Venēcijas protesti neatrada dzirdīgas ausis. Mājinieki bija nosprauduši savu kursu un aizrautīgi tam sekoja. Lielāko daļu laika viņa pavadīja, apstiprinot Skorjeras kundzes rīkojumus vai bezcerīgi cenšoties samierināt nesamierināmus pretiniekus.

Skorjeras kundzes situāciju ļaunāku padarīja aukle, kura, vispār nepievēršot viņai nekādu uzmanību, ātri vien ieguva ārkārtīgi nevēlamu ietekmi pār Šarloti. Šajā ziņā viņai palīdzēja Troselas jaunkundze, kura jutās tik nepatīkami pārsteigta par Jorkšīras lauku ainavām un kārtīgas sabiedrības trūkumu Anderšovā, ka divdesmit četras stundas pēc ierašanās paziņoja par nespēju izturēt dzīvi laukos un deva nepārprotamu mājienu, ka atvilināta uz Jorkšīru ar viltu. Viņas tonis bija pietiekoši nekaunīgs, lai izraisītu Skorjeras kundzes dusmas, un pēc vētrainas scēnas Troselas jaunkundze tika aizvizināta uz Jorku tajos pašos nožēlojamajos divričos, uz atvadām uzklausot aukles apgalvojumus, ka viņas trūkums nebūšot manāms.

Tā arī bija, jo Šarlote deva priekšroku auklei, kura viņu rāja un izrīkoja, taču sirsnīgi rūpējās par viņas labklājību, skaidri zināja, kas darāms, kad viņa jutās slikti, un stundām ilgi sarunājās ar viņu par Konveju vai apsprieda Konveja dēla nākotni. Šarlote jutās vislabāk, atpūzdamās savā istabā, kad aukle sēdēja ar šuvekli pie kamīna un durvis bija slēgtas iebrucējiem. Aukle nešķiedās ar līdzjūtību, ja Šarloti mocīja saraustīti sirdsapziņas pārmetumi vai depresijas lēkmes; viņa noteica: – Nu, nu, metiet pie malas šīs blēņas, milēdij. – Citkārt viņa aizrādīja: – Uzticieties Tam Kungam, milēdij, un dariet to, ko saka aukle, un tad jums nebūs nekādas vajadzības nervozēt. – Vēl aukle sameklēja Konveja kristāmtērpu un visas cepurītes un krekliņus, kas bija izturējuši Obrija pirmos dzīves mēnešus, un kala jaukus plānus par bērnistabu atjaunošanu. Viņa ieteica Šarlotei neraizēties par biedējošo zīdītāju, kuru Skorjeras kundze bija atradusi Londonā. Aukle pazina ļoti piemērotu sievieti no Jorkas. Runājot par akušieriem, viņa negribēja neko ne dzirdēt par visādiem doktoriem Naitoniem – vai kā nu viņus tur sauca –, tāpēc ka doktors Kornvērtijs, arī no Jorkas, bija saņēmis tikpat daudzus bērnus kā jebkurš izcils Londonas ārsts, ja ne vēl vairāk, turklāt viņas gaišībai vajadzēja paļauties uz aukli, kura visu zinās labāk, un ķerties pie cepurītes izšūšanas mantiniekam.

Pateicoties šai spirdzinošajai attieksmei, Šarlote atplauka, bet atkal nonāca nervu sasprindzinājumā, ko neizbēgami izraisīja viņas mātes apņemšanās gūt virsroku pār Venēciju. Viņa dzīvoja, baiļpilni gaidīdama kārtējo neciešamo scēnu, un pēc vakara, kas bija aizvadīts lielākā spriedzē nekā parasti, aukle ar rāšanos steidza novērst vidēji stipru histērijas lēkmi. Šī epizode lika auklei bargi vērsties pret Skorjeras kundzi. Sprediķis ietvēra paziņojumu, ka miers un nabadzība ir labāka par strīdiem un bagātību, tāpēc nevajadzēja brīnīties, ja rezultātā izcēlās krietna sadursme. Skorjeras kundze, kura arī tāpat bija greizsirdīga, redzot aukles ietekmi uz Šarloti, pavēstīja viņai ar smaidu, kas bija drīzāk draudīgs nekā draudzīgs, ka jutīšoties ārkārtīgi apbēdināta, ja vajadzēšot ieteikt meitai aizsūtīt nepateicīgo kalpotāju projām. Protams, kundzei nenāca ne prātā tā rīkoties, jo veci un uzticami kalpotāji ir pārāk vērtīgi, lai tos atlaistu, tātad jāsamierinās ar viņu kaitinošo uzvedību. Savus draudus viņa izteica cerībā iebiedēt aukli, taču vienīgais rezultāts bija skarba patiesība no aukles mutes. Turklāt Skorjeras kundzei bija gandrīz neiespējami tikties ar Venēciju, saglabājot kaut vai ārēju pieklājību.

