Tajā brīdī klātesošo uzmanību novērsa Lenjonu vecā aukle, kura ienāca istabā, meklējot Venēciju. Ieraudzījusi Jārdlija kungu, kurš viņai patika, kopā ar saimnieci, viņa uzreiz atvainojās, pavēstīja, ka viņas jautājums var pagaidīt, un atkal izgāja. Tomēr Venēcija deva priekšroku kādam izklaidējošam saimniecības darbam, lai arī tā būtu tikai izdilušu palagu šķirošana vai sūdzību uzklausīšana par jaunāko kalpotāju slinkumu, nevis nesaderīgo pielūdzēju sabiedrībai, tāpēc piecēlās kājās un pēc iespējas pieklājīgāk atvadījās no abiem. Viņa sacīja, ka kritīšot nežēlastībā aukles acīs, ja likšot viņai gaidīt.

– Es esmu pametusi novārtā savus pienākumus un tikšu pie briesmīga rājiena, ja neparūpēšos par tiem, – viņa smaidot noteica un pastiepa roku Osvaldam. – Tāpēc man jāsūta jūs abi projām. Nedusmojieties! Jūs esat tik seni draugi, ka ar jums es varu atļauties neievērot ceremonijas.

Pat Edvarda klātbūtne nespēja atturēt Osvaldu no meitenes plaukstas pielikšanas sev pie lūpām un dedzīga skūpsta uzspiešanas uz tās. Venēcija to uztvēra nesatricināmā mierā un pēc tam pastiepa plaukstu Edvardam. Taču viņš tikai pasmaidīja un attrauca: – Pēc brīža! – Tad viņš atvēra durvis viņas priekšā. Venēcija viņam garām iegāja gaitenī, un viņš sekoja, apņēmīgi atstājot savu sāncensi brokastu istabā. – Jums nevajadzētu iedrošināt šo muļķa puiku, ļaujot viņam lakstoties ap jums, – Edvards piezīmēja.

– Vai tad es viņu iedrošinu? – Venēcija pārsteiguma pilnā tonī pajautāja. – Man likās, ka izturējos pret viņu tāpat kā pret Obriju. Tā arī es viņu uztveru. Protams, – viņa domīgi piebilda, – Obrijam prāta ir vairāk, nekā vajag, un viņš šķiet daudz vecāks par nabaga Osvaldu.

– Mana dārgā Venēcij, es jūs neapsūdzu flirtēšanā ar viņu! – Edvards atbildēja, iecietīgi pasmaidīdams. – Un es neesmu arī greizsirdīgs, ja jūs tā domājat!

– Nē, es tā nedomāju, – viņa atbildēja. – Jums nav nekāda iemesla vai tiesību būt greizsirdīgam.

– Skaidrs, ka nekāda iemesla. Runājot par tiesībām, mēs taču esam vienisprātis, ka nebūtu piedienīgi teikt kaut ko vairāk par šo tēmu pirms Konveja atgriešanās mājās. Varat iztēloties, ar kādu interesi es lasīju šo rakstu avīzē!

Tas tika pateikts ar šķelmīgu skatienu, tādēļ Venēcija iesaucās: – Edvard! Lūdzu, nerunājiet tik daudz par Konveja atgriešanos! Jūs to pieminat tik uzcītīgi, it kā tas būtu iemesls man iekrist jūsu rokās. Tā tiešām nevajadzētu darīt.

– Es patiešām ceru… nē, es pilnīgi skaidri zinu, ka nekad neesmu izteicies tādā garā, – viņš nopietni atbildēja.

– Nē, nekad! – Venēcija piekrita ar šķelmīgu smaidu, kas neviļus uzplauka lūpās. – Edvard, patiešām! Kamēr es vēl neesmu tā nogarlaikojusies ar Konveju, ka būšu ar mieru pieņemt jebkādu piedāvājumu, pajautājiet sev, vai tiešām gribētu mani precēt! Es nedomāju, ka jūs to gribētu!

