Viņš novērsās, lai atvadītos no lēdijas Denijas, un pēc tam sacīja Venēcijai: – Vai gribat pasūtīt kaut ko no Jorkas?

– Nē, pat ne zivis pītā grozā, kuras Obrijs visvairāk nevar ciest! – Viņš iesmējās un aizgāja, bet Venēcija noteica savā parastajā vaļsirdīgajā manierē: – Priecājos, ka viņš ieradās, kamēr jūs bijāt kopā ar mani, kundze.

– Ak tā, mana dārgā? Kāpēc gan? – apjautājās lēdija Denija.

– Es redzēju, kā jūs brīnāties par to, ka lords Deimrels man patīk, jo jums, pirmoreiz satiekoties, viņš nepatika, vai ne?

Lēdija Denija pavilcinājās un tad atbildēja: – Es labi saprotu, kāpēc viņš jums patīk, Venēcij. Patiesi, es justos pārsteigta, ja tā nebūtu, tāpēc ka viņa… viņa šķiras vīrieši zina, kā apburt sievietes.

– Jā, – Venēcija piekrita. – Viņiem ir bijusi liela prakse, lai gan nedomāju, ka to var izskaidrot tikai ar praksi, vai ne? Agrāk es nepazinu nevienu siržu lauzēju, taču tagad prātoju, ka nez vai vīrietis varētu par tādu kļūt… tas ir, par veiksmīgu siržu lauzēju, ja viņam nepiemīt dabas dota pievilcība.

– Pilnīgi pareizi! – lēdija Denija noteica. Šķita, ka viņa tūlīt noģībs. – Tieši tas viņus padara īpaši bīstamus. Esmu pārliecināta, ka jums piemīt pārāk daudz veselā saprāta un apķērības, lai iekristu šajās lamatās, taču man gribētos, lai jūs būtu uzmanīgāka, mana dārgā. Nav šaubu, ka lorda Deimrela sabiedrība jums šķiet patīkama un ka jūs jūtaties viņam lielu pateicību parādā, taču man jāatzīst… un nedusmojieties uz mani par to, ka es jums to saku, jo es pazīstu pasauli labāk… jāatzīst, ka man īsti nepatika tas, cik brīvi lords jūtas. Ziniet, neprecētai dāmai jūsu vecumā neklājas uzņemt kungus.

Venēcija viegli iesmējās. – To vajadzētu pateikt Edvardam! Viņš te pat pusdieno, ja vien viņam izdodas aizkavēties tik ilgi, kamēr esmu spiesta pieklājības pēc viņu uzaicināt.

– Nu, mana dārgā, tas ir gluži kas cits! – sacīja lēdija Denija, cenzdamās sakopot domas. – Jūsu draudzība ir tik ilggadēja, ka… Turklāt viņš patika jūsu tēvam.

– Nē, nē, kundze, kā gan jūs varat pārmest tētim ko tādu? – Venēcija iebilda. – Ja gribat zināt, viņam nepatika neviens! Tomēr es saprotu, ko jūs gribat teikt. Tētis domāja, ka Edvards būtu man ļoti piemērots.

– Ak, Venēcij…

Venēcija iesmējās. – Lūdzu piedošanu! Es nespēju noturēties! Taču nevajag mulst. Deimrels skatās uz to visu tieši tāpat kā jūs. Jūs taču pamanījāt, ka es nejautāju, vai lords paliks uz pusdienām. Es zinu, ka tas ir bezcerīgi un viņš to nemūžam nedarīs. Viņš apgalvo, ka apciemos mūs no rītiem, jo tad ziņkārīgie cilvēki nemēļos par aplidošanu. Ja viņš te pusdienos, cilvēki sāks runāt, ka es pieņemu viņa nepiedienīgos uzmanības apliecinājumus. Vai tas jums liek sajusties labāk, kundze?

Tas iedarbojās uz viņas laipno draudzeni gluži pretēji, un lēdija Denija satraukusies atgriezās Eberslijā un atstāstīja seram Džonam savu apciemojumu. Vīrs tobrīd kopā ar dēlu atradās istabā, un lēdija paaicināja seru Džonu savā ģērbistabā. Ja viņa nebūtu tik noraizējusies, tad ievērotu dēla sejas izteiksmi – reizē vainīgu un bažīgu – un ļautos trauksmei. Tomēr laimīgā kārtā māte nepalūkojās uz Osvaldu, kurš jau iztēlojās, kā viņa atklāj tēvam patiesību par dēla briesmīgo uzvedību Obrija darbnīcā. Pēc pamatīgas nervozēšanas viņš sagaidīja tēvu atgriežamies un saprata, ka Venēcija tomēr nav viņu nodevusi, un jutās tik ārkārtīgi atvieglots, ka nolēma pirms došanās no Eberslijas uz Krosliju uzrakstīt viņai ļoti pieklājīgu atvainošanās vēstuli.

