrāk nebija domājis par šo jautājumu no tādas puses un klusībā nespēja nesajusties visai satriekts. Tomēr viņš bija pārlieku nopietns savas teļa mīlestības izrādīšanā, lai atzītu, ka Venēcijas novērojums ir dibināts. – Man nevajag lielāku laimi kā vien jūs iegūt! – viņš apgalvoja.

Venēcijas lūpas nevaldāmi notrīcēja, tomēr viņa apslāpēja smieklus. Tikai ļoti cietsirdīgs cilvēks varētu smieties par pirmās mīlestības pārņemtu zēnu. Venēcija noteica:

– Tas ir ārkārtīgi laipni no jūsu puses, Osvald, un es patiešām jūtos glaimota, lai arī nespēju atbildēt uz jūsu jūtām ar to pašu. Lūdzu, nerunājiet vairs par to! Sakiet man, vai lēdijai Denijai klājas labi? Un jūsu māsām?

Viņš nepievērsa uzmanību šiem jautājumiem, bet noteica drūmā tonī: – Turpmāk es vairs neko neteikšu, tikai lūgšu jums noticēt, ka manas jūtas ir nesatricināmas. Es ierados tāpēc, lai jums pateiktu, ka varat ar mani rēķināties. Es neesmu tāds uzpūtīgs švauksts kā Jārdlijs un nebaidos nostāties pret etiķetes prasībām. Patiesībā es nemaz neraizējos par kaut ko tādu, taču esmu redzējis no pasaules vairāk nekā…

– Osvald, par ko jūs runājat? – Venēcija viņu pārtrauca. – Ja tas ir Edvards, kurš izraisījis tādus jūsu vārdu uzplūdus…

– Tas malumednieks! – viņš izgrūda ar briesmīgu nicinājumu. – Lai viņš noņemas ar savām saknēm un lopiem, jo nekam citam nav derīgs!

– Nu, jums jāatzīst, ka tas viņam labi padodas! – Venēcija prātīgi noteica. – Uzdrošinos apgalvot, ka viņa zemes ir visauglīgākās no visām pusdienas brauciena attālumā. Ziniet, pat Poviks neatsakās no viņa padoma, ja runa ir par lauksaimniecību.

– Es nenācu šurp runāt par Jārdliju, – sacīja Osvalds. – Es tikai pieminēju… nu, tas nav nekāds joks! Venēcij, ja tas puisis jūs apvainos, dodiet man ziņu!

– Lai Edvards mani… ak, augstais Dievs, jūs runājat par Deimrelu? Muļķa auša, ejiet mājās un palūkojieties, vai nevarat ieinteresēties par saknēm, lopiem vai ko citu, nevis mani! Lords Deimrels mums ir ļoti labs draugs, un mani sadusmo tik muļķīga izrunāšanās par viņu.

– Jūs esat pārāk nevainīga, pārāk debešķīgi šķīsta, lai spētu lasīt tāda vīrieša domas, – Osvalds sacīja, sejai apmācoties. – Viņš var piemānīt Jārdliju, taču es uzreiz sapratu, kas viņš par putnu, tiklīdz uzmetu viņam vienu vienīgu skatienu! Iznirelis! Tā ir svētuma zaimošana… iztēloties, ka viņš varētu kaut vai tikai pieskarties jūsu rokai! Kad es redzēju, kā viņš jūs uzlūko… Dieva dēļ, es tikko noturējos, lai viņam neiešķiltu pa seju!

To izdzirdot, Venēcija iesmējās. – Man būtu gribējies redzēt, kā jūs to darāt! Nē, nē, nestrīdieties. Jūs esat pateicis vairāk nekā pietiekami. Patiešām, tas ir ārkārtīgi nepieklājīgi! Lords Deimrels ir džentlmenis; ja viņš tāds nebūtu, tad es neesmu tik nevainīga, lai nespētu parūpēties par sevi. Turklāt tās visas ir blēņas! Jūsu tēvs teiktu, ka jūs te izspēlējat otršķirīgu traģēdiju, un tieši tā jūs arī rīkojaties. Ja jums patīk tēlot, tā ir jūsu darīšana, taču nedariet to uz mana rēķina. Ardievu! Lūdzu, pasveiciniet no manis lēdiju Deniju un pasakiet viņai, ka Obrijam klājas tik labi, ka savā nākamajā apciemojuma reizē doktors Bentvērts, cerams, ļaus man vest viņu mājās.

To pateikusi, Venēcija pamāja uz atvadām un devās atpakaļ uz bibliotēku, iekams Osvalds bija spējis izdomāt kādu piemērotu atbildi.

