– Aizsūtīja uz “Sarkano lauvu”! – Venēcija sajutās pavisam pārsteigta. – Augstā debess, kā gan Ribls vai jūs to pieļāvāt?

Taču izrādījās, ka Hendreda kungs bija apklusinājis visus viesmīlības diktētos iebildumus, un tas, kā Fingls atgādināja Venēcijai, bijis tikai gaidāms, jo tajā nedēļā, ko tēvocis bija pavadījis Anderšovā pēc saimnieka nāves, viņš nebija pierunājams izmitināt mājā nedz savus kučierus, nedz dzīvniekus. – Taču toreiz kungs bija paņēmis līdzi savu sulaini, jaunkundz, taču šoreiz ne.

Šī informācija, kas tika pasniegta triumfējošā tonī, Venēciju nepārsteidza. Viņa tikai noteica, ka tūlīt pat ies apsveicināties ar savu viesi, un aizsteidzās brīdī, kad Fingls gatavojās visos sīkumos aprakstīt karietē iejūgto pasta zirgu īpatnības un trūkumus.

Viņa nekavējās, lai pārģērbtu izjādes tērpu, un tūlīt pat steidzās uz ēdamistabu, kurā, kā pavēstīja Ribls, Hendreda kungu izklaidējot viņas gaišība un Skorjeras kundze. Ienākot Venēcija ar vējā piesarkušiem vaigiem un jātnieces tērpa trēnu pār delmu acumirkli pakavējās uz sliekšņa, vienā rokā satvērusi pātagu. Kad Hendreda kungs piecēlās no krēsla pie kamīna un panācās pretī, viņa ļāva trēnam noslīdēt uz grīdas, nometa pātagu un apsveica viņu ar pastieptām rokām: – Manu dārgo ser, cik patīkams pārsteigums! Es priecājos jūs redzēt, taču uzreiz brīdinu, ka tas mani neatturēs no rāšanās. Jums jāzina, ka mēs te, Jorkšīrā, jūtamies aizvainoti, kad mūsu viesi sūta savus kalpotājus un zirgus uz krogu.

Viņš nepaguva neko atbildēt, kad iejaucās Skorjeras kundze, viltīgi iestarpinādama: – Ak, vai es jums neteicu, ser, ka Lenjonas jaunkundze jūs sarās? Tomēr jums jāzina, dārgā Lenjonas jaunkundz, ka pēdējā laikā tas kļuvis par labo toni daudzās muižās, kas ir krietni lielākas par šo. Tur neuzņem ciemiņu zirgus un ļauj palikt ne vairāk kā vienam kalpotājam.

– Tas neatbilst ziemeļnieku priekšstatiem par viesmīlību, – attrauca Venēcija. – Tomēr sakiet man, ser, kas atvedis jūs uz Anderšovu? Ceru, ka šoreiz jūs paliksiet pie mums ilgāk un nesteigsieties tūdaļ projām, nemaz neļaujot mums pilnībā aptvert, ka esat ieradies!

Tēvoča visai bargā seja atplauka vieglā smaidā, un viņš atbildēja sausā, noteiktā balsī: – Jūs jau zināt, mana dārgā Venēcij, ka mans laiks nepieder man, lai kā es to dažkārt vēlētos. Mana apmeklējuma mērķis ir saistīts ar jums, un es ceru to jums drīzumā izskaidrot.

Venēcija jutās nedaudz pārsteigta, taču, tā kā tēvocis bija viņas galvenais aizbildnis, pieņēma, ka viņš ir ieradies apspriest kādu lietišķu jautājumu. Viņa piemiedza ar aci un noteica: – Ja esat atbraucis man pavēstīt, ka visa mana bagātība ir izputējusi tajā noslēpumainajā caurumā, ko dēvē par biržu, tad pagaidiet, kamēr būšu apgādājusies ar ožamo sāli!

Viņš atkal pasmaidīja, taču pavirši, jo tāds pieņēmums bija pārāk šausminošs, lai liktos uzjautrinošs. Skorjeras kundze atkal iespraucās sarunā. – Jums nevajadzētu turēt viņu neziņā, Hendreda kungs, it īpaši tāpēc, ka esat sagādājis viņai tik brīnišķīgu balvu! Nebaidieties, Lenjonas jaunkundz! Varat būt droša, ka jūsu tēvoča uzdevums drīzāk izraisīs jūsos sajūsmu nekā bailes.

Tajā brīdī Venēcija saprata divus apstākļus. Spriežot pēc pārmērīgās laipnības, kļuva skaidrs, ka Skorjeras kundze labi zina, kāds ir Hendreda kunga sabiedriskais un finansiālais stāvoklis, un ir apņēmusies viņam pieglaimoties. Savukārt vēsais skatiens, ar kādu uz viņas pūliņiem atbildēja Hendreda kungs, apliecināja, ka tēvocim Skorjeras kundze nepavisam nepatīk. Venēcija iedomājās, ka būs labāk, ja aizvedīs tēvoci projām, kamēr viņš nav asi atcirtis kādu nepieklājīgu frāzi. Viņa uzaicināja viesi doties uz rīta istabu, lai apspriestu pāris lietišķus jautājumus. Skorjeras kundze to uzņēma neparasti labvēlīgi, izskaidrojot savu iztapību meitai, tiklīdz abas bija palikušas divatā, ar to, ka Hendreda kunga ienākumi tiekot lēsti divdesmit tūkstošu mārciņu apmērā gadā.

