žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Tās meitenes nu gan ir muļķes! – Obrijs nepacietīgi iesaucās. – Konvejs varēja pamest armiju pēc tēva nāves, ja būtu to vēlējies. Tik daudz taču Klēra varētu saprast.

Venēcija nopūtās. – Tā varētu secināt, taču, spriežot pēc Klāras teiktā, Konvejs palika armijā tāpēc, ka uzskatīja to par savu pienākumu.

– Konvejs? Pat Klāra Denija nevarētu noticēt tādām blēņām!

– Vari būt drošs, viņa tā domā. Un tev jāatzīst, ka tam noticētu ikviens, kurš Konveju labi nepazīst. Mūsu vecākais brālis tam tic un allaž spēj izgudrot cienījamu motivāciju tam, lai darītu tieši to, kas pašam patīk, turklāt citu acīs viņš izskatās cēls!

Obrijs tam piekrita, taču, mazliet apdomājies, piebilda: – Vai es arī tā daru, mana mīļā?

– Nē, mīlulīt, – Venēcija jautri atbildēja, atvērdama rakstāmgalda vāku. – Tu dari to, kas pašam patīk, necenzdamies izdomāt tam kādu cēlu aizbildinājumu. Tas tāpēc, ka tu esi neparasti augstprātīgs un tev ir pilnīgi vienalga, ko pārējie par tevi domās. Konvejam nav vienalga.

– Tad labāk es esmu augstprātīgs nekā divkosīgs, – noteica Obrijs, nosvērti pieņemdams šo raksturojumu. – Jāteic, es ļoti gribētu uzzināt, kāds iemesls bija šīm nevienlīdzīgajām laulībām. Kāpēc tā vajadzēja darīt? Kāda velna pēc Konvejs mums neatrakstīja? Viņš zināja, ka beigās tik un tā būs spiests mums pavēstīt! Tas bija pārāk muļķīgi.

Venēcija pacēla galvu no vēstules, kuru bija sākusi rakstīt. – Jā, tas mulsina arī mani, – viņa atzina. – Taču es domāju par to, ģērbdamās pirms pusdienām, un, šķiet, visu sapratu. Un tāpēc man bail, ka šī ziņa kļūs par briesmīgu triecienu nabaga Klārai. Man šķiet, ka Konvejs vēlējās bildināt Klāru. Negribu teikt, ka viņš vēl aizvien atradās tajā muļķīgajā noskaņojumā, kas padarīja viņu tik briesmīgi garlaicīgu pēdējā ciemošanās reizē, taču Klāra viņam pietiekoši patika, lai Konvejs uzskatītu, ka no viņas sanāks ļoti laba sieva. Vēl vairāk, man šķiet, ka viņi pat mija solījumus, lai arī Deniji neko nenojauš. Ja Konvejs uzskatīja, ka viņa pienākums bija bildināt Klāru, tad es saprotu, kāpēc viņš mums neatrakstīja.

– Es gan ne.

– Augstais dievs, Obrij, tu taču pazīsti Konveju! Katru reizi, kad jāizdara kaut kas nepatīkams, viņš to atliek tik ilgi, cik vien iespējams! Padomā tikai, cik grūti būtu atrakstīt, lai pavēstītu man, ka viena atvaļinājuma laikā ir iepazinies, iemīlējies un apprecējis meiteni, kuru nekad mūžā nav redzējis, un ir piekrāpis Klāru!

– Viņš zināja, ka tas neizskatīsies labi. Jā, tas viņam nebūtu paticis, – Obrijs domīgi noteica. – Jādomā, ka Šarlote viņu ievilināja savos tīklos.

– Ne jau viņa, bet gan Skorjeras kundze. Un viņa negrasījās ļaut darījumam izslīdēt caur pirkstiem! Viņa bija atbildīga par šīm sasteigtajām laulībām, nevis Konvejs. Kundze droši vien labi apzinājās, ka laulības jānoslēdz uzreiz, citādi viņš varētu aizmirst Šarloti jau pēc mēneša. Uzdrošinos apgalvot, ka viņš gribēja man atrakstīt nevis tajā dienā, bet nākamajā. Un tā tas turpinājās, tieši tāpat kā toreiz, kad viņš visu brīvlaiku nesaņēmās pavēstīt tētim, ka labāk grib iet armijā nekā mācīties Oksfordā. Beigās man vajadzēja runāt ar tēti, jo Konvejs bija atgriezies Ītonā! Šajā gadījumā nebija neviena, kas varētu rīkoties viņa vietā, un man nav ne mazāko šaubu, ka brālis atlicis rakstīšanu tik ilgi, ka jau likās neiespējami to izdarīt. Varbūt viņš bija sev iestāstījis, ka labāk nerakstīt, bet atvest Šarloti uz mājām, un cerēja, ka prieks par viņa atgriešanos visu labos. Taču Skorjeras kundze izjauca šo plānu, sastrīdēdamās ar kādu pulkvedi un tik ļoti sarežģīdama Konveja stāvokli, ka viņam nekas cits neatlika kā vien katrā ziņā atbrīvoties no jaunās radinieces. Vari nešaubīties, ka viņa būtu spērusi zemes gaisā, ja Konvejs mēģinātu izšķirt viņu ar Šarloti, un viņš nemūžam nebūtu riskējis ar kaut ko tādu, uzturēdamies štābā!

