Uzklausījusi apliecinājumu tam, ka Šarlotei sagatavotā guļamistaba agrāk piederējusi viņas priekšgājējai, viņa ar prieku to pieņēma. Venēcija uzsmaidīja Šarlotei un apjautājās: – Jūs taču man pateiksiet, ja jums kaut kas būs vajadzīgs, vai ne?

Tobrīd Skorjeras kundze nosodoši pakratīja pirkstu un noteica paceltā balsī: – Nē, nē, Lenjonas jaunkundz, nemudiniet manu mazo sliņķi paļauties uz jums! Es viņai teicu, ka tagad, kad viņa ir precēta dāma un saimniece savā mājā, viņai pašai ir jāmācās dot pavēles, nevis jāpaļaujas uz mani vai jums, kas to izdarīs viņas vietā.

Kad Venēcija izgāja no savas istabas un atkal devās lejā, Šarlote sēdēja viena pati viesistabā. Viņa bija eleganti ģērbusies zīda vakarkleitā ar trēnu, taču drīzāk atgādināja nobijušos skolnieci nekā modes dāmu un, ieraugot Venēciju, instinktīvi piecēlās kājās. Priecādamās par iespēju aprunāties ar viņu bez Skorjeras kundzes iejaukšanās, Venēcija pacentās Šarloti kaut daļēji nomierināt. Kļuva skaidrs, ka pakalpīgā daba un draudzīgais raksturs neļāva Šarlotei pretoties apņēmīgās mātes spiedienam. Pat ja Šarlote būtu izteikusi vārdos – lai gan acīmredzami bija pilnīgi nespējīga to izdarīt –, ka Skorjeras kundze viņu brīdinājusi uzmanīties no svaines, tas nebūtu redzams vēl uzskatāmāk kā tagad. Tā kā viņai nepiemita nedz humora sajūta, nedz paradums runāt atklāti, Venēcijas ar smaidu izteiktais aicinājums neskatīties uz viņu kā uz briesmoni iegrūda Šarloti tikai vēl lielākā mulsumā. Tikai sarunā par Konveju viņa kļuva dabiska un aizmirsa visu kautrīgumu, nodevusies varoņa slavināšanai. Viņš bija pusdievs, kurš brīnumainā kārtā iemīlējies viņā, un doma par šī vīrieša lieliskumu lika Šarlotes vaigiem iekvēloties un acīm iemirdzēties. Pārstāstot viņa drosmīgos darbus un gudros izteicienus, meitene gluži vai atdzīvojās.

Venēcija gan jutās uzjautrināta par šo nepazīstamo brāļa portretu, taču tajā pašā laikā tas viņu aizkustināja, un viņa skaidri saprata, kas ir piesaistījis Konveju šai diezgan neizteiksmīgajai meitenei. Viņa laipni noteica:

– Jūs droši vien jutāties gaužām nelaimīga, kad vajadzēja viņu pamest. Es patiešām jūtu jums līdzi.

Šarlotes acīs parādījās asaras. – Ak, tas bija tik briesmīgi! Es negribēju braukt, taču viņš to uzskatīja par vienīgo iespēju, tāpēc ka pulkvedis Skidbijs izturējās nepieklājīgi pret mammu, un tas padarīja visu situāciju ļoti neveiklu Konvejam, jo mamma nespēja samierināties ar apvainojumu un šī iemesla dēļ mēs nevarējām aicināt pulkvedi uz mūsu viesībām. Konvejam tas sagādāja lielas neērtības. Padomājiet tikai! Tas briesmīgais cilvēks izplatīja visnepatiesākās baumas par nabaga mammu, un daudzi cilvēki viņam ticēja un nostājās viņa pusē, un izturējās ļoti nelaipni, tā ka viņa jutās spiesta atklāt lordam Hillam patiesību, kas lika Konvejam pateikt… kas lika viņam nospriest, ka mums būs labāk atgriezties Anglijā. – Viņa noslēdza savu impulsīvo stāstījumu uz baiļpilnas nots un steigšus piebilda: – Un turklāt es nejutos labi!

– Par to es nebrīnos, – noteica Venēcija, acīm šķelmīgi ieziboties. – Es jūsu vietā būtu gribējusi atrasties jūdzēm lielā attālumā. Nespēju iedomāties neko ļaunāku par atrašanos strīda epicentrā.