Sers Džons izskatījās nopietns, uzklausot sievu, tomēr vēl aizvien atteicās iejaukties. Lēdija Denija, kas to uzskatīja par mazdūšību, noteica apsūdzošā tonī: – Vai jūs vilcinātos runāt ar lordu Deimrelu, ja iesaistīta būtu jūsu meita?

– Nē, protams, ka ne, taču Venēcija nav mana meita, – viņš atbildēja. – Turklāt, mana dārgā, viņai vairs nav astoņpadsmit gadu. Viņai ir divdesmit pieci, un viņa pati ir noteicēja pār sevi. Ja viņa patiešām ir iemīlējusies Deimrelā, man viņas žēl, tāpēc ka tas var beigties vienīgi ar sirdssāpēm. Bet, ja jūs baidāties, ka viņa varētu izdarīt ko ļoti neapdomīgu, es esmu pārliecināts, ka jūs ļaujat savam satraukumam gūt virsroku pār saprātu. Es uzskatu, ka Venēcija ir meitene ar izciliem principiem un izpratni par lietām un arī Deimrelam, neatkarīgi no viņa principiem, piemīt ne mazums veselā saprāta, tātad diez vai viņš ir noskaņots uz ko vairāk par flirtu. – Lēdija Denija pašūpoja galvu, un sers Džons piebilda mazliet skarbāk: – Atzīstiet, mana mīļā, ka man ir mazliet lielāka saprašana nekā jums par to, kā tāds cilvēks kā Deimrels varētu izturēties pret meiteni Venēcijas situācijā! Viņš ir brīvdomātājs, es to nenoliedzu, taču šajā gadījumā jūs esat pārāk aizspriedumaina. Lai kādi ir Deimrela untumi, viņš ir labi audzināts cilvēks, lieliski pazīst pasauli un, varat man ticēt, nav iecerējis neko vairāk par jauku flirtu ar ļoti skaistu būtni. Tas ir nepareizi, ļoti palaidnīgi, jo viņš Venēciju aizmirsīs jau nedēļu pēc tam, kad būs aizbraucis no priorāta. Ļoti iespējams, viņai nāksies pārciest ne mazums sirdssāpju, taču… Ja jums ir taisnība un viņa patiešām nav vienaldzīga pret Deimrelu, to nevar dziedināt kāda iejaukšanās no manas puses vai, nevaru to nepiebilst, jūsu mēģinājumi brīdināt Venēciju par to, ka lords tikai rotaļājas ar viņu.

– Ak, ser Džon, nav nekādas vajadzības man to teikt! – viņa iesaucās. – Es neesmu muļķīte, lai nesaprastu, ka nebūs jēgas ar viņu runāt. Tomēr jūs kļūdāties. Es arī tā domāju, kad šorīt devos ceļā… Taču, ieraugot, ar kādu skatienu Deimrels uzlūkoja Venēciju, mani pārņēma visbriesmīgākās bažas! Par vienu jūs varat būt drošs, proti, viņš nejokojas, viņš Venēcijā ir iemīlējies. Un jūtas ir abpusējas. Ser Džon, ja nekas netiks darīts, lai meiteni pasargātu, viņi apprecēsies!

– Augstais Dievs! – viņš iesaucās. – Vai jūs gribat man teikt… Nē, es tam neticu! Viņam nenāk ne prātā precēt Venēciju vai kādu citu sievieti! Viņam jau ir trīsdesmit astoņi gadi, un viņa dzīvesveids vairs nemainīsies. To viņš ir skaidri nodemonstrējis pasaulei! Ja gribētu precēties, varbūt mantinieka dēļ, nez vai lords būtu tā šķiedies šo gadu laikā! Ja īpašumi nebūtu ieķīlāti, nešaubos, ka viņš būtu tos pārdevis un iztērējis naudu tāpat kā visai ievērojamo mantojumu. Pēc tā mēs varam spriest, cik maz viņš raizējas par nākamo paaudzi. Un atklātie skandāli, kas viņu pavada, apliecina, ka viņš ir nolēmis padarīt sevi par visneiekārojamāko līgavaini!

