Tas bija pamatīgs trieciens, un vēl ļaunāks bija atklājums, ka Deimrels nemaz nav iecerējis drīzumā aizbraukt no priorāta. Šķietamais iegansts uzturēšanās paildzināšanai bija tāds, ka, paklausot pārvaldnieka lūgumam, viņš varētu mēģināt izlabot kaitējumu, kas gadiem ilgās nevērības rezultātā bija nodarīts laukiem, taču viņa patiesais iemesls bija pilnīgi skaidrs – Venēcija ir viņa medījums, un viņš to medī bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Osvalds bija pārliecināts, ka Deimrela vienīgais mērķis ir savas īslaicīgās iekāres apmierināšana. Ļaužu mēles viņam piedēvēja simtiem burvīgu upuru, un Osvalds nešaubījās ne par šo baumu patiesumu, ne arī par to, ka sava mērķa sasniegšanā Deimrels nerēķināsies ar sabiedrības viedokli un neizrādīs ne mazāko žēlumu. Vīrs, kura karjera bija sākusies ar precētas augstdzimušas dāmas nolaupīšanu un ietvērusi biedrošanos ar padibenēm, kas pārvērta priorātu priekamājā vēl tikai pirms gada, bija spējīgs uz jebkādu nekrietnību, un Deimrels jau pirms daudziem gadiem pierādīja, cik maz viņš raizējas par apkārtējo cilvēku viedokli. “Ja arī pagātnes nedarbi nav uzskatāmi,” Osvalds sprieda, “pietiek uzmest viņam vienu vienīgu skatienu, lai jebkurš, izņemot tādus tukšpaurus kā Edvards Jārdlijs, saprastu, ka Deimrels ir neapdomīgs korsārs, kurš ievilina Venēciju slazdā un nevilcināsies aizvilkt viņu uz ārzemēm, kā bija to izdarījis ar savu pirmo mīļāko, bet pamest vēlāk, kad meitenes saldums vairs nespētu iepriecināt viņa notrulinātās garšas kārpiņas. Viņš jau tagad ir meiteni gandrīz vai apbūris, jo arī tie, kas nesatraucoties daudzina Venēcijas saprātu, nešaubīgi to saprastu, ieraugot skatienu, ar kādu viņa uzlūko Deimrelu.” Venēcijai bija smaidošas acis, bet vēl nekad agrāk tās nebija smaidījušas ar tādu maigumu kā tagad. Kādu brīdi Osvaldam likās, ka viņa ir kļuvusi par gluži citu cilvēku, un viņš atcerējās kādu no Obrija stāstiem par statuju, kuru atdzīvinājusi dievība. Venēcija gan nekad nebija atgādinājusi statuju, tomēr zem viņas dzīvīguma bija slēpies vēss un lietišķs prāts. Viņa bija iejūsmināma, taču sajūsma nekad viņu nepadarīja aklu, un pat maigi mīlēto Obriju Venēcija uzlūkoja ar uzjautrinājumu un nevienam nepiedāvāja neko vairāk par draudzību. Šī nosvērtība patika Edvardam Jārdlijam, jo viņš to uzskatīja par pieticības un labas audzināšanas zīmi; tā bija patikusi arī Osvaldam, taču gluži cita iemesla dēļ – tā padarīja Venēciju no skaistākās meitenes apgabalā par pasaku princesi, kuras roku varēja iegūt tikai visdrosmīgākais, cēlākais un izskatīgākais no viņas daudzajiem pielūdzējiem. Savos romantiskākajos brīžos Osvalds bieži bija iztēlojies sevi šajā lomā, vai nu iekvēlinot meitenē mīlestību ar savu prātu un pievilcību, vai izglābjot viņu no degošām mājām, satrakotiem zirgiem vai brutāliem laupītājiem. Edvards Jārdlijs tikmēr stāvēja malā, neuzdrošinādamies riskēt ar dzīvību. Šajos sapņos Venēcija uzreiz kaislīgi iemīlējās Osvaldā, Edvards nozuda, nokaunējies un pazemots, un visi, kuri agrāk bija uzskatījuši jauno Denija kungu par skolaspuiku, pēc tam uzlūkoja viņu ar bijību, runāja par viņu ar cieņu un uzskatīja par godu uzņemt viņu savās mājās. Tie bija patīkami sapņi, taču tikai sapņi. Osvalds nebija gaidījis, ka tie varētu piepildīties. Likās visnotaļ neticami, ka Venēcija varētu nonākt liesmojošā mājā un Osvalds šādā situācijā gadītos tuvumā, lai viņu izglābtu; viņa bija laba jātniece, bet doma par to, ka viņu mierīgajā un likumbijīgajā apkaimē varētu uzrasties kāds brutāls laupītājs, pat sapnī bija šķitusi krietni neiespējama.

