– Piekrītu, ka zēnam ir vajadzīga mācība. Domāju, ka tas bija viņa pirmais mēģinājums. Bez šaubām, viņam vajadzēja vispirms atbrīvoties no tām radībām, – Deimrels noteica, izņemdams groziņu meitenei no rokām un nolikdams to zemē, – jo, kamēr jūs raizējāties par kaķēnu drošību, ko citu gan viņš varētu sagaidīt, ja ne atraidījumu? Tiekot no tiem vaļā, viņam vajadzēja jūs apskaut, lūk, šādi, un nevis tik neganti, it kā viņš būtu lācis, kurš apņēmies jūs nožņaugt. Turklāt es neatbalstu arī tādus šmaukstus pa visu meitenes seju. Ja tu nevari viņu pierunāt pacelt galvu, tad tev tas jāizdara, paceļot viņas zodu ar roku. Lūk, tā, mans dārgais acuraugs!

Venēcija neizrādīja nekādu pretestību un pacēla seju augšup bez kāda mudinājuma. Viņa bija viegli pietvīkusi, taču ieskatījās vīrieša acīs no laba prāta, kautrīgi smaidīdama.

Deimrels arī smaidīja, taču pamazām smaids izgaisa. Skatiens likās caururbjošs, meklējošs. Viņš gluži kā sastindzis vēl aizvien turēja meiteni apskautu. Venēcija dzirdēja, kā viņš strauji ievelk elpu, un nākamajā mirklī atskanēja Obrija balss, kas sauca Deimrelu vārdā, un tad vairs viņa neatradās vīrieša apskāvienos, jo viņš bija pagriezies, lai atbildētu uz Obrija saucienu. Venēcija ar aizdomām palūkojās uz Deimrelu, jo viņai likās, ka lords pats pārdomājis skūpstīties, nevis Obrija balss mudinājusi atteikties.

Obrijs klibojot nāca uz viņu pusi pa koku aleju. – Dieva dēļ, ko jūs te darāt? – viņš jautāja. – Ribls teica, ka jūs jautājāt pēc manis.

– Tiesa, taču viņš domāja, ka jūs esat bibliotēkā. Es zināju, ka tā nav, tāpēc metu mieru meklēšanai. Gribēju jums iedot Rīda “Prāta spēku” un atstāju to uz jūsu rakstāmgalda.

– Labi gan. Pateicos! Es biju ieroču istabā, un Ribls varēja to iedomāties, ja būtu pacenties piepūlēt savas smadzenes. Starp citu, es atradu to teicienu. Tas bija Verglilijs, tikai no “Georgikām”, nevis no ceturtās “Bukolikas”. Nāciet uz māju, un es jums parādīšu!

– Turēšu jūs pie vārda. Tagad es vairs nevaru ilgāk palikt. Turklāt man ir nejauka sajūta, ka tad, ja uzkavēšos, man vajadzēs noslīcināt kaķēnus, taču es labprātāk atstātu šo uzdevumu jūsu ziņā!

– Vai tāpēc jūs esat te? – Obrijs apvaicājās māsai. – Jā, tagad es atceros… Tu kaut ko ieminējies pie brokastu galda, vai ne? – Viņš pavirši palūkojās uz bāreņiem un piebilda: – Atdod Finglam. Gan viņš tos noslīcinās.

– Kaunieties! Vai tiešām jūs esat tik nejūtīgs? – Deimrels viegli noteica un pastiepa Venēcijai plaukstu. – Man nu jāiet. Ziniet, viņam ir taisnība, jums nemūžam neizdosies tos izaudzināt! – Kādu brīdi viņš paturēja meitenes plaukstu savējā un tad, kā pakļaudamies nepārvaramam impulsam, pielika to pie lūpām un noskūpstīja. Abu acis satikās tikai uz brīdi, taču Venēcija ieraudzīja vīrieša skatienā atbildi uz savu jautājumu, un nelielās šaubas, kas bija iezagušās viņas sirdī, izzuda.

Tomēr Finglam, kurš segloja zirgu un paslepšus vēroja Deimrelu, likās, ka lords izskatās neparasti drūms. Parasti viņš veltīja kādu labu vārdu un smaidu ikvienam kalpotājam, taču tagad aprobežojās tikai ar strupu “pateicos”, saņemot rokās grožus. Viņš neaizmirsa iedot Finglam dzeramnaudu, taču nesmaidīja. Izskatījās, ka lords domā par ko citu. “Un tas nav nekas patīkams, spiežot pēc viņa sarauktās pieres,” secināja Fingls.

