– Labāk nepiemini ko tādu! – Lēdija Denija nodrebinājās. – Ak kungs, ak kungs, kāpēc tam nicināmajam cilvēkam vajadzēja te ierasties? Lai sagādātu mums visiem liekus satraukumus! Aplidot Venēciju… Vai tu teici, ka viņš katru dienu apciemo Anderšovu?

– Tā Osvalds teica Emilijai, taču es uz to daudz nepaļautos, jo vēl viņš apgalvoja, ka Venēcija esot gluži aizrāvusies un atļauj lordam Deimrelam izturēties pret sevi ārkārtīgi nepiedienīgi, un tās noteikti ir muļķības, vai ne?

Taču lēdija Denija, nepavisam nejuzdamās par to pārliecināta, nobālēja un izsaucās: – Man vajadzēja saprast, ka tā notiks! Un tieši tādā brīdī Edvardam Jārdlijam jāsaslimst ar vējbakām. Es gan nedomāju, ka no viņa būtu kaut mazākais labums, taču varbūt viņš nebūtu pieļāvis Deimrela dzīvošanos pa Venēcijas māju, nevis liktu savai mātei sūtīt pēc Hantspila kunga katru reizi, kad dēla pulss šķiet pārāk straujš, un sacelt tādu jezgu, it kā viņš būtu saķēris tīfu!

– Ak, mammu! – protestēja Klāra, kuru bija satraukusi šī bardzība. – Hantspila kungs taču mums stāstīja par Edvarda tēva noslieci uz diloni, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jārdlijas kundze satraucas! Turklāt Edvards esot pavisam slims, daudz slimāks nekā manas māsas!

– Hantspila kungs teica, – lēdija Denija drūmi atbildēja, – ka tādi cilvēki kā Edvards Jārdlijs, kuri ir spēcīgi veidoti un nezina, ko nozīmē slimošana, ir visnepateicīgākie pacienti, jo iedomājas sevi stāvam uz nāves sliekšņa jau tad, kad uznākušas vieglas kolikas! Nestāsti man par Edvardu! Man nekavējoties jārunā ar tavu tēvu, jo, lai cik viņš būs nikns, Osvalds ir viņa dēls, tāpēc viņa pienākums ir rīkoties!

Sers Džons nebija noskaņots pievērsties šai lietai un neizrādīja ne mazākās niknuma pazīmes, vien atļāvās piebildi, ka viņam ir apnikusi Osvalda bērnišķīgā tēlošana. Vēlāk viņš pats nopratināja Klāru un secināja, ka šajā stāstā slēpjas vairāk patiesības, nekā sākotnēji licies. Tomēr arī tad viņš jutās drīzāk aizkaitināts, nevis nobijies un apdomājies noteica, ka Osvaldam pietiekot prāta vienīgi pataisīt sevi par muļķi Venēcijas acīs, tātad palīdzēs tikai dēla aizsūtīšana uz citu valsts malu.

– Lai Osvalds brauc pie jūsu brāļa Džordža, – viņš sacīja lēdijai Denijai. – Tas viņam liks padomāt par ko citu, ne tikai par savu stulbo aizraušanos!

– Braukt pie Džordža? Bet…

– Es negrasos riskēt ar to, ka Osvalds te sarīkos kādu mežonīgu skandālu. Nezinu, cik lielā mērā var ticēt tam nostāstam, taču, ja viņš ir tik greizsirdīgs, kā apgalvo Klāra, tad var sastrādāt nezin ko. Varat būt droša, mana dārgā, es nepieļaušu, lai tāds jaunulis aizkaitina Deimrelu vai kādu citu!

– Nē, nē! Tikai padomājiet vien, cik tas būtu briesmīgi, ja Osvalds uzsāktu strīdu ar to cilvēku!

– Neuzsāks, tāpēc šajā ziņā varat būt mierīga. Ja viņš mēģināja vakardien, tad no sirds ceru, ka Deimrels viņam kārtīgi sadeva par tādu nekaunību! Nekas cits neatliek kā vien sūtīt dēlu pie jūsu brāļa.

Lēdija Denija šaubīdamās novilka: – Jā, bet varbūt viņi negribēs šosezon uzņemt Osvaldu pie sevis Kroslijā. Protams, Džordžs ir ļoti labsirdīgs, un Elinora tāpat, taču uzdrošinos apgalvot, ka viņiem būs pilna māja ar viesiem, kā allaž, kad sākas medību sezona.