Viņš likās pārsteigts, pat šokēts, taču pēc brīža pasmaidīja un noteica: – Es esmu labi iepazinis jūsu aizraušanos ar jokiem! Jūs allaž novēršat uzmanību, un, ja savā rotaļīgumā reizi pa reizei pasakāt ko dīvainu, man šķiet, ka es jūs pārāk labi pazīstu, lai tam noticētu.

– Edvard, lūdzu… Lūdzu, pamēģiniet atbrīvoties no savām ilūzijām! – Venēcija nopietni ierunājās. – Jūs mani it nemaz nepazīstat, ja tā domājat, un jutīsieties briesmīgi pārsteigts, kad uzzināsiet, ka visas manis izteiktās dīvainības ir domātas nopietni!

Viņš atbildēja rotaļīgi, tomēr tikpat pašapzinīgi kā iepriekš: – Varbūt es pazīstu jūs labāk nekā jūs pati! Tas ir paņēmiens, kuru jūs esat aizguvusi no Obrija. Parasti jūs nepārkāpjat pieklājības robežu, taču saruna par Konveju mudināja secināt, ka jūs viņu nemīlat.

– Nē, nepavisam, – viņa atklāti noteica. – Venēcij! Padomājiet par to, ko runājat!

– Bet tā ir balta patiesība! – viņa neatlaidās. – Ak, neliecieties taču tik pārsteigts! Es nejūtu pret viņu nepatiku, lai gan uzdrošinos teikt, ka varētu tādu just, ja man vajadzētu pavadīt ar viņu kopā daudz laika. Konvejs neliekas zinis ne par vienu, izņemot sevi pašu, un turklāt ir nomācoši sekls!

– Jums nevajadzētu tā runāt, – Edvards nosodoši atbildēja. – Ja jūs runājat par savu brāli tik atturīgi, tad nav nekāds brīnums, ka Odrijs pirms brīža tā atļāvās izteikties par viņa atgriešanos!

– Manu dārgo Edvard, pirmīt jūs teicāt, ka es esmu apguvusi no viņa šo triku! – Venēcija pazobojās. Edvarda sejas izteiksme nemainījās, un viņa piebilda ar zināmu uzjautrinājumu: – Patiesība ir tāda, ja jūs vēl neesat to sapratis, ka mums nav nekādu triku un mēs sakām tikai to, ko domājam. Jāatzīst, ka mūsu domas apbrīnojami bieži sakrīt, lai arī šķiet, ka mēs neesam īpaši līdzīgi, sevišķi gaumes ziņā!

Edvards kādu brīdi klusēja un tad noteica: – Varbūt jums ir pieļaujams paust nelielu aizvainojumu. Es jūtu jums līdzi. Jūsu situācija šeit kopš tēva nāves bijusi nepatīkama, bet Konvejs nav kautrējies uzkraut savu nastu… savus pienākumus! …uz jūsu pleciem. Tomēr ar Obriju ir citādi. Man uzmācās kārdinājums viņu asi apsaukt, kad dzirdēju viņu tā runājam par brāli. Lai kādas ir Konveja sliktās īpašības, viņš ir krietns cilvēks un allaž izturējies laipni pret Obriju.

– Jā, taču Obrijam cilvēki nepatīk tikai tāpēc vien, ka viņi ir laipni, – Venēcija attrauca.

– Nu gan jūs runājat blēņas!

– Ak nē! Ja Obrijam kādi cilvēki patīk, tad tas ir nevis viņu izturēšanās, bet prāta dēļ.

– Obrijam nāks par labu Konveja atgriešanās! – Edvards iebilda. – Ja vienīgie cilvēki, kurus viņš savā muļķa prātā atzīst par patīkamiem, ir tikai mācīti vīri, ir pēdējais laiks…

– Tas nu gan ir neprātīgi teikts, jo viņam patīku es!

