žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Lai būtu zaļa un nepieredzējusi, taču ne meitenīte! Man ir divdesmit pieci gadi, mans draugs. Citi uzskatīs par nepiedienīgu to, ka es dzīvošu viena. Lai arī uzskatu tās par muļķībām, es negrasos sacelties pret noteikumiem, varat man ticēt. Kamēr Obrijs būs Kembridžā, es nolīgšu pavadoni. Kad viņš būs beidzis mācības… protams, pagaidām es to vēl nezinu, taču domāju, ka viņš kļūs par stipendiātu un paliks Kembridžā… un šajā gadījumā es vadīšu viņa saimniecību tur, jo nez vai viņš apprecēsies. Kā uzskatāt jūs?

– Dievs, dod man pacietību! – Deimrels iesaucās, pielēca kājās un sāka strauji soļot pa istabu. – Venēcij, vai jūs beigsiet runāt kā auša? Nolīgt pavadoni! Vadīt Obrija saimniecību! Neaizmirstiet iegādāties cepurītes, kas būtu piemērotas atraitnei vai vecmeitai, Dieva dēļ! Uzklausiet mani, skaistā muļķīte! Jūs esat izšķiedusi sešus… septiņus gadus no dzīves, bet nešķiediet vēl vairāk! Dieva dēļ, kāds jums būs labums no savas mājas? Un kas kļūs par jūsu pavadoni?

– To es nezinu. Kā lai zinu? Biju domājusi, ka varēšu kādu nolīgt tāpat kā guvernanti. Kādu nabadzībā nonākušu dāmu, varbūt atraitni, kura atbildīs šim mērķim.

– Tad vairs nedomājiet! Jūs varat nolīgt kaudzi atraitņu, taču neviena neatbildīs šim mērķim. Es varu iztēloties šo māju! Kur tā atradīsies? Droši vien Kensingtonā, kas ir respektabla un mierīga. Vai varbūt mežonīgajā Grosvenorpleisā, vismodernākajā kvartālā? Jums būs briesmīgi garlaicīgi, mana dārgā, varat man ticēt!

Venēcija izskatījās mazliet uzjautrināta. – Tādā gadījumā es ceļošu. Allaž esmu vēlējusies to darīt.

– Ar nabadzīgu atraitni pavadā, bez neviena paziņas tālākā apkārtnē, atskaitot Jorkšīru, un pazīstot pasauli vēl mazāk nekā puišelis no internātskolas? Mana nabaga nevainība… Kad iztēlojos vienīgo draudzību, kādu jūs varētu izveidot šādos apstākļos, man asinis dzīslās sastingst. Tas nekam neder. Ticiet man, es zinu, par ko runāju! Lai dzīvotu tā, kā jūs iztēlojaties, jums jābūt pasakaini bagātai un piedevām arī ekscentriskai. Bagātība, mana dārgā, attaisnotu jūsu ekscentriskumu un atvērtu jums daudzas durvis. Jūs varētu noīrēt savrupmāju pilsētas labākajā daļā, apmēbelēt to ar austrumniecisku greznību, iekarot sev vārdu sabiedrībā, pateicoties dārgiem untumiem, drosmīgi izsūtīt ielūgumus… Jums nāktos saskarties ar dažiem atteikumiem un neskaitāmiem noraidījumiem, taču…

– Klusējiet jel, neprāti! – Venēcija viņu smiedamās pārtrauca. – Tā nav tāda dzīve, kādu es vēlos. Kā gan jūs varējāt to iedomāties?

– Es tā nedomāju. Vai jūs man teiksiet, ka vēlaties dzīvot saskaņā ar savu plānu? Jūs jutīsieties garlaikotāka un vientuļāka nekā jebkad mūžā, jo varat būt droša, Venēcij, ka bez pazīšanās un pareizās izcelšanās jūs varētu tikpat labi dzīvot uz vientuļas salas, nevis Londonā.

– Ak vai! Tad ko lai es daru?

– Dodieties pie savas krustmātes Hendredas! – viņš atbildēja.

– Es gribu tā darīt, taču ne uz palikšanu. Man tas nepatiktu, un baidos, ka viņai arī ne. Turklāt viņas māja nebūtu piemērota Obrijam.

– Obrijs, Obrijs! Padomājiet vienreiz par sevi!

