Viņa izgāja dārzā un ķērās pie noziedējušo puķu apgriešanas, kad ieraudzīja savu svaini iznākam no mājas un neizlēmīgi stāvam, lēnprātīgi lūkojoties apkārt, itin kā viņa baidītos no piepeša briesmoņa uzbrukuma. Venēcija viņai pamāja un pagājās svainei pretī.

Šarlote bija ietinusies šallē un izskatījās bāla un visai izmocīta. Viņa ierunājās, nervozi smaidīdama: – Labrīt, Lenjonas jaunkundz… tas ir, Venēcij! Iedomājos, ka varētu pastaigāt pa dārzu vai varbūt vienkārši pasēdēt kādu brīdi saulē. Man ir nelielas galvassāpes, un virtuvē bija tik karsti, un es neprotu vārīt un… un nezinu receptes, tāpēc aizlavījos projām. Mamma… mamma stāsta jūsu virējai par to, kā franči gatavo teļa gaļas ragū.

– Cik prātīgi no jūsu puses, ka jūs aizgājāt! – Venēcija iesmējās. – Es labi varu iztēloties to skatu un ceru tikai, ka gaļas cirvis neatrodas rokas stiepiena attālumā.

– Mamma uzskata sevi par ļoti labu virēju, – Šarlote aši nobēra, – un izteica komplimentu par viņas maizītēm un… un…

– Mana dārgā, es tikai jokoju! Vai jūs apstaigājāt visu māju un tagad esat pārgurusi?

– Nē, nē, – Šarlote atbildēja un gurdi atslīga uz soliņa. – Tas ir… māja ir tik ļoti liela un plaša, un es neko nezinu par saimniecības vadīšanu! Zinu, ka Gārnardas kundze mani galīgi necieš, lai arī izturējās ļoti pieklājīgi. Ak, jaunkundz… Venēcij… Ir muļķīgi baidīties no saimniecības vadītājas, taču es nezinu, ko viņai teikt, tāpēc ka neprotu viņai uzdot jautājumus kā mamma! Ļoti žēl, ka mamma nav to visu man iemācījusi!

– Vai tiešām? Tādā gadījumā varu jums ieteikt, ko darīt, – Venēcija dzīvespriecīgā tonī atsaucās. – Turklāt Gārnardas kundze būs ļoti iepriecināta. Kādu dienu, kad jums atliks brīvs brītiņš, aizejiet uz Gārnardas kundzes istabu un pasakiet viņai to pašu, ko tikko pateicāt man. Protams, viņa zina, ka jūs nekad neesat vadījusi saimniecību, un jūs viņai iepatiksieties vēl vairāk, ja to neslēpsiet. Pajautājiet, vai viņa nevarētu jūs pamācīt. Redzēsiet, ka drīz vien jūs būsiet labākās draudzenes.

– Jūs tā domājat? – Šarlote nepārliecinoši apjautājās. – Es gribētu mācīties, bet varbūt mamma nevēlēsies, lai es jautātu Gārnardas kundzei…

– Varbūt arī ne, – Venēcija sausi piekrita. – Taču Konvejs gan vēlētos, lai jūs to darītu!

Viņa ļāva šiem vārdiem sasniegt mērķi. Šarlote kādu brīdi apdomājās un beidzot nopūtās. – Ak, ja vien Konvejs būtu te! – Viņa aizgrieza seju un pēc brīža noteica drebošā balsī: – Redziet, man nelikās pareizi braukt šurp bez viņa. Es neuzskatu… protams, man patīk tas, ka atrodos Anderšovā, un jūs esat tik ļoti… – Asaras apslāpēja teikuma beigas.

– Es labi saprotu, ko jūs gribat teikt, – Venēcija sacīja, saņemdama viņas plaukstu un noglāstīdama to. – Tas bija ļoti nejauki no Konveja puses… Sūtīt jūs mājup šādā veidā! Taču patiešām, Šarlote, mēs visi esam ļoti priecīgi par jūsu ierašanos un centīsimies padarīt laimīgu arī jūs. Un Konvejs drīz vien jums atkal pievienosies, vai ne?

– Ak jā! Jūs esat tik laipna pret mani! Es negribēju sūdzēties, – Šarlote sacīja, aši nosusinādama acis. – Lūdzu, piedodiet. Diemžēl es nejutos pārāk labi, un tā staigāšana kopā ar mammu un Gārnardas kundzi… Taču tie visi ir nieki! Aukle teica… Ak, Venēcij, aukle ir ļoti jauka, vai ne?