Tomēr tā bija noticis, jo Deimrels, lai arī pilnībā neatbilda Osvalda sapņu tēlam, neapšaubāmi bija laupītājs. Taču tā vietā, lai meklētu glābiņu no viņa nicināmajiem uzmanības apliecinājumiem, Venēcija, kuru pilnībā bija maldinājusi lorda uzliktā maska, tos labprāt pieņēma. Gluži kā statuja viņa bija atdzīvojusies, taču to panāca nevis dievība vai kaut viņas varonīgais jaunais pielūdzējs, bet gan iespējamais pavedinātājs.

Vērojot viņu skatienus un klausoties vieglajā, asprātīgajā sarunā, atskārsme par abu līdzību iesvēla Osvaldā tādu naidu pret Deimrelu, ka viņš nespēja atsaukties uz mēģinājumiem iesaistīt viņu sarunā, bet atbildēja manierē, kas izklausījās primitīva pat paša ausīm. Drīz vien Osvalds strauji atvadījās. Šis naids, kas bija daudz spēcīgāks par nepatiku pret Edvardu Jārdliju vai greizsirdību, kas skartu ikvienu citu sāncensi, cēlās no īsti neapzinātās atskārsmes, ka Deimrels ir tieši tāds romantisks varonis, kāds vēlētos būt viņš pats. Viņš bija izraidītais un par to nebēdāja, apceļoja pasauli, slēpjot tumšus noslēpumus un vārdā nenosauktus pagātnes noziegumus. Ja viņa nebūtu, Osvalds gandrīz noteikti būtu atdarinājis viņa ģērbšanās manieri, brīvo izturēšanās veidu un darītu visu iespējamo, lai iegūtu viņam piemītošo nepiespiesto pašpaļāvību. Tās visas bija īpašības, kuras apbrīnoja jaunulis, kas iestājās pret pieklājības uzspiestajiem ierobežojumiem, taču sāncensī Osvalds tās nosodīja, jo zināja, ka atrodas neizdevīgākā pozīcijā, tēlojot Korsāra lomu paša Korsāra priekšā.

Ja sers Džons būtu zinājis, kādas izjūtas plosās dēla krūtīs, tad būtu nožēlojis savu lēmumu nesūtīt viņu uz Oksfordu vai Kembridžu, taču tēvs bija pārāk pieradis pie Osvalda biežajām garastāvokļa maiņām, lai piešķirtu jebkādu nozīmi tam, ko uzskatīja par drūmuma lēkmi, kuru izraisījusi puikas bērnišķīgā mīlestība pret Venēciju. Sers Džons cerēja, ka šis posms būs tikpat īss, cik neizturams, un nepievērsa tam lielu uzmanību, aprobežojieties ar ieteikumu Osvaldam nepataisīt sevi par muļķi. Lēdija Denija būtu izrādījusi vairāk līdzjūtības, ja viņai būtu vairāk laika pievērsties dēlam, taču Edvards Jārdlijs, kurš nebija apmierinājies (viņas vārdi!) ar vējbaku saķeršanu pats, bija tās pielipinājis arī Deniju jaunākajai meitai Enai, kuru bija sastapis pastaigā kopā ar pārējām klases meitenēm tajā pašā dienā, kad slimība vēlāk bija nogāzusi viņu gultā. Jārdlijs bija tik laipns, ka izvizināja meiteni ar zirgu, jo viņam ļoti patika bērni, un acīmredzot tad arī ļaunums tika nodarīts. Ena nebija velti zaudējusi laiku un aplipinājusi ar vējbakām savu māsu Luīzu un viņu kalponi, un lēdija Denija kuru katru brīdi bija gatava ieraudzīt izsitumus parādāmies arī Elizabetei, tāpēc nepievērsa uzmanību dēla garīgajām ciešanām.