– Es domāju gan, kundze! – sacīja aukle. – Kāda jēga ir mudināt viņas gaišību darīt to, kas nav viņas varā un ko viņa nedarītu par tad, ja varētu? – Aukle ar drūmu gandarījumu nopētīja Skorjeras kundzes sastingušo seju un deva izšķirošo triecienu. – Venēcijas jaunkundze ir Anderšovas saimniece, un to labi zina pat pēdējā trauku mazgātāja, un viņai ir likumīgs papīrs ar zīmogu un sera Konveja parakstu, kas to pierāda.

Tā kā Konvejs nebija pavēstījis savai sievasmātei par to, ka ir izsniedzis Venēcijai pilnvaru, un viņa nez kāpēc nekad nebija apsvērusi tādu iespēju, šis atklājums piepildīja Skorjeras kundzi ar dusmām, kas bija tikpat spēcīgas, cik bezjēdzīgas. Vienīgā atriebība, kuru viņa spēja iedomāties, bija tovakar pie vakariņu galda ierosināt Šarlotei pārņemt bibliotēku savā pārziņā, tāpēc ka tā bija vislabākā telpa visā mājā un tās nomaļais novietojums, saules puse un durvis uz dārzu sniegtu grūtniecei lielisku patvērumu. Tomēr šo jauko plānu par Obrija un līdz ar viņu arī Venēcijas saniknošanu izjauca Šarlote, kura juta pret Obriju lielāku godbijību nekā pret pašas māti un steigšus izstostīja paziņojumu par to, ka viņai nav ne mazākās vēlēšanās atņemt jauneklim miera ostu. Kad viņa piebilda, ka dodot priekšroku mazākajai no vairākām viesistabām, nevienam nekas vairs nebija sakāms, izņemot Obriju, kurš sirsnīgi uzaicināja Skorjeras kundzi aiziet un pašai pārbaudīt, cik omulīga ir pieminētā telpa.

Vēstules no Konveja nekādi nepalīdzēja uzlabot situāciju un neiepriecināja nevienu, izņemot Šarloti, kura saņēma veselas divas lapas, kas bija aprakstītas viņa plašajā rokrakstā ar svītrojumiem. Vairākas dienas viņa staigāja piepaceltā noskaņojumā. Tomēr pati vēstule, kurā nebija atsaukta apkaunojošā pilnvara, ieteica Šarlotei nelauzīt savu skaisto galviņu ne par ko un atstāt visu Venēcijas ziņā, jo viņa aiztaupīšot dārgajai Šarlotei jebkādas rūpes; tā nesagādāja nekādu prieku Skorjeras kundzei, bet drīzāk gan padziļināja viņas aizkaitinājumu un nostiprināja apņemšanos atbrīvot meitu no svaines, kura baudīja pārāk lielu sava brāļa uzticēšanos.

Arī Venēcija saņēma no Konveja vēstuli, kas, kā viņa stāstīja Deimrelam, būtu viņu saniknojusi, ja vien nebūtu tik neatvairāmi uzjautrinoša. Pārguris pēc pūliņiem uzrakstīt jauku vēstuli savai sievai, Konvejs bija aprobežojies ar vienu papīra lapu māsai, attaisnodams šo lakonismu ar daudzajiem darbiem, kas saistīti ar Okupācijas armijas gaidāmo atkāpšanos. Viņš nepaskaidroja savas sasteigtās laulības un neatvainojās par pilnīgu svešinieču uzkraušanu māsai bez kāda brīdinājuma. Viņš zināja, ka Venēcijai noteikti patiks Šarlote un māsa par viņu parūpēsies. Vērotājs no malas, lasīdams tādu vēstuli, varētu nodomāt, ka sers Konvejs ir izplānojis visu šo notikumu, lai sagādātu savai dārgajai māsai patīkamu pārsteigumu.