– Jūs esat iepazinusies ar aukli? Man prieks par to…

un arī par to, ka viņa jums patīk!

– Jā, patiešām, viņa man lika sajusties pavisam omulīgi. Viņa ielika karstu ķieģeli manā gultā, kad es naktī piecēlos, un palīdzēja izģērbties, un pagatavoja man karstu pienu ar alu, un pastāstīja man par Konveju bērnībā. Viņa bija tā, kura no rīta atnesa manu brokastu paplāti.

Priecādamās par to, ka domas ir ievirzījušās patīkamākā gultnē, Venēcija mudināja Šarloti turpināt tādā pašā garā. Parādījās aukle ar karsta piena krūzi Šarlotei. Venēcija uzreiz redzēja, ka aukle ir nolēmusi iekļaut Šarloti savu aizbilstamo pulciņā, jo sāka rāties gandrīz tūlīt, tiklīdz bija nonākusi pietiekoši tuvu, lai tiktu sadzirdēta.

– Kā tas var būt, ka viņas gaišība nevēlas ēst pusdienas? – Uz Šarlotes vārgo attaisnojumu, ka viņa neesot izsalkusi, aukle bargi atbildēja: – Nav svarīgi, vai jūs esat izsalkusi vai ne, milēdij! Jums tagad jāēd par diviem, un jūs darīsiet to, ko saka aukle, un iztiksiet bez kādām muļķībām! Tā, un tagad izdzeriet šo pienu! – Ieliekot krūzi Šarlotes rokās, viņa asi palūkojās uz meiteni un noteica: – Kurš jūs ir apbēdinājis, milēdij? Es skaidri zinu, ka tā nevarēja būt Venēcijas jaunkundze!

– Nē, nē! Es tikai izturējos muļķīgi. Tas nekas!

– Viņa ilgojas pēc Konveja, – Venēcija paskaidroja.

– Skaidrs, ka ilgojas, taču raudāšana nepārvedīs viņu ātrāk mājās, – aukle strupi noteica. – Tā, milēdij, izdzeriet pienu, un jūs sajutīsieties labāk! Jums vajadzētu pastaigāt pa parku kopā ar Venēcijas jaunkundzi, nevis nīkt šeit. Mamma atradīs jūs viens un divi, un jums jau tā ir bijis pietiekoši daudz satraukumu vienai dienai. Vediet viņu pastaigā, Venēcijas jaunkundz, tikai ne pārāk tālu!

– Labprāt, – Venēcija pieceldamās noteica. – Vai nāksiet, Šarlote?

– Jā, lūdzu, tikai… vai tur nebūs par mitru? Mamma teica…

– Ko tad viņa jums tādu teica, milēdij? – aukle noprasīja. – Nav nekādas vajadzības tuntuļoties. To es nevaru ciest un nekad neesmu varējusi, un tā arī pasakiet savai mammai.

– Ak, aukle, es jūs lūdzu! – Šarlote izsaucās.

– Nelauziet savu skaisto galviņu, milēdij, – ieteica aukle, drūmi iesmiedamās. – Tā, ejiet līdzi Venēcijas jaunkundzei, un pietiks runāt blēņas.

– Es pasaukšu suņus. Tiem vajag izskrieties, – noteica Venēcija, gan neapzinādamās, ka ar to pašu iesēj Šarlotes sirdī satraukumu.

– Jūs to nevarēsiet, jaunkundz, tāpēc ka Obrija jaunskungs paņēma suņus sev līdzi, – noteica aukle Šarlotei par lielu atvieglojumu. – Jums to vajadzētu redzēt! Jauneklis devās izjādē ar zirgu, nepievēršot man nekādu uzmanību, tikai noteica, ka ir jāpārbauda, vai tas viņam kaitē, citādi nekad to neuzzināšot. Nepagūsim ne attapties, kad viņš vēlreiz nonāks gultā, tāpēc ka “spītīga sirds pie laba gala nenoved”, Venēcijas jaunkundz, kā es viņam to esmu atkārtojusi atkal un atkal!

– Kad aukle sāk citēt Bībeli, tā ir zīme, ka viņa ir ļoti aizkustināta! – Venēcija sacīja, kad kopā ar Šarloti šķērsoja mauriņu. – Pirms dažām nedēļām ar Obriju notika nelaimes gadījums, un mēs baidāmies, ka viņa slimā kāja vēl varētu būt pārāk vārga, lai dotos izjādēs. Tomēr domāju, ka viņš neuzstātu, ja ciestu sāpes, un jebkurā gadījumā labāk nevajag mēģināt viņu lutināt. Obrijam nepatīk, ja citi piemin viņa fizisko trūkumu.

