žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

Atkal atguvusi savu agrāko draudzīgumu, Skorjeras kundze iesmiedamās noteica: – Cik nejauks aizmārša! Es viņu kārtīgi sarāšu, varat man ticēt! Uzdrošinos apgalvot, ka jūs laikam esat gluži apjukuši. Jā, es esmu jums sagādājusi pārsteigumu, taču ceru, ka tas nebūs nepatīkams! Šarlote, mana maziņā!

Par atbildi uz šo saucienu atvērtajās durvīs parādījās gaišmataina meitene ar lielām, baiļpilnām acīm, sacirtotiem matiem un maigu, pārlieku juteklisku muti un aizelsusies nervozā balsī iejautājās: – Jā, māmiņ?

– Nāc šurp, mana mīļā! – aicināja Skorjeras kundze. – Dārgais bērns! Tu tik ļoti gribēji iepazīties ar savu māsu un savu mazo, klibo brālīti, vai ne? Te viņi abi ir! Jā, Lenjonas jaunkundz, šī ir lēdija Lenjona!

Pārsteigums Venēcijai kādu brīdi neļāva parunāt, un varbūt tas bija labi, jo pirmā doma, kas viņai ienāca prātā, bija tāda, ka šis paziņojums nevar būt patiess. Viņa gan uzreiz apjauta, ka tai jābūt patiesībai, un, aptverot situācijas neparastumu, sāka smieties. – Cik neiedomājami no Konveja puses un cik tipiski viņam! – viņa iesaucās un pastiepa Šarlotei plaukstu. – Sveicināti! Jums nu gan vajadzēja piedzīvot pārsteidzošu sagaidīšanu! Lūdzu, piedodiet, jo mums patiešām nebija ne mazākās jausmas par to, ka gaidāms tāds notikums. Cik noprotu, Konvejs nav atbraucis kopā ar jums? Kur… Ak, tūlīt jūs mums par to visu pastāstīsiet, taču vispirms man jāuzmeklē Gārnardas kundze, mūsu saimniecības pārzine, lai pateiktu viņai, kuras istabas vajag sagatavot. Lūdzu, ļaujiet man ievest jūs iekšā! Jūs droši vien būsiet nogurušas pēc brauciena.

Venēcija ieveda abas divas viesistabā, kur bija nesen iekurināts kamīns, un lūdza dāmām apsēsties. Šarlote, kura šķita pārāk sakautrējusies, lai paceltu skatienu ilgāk nekā par sekundi, nomurmināja kaut ko par laipnību un neērtībām, uz ko Venēcija smaidot atbildēja: – Nu, kad esam savstarpēji atvainojušies, domāju, ka mums vajadzētu apvienoties un sodīt patieso grēkāzi, vai ne? Konvejs būtu ar mieru darīt jebko citu, lai tikai nevajadzētu uzrakstīt vēstuli, kas viņam ir īsts Hērakla varoņdarbs, taču nav labi, ka viņš šajā gadījumā to nav izdarījis! Lūdzu, noņemiet cepuri un apmetni! Esmu pārliecināta, ka jums pēc ceļojuma noderēs nelieli atspirdzinājumi. Vai jūs vēlētos tēju? Jums vajadzētu to nobaudīt tūlīt pat, un pēc tam es uzvedīšu jūs augšstāvā.

– Pateicos, ļoti laipni! Ja vien tas nebūs grūti.

Skorjeras kundze, kura vērtējoši bija lūkojusies sev apkārt, iesmējās par to un iesaucās: – Lenjonas jaunkundze sāks tevi uzskatīt par muļķīti, mana mīļā, ja tu turpināsi tā runāt. Tev jāatceras, ka tu esi savā mājā, vai ne, Lenjonas jaunkundz? Tēja būtu īsti vietā, lai gan parasti es neatļaujos tādu greznību šajā stundā. Taču man jāteic, ka Šarlote ir uz grūtām kājām un pavisam sagurusi, lai arī mēs pavadījām pagājušo nakti Donkasterā.

– Uz grūtām kājām? – Venēcija pārsteigti uzlūkoja Šarloti. – Tādā gadījumā jūs esat precējušies jau zināmu laiku?

– Kopš jūlija, – Šarlote nosarkstot atbildēja. – Redziet, Konvejs bija atvaļinājumā… Parīzē.