Edvards stīvi sacīja: – Lūdzu piedošanu! Nav šaubu, ka es jūs pārpratu.

– Patiešām! Jūs pārpratāt arī to, ko es teicu par Konveju. Varat būt drošs, ka es nejūtu ne mazāko aizvainojumu, un, runājot par manu situāciju… Ak, cik jūsu pieņēmumi ir absurdi! Skaidrs, ka tā nav nepatīkama! – Venēcija redzēja, ka Edvards ir aizskarts, un iesaucās: – Nu gan būšu jūs sadusmojusi! Diena ir pārāk karsta, lai nodotos strīdiem, tāpēc, lūdzu, vairs nekādu ķīviņu! Diemžēl man jāuziet augšā un jāpalūkojas, ko gribēja aukle. Visu labu! Un paldies par to, ka bijāt tik laipns un atnesāt mums avīzi!

Otrā nodaļa

Izsprukusi no aukles, kas izvērtēšanai parādīja izdilušus palagus un arī divus Obrija kreklus, kuru manšetes bija noplēstas nevērīgas valkāšanas dēļ, Venēcija iekrita ekonomes nagos. Gārnardas kundzes šķietamais nolūks bija viņai atgādināt, ka tieši tagad ir īstais laiks gatavot kazeņu ievārījumu, taču patiesais iemesls, kas tika skarts tikai pēc ilgas aplinkus runāšanas, bija aizstāvēt jauno veļas mazgātāju, viņas māsasmeitu, pret aukles apsūdzībām. Tā kā šīs abas vecās kalpotājas bija nodzīvojušas kādus divdesmit sešus gadus abpusējā greizsirdībā, Venēcija zināja, ka veļas mazgātājas trūkumi neizbēgami novedīs pie citu aukles nodarīto pārestību uzskaitījuma. Pēc tam aukle, sajuzdamās aizdomīga par tik ilgu kavēšanos ekonomes istabā, neliks viņai mieru, lai pēc bargas pratināšanas atklātu, cik ļaunprātīgi meli Venēcijai ir sastāstīti. Pateicoties ilgstošas prakses rezultātā iegūtai veiklībai, Venēcija aši novirzīja sarunu atpakaļ pie kazeņu ievārījuma, novēršot Gārnardas kundzes uzmanību ar solījumu šajā pašā dienā sagādāt viņai grozu ar kazenēm. Nākamajā mirklī Venēcija aizlavījās uz savu guļamistabu, iekams draudīgā dāma bija paguvusi ķerties pie citu aukles nekrietnību uzskaitījuma.

Novilkusi franču batista kleitu, Venēcija izņēma no skapja vecu kanifasa tērpu. Tas bija visai vecmodīgs, un sākotnējā zilā krāsa bija pārvērtusies neizteiksmīgi pelēkā, taču kleita bija labu labā kazeņu lasīšanai, un pat aukle nesāktu rāties, ja tā notraipītos. Izturīgas kurpes un cepure papildināja viņas tēlu. Bruņojusies ar lielu grozu, Venēcija steidzās iziet no mājas – vēl jo vairāk tāpēc, ka namzinis Ribls viņai pavēstīja par Denija kungu, kurš devies uz Tērsku darīšanās un cerot atgriezties Anderšovā atpakaļceļā, ja Lenjonas jaunkundze vēlētos ar viņa starpniecību nosūtīt kādu paziņojumu viņa mātei.

