žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Protams, – viņš provokatīvi nočukstēja.

– Ko jūs par viņu domājat? – Obrijs noprasīja.

– Ak, jūsu iemīļotais Poupa citāts visu izsaka! Briesmīgi garlaicīga, taču bez kāda ļaunuma vai viltus; viņa jūsu mieru netraucēs.

– Droši vien, – Venēcija domīgi noteica. – Nez, vai Konvejs bija spiests viņu apprecēt? Sākumā man bija tādas aizdomas, kad izdzirdēju, ka Šarlote ir uz grūtām kājām.

– Jā, man tāpat, – Obrijs piezīmēja. – Taču aukle apgalvo, ka viņas noliktais laiks esot maijā. Tātad viss saskan. Tur nav nekā aizdomīga.

– Nerunājiet tik skumji, it kā jums gribētos pretējo! – noteica Deimrels, izskatīdamies visai uzjautrināts. – Vai man būs tas gods satikties ar māti? Varbūt tas nebūtu prātīgi darīts?

– Varbūt tiešām nebūtu, ja viņa jau ir dzirdējusi par jums, – atbildēja Venēcija, nopietni apsvērdama šo jautājumu. – Iesim uz bibliotēku… lai gan varbūt neko nav dzirdējusi… kaut arī viņa nav vulgāra…

– Viņa ir ārkārtīgi vulgāra, – iestarpināja Obrijs.

– Ak, viņa ir vulgāra savos izteikumos! – Venēcija piekrita. – Es gribēju teikt, ka viņa nav slikti audzināta, atšķirībā no nabaga Hantspilas kundzes vai tās dīvainās sievietes, ar kuru es iepazinos, ciemojoties Herogeitā kopā ar krustmāti Hendredu. Viņa visu laiku runāja par hercogienēm, it kā tās būtu viņas labākās draudzenes, lai gan mana krustmāte apgalvoja, ka tā nepavisam neesot. Skorjeras kundze ar to nelielās, un viņas manierēs nav nekā aizdomīga, lai arī viņa nav patiesa un šķiet visai neizturama. Tomēr es nedomāju, ka viņa piederētu pie augstākās sabiedrības.

– Ja manas nojautas ir pareizas, tad, visticamāk, viņa ir kādas nelielas grāfistes skvaira meita, – noteica Deimrels, sekodams viņai bibliotēkā. – Spriežot pēc Obrija teiktā, var secināt, ka jūsu svaine ir Neda Skorjera meita, un tādā gadījumā jums nav jāsarkst šo laulību dēļ. Skorjeri ir pietiekami pārtikuši, nepieder pie augstākās sabiedrības krējuma, tomēr ir gluži cienījama Stefordšīras ģimene. Neds Skorjers bija no jaunākajiem dēliem un mācījās Ītonā vienā laikā ar mani, lai arī bija pāris gadus vecāks par mani. Zinu, ka viņš iestājās armijā un neveiksmīgi apprecējās nieka divdesmit gadu vecumā, taču es neesmu dzirdējis, kas notika pēc tam.

– Viņš nomira no drudža Pirenejos, – sacīja Venēcija. – Jādomā, ka mēs runājam par vienu un to pašu cilvēku, jo Skorjeras kundze kaut ko minēja par vīra ģimeni, kas dzīvo Stefordšīrā. Viņa esot sastrīdējusies ar to. – Venēcija sarauca pieri. – Vismaz tā es sapratu pēc Šarlotes teiktā, tomēr tas šķiet gluži muļķīgi darīts tādā situācijā! Ziniet, viņa nav pārāk pārtikusi un necenšas par tādu izlikties, tāpēc būtu tikai loģiski nestrīdēties ar vīra ģimeni.

– Viena no vientuļnieku dzīves priekšrocībām, – Deimrels smaidīdams noteica, – ir tāda, ka jums vēl nav nācies sastapties ar sievietēm, kas nespēj noturēties, nesastrīdoties ar visiem, kas gadās ceļā. Viņas izliekas par mūžīgām cietējām un nelaimīgā kārtā pamanās iedraudzēties tikai ar nejaukiem cilvēkiem, kuri agrāk vai vēlāk sāk izturēties pret viņām neciešami! Neviens strīds nekad nav izcēlies šādas sievietes dēļ, viņa ir visdraudzīgākā būtne pasaulē un reizē arī vislielākā cietēja. Lētticība padara viņu par upuri dažādiem ļaundariem, kuri bez kāda iemesla klūp viņai virsū vai tik neciešami viņu apvaino, ka viņa ir spiesta izbeigt attiecības. Vai esmu trāpījis?

– Visai precīzi! – Obrijs noteica, šķībi pasmaidīdams.