– Ak, tas bija tik briesmīgi! – Šarlote neviļus nodrebējās, to atceroties. – Tas padarīja mani visai histērisku, tāpēc, protams, mamma negribēja mani atstāt… tas gan pat netika apspriests, jo es nespētu šķirties no viņas, jo īpaši tad, ja jūtos slikti. – Viņa sāka knibināt savu mutautiņu un nedroši turpināja: – Mamma… mamma dažreiz runā tādas lietas… taču viņa nemaz tā nedomā… un viņai ir bijis daudz kas jāpacieš, jo tētis nebija bagāts un viņa ģimene izturējās tik nejauki, nostādamās manas krustmātes Elizabetes pusē, kad viņa uzbruka nabaga mammai un nelūdza viņai piedošanu, tāpēc mammai nekas cits neatlika kā vien saraut attiecības. Un tad tētis nomira no drudža, ko bija saķēris Pirenejos, jo viņš bija militārists, tāpat kā Konvejs, tāpēc mamma dzīvoja tikai manis un māsas dēļ.

– Vai jums ir tikai viena māsa? – apjautājās Venēcija, nespēdama iedomāties kādu piemērotu piezīmi par Skorjeras kundzes grūto likteni.

– Jā, Fanija. Viņa ir vecāka par mani, taču mēs bijām labākās draudzenes! Viņa apprecējās pirms diviem gadiem, un viņai ir burvīgs mazulītis, kuru es nekad neesmu redzējusi, tāpēc ka mans svainis, kuru mēs uzskatījām par ārkārtīgi patīkamu cilvēku, piepeši sāka izrādīt greizsirdību un nejauki izturēties pret mammu, kad mēs apmetāmies pie viņiem. Svainis solījās nepieļaut mammai visur iejaukties un sacelt jucekli mājā tikai tāpēc, ka viņa uzskatīja par savu pienākumu ieteikt manai māsai atlaist saimniecības pārzini, kura izturējās briesmīgi izšķērdīgi, un mammai pat radās aizdomas par viņas negodīgumu!

Šīs vientiesīgās runas nozīmi Venēcija vēl nebija paguvusi aptvert, kad istabā ienāca Skorjeras kundze. Venēcijai nācās savaldīt savu impulsīvo vēlēšanos pabrīdināt Šarloti, ka jebkāds mēģinājums atbrīvoties no Anderšovas saimniecības vadītājas nebeigtos viņas mātei par labu.

Skorjeras kundze bija pati laipnība un steidzās dalīties ar saviem nākotnes plāniem. Viņa šķita izspiedusi no Gārnardas kundzes atsūtītās istabenes ikvienu sīkumu par Anderšovas funkcionēšanu un saskatīja daudz uzlabojumu iespēju. Tas, kas labi derēja neprecētai jaunkundzei, kura dzīvoja kopā ar brāli, nekādā gadījumā nebija piemērots lēdijai Lenjonai. Viņa pieprasīja, lai namziņa pakļautībā atrastos divi livrejās tērpti sulaiņi, tomēr Lenjonas jaunkundzei nevajadzēja domāt, ka tas izraisīs ievērojumu izdevumu pieaugumu, jo Skorjeras kundzei mājā nodarbināto kalpoņu skaits likās pārmērīgs. – Negribu teikt, ka jūs nebūtu labi tikusi galā, mana dārgā Lenjonas jaunkundz, – viņa laipni apgalvoja Venēcijai. – Patiešām, es esmu ļoti patīkami pārsteigta par visu redzēto un varu droši apgalvot, ka jums nav jāsarkst par savām saimniecības vadīšanas prasmēm.

– Nepavisam! – Venēcija piekrita, tik tikko spēdama savaldīt uzjautrinājumu. – Tomēr man nāktos sarkt, pieņemot komplimentu, kas ir domāts kādai citai! Gārnardas kundze ir bijusi Anderšovas saimniecības vadītāja kopš manas dzimšanas. – Viņa pagrieza galvu, lai uzrunātu Šarloti, un nepiespiesti noteica: – Domāju, rīt viņa gribēs iepazīstināt jūs ar visu mājas dzīvi. Nepievērsiet uzmanību, ja viņa liksies mazliet stīva! Drīz vien viņa atmaigs pret jums, ja redzēs, ka negrasāties jaukties viņas saimniecībā un kārtībā. Aprunājieties ar viņu par Konveju! Viņa dievina manu vecāko brāli un pat ļauj viņam uzrunāt sevi par savu dārgo vecu Gārniju, ko es nemūžam neuzdrošinātos. Viņa droši vien piedāvās jums savas atslēgas. Esmu pārliecināta, ka nav jūs jābrīdina, lai lūdzat viņu tās paturēt!