Venēcijas vienīgais sabiedrotais šajā ekspedīcijā bija draudzīgais, lai arī nekam nederīgais spaniels, kuru viņai bija uzdāvinājis Obrijs pēc tam, kad atklājās, ka viegli satraucamajam kucēnam piemīt arī bailes no ieročiem. Kā saimnieces pavadonis viņas vientulīgajās pastaigās suns neapšaubāmi bija tālu no ideāla, jo, par spīti savam nelaimīgajam trūkumam, bija aizrāvies ar medībām. Tas pinās Venēcijai pa kājām vairākus simtus jardu, lēkājot un histēriski kaucot, un izturējās kā suns, kas tikai retumis tiek prom no ķēdes. Pēc mirkļa tas aizmetās projām, neklausīdamies nekādos iebildumos, un no jauna parādījās tikai zināmos laika intervālos ar izkārtu mēli, izbrīvējis kādu mirkli savu steidzamo darīšanu grafikā, lai pārliecinātos, ka saimniecei nekas nekaiš.

Tāpat kā vairums savas paaudzes lauku meiteņu, Venēcija bija izturīga staigātāja, un atšķirībā no lielākās daļas augstdzimušo jaunkundžu viņai nekad nebija iebildumu doties pastaigā vienai pašai. Tāds paradums bija izstrādājies vēl bērnībā, kad viņas uzdevums bija aizbēgt no guvernantes. Podmoras kundze uzskatīja, ka stunda, kas pavadīta, staigājot pa taciņu krūmu ielenkumā, ir pietiekošs fizisks vingrinājums ikvienai dāmai, un tajos retajos gadījumos, kad apstākļi vai pierunāšana lika viņai doties jūdzi garajā pastaigā līdz tuvākajam ciemam, guvernantes pieklājīgais solis likās kaitinošs mazajai audzēknei, tāpat kā viņas paradums īsināt ceļu ar pamācošiem stāstiem. Nebūdama tik daudz sasniegusi kā Selīna Trimere, kuru guvernante bija satikusi tikai vienreiz un kopš tā laika apbrīnoja, viņa tomēr bija labi izglītota. Nelaimīgā kārtā viņai nepiemita nedz Trimeres jaunkundzes stiprais raksturs, nedz spēja iedvesmot savus audzēkņus ar mīlestību. Kad Venēcijai apritēja septiņpadsmit gadu, guvernante bija viņu tā nogarlaikojusi, ka audzēkne atzīmēja savu pāriešanu jaunas dāmas kārtā, pavēstot tēvam, ka ir pieaugusi, pati spēj tikt galā ar saimniecību un viņi var iztikt bez Podmoras jaunkundzes pakalpojumiem. Kopš tās dienas viņai nebija citu pavadoņu kā vien aukle. Bet Venēcija negāja sabiedrībā un neuzņēma viesus Anderšovā, tādēļ, kā viņa norādīja lēdijai Denijai, ir grūti iedomāties, kāds labums viņai būtu no pavadones. Nevarēdama apgalvot, ka meitenei nav piedienīgi dzīvot bez pavadones tēva mājā, lēdija Denija bija spiesta izbeigt šo strīdu un ieteikt Venēcijai neklīst apkārt pa laukiem pat bez kalpones. Taču Venēcija bija tikai pasmējusies un rotaļīgi atbildējusi, ka viņa esot tikpat neciešama kā Podmoras jaunkundze, kura nenogurstoši piesauc par piemēru lēdiju Herietu Kevendišu, vienu no izcilās Trimeres jaunkundzes audzēknēm, kas pirms laulībām uzturējās Duglasu pilī un nekad nebija izgājusi tālāk par dārzu, ja viņu nepavadīja sulainis. Venēcija nebija hercoga meita un neuzskatīja lēdiju Herietu par paraugu.

– Turklāt, kundze, tas droši vien notika vismaz pirms desmit gadiem! Un es uzdrošinos apgalvot, ka sabojātu visu savu prieku, ja staipītu sev līdzi kādu no kalponēm, kam tobrīd noteikti ir steidzamāki darbi. Nē, nē, ne jau tāpēc es tiku vaļā no Podmoras jaunkundzes! Kas gan varētu ar mani notikt šeit, kur visi zina, kas es esmu?