– Nav nekādas vajadzības raizēties par to. Agrāk es neko par to neteicu, jo man netikās sūtīt Osvaldu pie tiem modes ākstiem, taču pagājušajā nedēļā Džordžs atrakstīja vēstuli, kurā bija teikts, ka viņi labprāt pieņemtu Osvaldu. Nu, man to negribas, taču labāk sūtīšu viņu turp nekā paturēšu šeit. Jācer vienīgi, ka viņš pratīs uzvesties!

– Džordžs par to parūpēsies, – lēdija Denija pārliecinoši apgalvoja. – Varat paļauties, ser Džon, ka Osvaldam tas nāks tikai par labu un biedrošanās ar brālēniem ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs. Taču… kā lai viņu pierunā turp doties?

– Pierunāt viņu? – atkārtoja sers Džons. – Pierunāt viņu pieņemt uzaicinājumu un apmesties pašā Kotsmoras grāfistes centrā? Mājā, kurā viņš atradīsies vislielāko modes ākstu sabiedrībā? Nē, nē, mana mīļā, tas nebūs nepieciešams!

Lēdija Denija nejutās par to pārliecināta, taču seram Džonam izrādījās pilnīga taisnība. Kad ielūgums tika nodots Osvaldam, tā iespaids uz viņu bija gandrīz vai komisks, jo piepeši pārvērta viņu no drūma mocekļa priecīgi satrauktā zēnā, kura līksmība, sajūsminātās gaidas un vieglās trīsas pilnībā izstūma no apziņas tādus sīkumus kā Venēcijas neuzticība, Deimrela neģēlība un paša salauztā sirds. Aizgrābts par piedāvātās balvas spožumu, viņš sākumā nespēja neko pateikt, tikai izstostīja: – K-ko, b-braukt uz Krosliju? D-domāju gan, ka varēšu! – Pēc tam Osvalds visu atlikušo vakariņu laiku nosēdēja tādā kā transā, no kura vēlāk atguvās tik priecīgā noskaņojumā, ka pat tēva brīdinājums par pienācīgu uzvedību Kroslijā nespēja viņu aizvainot. – Ak jā, bez šaubām! – viņš visā nopietnībā apsolīja seram Džonam. Tad Osvalds pavadīja jauku vakaru, apspriežot ar tēvu jautājumus par to, kā pareizi paklanīties Kroslijā, kā vislabāk aizgādāt turp medību aprīkojumu un vai viņam vakaros vajadzētu valkāt bridžus. Sers Džons apliecināja, ka tā būtu vislabāk, taču izmantoja izdevību un aizliedza valkāt krāsainus un vaļīgi sasietus lakatiņus glīti sakārtotu kaklautu vietā. Taču tāds aizrādījums bija lieks, jo galvu reibinošās izredzes iekļūt modernu cilvēku sabiedrībā no Osvalda domām bija pilnībā izdzēsušas alkas pēc raiba apģērba, un sers Džons jutās spiests aizliegt arī jātnieku zābakus ar baltiem atlokiem. Osvalds pauda vilšanos, taču bija tik neparasti paklausīgs, ka sers Džons neaizmirsa prātīgus padomus par pieticīgu izturēšanos, kādu pieklājas izrādīt jauneklim, kurš vēlas iegūt atzinību modes noteicēju vidū. Tā kā šo nomācošo sprediķi viņš papildināja ar atzīšanos, ka noteikti neapsvērtu domu par atļauju doties uz Krosliju, ja nebūtu pilnīgi drošs par dēla jāšanas prasmi, Osvalds norija to visu ar cieņu. Sers Džons jau vairākus mēnešus nebija juties tik apmierināts ar vienīgo dēlu, kā viņš vēlāk pavēstīja lēdijai Denijai, un piebilda, apdzēšot sveci pie gultas, ka tad, ja zēns tikpat labi uzvedīsies Kroslijā, Džordžs ar sievu noteikti priecāsies par radinieka ierašanos.

Nu, kad prāts bija atslogots no galvenajām rūpēm, lēdija Denija varēja pievērsties citām raizēm. Tā kā sers Džons bija nepārprotami noraidījis piesardzīgo ierosinājumu ieteikt Deimrelam netuvoties Anderšovai, viņa nosprieda, ka pati aizbrauks uz Anderšovu un noskaidros, cik daudz patiesības slēpjas Osvalda apsūdzībās, un vajadzības gadījumā spers soļus, lai izbeigtu šo ļoti bīstamo situāciju. Kādus soļus varētu spert, lēdija Denija nezināja un daudz par to nedomāja; jo vairāk viņa iedziļinājās šajā jautājumā, jo vairāk cerēja, ka viss šis satraukums izrādīsies tikai Osvalda sakairinātās fantāzijas auglis.