– Tāpēc viņš aizsūtīja Šarloti mājās kopā ar māti, – noteica Obrijs, un viņa lūpas pamazām savilkās smaidā. – Tu kļūdies, muļķīt! Atradās cilvēks, kurš varēja pavēstīt jaunumus Konveja vietā! Viņš nu gan ir viens nožēlojams tips!

To pateicis, viņš pastiepa roku pēc atvērtas grāmatas uz galda un nekavējoties iegrima tajā, kamēr Venēcija, uzjautrinādamās par šādu norobežošanos un mazliet apskauzdama brāli par šo spēju, atkal iemērcēja spalvu tintē un turpināja rakstīt vēstuli Hendredas kundzei.

Nākamajā rītā Venēcija pamodās nomākta, un šo sajūtu neizgaiņāja atklājums, ka viņas vienīgā kompanjone pie brokastu galda ir Skorjeras kundze. Šarlote vēl aizvien bija gultā, bet Obrijs bija palūdzis Riblu aiznest viņam kafiju un sviestmaizes uz bibliotēku. Skorjeras kundze izturējās ar uzsvērtu pieklājību, taču pamanījās izraisīt Venēcijā agrāk nepazītas dusmas, jo apjautājās, vai pievienot viņas kafijai krējumu. Kādu brīdi Venēcija nespēja neko atbildēt, tomēr pārvarēja to, ko uzskatīja par nepamatotu niknuma lēkmi, un atbildēja, ka Skorjeras kundze var nepūlēties viņu apkalpot. Kundze, kuru uz brīdi apklusināja piepešais ugunīgais uzliesmojums Venēcijas parasti smaidīgajās acīs, neuzstāja, bet ķērās sajūsmināti aprakstīt, cik mīkstā gultā viņa gulējusi, kāds skats pavēries pa logu un cik jauki, ka nav nekādu ielas trokšņu. Venēcija atbildēja ar pienācīgu pieklājību, taču, kad Skorjeras kundze pabrīnījās par to, ka Obrijam ļauts brokastot tad un tur, kā pašam iepatīkas, tonis kļuva stipri atturīgs: – Vai patiesi, kundze?

– Varbūt es esmu vecmodīga, – sacīja Skorjeras kundze, – taču es atbalstu striktu punktualitāti. Tomēr labi saprotu, ka jums šis nabaga zēns sagādā lielas grūtības. Kad Konvejs atgriezīsies mājās, tad neapšaubāmi zinās, kā tikt ar viņu galā.

Tas Venēciju sasmīdināja. – Mana dārgā Skorjeras kundze, pēc jūsu vārdiem varētu spriest, ka Obrijs ir bērns! Viņam drīz būs septiņpadsmit gadu, un viņš jau gadiem ilgi pats rūpējas par sevi, tātad būtu gluži bezjēdzīgi tagad mainīt viņa ierasto kārtību. Konvejam par godu jāteic, ka viņš to nemaz nemēģinās.

– Tādā gadījumā, Lenjonas jaunkundz, uzdrošinos apgalvot, ka es nu gan justos ārkārtīgi izbrīnīta, ja sers Konvejs ļautu Obrijam pasūtīt sev maltītes tikai ar jūsu piekrišanu tagad, kad Anderšovā ir parādījusies saimniece, jo tas nepavisam nav pieņemami. Jādomā, ka jūs piedosiet manu atklāto valodu!

– Bez šaubām, kundze, jo tas ļauj arī man izteikties atklāti! – Venēcija strauji atbildēja. – Lūdzu, atmetiet jebkādas cerības par to, ka jūs varētu pārtaisīt Obriju, jo nedz jums, nedz jūsu meitai nav ne mazāko tiesību jaukties viņa darīšanās! Tās ir viņa paša rūpes un zināmā mērā arī manējās.