Tā kā Osvaldam tuvumā nebija neviena īsta drauga, bet uz māsu sabiedrību viņš skatījās no augšas, nekas cits neatlika kā gremdēties domās par Deimrela ieilgušās uzturēšanās katastrofālajām sekām, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš bija sev iestāstījis, ka gandrīz jau bija iekarojis Venēcijas sirdi vēl pirms Deimrela ierašanās. Osvalds atcerējās ikvienu viņas agrākās laipnības mirkli un, izpūšot tos lielākus un neievērojot viņas noraidījumus, salīdzināja tos ar pašreizējo izturēšanos. Drīz vien Osvalds secināja, ka Deimrels ir tīšām nobīdījis viņu malā, un pavadīja teju visas savas nomoda stundas, lai izdomātu, kā vislabāk atgūt Venēciju.

Viņš nebija nonācis pie apmierinoša problēmas risinājuma, kad kļuva par liecinieku epizodei, kas lika uzbangot visam sirdī sakrātajam sašutumam. Aizjājis uz Anderšovu ar pirmo pagadījušos aizbildinājumu, viņš kāpa nost no zirga pie staļļa, kad ieraudzīja, kā Obrija zirgu puisis ved stallī Deimrela lielo dūkanbēri. Fingls ar viegla smaida atblāzmu sejā noteica, ka lords esot ieradies pirms piecām minūtēm un atvedis grāmatu Obrija kungam. Osvalds neko neatbildēja, taču izskatījās nikns un aizsoļoja uz mājas pusi. Fingla apslēptais smaids pārvērtās platā smīnā.

Ribls atvēra Osvaldam durvis un paskaidroja, ka Venēcijas jaunkundze varētu būt dārzā. Tad Osvalds drūmi apjautājās par lordu Deimrelu, un kalpotājs papurināja galvu. Viņa gaišība todien nebija redzēts.

– Vai patiešām? – Osvalds jautāja. – Taču viņa zirgs atrodas stallī!

Namzinis izskatījās nevis pārsteigts, bet mazliet nobažījies un pēc brīža atbildēja, ka lords bieži vien ieejot mājā no dārza puses pa durvīm, kuras sers Frānsiss bija licis ierīkot priekštelpā, kas bija savienota ar bibliotēku. Kad Osvalds sašutumā nošņācās, Ribls piebilda: – Viņa gaišība bieži vien ved Obrija kungam grāmatas, ser, un kādu laiku kavējas sarunās ar viņu. Cik noprotu, par viņa mācībām.

Viņa balsī jautās satraukums, taču Osvalds to nedzirdēja un arī neaptvēra, ka Ribls cenšas to iestāstīt sev pašam. Osvalds viņu uzskatīja par vientiesīgu vecu muļķi un apcirtās uz papēža, vēl piesacīdams, ka pameklēs Lenjonas jaunkundzi dārzā, jo ieradies apciemot viņu, nevis Obrija kungu. Viņš devās projām, dusmās vāroties. Pat Edvards Jārdlijs, kuram bija atļauts viesoties Anderšovā jau gadiem ilgi, nekad neizmantoja citas durvis kā vien parādes ieeju, kamēr šis zaglīgais svešinieks acīmredzami varēja iet, kur vien pašam tikās, un bez kādām ceremonijām.

Venēcija nebija manāma ne dārzā, ne krūmu alejā. Osvalds jau grasījās sekot Deimrela piemēram un doties mājā pa pagalma durvīm, bet piepeši iedomājās par augļu dārzu. Venēcijas nebija arī tur, taču Osvalds sadzirdēja viņas balsi un skaļus smieklus. Tie nāca no vecā šķūņa, kurā agrāk bija atradušies lopi, bet pēdējā laikā glabājās dārznieka instrumenti un bija izveidota Obrija galdniecības darbnīca. Balss, kas Venēcijai atbildēja, nebija sajaucama ne ar vienu citu. To dzirdot, Osvaldu pārņēma tik liela aizdomīguma lēkme, ka viņš vairs nedomāja par to, cik pilnīgi nepieņemama ir viņa uzvedība, aizgāja taisnā ceļā uz šķūņa pusi un apstājās pie lielajām divvērtņu durvīm. Tādējādi bija labi dzirdams viss, kas notika iekšā. Pa durvju spraugu viņš nevarēja saskatīt Venēciju, taču redzēja Deimrela muguru: viņš stāvēja telpas vidū ar atmestu galvu, it kā raudzītos augšup.

Tas samulsināja Osvaldu, kurš nezināja, kā izskatās šķūnī, taču Venēcija patiešām bija uzkāpusi pa īsām kāpnēm līdz vaļējai sienaugšai, kas aizņēma pusi šķūņa, lai glābtu izsalkušus kaķēnus, kuru māte nebija rādījusies visu dienu un nakti – varbūt gājusi bojā. Deimrels bija Venēciju atradis, pasaucot vārdā, un tūlīt pat tika uzaicināts palīgā. – Šīs kāpnes nepavisam nav stabilas, un es labāk nekāptu pa tām lejā ar kaķēniem rokā, – viņa paskaidroja.