Tomēr nākamajā dienā, ieradusies Anderšovā, lēdija Denija uzreiz ieraudzīja, ka ir ļāvusies nepamatotam optimismam. Venēcija bija starojoša, skaistāka nekā jebkad; viņas acis priekā laistījās, bet vaigos bija parādījies agrāk neredzēts sārtums.

Venēcija sagaidīja savu mātišķo draudzeni savā parastajā sirsnībā un izrādīja pienācīgu prieku par šo apciemojumu, taču lēdiju Deniju tas nespēja apmānīt. Bija acīmredzams, ka Venēcija dzīvo pati savā laimīgajā pasaulē un pieklājība bija tikai virspusēja, lai arī viņa apvaicājās par Eberslijas slimniekiem, ar līdzjūtību uzklausīja stāstu par veseļošanos un pasmējās par Jārdlija kundzes ikdienas satraukumiem.

Uzturēdama sarunu, Lēdija Denija centās neuzkrītoši norādīt uz sava apciemojuma patieso iemeslu, taču jutās ļoti apjukusi. Viņa bija nospriedusi, ka visdabiskāk būtu apspriest Obrija kritienu, un arī paguva pateikt, cik neveiklā situācijā tas nostādījis Venēciju, tomēr no šī daudzsološā gambīta nekas nesanāca. Venēcija viņai šķelmīgi uzsmaidīja un atbildēja: – Dārgā kundze, jūs jau runājat gluži kā Edvards! Lūdzu piedošanu, taču es nespēju savaldīt smieklus! Tas nepavisam nebija neveikli.

Lēdija Denija pūlējās, cik spēdama. – Nu, mana dārgā, es priecājos, to dzirdot, taču domāju, ka jūs īsti nesaprotat situācijas kutelīgumu.

– Nē, – Venēcija mulsinošā kārtā piekrita. – Protams, es saprotu, ka tas varēja būt neveikli, taču sākumā es biju pārāk noraizējusies par Obriju, lai par to iedomātos, un vēlāk tāda ideja kļuva absurda. Priorātā es jutos kā mājās, un man likās, ka Deimrels ir draugs, kuru esmu pazinusi visu mūžu! Neatceros, ka mēs ar Obriju jebkad būtu pavadījuši desmit dienas vēl patīkamākā atmosfērā. Man šķiet, ka pat aukle klusībā bēdājās, kad nācās aizbraukt no priorāta!

Šīs piezīmes negaidītās atklātības pārsteigta, lēdija Denija nespēja ātrumā sacerēt kādu atbildi. Viņa nepaguva ne atjēgties, kad Venēcija sāka viņu izklaidēt ar stāstiem par aukles izturēšanos priorātā. Cerība, ka radīsies izdevība izpildīt savu misiju, pakāpeniski mazinājās un izgaisa pavisam, kad Venēcija pavēstīja, cik laipni Deimrels izturējies pret Obriju un cik daudz brālis guvis no šīs draudzības. Lēdija Denija labi saprata, ka panāktu vien atsvešināšanos, ja izstāstītu, kādi ir Deimrela patiesie nodomi, kuru sasniegšanā Obrijs tiek izmantots kā līdzeklis. Viņas apņēmība saplaka; lēdija Denija sajuta patiesas bažas, jo Venēcija vairs nebija sasniedzama un likās apburta, lai gan agrāk vienmēr sprieda veselīgi.

Piepeši atvērās durvis, un telpā ielūkojās Obrijs. – Venēcij, es dodos uz Jorku kopā ar Džesperu. Vai tev ir kādas… – Viņš aprāvās, ieraudzījis lēdiju Deniju, un pārkliboja pāri telpai, lai apsveicinātos. – Lūdzu piedošanu, kundze. Labdien!

Lēdija Denija ieraudzīja uz sliekšņa Deimrelu, un, apjautādamās Obrijam, vai viņš ir pilnībā atguvies pēc kritiena, pamanījās novērot gan lordu, gan Venēciju. Ja kāds no viņiem būtu izrādījis kaut mazāko samulsumu, lēdija Denija nejustos tik satraukta. Ja kaut kas spēja pārliecināt krietno dāmu, ka Osvalds savos stāstos nav pārspīlējis, tad tas bija pilnīgais ceremoniju trūkums Venēcijas attieksmē pret Deimrelu. Viņa nevis piecēlās, kā pieklātos namamātei, bet pagrieza galvu un pasmaidīja. Lēdija Denija redzēja, ka lords atbild ar smaidu. “Tikpat labi viņi varēja saskūpstīties,” viņa nodomāja, piepeši atskārzdama agrāk neapjaustas briesmas.