– Nē, man nenāktu ne prātā…

– Nu, runājot par to, mana mīļā, – iebilda Skorjeras kundze, – domāju, ka labāk vajadzētu sākt, ja reiz tu gribi turpināt. Ir pilnīgi dabiski, ka Lenjonas jaunkundze kautrējas sevi aizstāvēt, tāpēc ka ir tik ilgi pazinusi šo sievieti, taču tu esi gluži kas cits. Ar vecajiem kalpotājiem vienmēr ir viens un tas pats! Viņi ātri vien uzkundzējas un kļūst par īstiem tirāniem. Ja gribi uzklausīt manu padomu, mana dārgā…

– Viņai labāk vajadzētu uzklausīt manas māsas padomu, – ierunājās Obrijs, kurš bija ienācis istabā pašā laikā, lai noklausītos šo sarunu. – Augstais Dievs, Konvejs nu gan sacels traci, ja atgriezīsies mājās un uzzinās, ka Gārnardas kundze ir pametusi Anderšovu dusmās!

Doma par Konveja nepatiku lika Šarlotei nobālēt, un pat Skorjeras kundze uz brīdi apklusa. Viņa aprobežojās ar frāzi: – To mēs vēl redzēsim. – Lai arī smaids nenozuda no sievietes lūpām, tomēr skatiens, ko viņa uzmeta Obrijam, nekādā gadījumā nebija draudzīgs. Venēcija varēja vienīgi klusībā lūgt Dievu un cerēt, ka viņa neielaidīsies turpmākās provokācijās.

Šī lūgšana netika uzklausīta, un vēl pirms vakariņu beigām ikvienam, kurš pazina Obriju, bija kļuvis skaidrs, ka viņš nolēmis karot. Ienākusi ēdamzālē un konstatējusi, ka viņai jāsēž galda galā, Šarlote bija pavilcinājusies un izstostījusi instinktīvā izpratnē: – Ak, lūdzu! Tā taču ir jūsu vieta, Lenjonas jaunkundz, vai ne? Man nepavisam negribētos ieņemt jūsu vietu!

– Un es labprāt neieņemtu jūsējo! – Venēcija atbildēja. – Starp citu, man gribētos, lai jūs sauktu mani par Venēciju!

– Jā, pateicos, es labprāt! Taču, lūdzu, vai jūs…

– Mana dārgā Šarlote, Lenjonas jaunkundze sāks tevi uzskatīt par īstu zosi, ja tu nesaņemsies! – ierunājās Skorjeras kundze. – Viņai ir taisnība, un tev nevajadzētu par to raizēties, vari man ticēt. – Viņa veltīja Venēcijai īpaši platu smaidu un piebilda: – Tāds jau ir māsu liktenis, vai ne? Atkāpties otrajā vietā, kad brāļi apprecas.

– Neapšaubāmi, kundze.

– Tu pārspīlē, mana dārgā! – noteica Obrijs, acīm ieziboties. – Tu Anderšovā būsi vissvarīgākā persona, pat ja ēdīsi pusdienas virtuvē, un labi to zini!

– Cik uzticams brālis! – piezīmēja Skorjeras kundze, viegli ieķiķinādamās.

– Ir nu gan nesapraša! – Venēcija atcirta. – Vai jūs gribētu sēdēt tuvāk kamīnam, kundze, vai arī…

– Skorjeras kundzei vajadzētu sēdēt pie otra galda, – Obrijs pārliecinoši noteica.

– Jūs gribat teikt, ka galda otrā galā, – Skorjeras kundze pamācoši noteica.

– Jā, bez šaubām, – Obrijs atbildēja, izskatīdamies pārsteigts. – Vai es teicu citādāk? Interesanti, kas mani paraustīja aiz mēles?

Venēcija apjautājās Šarlotei, vai viņai paticis Parīzē. Tā bija pirmā no neskaitāmajām iejaukšanās reizēm, pie kurām viņai nācās ķerties šo patiesi neaizmirstamo pusdienu laikā, jo, ja Obrijs nemetās uzbrukumā, tad steidzās atriebties par ikvienu agresijas izpausmi. Tā kā viņš skaidri norādīja, ka uzskata sevi par māsas aizstāvi, un uzvarēja ikvienu sadursmi, Venēcija varēja tikai prātot, vai Skorjeras kundze ir liela muļķe vai arī viņas ļaunais ģēnijs priecājas par nepatikšanām. Šķiet, viņa nespēja pretoties kārdinājumam apspiest Venēcijas iedomātās pretenzijas, tāpēc ēdamzāle drīz vien pārvērtās kaujas laukā, kurā – kā Venēcija ar zināmu uzjautrinājumu nosprieda – ierinda neizbēgami uzveica kolonnu.