Viņa ieveda Šarloti parkā, pļāpādama par dažādiem tematiem, kas varētu ļaut meitenei sajusties brīvāk. Šarlote jau bija Venēcijai pajautājusi, vai viņa ir liela lasītāja, un izveidojās nepārprotams iespaids, ka tas svaines prātā norāda uz draudošām briesmām. Atstāstīdama anekdoti par savu bērnību, Venēcija nespēja atvairīt aizdomas, ka pēc šīs sarunas Šarlotei nebūs nekāda pamata uzskatīt viņu par īpaši gudru.

Izskatījās, ka Šarlotei patīk pastaiga, taču viņa deva priekšroku lēnam solim un papildināja sarunu vienīgi ar dažām visai banālām piezīmēm par skaisto ainavu, savas kāzu kleitas aprakstu un pāris neinteresantiem stāstiem par skolas laiku draudzeni. Venēciju drīz vien pārņēma briesmīga garlaicība. Viņa jau grasījās ierosināt došanos atpakaļ uz mājām, kad zirgu pakavu dipoņa pamudināja pacelt galvu un palūkoties uz alejas pusi. Venēcija ieraudzīja, ka jātnieki ir Obrijs un Deimrels, un nekavējoties pamāja viņiem, sacīdama Šarlotei: – Vai dosimies viņiem pretī? Kopā ar Obriju ir lords Deimrels, mūsu tuvākais kaimiņš. Jādomā, ka Obrijs atvedis viņu šurp, lai viņš apliecinātu savu cieņu.

Šarlote piekrita, taču izbiedētā balsī, ko Venēcija izskaidroja ar kautrību un nolēma ignorēt. Tomēr Šarlote daudz nebēdāja par iepazīšanos ar svešinieku un cerēja vien to, ka biedējošie suņi, kuri sekoja zirgiem, nav mežonīgi. Zirgi tika apturēti; Deimrels pārvilka iemauktus pāri Krustneša galvai un pasniedza tos Obrijam, un Šarlotei par lielām šausmām trīs briesmīgie suņi metās viņai pretī. Viņa instinktīvi sarāvās, taču jutās atvieglota, kad spanieli nepievērsa viņai uzmanību un lēkāja apkārt Venēcijai ar tādu sajūsmu, it kā nebūtu viņu redzējuši nedēļām ilgi. Tad Obrija svilpiens aizsauca dzīvniekus atkal projām, un Šarlote labprāt noskatījās, ka svainis dodas uz stalli un ņem suņus sev līdzi.

Deimrels, panākdams pretī dāmām savā vieglajā solī, uzlūkoja Venēciju ar ilgāku skatienu un tad pievērsa vērtējošu mirkli jaunajai sievai. Šis brīdis gandrīz lika Venēcijai zaudēt savaldīšanos; viņas balsī apsveicinoties jautās vieglas trīsas. – Labrīt! Cik noprotu, mans nejaukais brālītis būs laupījis man to prieku un izstāstījis jums mūsu aizraujošos jaunumus. Man atliek tikai iepazīstināt jūs ar savu svaini. Tas ir ļoti patīkams uzdevums, tomēr es biju cerējusi jūs pārsteigt! Tas ir lords Deimrels, Šarlote, mūsu labs draugs un kaimiņš.

Kad Šarlote pasniedza Deimrelam plaukstu un pārmija pāris pieklājības frāzes, Venēcija gandarīti ievēroja, ka viņa neizrāda lielāku kautrību, nekā ierasts. Sarunās ar Obriju un Venēciju viņa bija likusies tik nervoza un sasaistīta, un Venēcija jau bija sākusi bažīties, ka Šarlote atstās sliktu iespaidu uz kaimiņiem. Viņai pašai ļaužu valodas nerūpēja, un viņa daudz nepazina pasauli, tomēr Venēcija sprieda, ka noslēpumainības migla, kurā Konvejs bija uzskatījis par vajadzīgu ievīstīt savu laulību, sniegs bagātīgu vielu Ziemeļu Raidingas tenkotājiem. “Šarlotei labāk nevajadzētu dot iemeslu apgalvojumiem par neparasto nobīli un idejām par to, ka aiz šo savādo laulību mīklas noteikti slēpjas kas apkaunojošs.” Taču nu viņas uzvedība bija nevainojama: lai arī Šarlote bija kautrīga un runāja tikai banalitātes, Venēcijai gribējās domāt, ka pat tik asredzīga kritiķe kā lēdija Denija pasludinās viņu par būtni ar labām manierēm.