Deimrels lēnām jāja uz priorāta pusi; krietnu ceļa gabalu ar vaļīgi palaistiem grožiem, ļaujot dūkanbērim soļot mierīgi. Rūpju rieva tā arī nepazuda no viņa pieres, drīzāk kļuva dziļāka, un viņš iztrūkās no pārdomām tikai tad, kad Krustnesis, negaidīta fazāna parādīšanās izbiedēts, apstājās, pacēla galvu un nosprauslājās. Deimrels sarāja Krustnesi, taču pieliecās, lai noglāstītu zirga kaklu, jo zināja, ka tā ir viņa vaina. – Vecais muļķis! – viņš noteica. – Tāds pats kā tavs saimnieks, kurš ir vēl vairāk nekā muļķis. “Vai viņa padarītu mani par svēto, kamēr es viņu par grēcinieci…” Kurš to sarakstījis? Tu nezini, bet es esmu aizmirsis, un jebkādā gadījumā tam nav nozīmes. Pirmajai daļai ir par vēlu, vecais draugs, par vēlu! Un, runājot par otro… tieši tāds bija mans nolūks, taču nācās konstatēt, ka es to nespēju, pat gribēdams! Aiziet!

Krustnesis sāka rikšot un turpināja tādā garā, līdz Deimrels ceļa līkumā, aiz kura bija saskatāmi priorāta galvenie vārti, ieraudzīja vientuļu jātnieku ar zirgu un iesaucās: – Lai velns parauj to puiku!

Jaunais Denija kungs, paraudzījies pāri plecam, saņēmās, apgriezās un nostājās ceļa vidū, acīmredzami sagatavojies pieteikt savas tiesības, ja medījums mēģinātu izbēgt. Viņš bija iecirtis zodu krūtīs, taču tajā pašā laikā izskatījās mazliet nokaunējies, un tā arī bija.

Paša untums bija ievilinājis Osvaldu šajā kļūmīgajā situācijā, no kuras viņš neredzēja nevienu cieņpilnu izeju. Atstājis Anderšovu uz dusmu spārniem, kādu brīdi viņš bija gremdējies tieši tādās iedomās, kādas Deimrels bija aprakstījis Venēcijai, taču pat tāds niknums nevarēja kūsāt ilgu laiku. Pateicoties Deimrela nesteidzīgajam atpakaļceļam uz priorātu, Osvalda dusmas bija pārvērtušās aizvainojumā jau kādu laiku pirms dūkanā zirga parādīšanās, un vismaz pusstundu viņš mēģināja neieslīgt sapņu pasaulē un saprast, ko darīt. Kopš brīža, kad Osvaldam ienāca prātā, ka pārdzīvotais pazemojums ir paša kļūmīgās izturēšanās rezultāts, jautājums bija kļuvis pārāk nopietns, lai kaltu grandiozus sapņus. Piepeši viņš aptvēra, ka Deimrels ir nospēlējis viņam paredzēto lomu – ļaundari, kurš paglābis jaunkundzi no varoņa. Šī atskārta bija tik briesmīga, ka vairākas minūtes Osvalds kā vienīgo risinājumu savām nelaimēm saskatīja tūlītēju bēgšanu no Jorkšīras, pavadot atlikušo dzīvi tumsā, vēlams, citā pasaules malā. Nākamais un krietni saprātīgākais impulss bija atteikties no plāna par Deimrela izsaukšanu uz divkauju, un Osvalds jau bija devies uz māju pusi, kad galvā iešāvās nākamā baisā ideja: “Es veltīju lordam zīmīgus vārdus. Ja tagad es tos neīstenošu, tad Deimrels uzskatīs, ka esmu nobijies.” Tā nu Osvalds atkal griezās atpakaļ, jo bija apņēmies nepieļaut, ka Deimrels salīdzināja viņu ar gaili uz mēslu kaudzes. Izaicinājumu vajadzēja mest, taču Osvalds nopūlējās, bet vairs nekādi nespēja atgūt savu pirmītējo aizrautību. Neskaidra nojausma par to, ka cilvēki, kuri pārzina goda kodeksu labāk nekā viņš, uzskatītu viņa rīcību par ārkārtīgi nepiedienīgu, nedeva Osvaldam mieru, un brīdī, kad aizšķērsoja Deimrelam ceļu, viņš būtu atdevis nezin ko, lai atrastos simts jūdžu attālumā.

Deimrels apturēja dūkanbēri un nopētīja savu jauno ienaidnieku ar sardonisku smīnu. – Lai aina būtu pilnīga, pietrūkst tikai maskas un pāris pistoļu, – viņš piezīmēja.