– Pievienojiet arī greizsirdību, – Venēcija sacīja. – Pat bez kāda pamata! Viņa sajuta pret mani greizsirdīgu nepatiku tajā pašā mirklī, kad pirmoreiz mani ieraudzīja, un es nevaru saprast iemeslu, tāpēc ka nebiju viņai devusi nekādu iemeslu!

– Jūs viņai dodat lielu iemeslu, – Deimrels sacīja, smaidam kavējoties acu skatienā. – Ja jūs būtu tumšmataina skaistule, viss būtu citādi, jo tad jūs varētu kalpot par fonu viņas bālajai blondajai meitai. Taču jūs esat gaišmataina, mana mīļā, un jūs atstājat to meiteni ēnā. Ticiet man, zelts ir spožāks par linaudeklu, un to nu Skorjeras kundze labi zina!

– Pie Jupitera, man šķiet, ka jums ir taisnība! – iesaucās Obrijs, kritiski nopētīdams māsu. – Jādomā, ka viņa ir ārkārtīgi glīta meitene! Katrā ziņā cilvēki tā domā.

– Un pat jūs atzīstat viņu par ciešamu! Tas izslēdz jebkādas šaubas!

– Pateicos! Es esmu ārkārtīgi pateicīga jums abiem, – Venēcija smiedamās noteica. – Uzdrošinos apgalvot, ka jūs zināt, cik ļoti man patīk dažādi smieklīgi apgalvojumi. Tomēr jums jābūt godīgiem pret Šarloti un jāatzīst, ka viņa ir ļoti skaista meitene.

– Protams, kā lellīte, bez kādas pievilcības.

– Es viņā nesaskatu neko neparastu, – Obrijs paziņoja. – Ir grūti saprast, kāpēc Konvejs viņu bildinājis. Varbūt viņš tobrīd nebija pie pilna prāta?

– Bet viņi noteikti ir apburošs pāris! – sacīja Venēcija. – Es skaidri zinu, kāpēc brālis viņu bildināja! Šarlote ir skaista un maiga, ārkārtīgi apbrīno vīru, patiešām. Man tā vien šķiet, ka Šarlote viņu dievina! Viņai nenāk ne prātā Konveju apgrūtināt, un viņa allaž uzskatīs savu vīru par tikpat gudru, cik skaistu.

– Tādā gadījumā viņš kļūs pilnīgi neizturams, – noteica Obrijs, pieceldamies no krēsla. – Man jāiet apraudzīt Besu. Nabadzītei kājā iedūrās dzelksnis.

Viņš aizkliboja. Kad durvis aiz viņa bija aizvērušās, Deimrels ierunājās: – Mani neinteresē ne gaišmatainā Šarlote, ne viņas māte, taču, jāatzīst, man ļoti gribētos redzēt jūsu brāli Konveju, mans dārgais acuraugs! Ko gan viņš gribējis pateikt ar šo joku? Kādam jābūt cilvēkam, lai tā izrīkotos?

Venēcija centās aprakstīt savu brāli Konveju. – Viņš ir liela auguma un ļoti pievilcīgs, – viņa noteica. – Izskatās pēc cilvēka ar spēcīgu gribu, taču patiesībā ir ārkārtīgi bezrūpīgs un tikai šad un tad stūrgalvīgs. Viņš ir arī laipns un nemēdz apvainoties, ja par viņu pasmejas. Patiesībā katru reizi, kad Obrijs izmet par viņu kādu no savām dzēlīgajām frāzēm, Konvejs lepojas ar to, ka mazajam nīkulim ir velnišķīgi gudra mēle.

Deimrels sarauca pieri. – Jūs man attēlojat gluži cienījamu vīru, mana dārgā!

– Tāds viņš arī ir, daudzējādā ziņā, – Venēcija sirsnīgi atbildēja. – Tomēr viņš ir egoistisks un kūtrs, jā, arī draudzīgs, bet nevajag domāt, ka viņš varētu papūlēties kāda cita labā. Ja viņš neatteiks uzreiz, tad varbūt aizmirsīs solījumu vai atradīs kādu lielisku aizbildinājumu, kāpēc visiem būtu labāk, ja viņš nenopūlētos. Viņam nepatīk nonākt situācijās, kas sagādā neērtības. Runājot par pārējo… viņš ir drosmīgs lapsu mednieks, pirmklasīgs paukotājs un labs šāvējs. Viņam patīk vienkārši joki, un desmitajā reizē, tos stāstot, viņš smejas tikpat sirsnīgi kā pirmajā.