– Nebrīnos, ka jūs izskatāties pārsteigta, Lenjonas jaunkundz! – sacīja Skorjeras kundze, iekārtodamās uz dīvāna līdzās kamīnam un novilkdama cimdus. – Varat man ticēt, ka es pati neko tādu nebiju cerējusi. Tas bija zibenīgs romāns. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un sers Konvejs uzstāja, ka vedīs savu dārgumu sev līdzi uz štābu. Patiešām, man tā vien šķiet, ka tad, ja es nebūtu piekritusi laulībām, viņš būtu meiteni nolaupījis.

– Ak, mammu, – Šarlote vārgi iebilda.

– Bet… vai jūs bijāt pazīstami jau iepriekš? Es domāju… Ak, tas noteikti bija ļoti aizraujoši! Nespēju ne sagaidīt, kad jūs man par to pastāstīsiet… kad būsiet padzērušas tēju.

Viņa laipni atvainojās un devās apspriesties ar Gārnardas kundzi. Ienākot mājā, Venēcija bija redzējusi saimniecības vadītāju stāvam pie kāpnēm un tagad pat neielūkojās viņas izteiksmīgajās acīs, jo zināja, ka Gārnardas kundze nebūt nepriecājas par šo situāciju. Nu viņa bija nodrošinājusies ar papildspēkiem aukles un Ribla personā, un viens vienīgs skatiens uz šiem trijiem uzticamajiem kalpotājiem pavēstīja Venēcijai, ka paredzamas grūtības. Nenācās grūti atklāt to cēloni. Izdzirdējusi lūgumu aiznest tēju viešņām, Gārnardas kundze ledaini atbildēja:

– Es esmu jau saņēmusi šādu rīkojumu, Venēcijas jaunkundz. Viņas gaišības māte man to pavēstīja. Tiesa gan, – saimniecības vadītāja apdomīgi piebilda, – viņa varēja man to neteikt, jo es jau grasījos apjautāties, vai viņa nevēlas tēju vai glāzi vīna, lai atsvaidzinātos pēc ceļojuma.

– Venēcijas jaunkundz! – aukle viņu pārtrauca. – Es pati savām ausīm dzirdēju, kā Skorjeras kundze – vai kā nu viņu tur sauc – pieteica Gārnardas kundzei, lai gultas būtu labi izvēdinātas. Ja viņai pietiktu nekaunības pateikt ko tādu man, es viņai atbildētu, ka šī ir cienījama muiža, nevis kaut kāda parasta viesnīca.

– Es tā nepazemotos, aukle, – Gārnardas kundze augstprātīgi noteica. – Taču, ja runājam par pavēli, ka viņas gaišībai nekavējoties jāsagatavo labākā guļamistaba…

– …un par paziņojumu, ka līdz brīdim, kad ieradīsies viņas kalpone no Londonas, vienai no istabenēm ir jāapkalpo viņas gaišība… – iestarpināja aukle.

– …es jutos spiesta pavēstīt, jaunkundz, ka jūs man noteikti dosiet tādus rīkojumus, kādus uzskatīsiet par nepieciešamiem.

– Tieši tā es arī teicu, kundze! – Ribls atzinīgi pamāja. – Venēcijas jaunkundz, šķiet, dāma uzskatīja, ka bez viņas iejaukšanās neviens neiedomātos rīt aizsūtīt uz Jorku pretī jaunajai dāmai, kura, cik noprotu, gatavojas ierasties. Ceru, ka man izdevās viņu nomierināt. Es viņai pavēstīju, jaunkundz, ka apjautāšos jums, ko jūs vēlaties iesākt.

Venēcija ķērās pie šo satraukto prātu nomierināšanas. Tikai vienā gadījumā viņai izdevās panākt nelielu progresu – aukle, uzzinājusi, ka jaunā sieva jau gaida pēcnācēju, lika noprast, ka šis apstāklis lielā mērā ļauj viņai neiebilst pret Šarlotes klātbūtni. Lai arī viņa likās sev izrādītā goda necienīga, aukle varēja viņu pieciest mantinieka dēļ, kuru bija iecerējusi pilnībā pārņemt savās rokās. Gārnardas kundze, paredzēdama, ka šis laimīgais notikums atkal nosēdinās aukli atbrīvotajā tronī, daudznozīmīgi pieminēja viņas cienījamos gadus un nespēju piemēroties jaunai modei. Ribls nevēlējās izteikties par tik kutelīgu jautājumu un vēl drūmākā tonī lūdza atļauju apvaicāties Skorjeras kundzei, vai viņa grasās palikt Anderšovā ilgāku laiku.