– Tā jau es daru! Ziniet, Deimrel, es nekad nebiju uzskatījusi, ka spēšu palikt Anderšovā, ja te saimniekos kāda cita sieviete, bet nu esmu atklājusi, ka nevēlos dzīvot tādos apstākļos arī nekur citur! Un dzīvot pie krustmātes un tēvoča, pakļaujoties viņu diktātam, kā es būtu spiesta to darīt, atzīstot viņu autoritāti, man būtu tikpat neizturami, it kā es atkal būtu nonākusi bērnistabā. Pārāk ilgi es esmu pati sev noteicēja, dārgais draugs.

Deimrels viņu uzlūkoja pāri istabai ar šķību smaidu uz lūpām un sacīja: – Varbūt jums to nenāksies paciest pārāk ilgi.

– Man tas būs pārāk ilgi! – viņa noteikti atbildēja. – Jādomā, paies vismaz pieci gadi, līdz Obrijs būs gatavs kļūt patstāvīgs, un varbūt līdz tam laikam viņš vairs to nevēlēsies. Turklāt…

– Svētā vientiesība! – viņš iesaucās. – Dodieties pie savas krustmātes, ļaujiet, lai viņa ieved jūs sabiedrībā, jo viņa to spēj, un vēl pirms Obrija došanās uz Kembridžu avīzē būs nodrukāta ziņa par jūsu saderināšanos.

Kādu brīdi Venēcija neko neteica, tikai cieši lūkojās viņā. Meitenes vaigi bija kļuvuši bālāki, un acīs vairs nerotājās smaids. Viņa nespēja saskatīt Deimrela sejā domu atblāzmu un jutās samulsusi, taču ne nobažījusies. – Nē, – viņa beidzot atbildēja. – Tas nenotiks. Vai jūs domājāt, ka es gribētu doties uz Londonu, lai meklētu sev vīru?

– Tas būtu nevis jūsu mērķis, bet gan liktenis. Tāds, kādam tam jābūt!

– Ak! Krustmāte vēlēsies sameklēt man vīru? – Venēcija atbildēja, paraustot plecus, un piecēlās. – Man prieks, ka jūs mani brīdinājāt.Vai ir pieļaujams, ka neprecēta sieviete apmetas viesnīcā? Ja viņai līdzi ir istabene?

– Venēcij, es…

Viņa pasmaidīja, paceldama augšup uzacis. – Mans dārgais draugs, jūs šodien esat pārāk liels muļķis! Kāpēc jums jādomā, ka es būšu noraudājusies, ilgošos pēc sabiedrības un jutīšos garlaikota tikai tāpēc, ka dzīvošu tā, kā esmu pieradusi? Ak nē! Vēl daudz aizraujošāk! Šeit man bija grāmatas, dārzs un kopš tēva nāves arī ferma, kas mani nodarbināja. Londonā būs muzeji, gleznu galerijas, teātris, opera… daudz kas tāds, kas jums šķiet pilnīgi parasts. Un brīvlaikā pie manis būs Obrijs. Turklāt man ir krustmāte, kura, cerams, neierobežos manu paziņu loku, tātad es nesatraucos par to, ka man neradīsies jauni un patīkami draugi.

– Augstais Dievs! – viņš iesaucās drūmi, it kā šie vārdi tiktu izrauti viņam pār lūpām, un šķērsoja telpu divos straujos soļos. – Jebkas būtu labāks par šo! – Viņš saķēra meiteni aiz pleciem tik spēcīgi, ka viņa iztrūkās un grasījās protestēt. Deimrels nepievērsa tam uzmanību, bet noteica piesmakušā balsī: – Paskatieties uz mani!

Viņa paklausīja bez vilcināšanās un mierīgi izturēja šo pētījošo skatienu, kas bija tikpat ass kā ķirurga skalpelis, un tikai mazliet šķelmīgi nočukstēja: – Man ātri parādās zilumi.

Tvēriens atslāba, un Deimrels sakļāva meitenes plaukstas, cieši saspiežot tās starp savējām. – Ko gan jūs darījāt deviņu gadu vecumā, mana mīļā? – viņš apjautājās. Tas bija tik negaidīti, ka Venēcija tikai samirkšķināja acis. – Pasakiet man!

– Es nezinu! Mācījos un izšuvu paraudziņus… un kāds tam sakars ar visu notiekošo?

– Ļoti liels. Vai jūs zināt, ko es darīju tajā laikā?

– Nē. Kā lai es to zinātu? Es pat nezinu, cik jums bija gadu… Katrā ziņā nezinu bez rēķināšanas, ko es neciešu. Nu, ja jums tagad ir trīsdesmit astoņi, bet man ir divdesmit pieci…

– Es jums aiztaupīšu šīs rūpes. Man bija divdesmit divi gadi, un es pavedināju precētu dāmu.