Viņas devās atpakaļ uz māju Deimrela pavadībā, un nepagāja ilgs laiks, kad Šarlote sāka jautri čivināt par Parīzi un Kambrē, par svētdienas izbraucieniem uz Lonšānu, par ballēm lorda Hilla štābā, par lorda Hilla laipnību un viņa cildinošajiem vārdiem, kas bija veltīti Konvejam. Venēcija, sākumā gluži apmulsusi par šo piepešo atplaukšanu, ātri vien atskārta, ka tas izskaidrojams nevis ar Šarlotes koķetēriju, bet gan ar prasmīgu apiešanos. Viņa varēja to tikai apbrīnot un sajusties reizē uzjautrināta un skumja. “Es tā nopūlējos uzsākt sarunu ar Šarloti un bez kādiem panākumiem! Turpretī Deimrels atraisīja viņai mēli piecas minūtes pēc iepazīšanās un bez redzamas piepūles.” Viņš pat sasmīdināja Šarloti, kura tobrīd runāja par iepirkšanās jaukumiem Parīzē. Lords piezīmēja, ka viselegantākās cepures atrodamas pie Fanijas! Šarlote bija ne mazums pārsteigta. – Jā! Kā jūs to zinājāt? – viņa apjautājās, uzlūkodama Deimrelu ar nevainīgu skatienu.

Venēcija iesmējās un ieraudzīja, kā Deimrela mutes kaktiņos ietrīcas muskulis. Tomēr viņš atbildēja nopietni:

– Laikam būšu dzirdējis šo vārdu no kādas sabiedrības dāmas.

– Viņas cepures ir žilbinošas, taču apbrīnojami dārgas.

– Noteikti, ja vien manis dzirdētās baumas ir patiesas.

– Jā gan. Vīrs man vienu tur nopirka. Uzzinājusi cenu, es paskaidroju, ka esmu gatava noģībt, un galvu vien nogrozīju! Tomēr viņš cepuri nopirka, un es biju to uzlikusi brokastīs par godu Velingtonas hercogam, kad viņš viesojās štābā.

Tādā garā saruna turpinājās, līdz viņi nonāca pie mājas. Tuvojoties arkai, pa kuru Venēcija bija ievedusi Šarloti parkā, viņi sastapa Obriju, un Šarlotes pašapziņa uzreiz saplaka. Viņa izturējās neparasti nervozi Obrija klātbūtnē un likās samulsusi par zēna klibumu, allaž novērsdama skatienu, kad viņš kustējās, turklāt darīdama to tik uzskatāmi, ka tas nepalika nepamanīts pašam Obrijam. Viņš kliboja vairāk nekā parasti, un tas nozīmēja, ka eksperimentālā izjāde bijusi priekšlaicīga.

Obrijs pamāja Šarlotei un sacīja: – Pakstons nupat atgriezās no Jorkas kopā ar jūsu istabeni, kundze. Nē, es neizteicos pareizi. Ar jūsu ģērbēju! Tev vajadzēja aizsūtīt Viljamu ar karieti, Venēcij, jo viņa nav radusi kratīties pa grambām kučiera palīga pavadībā!

Tas pamatīgi satrauca Šarloti. Saraustīti paskaidrojusi Venēcijai, ka mamma nolīgusi Troselas jaunkundzi Londonā, taču būs pirmā, kas viņu pievaldīs, Šarlote atvainojās un iesteidzās mājā.

– Ir nu gan smieklīgs sākums! – Venēcija iesaucās. – Kādēļ gan, pēc Skorjeras kundzes domām, Šarlotei Anderšovā būtu vajadzīga ģērbēja? – Viņa palūkojās uz Deimrelu, kurš bija savilcis seju nebēdnīgā grimasē. – Un jūs, ser, ar savām cepurniecēm, kuru pakalpojumi, cik jums zināms, maksājot tik briesmīgi dārgi… Kā jūs uzdrošinājāties!

– Tāpat kā jūs, kundze. Kā jūs varējāt dot mājienus par to, ka zināt, kādos apstākļos es iepazinos ar Fanijas jaunkundzi! – viņš atcirta.

Venēcija iesmējās, taču noteica: – Jā, bez šaubām, man vajadzēja izlikties, ka neko nezinu, un es tā būtu rīkojusies, ja runa būtu par citu cilvēku, nevis jums. Jūs nu gan veikli atraisījāt mēli manai svainei!