Mazliet atvēsinājusi šo svarīgo mājsaimniecības locekļu prātu, Venēcija gatavojās daudz grūtākam uzdevumam – pierunāt Obriju izturēties kaut vai pieklājīgi pret savu svaini un viņas māti. Brālis bija devies uz stalli, neizrunājot ne vārda, un Venēcija uzskatīja par pareizāku necensties viņu aizkavēt. Viņa sprieda, ka Obrijs būs ienācis mājā no dārza puses, un devās viņu meklēt bibliotēkā. Iedama pa plato gaiteni, kas to savienoja ar centrālo vestibilu, viņa prātoja, ka pietiktu ar mazu drusciņu no Skorjeras kundzes visai nomācošās klātbūtnes, lai pārvērstu Obriju tikpat spītīgā vientuļniekā, kāds bija viņu tēvs. Kā jau Venēcija bija paredzējusi, Obrijs atradās bibliotēkā un acīmredzot gaidīja māsas ierašanos ar lielu nepacietību, jo, tiklīdz Venēcija bija aizvērusi priekšnama durvis, noprasīja: – Ko tu ar viņām izdarīji? Vai tu tici tādai pasaciņai? Es ne! Pat Konvejs nebūtu spējīgs uz tādu nekrietnību!

– Es arī par to iedomājos, – Venēcija atzinās. – Taču nekas nesanāks, mīlulīt. Ir visnotaļ iespējams, ka tā ir patiesība. Briesmīgs šoks, vai ne? Es vēl aizvien nezinu, kā lai mēs to pavēršam uz labo pusi, taču to mums vajadzēs izdarīt.

– Tu nezini? Tādā gadījumā es tev pateikšu. Mēs pārcelsimies uz savu māju. Tieši tā, kā tu biji iecerējusi darīt, ja tā notiks!

– Jā, bez šaubām, taču mēs to nevaram izdarīt uzreiz, mīlulīt! Tev jāsaprot, ka tas ir neiespējami! Līdz Konveja pārnākšanai es esmu atbildīga par Anderšovu.

– Bet tavā prombūtnē Mičets! – Obrijs ātri noteica. – Konvejs pilnvaroja jūs abus rīkoties viņa vārdā. Atceros, kā Mičets ieradās te, lai apspriestu ar tevi pilnvaras noteikumus, pirms viņš nosūta to Konvejam parakstīšanai!

– Protams, tā viņš darīja gan, taču tikai tāpēc, ka par ieguldīto kapitālu un jebkādiem juridiskiem jautājumiem viņš parūpēsies daudz labāk nekā es. Viņam nav jāuzņemas arī muižas ikdienas rūpes. Turklāt, Obrij, mēs nevaram atstāt Anderšovu tajā pašā mirklī, kad ierodas Konveja sieva! Tas būtu ārkārtīgi nepieklājīgi un arī nelaipni.

– Tikpat nepieklājīgi un nelaipni kā uzgrūst viņas mums uz kakla bez mazākā brīdinājuma!

– Jādomā, ka tā nebija viņas vaina. Patiesībā es esmu par to pārliecināta. Nabaga Šarlote ir tik ļoti sabijusies, ka tik tikko uzdrošinās izteikt kaut vārdu! Man viņas ir ļoti žēl. Turklāt viņa man nebūt nešķiet nepatīkama, mīlulīt. Viņa šķiet jauka, mazliet kautrīga meitene, un drīz vien mēs viņai būsim ļoti pieķērušies.

– Ak tā gan? Un viņas māti mēs noteikti sāksim dievināt!

Venēcija iesmējās. – Es noteikti ne! Viņa ir neciešama sieviete, jau paguvusi noskaņot pret sevi kalpotājus un mazliet arī mani. Tomēr es esmu iecerējusi būt pret viņu pieklājīga – un no tevis lūdzu to pašu.

Piemiegtām acīm Obrijs uzlūkoja māsu, taču neko neteica. Lielākais, ko viņai izdevās no brāļa izspiest, bija solījums neteikt neko nepieklājīgu Skorjeras kundzei, ja vien viņa neizprovocēs strīdu, un Venēcijai nācās samierināties ar to pašu. Tomēr tas, ko Obrijs varētu uzskatīt par provokāciju, lielā mērā bija atkarīgs no viņa noskaņojuma, tādēļ Venēcija nelika uz iecietību lielas cerības un ar lielām bažām veda brāli uz viesistabu, lai oficiāli stādītu viņu priekšā.