– Patiešām? Tādā gadījumā es laikam būšu nepareizi informēta, jo uzskatīju, ka viņš atrodas sera Konveja aizbildnībā!

– Nē, jūs neesat nepareizi informēta, taču Konvejs pirmais jums ieteiks atstāt Obriju manā ziņā. Man vajadzēja jūs par to brīdināt, kundze, jo Konvejs ārkārtīgi žēlo Obriju par viņa fizisko trūkumu un ar neparastu godbijību izturas pret brāļa garīgo pārākumu. Turklāt, neskatoties uz visiem saviem trūkumiem, Konvejs ir ne vien ārkārtīgi krietns, bet arī bruņniecisks, un tas viņam ļautu samierināties ar Obrija īgnuma lēkmēm pat tad, ja tās būtu desmitreiz spēcīgākas. Tas ir viss, kas man sakāms, kundze, un es ceru, ka jūs man piedosiet šo vaļsirdīgo izrunāšanos, tāpat kā es piedevu jums. Atvainojiet, man tagad nāksies jūs atstāt. Šorīt man ir daudz darāmā. Es palūdzu, lai Gārnardas kundze pati apkalpo Šarloti. Vai jūs būsiet tik laipna un pateiksiet Šarlotei, ka atliek tikai dot ziņu saimniecības vadītājai, kad viņa būs gatava?

Venēcija izgāja no viesistabas, neatvēlēdama Skorjeras kundzei laiku atbildēt. Poviks jau gaidīja, taču viņa pievienojās tikai pēc kādām divdesmit minūtēm – pirms tikšanās ar pārvaldnieku bija vajadzīgs neliels pārdomu brīdis, lai neļautu viņam manīt savu satraukumu un niknumu. Tas viņai ļāva atgūt savaldību, tomēr nepalīdzēja saskatīt tuvāko nākotni gaišākās krāsās. Venēcija pārmeta sev, ka atļāvusi Skorjeras kundzei izprovocēt sevi uz tādu atbildi, tomēr juta, ka agrāk vai vēlāk būtu spiesta nostāties pret sievieti, kuras neapvaldītā vēlme visus izkomandēt varētu apvērst kājām gaisā visu mājsaimniecību. Meitene neloloja cerības, ka Skorjeras kundze neturēs uz viņu ļaunu prātu, jo dāmas acīs vīdēja nesamierināms naids. Bija skaidrs, ka viņa nepalaidīs garām nevienu iespēju sāpināt un kaitināt.

Bija jau pāri divpadsmitiem, kad viņa šķīrās no Povika. Rīts, kas tika pavadīts šī stingrā un flegmatiskā jorkšīrieša sabiedrībā, labāk par jebkādām pārdomām palīdzēja atjaunot dvēseles līdzsvaru, un rēķinu pētīšana iedarbojās uz Venēciju tikpat apskaidrojoši, cik uz Obriju Platona darbu lasīšana.

Mājas centrālajā daļā nebija ne miņas ne no Šarlotes, ne viņas mātes, taču Ribls ienāca vestibilā brīdī, kad Venēcija grasījās iziet dārzā, un atklāja, ka abas dāmas inspicē virtuves spārnu Gārnardas kundzes sabiedrībā. Viņš pasniedza Venēcijai aizzīmogotu vēstuli, kuru no Eberslijas pirmīt bija atvedis zirgu puiša palīgs, un gaidīja, kamēr Venēcija to izlasīs. Vēstule bija īsa un apliecināja Venēcijas ziņas saņemšanu, taču bija uzrakstīta sirsnīgi. Lēdija Denija nevēlējās likt ziņnesim gaidīt, taču lūdza, lai Venēcija ierodas Eberslijā, cik drīz vien varēs. Postskriptā viņa piebilda, ka esot aizņemta ar Osvalda mantu kravāšanu, jo puisis gatavojoties atstāt Ebersliju nākamajā dienā un doties pie tēvoča Ratlendšīrā.

Venēcija pacēla galvu, lai ieskatītos acīs Riblam, kurš viņu bažīgi vēroja. Kādu brīdi viņa klusēja, taču beigās ar nožēlu noteica: – Es zinu, Ribl, es zinu! Mēs esam nonākuši nepatikšanās, taču gan mēs no tām izkļūsim!

– Es tā ceru, jaunkundz, – viņš sacīja, dziļi nopūzdamies.