Venēcija saņēma vēl vienu vēstuli līdz ar Konveja rakstīto, taču tā nepienāca pa pastu. To no Neterfordas atveda Edvarda Jārdlija zirgu puisis; vēstule sastāvēja no vairākām lapām un sniedza viņai vēl mazāku prieku nekā Konveja rakstītā, tāpēc ka tajā nebija itin nekā uzjautrinoša. Lai arī pārsteigts un šokēts, uzzinot par Konveja precībām, Edvards acīmredzami guva mierinājumu pārliecībā, ka Venēcija jūtas laimīga savas svaines sabiedrībā, un atvieglojumā par to, ka Skorjeras kundzes personā viņa beidzot ieguvusi piemērotu pavadoni. Divu lappušu garumā moralizējis par Venēcijas agrāko situāciju, viņš bija aizpildījis vēl divas ar dažiem ļoti prātīgiem padomiem – apgalvojot, cik lieliski viņš saprot, ka sākumā būs grūti iejusties jaunos apstākļos, – un ļoti sīku sava veselības stāvokļa aprakstu. Viņš noslēdza vēstuli ar nožēlu, ka nevarēs apciemot Anderšovu, lai apliecinātu cieņu lēdijai Lenjonai un spēcinātu Venēciju ar savu padomu, – vēl bija atlikusi nedēļa līdz noteiktās karantīnas beigām, turklāt Edvards dabūjis nenozīmīgas iesnas. Tomēr Edvards lūdza Venēciju nesatraukties, jo viņš noteikti negrasoties muļķīgi riskēt. Vēl tika piebilsts, ka vēsts par Konveja drīzo atgriešanos esot pasteidzinājusi viņa atlabšanu tikpat lielā mērā, cik doktora Hantspila lieliskās receptes, un par to neesot jābrīnās.

Vienu dienu Venēcija devās uz Ebersliju pavadīt kopā ar lēdiju Deniju. Lai arī atpūta pēc Anderšovā valdošajām raizēm un naidīguma nāca viņai par labu, šis apciemojums tomēr nesagādāja neviltotu prieku. Ar vienu skatienu uz Klāru pietika, lai Venēcija saprastu, ka viņas un Konveja attiecībās noticis kaut kas vairāk par to, ko zina meitenes vecāki. Patiesi, Klāra beidzot bija atzinusies, kā lēdija Denija atklāja savai jaunajai draudzenei, negribīgi atbildēdama uz tiešu jautājumu. – Jā, mana dārgā, baidos, ka jums bijusi taisnība, – lēdija Denija noteica. – Bet, ja jūs domājat, ka Konvejam bija jebkādi pienākumi pret Klāru, lūdzu, izmetiet šādu domu no galvas! Man nav jāstāsta, ko es sajutu, kad uzzināju, ka mana meita ir uzvedusies tik nepiedienīgi. Runājot par seru Džonu, jāatzīst, ka nekad mūžā es nebiju viņu redzējusi tik apmulsušu! Jūs jau zināt, mana mīļā, ka pārmīt solījumus ar vīrieti bez vecāku piekrišanas vai informēšanas nozīmē izturēties nepieļaujami. Es nemūžam nebūtu uzskatījusi Klāru par spējīgu uz kaut ko tādu! Patiesi, ir vēl ļaunāk, jo sers Džons bija aizliedzis tā rīkoties. Ne tāpēc, ka viņam nepatiktu šāda savienība, bet gan tāpēc, ka viņš uzskatīja abus par pārāk jauniem, lai saderinātos. Ja tolaik nabaga Klāra būtu sapratusi, ka tētis zina labāk, tagad šīs sāpes viņai būtu aiztaupītas. Viņa ļoti pārdzīvo savu kļūdīšanos, tāpēc mēs viņai neko nepārmetam.

– Konvejs ir pelnījis pērienu! – Venēcija iesaucās.

– Nē, mana dārgā, tā bija Klāras vaina, lai gan es nenoliedzu, ka viņš nav uzvedies gluži tā, kā pieklātos. Tomēr jauni vīrieši neuztver šādus sakarus tik nopietni, kā jūs varbūt domājat, un par vienu mēs varam būt droši, proti, viņš nav nedz ierosinājis, ne mēģinājis uzsākt kādu slepenu saraksti ar Klāru.

– Par to es nešaubos, – sacīja Venēcija. – Nemūžam nebiju domājusi sagaidīt dienu, kad es priecāšos par to, ka viņš ir tāds analfabēts. Man būtu gribējies apsveikt Klāru ar viņas veiksmi, taču, cik noskāršams, viņa vēl nav sapratusi, no kādām briesmām viņai laimējies izbēgt.