– Obrijs nav vienīgais cilvēks ar asu mēli Lenjonu ģimenē! – Deimrels ieminējās. – Un tagad, lūdzu, paskaidrojiet man, kāpēc šis bezrūpīgais puisis ir apkrāvies ar vienu ķildīgu sievieti sievasmātes personā!

– Viņš būs gribējis Šarloti, tāpēc ļāvis, lai nākotne nokārtojas pati! Kad Skorjeras kundze padarīja viņa dzīvi neciešamu Kambrijā, Konvejs atbrīvojās no viņas, turklāt es nešaubos, ka tas notika bez kādām nepatīkamām scēnām. Pietika iestāstīt Šarlotei, ka viņa nejūtas labi, un tad pārliecināt viņu, Skorjeras kundzi un sevi pašu piedevām par pienākumu sūtīt jauno sieviņu atpakaļ uz Angliju. Uzdrošinos apgalvot, ka brālis priecātos, ja es atbrīvotos no Skorjeras kundzes Anderšovā pirms viņa atgriešanās, taču es šaubos par izdošanos un katrā ziņā negrasos pat mēģināt. Lai viņš to dara pats. Un viņš to darīs… Lai arī kundze to droši vien vēl nenojauš! – Venēcija iesmējās. – Skaidrs, ka viņš nemūžam nesāktu strīdēties ar sievasmāti Kambrē, kur viņa varētu sacelt lielu troksni un likt viņam sarkt, taču te Skorjeras kundze var celt tādu troksni, kādu vien vēlas! Un es nebrīnīšos, ja Konvejs piespiedīs Šarloti pavēstīt mātei, ka viņai jābrauc projām, bet pats dosies medībās uz visu dienu!

Deimrels iesmējās, taču noteica: – Bet tikmēr viņa bojā jums dzīvi, velns parāvis!

– Jā, – Venēcija atzina. – Taču domāju, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Varbūt man izdosies viņu pārliecināt, ka es negrasos ieņemt Šarlotes vietu, un mēs varēsim ciešami saprasties.

Venēcijas optimisms drīz vien izrādījās nepamatots. Desmit minūtes pēc Deimrela aizbraukšanas naidīgums atsākās. Skorjeras kundze, acīm degot taisnprātīgās dusmās, uzmeklēja viņu, lai noprasītu, vai tiešām viņa ir ne tikai uzņēmusi lordu Anderšovā, bet arī iepazīstinājusi viņu ar Šarloti. Skorjeras kundze apgalvoja, ka neesot varējusi noticēt savām ausīm, kad Šarlote viņai pavēstījusi par tik šokējošu incidentu. – Lai arī es jau esmu sapratusi, ka, jūs, Lenjonas jaunkundz, izturaties nepieļaujami pēc maniem, iespējams, vecmodīgajiem ieskatiem, tomēr es neuzskatu, ka jums piemīt tik maz apdomības un piesardzības, lai ļautu cilvēkam ar lorda Deimrela reputāciju spert kāju Anderšovā un piedevām vēl iepazīstināt viņu ar brāļa nevainīgo sieviņu.

Lai kādas šaubas Venēcijai, visu labi apsverot, varēja būt par Deimrela iepazīstināšanu ar Šarloti – ņemot vērā to, ka šī pazīšanās nez vai vairotu viņas popularitāti apkaimes muižnieku acīs, – tās visas izzuda niknuma ugunīs. Viņa strauji atbildēja: – Augstais Dievs, kundze, vai jūs domājat, ka Šarlote varētu krist par upuri viņa valdzinājumam? Es gan domāju, ka viņa ir pārāk iemīlējusies manā brālī… tomēr jūs pazīstat viņu labāk!

– Lenjonas… jaunkundz! – Skorjeras kundze izgrūda.

– Jā? – Venēcija apjautājās ar mānīgu aukstasinību.

Skorjeras kundze skaļi nopūtās. – Es neņemšu vērā jūsu nekaunību. Nelikšos to manām. Taču jums jāzina, ka krietnai sievietei šādā situācijā, manai meitai, kura ir svešiniece šajā apkaimē un ieradusies te bez sava vīra aizstāvības, uzņemt savā mājā vīrieti ar sliktu reputāciju ir ārkārtīgi nepiedienīgi. Par to, cik nepiedienīga ir vientuļas sievietes draudzība ar tādu personu, es vispār nerunāju!

– Patiesi, kā gan jūs to varētu? Mana reputācija galu galā no tā necietīs! Taču attiecībā uz pārējo jums ir pilnīga taisnība. Tas bija ārkārtīgi neapdomīgi no manas puses, un es lūdzu jums piedošanu! Šajos apstākļos Šarlotei, protams, lieka piesardzība nekaitēs. Ja padomā par to, kāds skandāls briest jau tagad… ak, nebaidieties, kundze! Es pateikšu Deimrelam, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst nevienam teikt, ka ir uzlūkojis Šarloti!