– Es jūs gaidīju, milord! – noteica Osvalds, sakozdams zobus.

– To es redzu.

– Jādomā, ka jūsu augstība zinās arī iemeslu! Es jau teicu, ka jūs par mani vēl dzirdēsiet!

– Jā gan, taču nu jums bija laiks apdomāties. Pamēģiniet nākt pie prāta un atgriezieties mājās!

– Vai jūs domājat, ka es no jums baidos? – Osvalds kvēli noprasīja. – Es nebaidos, milord!

– Neredzu iemeslu, kāpēc lai jūs baidītos, – noteica Deimrels. – Jums jāzina, ka es nekādā gadījumā nepieņemtu jūsu izaicinājumu.

– Neko tādu es nezinu! – Osvalds pietvīka. – Ja jūs gribat teikt, ka es esmu jūsu zobena necienīgs, tad gribu jums pavēstīt, ka esmu tikpat dižciltīgs kā jūs.

– Pietiks pļāpāt! Cik jums ir gadu?

Osvalds nikni paraudzījās uz viņu. Deimrela vienaldzīgajā skatienā jautās nicinājums, un tas iesvēla jauneklī primitīvu vēlēšanos ietriekt dūri viņam sejā. – Manam vecumam nav nekādas nozīmes! – viņš nošņāca.

– Gluži pretēji, tam ir ļoti liela nozīme.

– Pat ja tā būtu! Es tā neuzskatu, un jūs arī ne! Es esmu redzējis pasauli un pabijis vietās, kur… – Viņš aprāvās, piepeši aptvēris, ka sarunājas ar cilvēku, kurš ir ceļojis daudz vairāk.

– Ja jūs esat pabijis vietās, kur mana vecuma vīrieši pieņem izaicinājumus no zēniem, kas varētu būt viņu dēli, tad jūs laikam esat ciemojies visai savādā sabiedrībā, – piezīmēja Deimrels.

– Lai vai kā, mani uzskata par trāpīgu šāvēju! – noteica Osvalds.

– Jūs mani biedējat. Kāpēc jūs gribat mani izaicināt? – Jaunekļa niknās acis vēl kādu brīdi urbās lordam sejā, un tad viņš novērsās. Deimrels sacīja: – Es nelikšu jums atbildēt par katru cenu.

– Pagaidiet! – Osvalds izgrūda, redzot, ka Krustnesis sāk dīžāties. – Jūs no manis tik viegli vaļā netiksiet! Man nevajadzēja… es nebiju gribējis… nezinu, kā tas gadījās… Taču jums nebija nekādas vajadzības…

– Turpiniet! – Deimrels mudināja, kad Osvalds apklusa. – Man nebija nekādas vajadzības paglābt Lenjonas jaunkundzi no situācijas, kas viņai acīmredzami bija nepatīkama? Vai to jūs gribējāt teikt?

– Sasodīts, nē! – Osvalds meklēja vārdus, lai noformulētu savas mudžeklī savijušās domas. Prātā nenāca nekas, izņemot mūžveco jauniešu saukli: – Jūs nesaprotat!

– Manu apbrīnojamo savaldību, kuru es pagaidām esmu izrādījis, var izskaidrot tikai ar to, ka es saprotu, – atskanēja visai negaidīta atbilde. – Tomēr pacietība nekad nav piederējusi pie maniem nedaudzajiem tikumiem, tāpēc, jo ātrāk mēs šķirsimies, jo labāk. Man jūsu ir ļoti žēl, taču es nekādi nevaru jums palīdzēt atgūties no šiem sirdsapziņas pārmetumiem, turklāt… Tiklīdz jūs atverat muti, skan tikai tukša plātība, un tas neraisa manī līdzjūtību.

– Man nav vajadzīga jūsu sasodītā līdzjūtība! – Osvalds bruka viņam virsū, neciešami aizvainots. – Vienu gan jūs varat izdarīt, milord! Mitējieties aplidot Venēciju! – Viņš ieraudzīja, ka Deimrela acis iezibas, un neapdomīgi turpināja: – C-ciemoties viņas mājā gluži kā savējā, apžilbināt viņu ar savām franta manierēm, flirtēt ar viņu, jo viņa ir pārāk nevainīga, lai saprastu, ka tas viss ir māns un jūs viņu krāpjat! R-runāt ar mani tik nicīgi, it kā es būtu puteklis! L-lai arī esmu zaudējis galvu, taču es izturējos pret viņu godīgi! Un nedomājiet, ka es nezinu, cik nepieklājīgi ir jums ko tādu teikt. Es to zinu, un man ir vienalga, un, ja jūs izlemsiet apvainoties, tad tā ir jūsu darīšana. Patiesībā es ceru, ka jūs to darīsiet! Un man vienalga, ja jūs pateiksiet manam tēvam, ka es esmu bijis pret jums nepieklājīgs!