– Tā bija gan! – viņa laipni piekrita.

Deimrelu pārņēma smieklu lēkme, taču viņš noteica:

– Tas bija pirmais no maniem mīlas piedzīvojumiem un, iespējams, apkaunojošākais. Es vismaz tā ceru! Manā dzīvē nav nekā, ko uzlūkot ar lepnumu, taču līdz brīdim, kad satiku jūs, mana jaukā, es vismaz varēju apgalvot, ka pie maniem netikumiem nepieder jauno un nevainīgo pavedināšana. Nekad es neesmu sabojājis reputāciju nevienai citai, izņemot Sofiju. Taču nedomājiet, ka par to jāpateicas manai tikumībai! Jaunavu pavedināšana ir bīstama spēle, un lielākoties tās mani nevaldzina. Tad es satiku jūs un, godīgi sakot, mana dārgā, paliku Jorkšīrā tikai tādēļ, lai iekarotu jūs. Spēlē ar saviem noteikumiem!

– Jā, jūs man to teicāt, kad mēs šķīrāmies pirmajā dienā, – Venēcija atgādināja gluži aukstasinīgi. – Man tas likās visnotaļ nekaunīgi. Taču tad Obrijs nokrita no zirga un mēs kļuvām par labiem draugiem. Viss mainījās.

– Nē, ne viss! Jūs saucat mani par savu draugu, taču es nekad neesmu saucis jūs par savējo un nekad arī nesaukšu! Jūs manās acīs bijāt un palikāt skaista, iekārojama būtne. Tikai mani nodomi mainījās. Es nolēmu nedarīt jums pāri, taču nespēju jūs atstāt.

– Kāpēc gan? Man tas šķistu savādi.

– Tāpēc, ka jūs nesaprotat, mana dārgā. “Ja dievi aizburtu gan laiku, telpu…” Taču viņi to nedarīs, Venēcij, viņi to nedarīs!

– Poups, – viņa mierīgi noteica. – “Un mīlētāji tad laimi gūtu.” Viņš ir Obrija iemīļotākais angļu dzejnieks, taču ne manējais. Nesaprotu, kāpēc divi mīlētāji nevarētu būt laimīgi bez laika un telpas bojāšanas.

Deimrels palaida vaļā viņas plaukstas, bet tikai tāpēc, lai apskautu meiteni. – Kad jūs man tā uzsmaidāt, es jūtos tik priecīgs, it kā būtu pienācis pavasaris! Ak Dievs, es jūs mīlu gandrīz neprātīgi, Venēcij, taču vēl pagaidām neesmu sajucis prātā, neesmu tik apmāts, lai nesaprastu, cik daudz posta tas var atnest jums un mums abiem. Jūs pat neaptverat, kā es varēju izmantot jūsu neziņu… – Viņš piepeši aprāvās, strauji paceldams galvu, kad izdzirdēja aizcērtamies priekšnama durvis. Nākamā skaņa bija nevienmērīgi soļi. Deimrels strauji noteica: – Obrijs! Iespējams, pašā laikā. Man ir tik daudz kas sakāms… taču ne šodien! Rīt, kad mēs abi būsim mierīgāki.

Nekam citam vairs neatlika laika. Deimrels gandrīz nesaudzīgi pastūma Venēciju nostāk un, durvīm atveroties, pagriezās pret Obriju, kurš ienāca istabā ar pointera kucīti sev pa pēdām.

Deimrels nostājās starp Venēciju un durvīm, taču uzreiz bija redzams, ka šāda piesardzība izrādījusies nevajadzīga. Obrijs izskatījās nikns, viņa plānie vaigi bija pietvīkuši un visai vēsās pelēkās acis meta zibeņus. Viņa interese par citiem cilvēkiem bija virspusēja pat labākajā gadījumā, bet dusmu brīžos tā pazuda pavisam, un nez vai viņš būtu pamanījis, ja atrastu māsu Deimrela apskāvienos. Aizcirzdams durvis, viņš griezīgā balsī noteica:

– Tu droši vien gribēsi zināt, Venēcij, ka imperatore ir izdevusi jaunu rīkojumu! Suņi… mani suņi turpmāk jāsien ķēdēs! Visi, izņemot Besu, kura ir pārāk mežonīga, lai viņu vispār drīkstētu paturēt. Uzmanies, Džesper! Vai tu neredzi, kāda nejauka ragana Besa ir?