– Viss, ko jūs sakāt, neapšaubāmi ir pilnīga patiesība, bet tam nav nekāda sakara ar šo gadījumu! – atsaucās lēdija Denija. – Viņa sākotnējos nodomus jūs varat izmest no prāta, tāpat kā tos ir izmetis viņš! Es zinu, kā izskatās un runā vīrietis, kad viņš stāsta pasakas, un varat man ticēt, ka šodien es neredzēju neko tamlīdzīgu! Deimrels ir patiesi iemīlējies. Ja viņš nepiedāvās tai nabaga meitenei brīvas attiecības vai viņa nebūs tik ļoti aizrāvusies, lai piekristu tik šokējošam ierosinājumam, tad sekos bildinājums, un viņa šo bildinājumu pieņems! – Spriežot pēc tā, kā mainījās sera Džona sejas izteiksme, lēdijai Denijai acīmredzot bija izdevies vīru pārliecināt par to, ka viņas bažas nav pārkairināta prāta izdomājums, tāpēc viņa noprasīja: – Vai tagad jūs runāsiet ar Deimrelu?

Tomēr viņš palika nepielūdzams. – Skaidrs, ka ne! Ko man vajadzētu viņam teikt? Es viņu pazīstu tikai garāmejot, Venēcija nav nedz mana radiniece, nedz atskaitās man par savu rīcību. Šāda iejaukšanās būtu uzskatāma par ārkārtīgu nekaunību, kundze! Ja jūs nevarat viņai ieskaidrot, cik katastrofāla būtu tāda laulība, tad šajā lietā nekas nav darāms.

Saklausīdama vīra balsī apliecinājumu par pieņemto galīgo lēmumu, lēdija Denija vairs necentās pārliecināt viņu par savu taisnību un aprobežojās ar piezīmi par to, cik muļķīgi ir cerēt uz situācijas nokārtošanos tikai tāpēc vien, ka Venēcijai ir divdesmit pieci gadi. Vismazāk to spētu meitene, kura uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt sev pazīstamos vecpuišus, tāpēc noteikti iemīlētos pirmajā pieredzējušajā aplidotājā, kas pagadītos viņai ceļā. – Un jūs zināt, ko cilvēki teiks, ser Džon! Taču Venēcija nav tāda kā viņas māte, lai cik ļoti līdzīga būtu pēc izskata, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņa sagandē savu dzīvi! Kaut nu Obrijs interesētos ne tikai par savām grāmatām! Taču varat būt drošs, ka viņš pat neredz to, kas notiek viņam deguna priekšā, un neticētu man, ja es to izstāstītu!

Šajā ziņā lēdija kļūdījās. Obrijs ne tikai bija ievērojis, bet pat izrādīja zināmu interesi par šīm attiecībām un atklāja to māsai pēc dienas vai divām, kad bija laipni aizvedis viņu uz Tērsku, kur Venēcijai vajadzēja šo to nopirkt. Atpakaļceļā, kad tika pieminēts Deimrela vārds, Obrijs viņu iztrūcināja, gluži nevērīgi pajautājot: – Vai tu viņu precēsi, mana dārgā?

Venēcija jutās pamatīgi apmulsusi, jo parasti Obrijs neinteresējās par to, kas atradās ārpus viņa uzmanības loka, tāpēc gluži tāpat kā lēdija Denija viņa bija pieņēmusi, ka brālis nav aizdomājies par Deimrela viesošanās patiesajiem nolūkiem Anderšovā. Kādu brīdi viņa vilcinājās, un Obrijs piebilda: – Vai man nevajadzēja tā jautāt? Ja negribi, vari neatbildēt.

– Es nevaru uz to atbildēt, – Venēcija godīgi atteica. – Viņš mani nav bildinājis!

– To es zinu, muļķīt! Bet… vai tu pieņemtu saderināšanās piedāvājumu?

– Obrij, kurš tevi samācīja man ko tādu jautāt? – Venēcija prasīja. – Tā nevarēja būt lēdija Denija. Varbūt aukle?

– Ak kungs, nē taču. Neviens mani nesamācīja. Kāpēc gan?

– Kāds varēja palūgt, lai tu ietekmē manu lēmumu ļaut Deimrelam ciemoties Anderšovā.

– Tam nu gan es būtu pievērsis lielu uzmanību! Vai lēdija Denija zina? Kāpēc viņa gribētu, lai tu nesatiecies ar Džesperu? Vai lords viņai nepatīk?