– Nav vajadzības jūs iepazīstināt ar lēdiju Deniju, vai ne? – Venēcija sacīja.

– Nē, man jau ir bijis tas gods, – Deimrels atbildēja, skubīgi panākdams uz priekšu. Lēdijai Denijai tāds spars likās nekaunīgs. – Esiet sveicināta!

Viņa atbildēja pieklājīgi, tāpēc ka bija labi audzināta sieviete, taču viņas plauksta tā vien niezēja, lai iepļaukātu šo skarbo, aukstasinīgi smaidošo seju. Šķita, ka viņa saskata izsmieklu vīrieša acīs, itin kā Deimrels, labi apzinādamies viņas nosodījumu, izaicinātu nostāties starp viņu un Venēciju. Lēdijai vajadzēja papūlēties, lai atbildētu uz pieklājīgo apvaicāšanos par seru Džonu.

– Vai gribi, lai es tev kaut ko atvedu no Jorkas? – Obrijs jautāja māsai. – To es tev gribēju pajautāt.

– Ak tā gan, mīļais? – viņa attrauca. – Es jūtos tev ļoti pateicīga! Un tik aizkustināta par to, ka tev tas ienāca prātā!

Viņš pasmaidīja bez mazākā samulsuma. – Neienāca jau arī!

– Jūs nu gan esat neaudzināts nebēdnis! – Deimrels piezīmēja. – Un varētu vismaz apgūt šo tikumu.

– Kāpēc gan, ja viņa zina, ka tā nav? – jautāja Obrijs pāri plecam, steigdams atvadīties no lēdijas Denijas. – Visu labu, kundze. Jūs taču neuzskatīsiet, ka es rīkojos nepieklājīgi aiziedams, vai ne? Nē, tāpēc ka jūs ieradāties apciemot Venēciju. Es aizkavēšos vēl minūti, Džesper, jo nevaru taču doties uz Jorku šajās čībās, vai ne?

– Katrā ziņā ne manā sabiedrībā, – atbildēja Deimrels. Viņš palūkojās uz Venēciju, kad aiz Obrija aizvērās durvis, un lēdija Denija atkal redzēja, kā viņi pārmij smaidu. Tas bija tik viegls, ka likās teju nemanāms. Nekas vairāk par maigumu acīs un mirklīgu vaibstu atvilgšanu. Lēdija saprata, ka tas ir nevilšs un ka šīs attiecības ir nopietnākas, nekā viņa iedomājusies, jo Deimrels neatkarīgi no saviem nodomiem neizklaidējās ar vieglu flirtu. Nu viņš sarunājās ar meiteni, tikai par Obriju, taču pēc toņa bija manāms, cik tuvas kļuvušas abu attiecības. – Es negribu viņam ļaut stundām ilgi kvernēt ar degunu grāmatā, – lords sacīja. – Izbrauciens nenāks viņam par ļaunu.

– Nē, gluži pretēji. Kurš labais eņģelis jūs uz to pamudināja? Es nespētu viņu izvilināt laukā no bibliotēkas! Bija gandrīz pusnakts, kad dzirdēju viņu ejam gulēt, un šorīt gribēju viņu norāt, bet viņš paziņoja, ka esot izšķiedis daudz laika kopš tā nelaimes gadījuma un tagad esot spiests nopietni ķerties pie mācībām. Man gan likās, ka tieši to jau viņš darīja!

– Nē, – Deimrels sardoniski noteica. – Manā mājā viņš bija nodevies vieglajam žanram, Bērklija un Hjūma darbiem, un tikai reizi pa reizei paņēma rokā Dūgaldu Stjuartu. Viena vienīga atpūta! – Viņš ieskatījās sienas pulkstenī. – Ja gribu atvest viņu atpakaļ līdz pusdienu laikam, tad labāk iešu palūkoties, ko viņš dara. Varu saderēt, ka atradīšu viņu ar zābaku vienā kājā, ar čību otrā un degunu vārdnīcā, jo viņš piepeši būs sagribējis noskaidrot kāda svešvārda izcelsmi.