Viņš jāja mājup uz Ebersliju ar dalītām jūtām. Pašapziņa bija tā cietusi pēc Venēcijas atvadu vārdiem, ka vismaz pēdējo jūdzi viņš kala tālejošus plānus par atteikšanos no savas aizraušanās, par daiļā dzimuma sabiedrības noliegšanu vai varbūt izturēšanos tik ciniskā veidā, lai dāmas visiem līdzekļiem censtos izdibināt, kāds tumšs noslēpums rodams zem viņa spīdošās ārienes un sardoniskā smīna. Lai arī šis plāns nelikās peļams, tas saistījās ar zināmām grūtībām, no kurām galvenās bija saistītas ar Eberslijā valdošo nožēlojami tradicionālo uzvedības standartu un lēdijas Denijas vispārzināmo tendenci ārstēt visas dvēseles sāpes ar vienaldzīgu izturēšanos pret tām. Turklāt Ziemeļu Raidinga nebija īstā vieta noslēpumainam un draudīgam svešiniekam. Pirmkārt, apkaime, kurā atradās Eberslija, bija reti apdzīvota, un, otrkārt, Osvalds bija pārāk labi pazīstams tur un pat pašā Jorkā, lai varētu cerēt uz svešinieka, turklāt vēl noslēpumaina un draudīga svešinieka statusu. Viņam nāksies apmeklēt viesības kopā ar māti un vecāko māsu, jo atteikums saceltu tādu troksni, ka viss nonāktu līdz tēva ausīm. Bija pilnīgi skaidrs, ka tēvs liktu viņam darīt to, kas jādara. Tāpat nebija nekādu cerību īstenot romantisku malā stāvēšanu šajos sarīkojumos, atsakoties no visiem ceremonijmeistara piedāvājumiem iepazīstināt viņu ar vēlamām partnerēm. Viesību zāle būs pilna ar meitenēm, kuras viņš pazinis visu mūžu. Ja viņš neuzsāks ar tām sarunu, tad māte ne vien norās viņu par nepieklājīgu izturēšanos, bet varēja pat iedomāties attaisnot dēla izturēšanos draugu priekšā ar to, ka viņš ir žultains vai cieš no zobu sāpēm. Labāk pārvaldītā pasaulē jauna džentlmeņa tēvs apgādātu savu dēlu ar pietiekoši lielu kabatas naudu, lai viņš varētu ērti iekārtoties Londonā un kļūt par zvaigzni modernā sabiedrībā, taču pasaule bija slikti pārvaldīta un sers Džons… Tumsonīgais tēvs uzskatīja un paziņoja, ka pēc mantinieka nosūtīšanas apciemot tēvoci Jamaikā viņam ir tiesības gaidīt no Osvalda vēlēšanos apmesties mājās un apgūt lielas muižas pārvaldīšanas mākslu, domājot par laiku, kad tā nonāks viņa rokās.

Laimīgā kārtā Osvalds nebija paspējis ilgi kavēties šajās drūmajās domās un atcerējās, ka agrāk, pirms pašreizējā nožēlojamā laikmeta, bruņiniekus un trubadūrus uz varonīgu rīcību acīmredzami iedvesmoja nicīgas mīļākās. Jo noraidošākas – lai neteiktu aizvainojošākas – dāmas, jo lielāka bruņinieku padevība un jo lielāks beigu triumfs, kad sirdsdāmas beidzot bija pārliecinātas par viņu labajām īpašībām.

Doma par Venēcijas apbrīnas iegūšanu bija pietiekoši patīkama, lai liktu Osvaldam tūlīt pat atteikties no plāna kļūt par sieviešu nīdēju un viņš iejātu Eberslijā labā garastāvoklī, ko sabojāja apziņa, ka nākotnes spožumu apēno lords Deimrels, un papildināja sera Džona piezīme, ka Osvaldam vajadzētu nomainīt savu Belčera stilā vaļīgi aplikto lakatu pret piemērotāku kaklautu un tikai tad sēsties pie vakariņu galda ar māti un māsām. Šie divi apstākļi atkal padarīja Osvaldu drūmu. Ja laimīgas sagadīšanās dēļ lēdija Denija nebūtu vakariņām pasūtījusi tītaru ar trifelēm, sliktais noskaņojums nebūtu ļāvis viņam izbaudīt ēdamo. Tomēr gaistošā ēstgriba atgriezās, ieraugot tītara cepeti, un viņš kārtīgi paēda. Osvalda tendenci grimt sapņainā melanholijā izjauca sers Džons, kurš aicināja dēlu uzspēlēt biljardu. Jaunais Denijs nebija aizrāvies ar tik dīku sporta veidu, tomēr aiz prieka par uzvaru pār tēvu ar vislielāko pārsvaru, kādu viņš jebkad sasniedzis, aizmirsa par savām nelaimēm un kļuva aizrautīgs un runīgs, it īpaši aprakstot savu spožo uzvaru mātei un māsām vēlāk vakarā. Osvalda pacilātība bija milzīga, un viņš devās gulēt ar domu, ka ir nevajadzīgi satraucies par lorda Deimrela traucējošo klātbūtni apkaimē. Tiklīdz Obrijs atgriezīsies Anderšovā, lords neapšaubāmi aizbrauks no priorāta un nerādīsies Jorkšīrā nākamos divpadsmit mēnešus.

Pēc divām dienām Venēcija atsūtīja lēdijai Denijai zīmīti ar priecīgo ziņu, ka Obrijs atkal ir atgriezies mājās. Un, it kā providence piepeši būtu nolēmusi apbērt jauno Denija kungu ar savas labvēlības apliecinājumiem, šai ziņai gandrīz nekavējoties sekoja nākamā, kas vēstīja, ka Edvards Jārdlijs vairākas dienas juties nelāgi un tagad nolicies gultā ar vējbakām. Sāncensis bija novākts no ceļa, un Osvalds devās uz Anderšovu, lai izmantotu izdevību. Ierodoties viņš ieraudzīja Venēciju, kura pastaigājās pa dārzu kopā ar Deimrelu.