– Vai tie ir jūsu groziņā? – viņš jautāja. – Dieva dēļ, kā tie tur augšā gadījās?

– Mazie tur piedzima! Tā ir virtuves kaķene, kura allaž nāk šurp, lai dzemdētu. Taču es baidos, ka šoreiz kaut kas atgadījies un mazie nabadziņi mirst badā. Es to nespēju izturēt, lai gan… Ja kaķēni vēl neprot lakt, tos droši vien nāksies noslīcināt.

– Nu, tāds liktenis ir labāks par miršanu bada nāvē, – Deimrels noteica. – Dodiet šurp tos bārenīšus!

Viņa nometās ceļos uz sienaugšas malas un pasniedza groziņu Deimrelam. Viņš to satvēra, novietoja uz grīdas un atkal pacēla galvu, visai šķelmīgi smaidīdams. – Vai pieturēt jums kāpnes, mans dārgais acuraugs?

– Skaidrs, ka ne! – Venēcija noteikti atbildēja.

– Bet jūs pati teicāt, ka tās ir nestabilas!

– Tā ir, taču, ja es varēju uzkāpt augšā, tad varēšu arī nokāpt.

– Dariet tā! – viņš laipni aicināja. – Vai arī man kaklā iemetīsies stīvums, ja būšu spiests sarunāties ar jums, stāvot lejā. Varbūt man uzkāpt augšā?

Venēcija paraudzījās lejup ar smaidu acīs, taču noteica visai bargi: – Nē, jūs nekāpsiet augšā! Cik dīvaina iedoma! Jūs labi zināt, ka es nevaru kāpt lejā pa šīm kāpnēm, kamēr jūs tur stāvat un skatāties uz mani!

– Tiešām ne? Ak, to var viegli labot! – Deimrels atbildēja, noņēma kāpnes un nolika tās lejā.

Šī nebēdnīgā rīcība izvilināja no Venēcijas mutes protestu, kuru bija dzirdējis Osvalds. – Ļaundaris! – viņa noteica. – Nolieciet tās atpakaļ un ejiet projām!

– Tikai ne es! – Deimrels atbildēja, uzsmaidīdams meitenei.

– Bet tas ir ārkārtīgi nejauki no jūsu puses! – viņa sūdzējās.

– Nē, nē, gluži pretēji! Kāpnes acīmredzami ir nedrošas.

Saglabāt nopietnību Venēcijai neizdevās, lai kā viņa centās. – Vai jūs zināt, mans dārgais draugs, ka jūs ne tikai izturaties ārkārtīgi nejauki, bet piedevām esat arī liels melis? – viņa apvaicājās.

– Nē, vai patiesi? Vai jūs zināt, cik aizraujoša ir jūsu seja šajā leņķī?

Venēcija vēl aizvien bija pietupusies, atbalstījusi rokas pret sienaugšas malu, un skatījās tieši lejā uz lordu. – Ar kājām gaisā? Ir nu gan kompliments! Tā, Deimrel, tagad beidziet uzvesties kā nepaklausīgs skolaspuika un novietojiet kāpnes atpakaļ. Lūdzu!

– Nē, jauko mocītāj, es to nedarīšu!

– Nelaimīgais! Vai jūs gribat turēt mani te gūstā? Es jūs brīdinu, ka lēkšu, tiklīdz būsiet uzgriezis man muguru!

– Nemaz negaidiet un leciet tagad! – viņš sacīja. – Es jūs noķeršu!

– Pateicos, man labāk negribētos tikt noķertai.

– Ko, vai jūs baidāties, ka ļaušu jums nokrist? Mazā bailule! Vai tad jūs neesat Lenjona no Anderšovas?

– Fui! – noteica Venēcija, parādīdama viņam grimasi. Tad viņa mainīja pozu, savilka kuplos svārkus cieši ap potītēm, pārkāra kājas pāri sienaugšas malai un ieslīdēja Deimrelam rokās.

Lords viņu noķēra un turēja stiprā tvērienā, taču visus viņa iespējamos nodomus izjauca Osvalds, kurš tajā brīdī atklāja savu klātbūtni, ielauzdamies iekšā ar niknu lamāšanos.