Abas dāmas viņi atrada spriežam par tēju un mandeļu bezē cepumiem. Skorjeras kundze sagaidīja Venēciju ar smaidu un sacīja: – Brīnišķīga tēja, Lenjonas jaunkundz! Man patiešām vajadzēs pajautāt saimniecības vadītājai, kur viņa to ņem. – Tad viņa ieraudzīja Obriju, kurš ienāca istabā aiz māsas, un steidza apsveicināties ar viņu.

Obrijs visai stīvi paklanījās, tad pievērsās Šarlotei:

– Sveicināti! Kur jūs atstājāt manu brāli? Vai viņš drīz jums sekos?

– Es nezinu… es tā ceru… man negribējās viņu atstāt, bet mamma domāja…

– Mamma domāja, ka viņas meitai daudz labāk klāsies prom no Kambrē kņadas, – iejaucās Skorjeras kundze. Kad viņa iesmējās, Venēcija konstatēja, ka šie smiekli jau ir sākuši viņu mazliet kaitināt. – Jūsu brālis noteikti atgriezīsies mājās līdz gada beigām, jo hercogs grib izformēt armiju nākamā mēneša sākumā. Lenjonas jaunkundz, es jau teicu Šarlotei, ka šī ir ļoti skaista istaba! Ārkārtīgi omulīga, un atliks tikai nomainīt portjeras, lai pārvērstu to tikpat elegantā salonā kā jebkurš cits, ko esmu redzējusi.

Šis paziņojums Venēciju mazliet pārsteidza, tomēr viņa atbildēja savaldīgi un apsēdās uz dīvāna cerībā, ka tad, ja izdosies iesaistīt Skorjeras kundzi sarunā, Obrijs un Šarlote varētu iepazīties labāk.

Skorjeras kundze bija gatava runāties, un drīz vien izrādījās, ka viņai piemīt spēja piedalīties vairāk nekā tikai vienā sarunā, šad un tad iestarpinot piezīmes otrajā. Viņa atbildēja uz jautājumiem, kas tika adresēti viņas meitai, un visu Šarlotes teikto vai nu pārlaboja, vai papildināja. Izturēšanās bija labdabīga, viņa gandrīz visu laiku smaidīja, taču nevajadzēja ilgu laiku, lai Venēcija nonāktu pie secinājuma, ka viešņa viņu uzlūko ar aizdomīgu naidīgumu. Skorjeras kundze neskopojās ar komplimentiem, taču tajā pašā laikā visu noniecināja, un Venēcija, kura nekad agrāk nebija pazinusi nevienu viņai līdzīgu būtni, mulsa par tādu izturēšanos. Tā vien likās, ka Skorjeras kundze ir apņēmusies saskatīt meitas svainē uzveicamu ienaidnieku. Runājot par pārmaiņām, kuras Šarlote neapšaubāmi ieviesīs Anderšovā, un stāstot Venēcijai, cik labi saprot meitenes izjūtas situācijā, kad nākas nodot vadības grožus kādam citam, Skorjeras kundze lika skaidri noprast, ka ir lepna par Šarlotes tiesībām un gatava par tām cīnīties.

Kad bija pagājusi nepilna stunda un Gārnardas kundze savā viscienīgākajā manierē aicināja abas dāmas apskatīt guļamistabas, Venēcija saprata, ka Anderšovā valdošais miers ir beidzies un viņas tuvākā nākotne nesola neko citu kā vien nesaskaņas un konfliktus. Piedevām pie sava naidīguma Skorjeras kundze demonstrēja valdonīgu noskaņojumu un vēlmi parādīt visiem, sākot ar Venēciju un beidzot ar dārznieka mācekli, labāku veidu, kā darīt ierādīto darbu, vadīt saimniecību vai kopt ģerānijas. Pat virēja, kuras cepumus Skorjeras kundze bija pasludinājusi par izcili labiem, saņēma recepti, kurai vajadzēja būt labākai. It kā nepietiktu ar priekšstatu, ko uzbūra šis solījums, viņa dzirās Venēcijai ieteikt kādu lielisku ķirurgu, kurš noteikti zināšot, kā izdziedēt Obrija klibo kāju. Venēcija viņai piedeva šo nejauko piezīmi, tomēr nenācās grūti noticēt, kāpēc tik daudzi cilvēki – spriežot pēc Skorjeras kundzes teiktā – tik bieži izturējušies pret viņu necienīgi.