Neglīti pietvīkusi, Skorjeras kundze noteica balsī, kurā jautās apspiestas dusmas: – Patiešām? Patiešām, Lenjonas jaunkundz? Tad jūs domājat, ka jūsu reputācija necietīs? Jūs kļūdāties, varat man ticēt! – Viņa apklusa, un Venēcija ar viegli sarauktu pieri gaidīja, nicīgam smaidam rotājoties lūpās. Izskatījās, ka Skorjeras kundze izcīna ar sevi iekšēju cīņu, jo viņas krūtis biedējoši cilājās, taču pēc saspringta brīža dāma strauji apcirtās uz papēža un izsoļoja laukā no istabas.

Venēcija atklāja, ka dreb, un bija spiesta apsēsties. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņa spēja atgūties, un vēl ilgāks laiks, līdz nācās atzīt, ka pārmetums, lai cik naidīgi izteikts, tomēr nav pilnīgi neattaisnots, un viņa nožēloja pati savu nesavaldību. Visbeidzot Venēcija to saprata un pēc cīņas, kas bija tikpat sīva kā jebkura ar Skorjeras kundzi izcīnītā, devās pie viņas ar atvainošanos. Tā tika pieņemta ar vēsu galvas mājienu un cieši sakniebtām lūpām.

– Es nedrīkstēju ļaut sašutumam gūt virsroku pār mani, – Venēcija neatkāpās. – Vajadzēja jums paskaidrot, ka lords Deimrels ir kļuvis Obrijam par tik labu draugu, ka viņam adresētus apvainojumus es nespēju pacietīgi uzklausīt.

– Mēs vairs neapspriedīsim šo jautājumu, Lenjonas jaunkundz. Tomēr ierosinu skaidri likt lordam Deimrelam noprast, ka viņa apciemojumiem Anderšovā ir jābeidzas.

– Nē, – Venēcija laipni atbildēja. – To es nedarīšu, taču jums nevajag raizēties, kundze. Kad viņš ieradīsies, tad apciemos Obriju, nevis Šarloti.

Uz to Skorjeras kundze atbildēja ar skatienu, kas pārliecināja Venēciju par to, ka turpmāk viņas būs niknākās ienaidnieces.

Ar to pašu iesākās nedēļa, kas līdzinājās murgam vairāk nekā jebkura cita, kādu Venēcija jebkad bija piedzīvojusi. Skorjeras kundze atmeta pieklājību, sarunājās ar viņu pēc iespējas retāk un allaž oficiāli pieklājīgā tonī; tomēr, uzsvērdami ignorēdama viņu, nepalaida garām nevienu iespēju pakaitināt. Ja viņa neatrada kādu mājsaimniecības paradumu, ko vajadzēja pārveidot, tad pārrunāja ar Šarloti Venēcijas klātbūtnē visas tās pārmaiņas, kuras vajadzētu ieviest Anderšovas saimniecības vadīšanā. Šarlote jutās ārkārtīgi neērti šajā situācijā, taču viņai nebija pietiekoši spēcīga rakstura, lai ar māti cīnītos. Dažreiz viņa nomurmināja dažas vārgas atrunas, taču lielākoties atbildēja vienzilbīgi un izskatījās nelaimīga. Retos gadījumos klāt bija Obrijs, kurš laida darbā savu dzēlīgo mēli ar tādu bargumu, ka Venēcija lūdza viņu turēties tālāk no viesistabas.

Lai padarītu visu vēl ļaunāku, kalpotāji atbalstīja Venēciju un demonstrēja spītīgu uzticību viņai, lūgdami apstiprināt pat vissīkākās no Skorjeras kundzes saņemtās pavēles. – Es pavēstīšu par to Venēcijas jaunkundzei, kundze. – Tā bija parastā atbilde, ko viņa saņēma. Kad viņa nekaunīgi pieprasīja Finglam novietot faetonu aiz mājas, lai vestu viņas gaišību izbraukumā, kučiera atbilde bija vēl tiešāka. – Es saņemu rīkojumus no Obrija jaunskunga, kundze, – noteica spītīgais jorkšīrietis. Pasūdzēties Venēcijai Skorjeras kundze nepaguva, jo ieradās Obrijs un pavēstīja, ka Fingls ir viņa personiskais kučieris un ka viņš jutīšoties pateicīgs, ja viņa turpmāk nodos savas pavēles Viljamam, kura uzdevums ir pavadīt dāmas izbraukumos, turklāt četrvietīgajā karietē. Faetons piederēja Obrijam, un viņš to uzticēja vienīgi māsai.