Deimrels bija uzlūkojis Osvaldu mazliet šķībi, taču šis piepešais atslābums izgaiņāja viņa dusmas un lika iesmieties. – Ak, es negrasos ķerties pie tik ekstremāliem līdzekļiem! – viņš noteica. – Ja te būtu zirgu dīķis… Taču te tāda nav, un jūs vismaz šoreiz iztikāt bez pārspīlēta patosa. Tomēr, ja vien jūs nevēlaties dažas nākamās dienas vakariņot, uzliekot šķīvi uz kamīna dzegas, neuzmācieties man vairs ar tādām runām!

Osvalds sašutumā noelsās. – Tikai nokāpiet no zirga, un mēs paskatīsimies! – viņš noskaldīja.

– Mans nabaga jaunekli, jūsu paziņojumā ir vairāk bērnišķīgas drosmes nekā vīrišķīgas gudrības. Es esmu pārliecināts, ka jūs esat drošsirdīgs un savukārt es tiktu galā ar jums nepilnās divās minūtēs. Redziet, es neesmu nekāds jaunulis. Nē, turiet muti ciet! Tagad ir mana kārta uzstāties ar runu! Tā būs visai īsa, un ceru, ka pilnīgi saprotama! Es esmu jūs pacietis tāpēc, ka neesmu aizmirsis pats savas pirmās mīlestības ciešanas un to, par kādu muļķi es pataisīju sevi jūsu vecumā, un arī tāpēc, ka labi saprotu jūsu vēlmi nogalināt mani. Taču, ja jums pietiek nekaunības aizrādīt, ka man jāatsakās no Lenjonas jaunkundzes pavedināšanas, jūs esat aizgājis par tālu! Tikai viņas brālim ir tiesības apšaubīt manus nodomus. Ja viņš izlems to darīt, es viņam atbildēšu, taču vienīgā atbilde, ko varu dot jums, atrodas mana zābaka purngalā!

– Viņas brāļa te nav! – Osvalds steigšus atcirta. – Ja viņš te būtu, tā būtu gluži cita runāšana!

– Kāda velna pēc… Ak tā, jūs runājat par viņas vecāko brāli, vai ne? Es gan ne.

– Obrijs? – Osvalds neticīgi iesaucās. – Tas sīkais mērkaķis? No viņa nebūtu nekāda labuma, pat ja viņš mēģinātu! Ko gan viņš zina par pasauli, ja atskaita viņa stulbo klasiku? Ja arī Obrijs par to padomātu, viņam nebūtu ne mazākās nojausmas par to, kādu spēli jūs spēlējat!

Deimrels satvēra grožus un sausi noteica: – Nemēģiniet viņu noniecināt šajā jautājumā! Jums arī nav ne mazākās jausmas.

– Es zinu, ka jūs negrasāties viņu precēt, – Osvalds atcirta.

Kādu brīdi Deimrels viņu uzlūkoja, un acīs parādījās savādi mulsinošs smaids. – Ak tā gan? – viņš apjautājās.

– Jā, Dieva dēļ, es to zinu! – Krustnesis sakustējās, un Osvalds apgrieza savu zirgu, noskatīdamies Deimrelam pakaļ piepešā baiļu uzplūdā. Viņš izstostīja: – Laulības? Jūs un Venēcija? Viņa nebūtu… viņa nevarētu!

Osvalda balsī jautās neslēpts pretīgums, taču vienīgā atbilde no Deimrela puses bija smiekli, viņam iegriežot Krustnesi priorāta vārtos un dodoties uz priekšu pa nezālēm aizaugušo aleju.

Tikpat pārsteigts Osvalds justos arī tad, ja Deimrels būtu atklāti atzinies visnejaukākajos nodomos. Viņš bija atstāts šaubu un neticības varā, un viņam nekas cits neatlika kā vien mierīgi doties mājās uz Ebersliju. Tas bija garš, garlaicīgs ceļš, un Osvalda prātu tā laikā nodarbināja tikai vispazemojošākās iedomas, tā ka drīz vien viņa drūmumu nespēja izkliedēt pat apziņa, ka viņa pēdējie vārdi nav atstājuši Deimrelu vienaldzīgu.