– Nē… tas ir, viņi nav tuvāk pazīstami, taču lēdija ir daudz dzirdējusi par viņa reputāciju un acīmredzot baidās, ka mani var piekrāpt.

– Hm. – Obrijs sarauca pieri un uzmeta skatienu zirgiem, kuri tuvojās vārtiem. – Es neko daudz nezinu par tādām lietām, taču nedomāju, ka tā varētu notikt. Vai man vajadzētu apjautāties Džesperam par viņa nolūkiem?

Venēcija nespēja savaldīt smieklus. – Lūdzu, nedari tā!

– Nu, tad labāk ne, – brālis piekāpās. – Turklāt es tam neredzu jēgu. Džespers taču man nepateiktu, ka alkst tevi pavedināt. Un tās vispār ir muļķīgas iedomas! Kad es gribēju tikt vaļā no aukles, viņš teica, ka auklei ir jāpaliek priorātā, lai tiktu ievērota pieklājība. Es nekad neesmu daudz klausījies baumās par viņu, taču uzdrošinos apgalvot, ka tā nav patiesība. Jebkurā gadījumā tu droši vien zini par to vairāk nekā es. Ja tev tas nešķiet svarīgi, kāpēc man vajadzētu raizēties?

Viņi jau bija izbraukuši pa vārtiem un devās uz priekšu pa aleju, kas vijās cauri parkam. Venēcija sacīja: – Nezinu, kāda gan cilvēkiem gar to daļa, taču… Nez kādēļ visi domā, ka es esmu nevainīga aitiņa bez kāda veselā saprāta, ja reiz esmu nodzīvojusi visu mūžu šajā vietā. Man prieks, ka tu tā neuzskati, mīļais. Nezinu, kas varētu notikt, bet… ja Deimrels tiešām gribētu mani precēt, tev taču tas neliktos nejauki, ko?

– Nē, drīzāk es par to priecātos, – Obrijs atbildēja. – Bez šaubām, es braukšu mācīties uz Kembridžu nākamajā gadā, taču man būs brīvdienas, un es tās labprātāk pavadītu Deimrela, nevis Konveja mājā.

Šāds skatpunkts lika Venēcijai pasmaidīt, taču vairāk nekas netika apspriests, jo tobrīd aiz pēdējā ceļa līkuma skatienam pavērās māja, un Venēcija jutās pārsteigta, ieraugot pie durvīm pasta karieti četrjūgā.

– Kas tad tas? – iesaucās Obrijs. – Augstais Dievs, tas laikam būs Konvejs!

– Nē, tas nebūs viņš, – Venēcija noteica, pamanījusi ar spalvām rotātu cepurīti. – Tā ir dāma! Bet kura gan… ak, varbūt tā ir krustmāte Hendreda?

Taču, kad Obrijs piebrauca aiz karietes un apmeklētāja pagriezās, Venēcija konstatēja, ka nolūkojas uz pilnīgu svešinieci. Vēl vairāk viņu pārsteidza atklājums, ka svešā uzraudzīja iespaidīga koferu un ceļasomu daudzuma izcelšanu no karietes. Venēcija izbrīnā pievērsās Riblam, saraukusi uzacis mēmā jautājumā, taču viņa seja pauda pilnīgu neizpratni. Tobrīd svešiniece, kura izrādījās pēc jaunākās modes ģērbusies pusmūža dāma, panācās uz priekšu un pašapzinīgi iesaucās: – Venēcija Lenjona? Ak, man nemaz nevajadzēja vaicāt! Un tas nabaga klibais puika? Jūs jau laikam būsiet sapratuši, ka es esmu Skorjeras kundze, lai arī sulainis, šķiet, neko nezināja par mūsu gaidāmo ierašanos.

– Lūdzu piedošanu, kundze, – ierunājās Venēcija, izkāpdama no faetona, – taču tā acīmredzot ir kāda kļūdīšanās! Baidos, ka es neko nesaprotu!

Skorjeras kundze kādu brīdi viņu uzlūkoja, un viņas sejas izteiksme krietni atšķīrās no draudzīgā toņa. – Vai jūs gribat teikt, ka tas cilvēks ir teicis patiesību un jūs neesat saņēmuši vēstuli no… Man jau to vajadzēja zināt! Jā, vajadzēja to nojaust jau tad, kad Londonā atklāju, ka avīzē nav ievietots paziņojums.

– Paziņojums? – Venēcija atkārtoja. – Avīzē?