Lēdija Denija nopūzdamās bija spiesta apmierināties ar solījumu, ka viņas jaunā un neatkarīgā aizbilstamā nekad bez pavadoņa nedosies uz Jorku vai Tērsku. Pēc sera Frānsisa nāves viņa atjaunoja savus lūgumus, taču daudz necerēja, ka tiks uzklausīta. Lēdija Denija satraucās par Venēcijas apgalvojumiem, ka viņa vairs nav nekāda mazā meitene, taču nespēja to noliegt: Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, un viņa atradās bīstami tuvu vecmeitības robežai.

– Bez kādas pieredzes šajā jautājumā, ser Džon, lai gan es nerunāju par to… Bet viņa ir tik skaista un dzīvespriecīga, turklāt ar tik lielisku raksturu! No savas puses es neturu viņas krustmāti nekādā vērtē! Viņa nekad nav centusies pārliecināt seru Frānsisu ļaut Venēcijai doties uz Londonu un kļūt par debitanti, un, ja viņa ir mudinājusi to nabaga bērnu aizbraukt turp tagad, pēc tēva nāves, tad es neko neesmu par to dzirdējusi! Domāju, ka šī sieviete ir tikpat egoistiska kā viņas brālis. Ja tas neprasītu izdevumus un mums nevajadzētu izvest sabiedrībā mūsu pašu meitas… Ja arī kaut kas sanāktu no Klāras pieķeršanās Konvejam, ar ko es nepavisam nerēķinos, esmu apņēmusies panākt, lai visas piecas tiktu stādītas priekšā galmā! Tātad, ja tā nebūtu, man ļoti gribētos pašai aizvest Venēciju uz Londonu, un es nebrīnītos, ja viņa atrastu visnotaļ cienījamu partiju, pat nebūdama pirmajā jaunības plaukumā! Tikai ir pilnīgi skaidrs, ka viņa atteiktos pamest Obriju, – lēdija Denija piebilda nomāktā balsī. – Un drīz jau būs par vēlu. Ja viņa to zinātu!

Venēcija to nezināja, taču neredzēja citu izeju, kamēr Konvejs spītīgi atradās ārzemēs, un turpināja darīt visu, kas bija viņas spēkos. Lēdija Denija justos pārsteigta, ja atskārstu, ar kādām bažām Venēcija raugās nākotnē. Ikvienai sievietei viņas situācijā tā šķistu drūma un nepiedāvātu nekādu izvēli starp precībām ar Edvardu Jārdliju un novecojošas un varbūt neviena negribētas vecmeitas dzīvi brāļa mājā. Kā pieredzējušai saimniecei tas būtu paradums, nevis atkarība, kas liktu viņai palikt Anderšovā. Vientuļas dāmas nedzīvoja vienas. Varbūt to varēja māsas, kuras vairs nebija precību gados; pirms daudziem gadiem lēdija Elinora Batlere un viņas dārgā draudzene Sāra Ponsonbija bija to atļāvušās, nostājoties pret vecāku gribu. Viņas bija aizbēgušas un patvērušās kotedžā kaut kur Velsā, atsakoties no pasaules gluži kā mūķenes. Kopš tā laika viņas vēl aizvien dzīvoja turpat un, cik nu ļaudis zināja, nepārkāpa savu nošķirtības solījumu, tādēļ varēja secināt, ka viņas ir apmierinātas. Taču Venēcija nebija ekscentriska un ne uz mirkli nepieļāva domu par dzīvošanu vienā mājā ar otru meiteni, lai arī viņai bija sirdsdraudzene. Pat laulība ar Edvardu būtu labāka par tādu izrīcību. Un, nebarojot savu iztēli ar meitenīgiem sapņiem par cēlu un augstdzimušu pielūdzēju, Venēcija juta, ka laulības ar kādu citu – nevis Edvardu – būtu vispieņemamākais risinājums viņas gadījumā.