– Nē, un mēs savstarpēji esam vienojušies, ka šis ir tas gadījums, kad brūce sadzīs ātrāk, ja tiks mazāk aizskarta. Domājam, ka viņai nāks par labu vides maiņa, tāpēc esam nolēmuši sūtīt viņu ciemos pie vecmāmiņas. Ak kungs, ja vien cilvēki zinātu, kādas raizes var sagādāt bērni! – nopūtās lēdija Denija. – Vispirms Osvalds un nu Klāra, un nākamā būs Emilija, pieminiet manus vārdus!

– Dārgā kundze, nedomājiet, ka Osvalda aizraušanās ar mani bija kas vairāk par bērnišķīgu pārpratumu! – sacīja Venēcija savā ierastajā vaļsirdībā. – Protams, viņš padarīja sevi par lielu muļķi, taču uzrakstīja man jauku atvainošanās vēstuli, tāpēc es esmu noskaņota pret viņu pilnīgi labvēlīgi.

– Jūsu jaukā daba mudina jūs tā runāt, mana mīļā, – atbildēja lēdija Denija, ātri samirkšķinādama acis, – bet es ļoti labi zinu, ka viņš izturējies pret jums ārkārtīgi necienīgi un pie reizes arī aizskāris Deimrelu, un šī doma mani neizsakāmi mulsina.

– Es esmu pārliecināta, ka viņš to neizdarīja, – paziņoja Venēcija.

– Tā jau lords Deimrels sacīja seram Džonam, – noteica viņas gaišība tikpat drūmi kā iepriekš. – Sers Džons, viendien nejauši sastapis lordu, apjautājās, vai Osvalds viņu aizskāris, un lords Deimrels tūlīt pat atbildēja, ka nepavisam, un pārliecināja seru Džonu par šo vārdu patiesumu.

Venēcija nespēja valdīt smieklus, to dzirdot, taču apgalvoja draudzenei, ka Osvalds drīzāk uzjautrinājis, nekā aizkaitinājis Deimrelu. Lēdija Denija izjusti piezīmēja, cik mazs mierinājums ir atskārst, ka vienīgais dēls padara sevi par apsmieklu, tomēr šī apziņa, likās, sniedz viņai mierinājumu, jo viņa pacentās pārvarēt savu grūtsirdību un palūdza Venēcijai pastāstīt par notikumiem Anderšovā. Viņu nepiemānīja komiskais aspekts, kuru Venēcija pacentās uzsvērt. Savu viedokli par Skorjeras kundzes uzvedību lēdija Denija pauda neraksturīgi tiešos izteicienos un lūdza Venēciju nevilcināties, ja šī būtne kļūs neciešama, sakravāt savas mantas un pārcelties uz Ebersliju.

– Bez šaubām, es aizbraukšu pie lēdijas Lenjonas pieklājības vizītē, – lēdija Denija noteica ar mierīgu pašcieņu. – Lūdzu, mana dārgā, pasveiciniet viņu no manis un paskaidrojiet, ka šobrīd no tā mani attur mājinieku slimošana. Vai jūs spējat noticēt, Venēcij? Virējai šodien ir parādījušies izsitumi!

Uz šīs satraucošās nots viņas šķīrās. Tikai pamājusi ardievas, lēdija Denija atskārta, ka svarīgāki jautājumi pavisam likuši aizmirst Venēcijas nelaimīgo aizraušanos ar Deimrelu. Nu viņa atminējās, ka viss starojums bija nozudis no šīs jaukās sejas. Lēdija Denija juta līdzi draudzenei, tomēr cerēja, ka aizraušanās, kas likusi meitenei atplaukt, izrādīsies tikpat īsa, cik spēcīga. Lai kā lēdijai Denijai būtu gribējies mazināt Venēcijas pašreizējās bēdas, viņa būtu sašutusi, ja uzzinātu, ka tikai bīstamā švīta atrašanās tuvumā ļāva Venēcijai izturēt visus pārbaudījumus ar smaidu uz lūpām.

Kopā ar viņu pat vistrakākie uztraukumi kļuva niecīgi; pārstāstījusi Deimrelam Skorjeras kundzes jaunāko uzbrukumu savām pozīcijām, Venēcija uzreiz redzēja, ka tas ir jautri. Venēcija uzticējās viņam tikpat nepiespiesti kā Obrijam, un pašreizējos apstākļos tas izrādījās drošāk, jo Obrijs bija gatavs vai nogalināt. Nebija nekādas vajadzības brīdināt Deimrelu neatstāstīt Venēcijas teikto nevienam, pat ne Obrijam, tāpat kā nevajadzēja skaidrot, ko viņa ir domājusi ar vienu vai otru izteicienu.