Nespēdama pārspēt Obriju taktiskā ziņā, Skorjeras kundze mēģināja atsist viņa uzbrukumu. Pievērsusi zēnam savu apņēmīgo smaidu, viņa paziņoja, ka neviens nenoturētu Obriju un Konveju par brāļiem, jo viņi nepavisam neesot līdzīgi. Kāds neglaimojošs epitets viņai bija prātā, tā arī palika neatklāts, jo Obrijs nekavējoties dedzīgi atbildēja: – Nez vai tas būtu iespējams, kundze. Konvejs ir mūsu ģimenes muskuļi, es esmu smadzenes, bet Venēcija ir skaistums.

Pēc tā visa nebija nekāds pārsteigums, ka Skorjeras kundze piecēlās no galda visai sarūgtināta. Kad viņa iekārtojās krēslā pie viesistabas kamīna, dāmas acīs parādījās dzelžains spīdums, kas noteikti biedēja viņas meitu. Kundzes acīmredzamo vēlēšanos izturēties pēc iespējas nepatīkamāk izjauca Venēcijas paziņojums par nepieciešamību uzrakstīt dažas steidzamas vēstules. – Ceru, Šarlote, ka man piedosiet, ja līdz tējas laikam atstāšu jūs tikai mātes sabiedrībā. – Tad Venēcija izgāja no istabas un pievienojās Obrijam bibliotēkā, izteiksmīgi iesaukdamās pēc ienākšanas šajā miera ostā: – Sātans!

Obrijs viņai uzsmaidīja. – Uz ko saderēsim, ka es atbrīvošos no viņas nedēļas laikā?

– Ne uz ko! Tev tas nenāktu par labu, tāpēc nedari tā. Un patiešām, mīlulīt, tev vajadzētu mazliet rēķināties ar Šarlotes jūtām! Lai arī viņa ir muļķīte, tā nav viņas vaina, un es esmu pārliecināta, ka viņa ir ārkārtīgi draudzīga un laipna.

– Tu gribēji teikt, ka saldi salkana un nevainojami garlaicīga?

– Nu, mēs varam justies pateicīgi vismaz par laipnību. Vai gribi izmantot savu rakstāmgaldu? Man ir jāaizraksta krustmātei Hendredai un lēdijai Denijai, bet ne salonā, ne rīta istabā nav iekurts kamīns.

– Tu neesi likusi to iekurt? – Obrijs uzsvērti apjautājās.

– Ja negribi, lai es kristu histērijā, tad sēdi klusu! – Venēcija lūdzās, iekārtodamās pie lielā rakstāmgalda. – Ak, Obrij, cik briesmīga spalva! Lūdzu, salabo to!

Viņš to paņēma no māsas rokām un sameklēja uz galda nelielu nazīti. Asinādams spalvu, viņš piepeši ierunājās: – Vai tu aizrakstīsi krustmātei un Denijiem, lai pavēstītu, ka mūsu Konvejs ir apprecējies?

– Bez šaubām, un ceru, ka vismaz lēdijas Denijas gadījumā es būšu pirmā, kas to pavēstīs. Krustmāte lasa avīzi un, iespējams, jau ir to izdarījusi, jo tā neciešamā sieviete man pavēstīja, ka esot nosūtījusi paziņojumu pirms izbraukšanas no Londonas! Viņa gan varēja dažas dienas nogaidīt, ja reiz bija vilcinājusies trīs mēnešus.

Obrijs pasniedza spalvu atpakaļ māsai. – Konvejs taču nebija saderinājies ar Klāru Deniju, vai ne?

– Nē, tas ir, jādomā, ka ne oficiāli. Tolaik lēdija Denija man teica, ka abi esot par jaunu un ka sers Džons neatzīšot saderināšanos, kamēr Konvejs nebūs pilngadīgs un Klāra nebūs izgājusi sabiedrībā, taču viņš neapšaubāmi būtu laulību atbalstījis. Tāpat es nešaubos arī par to, ka Klāra uzskata sevi par apsolītu Konvejam.