Lords bužināja pointeru aiz ausīm, kamēr suns stāvēja, luncinādams asti ar muļķīgas svētlaimes izteiksmi acīs. Viņš iesmējās un pajautāja: – Ko Besa atkal ir izdarījusi?

– Apdraudējusi mantinieku! – Obrijs nošņācās. – Suns ienāca mājā, meklēdams mani, un Šarlote ieraudzīja to guļam kāpņu apakšā, iztrūkās un bija tādās šausmās, ka izgrūda kliedzienu. Besa pacēlusi galvu un palūkojusies uz viņu, kas ir gluži loģiski.

– Ak kungs! – Venēcija nopūtās. – Es zinu, ka Šarlotei nepatīk suņi, bet, ja tas ir vienīgais, kas notika…

– Vienīgais! Tas bija sākums Besas asinskārajam uzbrukumam! Redzi, mana dārgā, šis skatiens Šarlotei lika iedomāties par savvaļas nezvēru! Viņa nezināja, ko iesākt, bet nolēma atkāpties… atpakaļ, turklāt zaglīgi. Pat atbildi Besa, gluži dabiski ieinteresējusies, piecēlās un pagājās uz viņas pusi. Tad Šarlote iebrēcās visā nopietnībā un paslēpās aiz krēsla, un Besa viņai sekoja. Skorjeras kundze iebrāzās no rīta istabas un atklāja, kāds briesmonis grasās saplosīt viņas bērnu, un sāka bārt Besu un atvēzējās ar to, ko turēja rokā… Kā to sauc? Rokdarbu rāmis? Tad Besa sāka riet, Šarlote krita histērijā, un…

– Obrij, kā tu to varēji pieļaut? – iesaucās Venēcija, juzdamās reizē aizkaitināta un uzjautrināta. – Tas bija nejauki no tavas puses!

– Tu maldies. Manis tur nebija. Par negadījumu es uzzināju no abām iesaistītajām dāmām. – Viņš sardoniski uzsmaidīja māsai. – Es biju tavs jaukais mazais brālītis, mana dārgā! Kad ierados notikuma vietā, atradu Šarloti ieslīgušu krēslā, kur Skorjeras kundze vicināja viņai etiķi gar degunu, bet Besa rēja uz abām, taču luncināja asti, lai parādītu, ka ir pārāk labi audzināta, lai kostu, kaut arī tiek padzīta no pašas mājas. Nedomāju, ka būtu labi uzrīdīt viņu imperatorei, tāpēc pasaucu Besu pie sevis. Es pat pateicu tai zaķpastalai, ka viņai ne no kā nav jābaidās, taču vienīgā pateicība, ko saņēmu, bija imperatores apvainojumi. Es esot ienesis Besu mājā, lai iebiedētu Šarloti; manas manieres, raksturs un paradumi tika izķidāti visnelabvēlīgākajā gaismā, kamēr Šarlote blēja: “Ak, lūdzu, mammu! Ak, nevajag, mammu!” Man šķiet, es izturēju to gluži labi. Tikai tad, kad imperatore sāka runāt par Šarlotes īpašo stāvokli, es nespēju noturēties! Es gan arī nemēģināju to darīt. Viņa teica, ka varbūt es kaut ko nesaprotot. Un es atbildēju, ka varbūt saprotu gan, jo Besa arī ir uz grūtām kājām. Es jau paguvu sapriecāties, ka imperatori ķers trieka.

– Nezvērs! – Venēcija noteica, cenzdamās nesmieties.

– Jā, un turklāt tāds, kurš uzdrošinās atļauties pilnīgi visu tāpēc vien, ka ir kroplis, – Obrijs noteica pieglaudīgā balsī. – Ak, neskaties uz mani tā, muļķīt! Vai tu domā, ka es jau no paša sākuma neredzēju, cik ļoti abām riebjas mana klibošana? Es viņas par to nevainoju, bet aukle gan. Redzi, tobrīd viņa bija nosteigusies lejā un atklājusi, kāds ir visas šīs jezgas iemesls. Tu esi palaidusi garām lielisku izrādi, mana dārgā! Viņa teica, ka imperatorei vajadzētu kaunēties, lika Šarlotei izbeigt skandalēšanos par niekiem un pavēlēja man iet projām, kamēr es neesmu aizmirsis, ka lieliski audzinātāji ir mācījuši man nesacelt tādu vulgāru scēnu pieklājīgā mājā.