– Vai esat nonācis viņas nežēlastībā? – Venēcija viņam uzsmaidīja. – Es esmu, varat man ticēt!

– Jā, jaunkundz, kā jau uzdrošinājos to pavēstīt Gārnardas kundzei. Ja viņa būtu dzirdējusi to pašu, ko es, tad zinātu, no kurienes vēji pūš! Ja drīkstu tā izteikties, tad vakar vakarā man nācās grūti savaldīties! Ak, Venēcijas jaunkundz, kas gan varēja uznākt seram Konvejam? Anderšova vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk!

– Būs gan, Ribl, noteikti būs! – viņa sacīja. – Pagaidiet tikai, lai Konvejs atgriežas! Jūsu priekšā man nav jāizliekas, ka neesam iekļuvuši nelaimē un ka Skorjeras kundze nav neciešama sieviete, taču es… esmu pārliecināta, ka drīz vien jūs iemīļosiet lēdiju Lenjonu tāpat kā mani.

– Nē, jaunkundz, tas nav iespējams. Anderšovā viss sagriezīsies kājām gaisā, un viņas gaišība gribēs ieviest pārmaiņas. Tas laikam ir gluži saprotams. Es vairs neesmu tik jauns kā agrāk un to nenoliedzu. Ja viņas gaišība uzskatīs, ka…

Venēcija viņu steigšus pārtrauca. – Viņa tā neuzskata! Jā, es skaidri zinu, ko jūs gribat man pateikt, un jūs esat liels muļķis! Kā jūs varējāt iedomāties, ka mans brālis varētu vēlēties kādu citu namzini mūsu dārgā, laipnā Ribla vietā?

– Pateicos jums, jaunkundz, jūs esat ļoti labsirdīga! – viņš noteica viegli trīcošā balsī. – Mēs ar Gārnardas kundzi cerējām, ka jūs ar Obrija jaunskungu vēlēsieties ierīkot paši savu māju un ņemsiet mūs līdzi. Par to mēs ļoti priecātos.

– Nē, nē! – Venēcija noteica bargā balsī, tomēr jutās krietni aizkustināta. – Kā gan Anderšova varētu iztikt bez jums? Kā lai nolaupu jūs savam brālim? Es nespētu neko tādu pat iedomāties! Un, lai cik laimīga es justos šādā gadījumā, jūs nonīktu, ja būtu spiesti pamest Anderšovu. Es to zinu, un jūs tāpat.

– Jā, jaunkundz, un es patiešām nevēlējos doties projām, un Gārnardas kundze tāpat, taču mēs neuzskatām, ka varēsim palikt, ja te dzīvos Skorjeras kundze. Turklāt mēs jūtam, ka… Ak, jaunkundz, godīgi sakot, ja vien piedosiet man tādu uzdrīkstēšanos, visi redz, no kuras puses pūš vējš, un mēs negribētu, lai mūs šajā dzīves posmā izliek aiz durvīm bez ieteikuma vēstules. Diemžēl tā tas varētu notikt vēl pirms sera Konveja atgriešanās. Es esmu pārāk vecs, lai apgūtu jauno modi. Ja man liks neklausīties Obrija jaunskunga pavēlēs, kurām nebūs piekritusi viņas gaišība… tādā reizē es nespēšu novaldīt mēli, bet Skorjeras kundze to vien tik gaida, jo tad varēs mani atlaist!

– Lai tikai gaida! – noteica Venēcija, acīm ieziboties. – Varu jums apgalvot, ka te nu viņa kļūdās. Nedomāju vis, ka lēdiju Lenjonu varēs pierunāt uz ko tādu. Ja nu tomēr, tad es būšu spiesta pavēstīt, ka viņai nav tiesību jūs atlaist. Līdz sera Konveja pārnākšanai es turpināšu te saimniekot; un, kad viņš atgriezīsies, nepaies ne nedēļa, kad viņš liks kundzei sakravāt mantiņas. Tikai esiet pacietīgs, Ribl!

Viņš mazliet atplauka un sajutās daudz labāk, kad Venēcija visai neapdomīgi pavēstīja, ka vienreiz Konvejs jau esot padzinis Skorjeras kundzi no Kambrē. Klusībā smaidīdams, namzinis devās projām, jo neapšaubāmi gatavojās pavēstīt šo ziņu Gārnardas kundzei un varbūt arī auklei, taču nez vai kāds no jaunākajiem kalpotājiem izpelnītos šo godu, tāpēc Venēcija nejuta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par savu rīcību.