Šarloti tas pārsteidza, jo Hendreda kunga izskatā nekas neliecināja par tādu pārticību. Neuzkrītošā izsmalcinātība, kas piemita visiem Vestona darinātajiem svārkiem, lai cik vienkāršiem, mudināja domāt par solīdu, taču nepretenciozu advokātu. Viņš bija kalsns vīrs, garumā nedaudz īsāks par vidējo, ar tievām kājām, plāniem, sirmiem matiem, asiem sejas pantiem un ādu, kas liecināja par hroniskiem gremošanas traucējumiem. Viņš allaž ģērbās glīti un nevainojami, taču jebkāda ekstravagance vai izrādīšanās viņam bija sveša, tādēļ no rotaslietām viņš valkāja vien zīmoggredzenu un vienkāršu zelta adatu, kas saturēja kaklautu, nekad nedižojās ar spilgtām vestēm vai garām krekla manšetēm un Štulca vietā par savu drēbnieku bija izvēlējies Vestonu, kad Štulca kungs reiz bija izrādījis neparastu neapdomību un izgreznojis viņa jaunos svārkus ar pogām, kas saskaņā ar pēdējo modi bija divreiz lielākas par tām, kādas Hendreda kungs uzskatīja par pieklājīgām.

Neskatoties uz viņa vairīšanos no ekstremālām modes izpausmēm, Hendreda kungs bija pirmās šķiras džentlmenis, jo papildus visām priekšrocībām, ko dāvāja ļoti liela bagātība, viņš lepojās arī ar labiem sakariem, tādēļ viņa klātbūtnē nebija gudri izteikt iznīcinošas piezīmes par aristokrātiem – pastāvēja iespēja, ka viņš labi pazīst konkrēto pēru. Viņš bija parlamenta loceklis un miertiesnesis, viņa ievērojamās spējas darījumos apvienojās ar izteiktu pienākuma apziņu, tāpēc Hendreda vārds bija pirmais, kas nāca prātā ikvienam, kam radās vajadzība pēc aizbildņa vai testamenta izpildītāja.

Viņš nebija sīkstulīgs, taču vēlējās atrasties citiem priekšgalā. Viņš necieta nevajadzīgus mājsaimniecības izdevumus, maksāja sešdesmit mārciņas gadā franču pavāram un nekad neceļoja ar nolīgtiem pasta kučieriem, bet nemūžam negrasījās algot kaut vai par vienu sulaini vairāk, nekā uzskatīja par vajadzīgu. Papildus savrupmājai Kevendišskvērā viņam piederēja arī liela muiža Bērkšīrā un vēl divas mazākas citās valsts malās, taču atšķirībā no Devonšīras piektā hercoga, kurš bija uzturējis desmit mājas ar pilnu kalpotāju štatu augu gadu, Hendreda kungs par savējām rūpējās, izmantojot tikai nedaudzus kalpotājus.

Venēcija bija ar viņu iepazinusies toreiz, kad krustmāte ielūdza meiteni pavadīt nedēļas nogali Herogeitā. Lai atbrīvotos no gremošanas traucējumiem, Hendreda kungam bija ieteikts izmēģināt slavenos dziednieciskos ūdeņus, taču diemžēl nedz tie, nedz klimats neizrādījās viņam piemērots, un pēc desmit grūtībās pavadītām dienām viņš bija padevies un aizbraucis projām, mocīdamies nelabumā. Tomēr, par spīti savām kaitēm, viņš bija laipns un uzmanīgs saimnieks, atbalstīdams visus plānus saistībā ar Venēcijas izklaidēšanu un pamanīdamies viņai paskaidrot tā, lai nenolaistos līdz sava svaiņa ekscentriskuma kritizēšanai, ka viņš neatbalsta meitenei uzspiesto vientuļnieces dzīvi un labprāt paglābtu viņu no tās. Tas izrādījās neiespējami, un Venēcijai nešķita vairāk iespējami arī pēc sera Frānsisa Lenjona nāves, kad Hendreda kungs bija atkārtoti izteicis savu viesmīlīgo piedāvājumu. Viņa to noraidīja, un Hendreda kungs bija piekritis šim lēmumam. Tā kā jautājums vairs netika cilāts, Venēcija pieņēma, ka viņš uzskata radinieces atteikumu par neatsaucamu. Tāpēc viņa jutās gluži pārsteigta, kad uzzināja, ka Hendreda kunga vienīgais apciemojuma mērķis ir tūlīt pat vest viņu uz Kevendišskvēru, kur viņa tikšot sagaidīta kā mājās.

Aizkustinājums, ko Venēcija uzjuta, bija milzīgs, taču Hendreda kungs neļāva viņai daudz pateikties. Salicis kopā savus kaulainos pirkstgalus, viņš izsvērta lietišķuma tonī sacīja: – Mana dārgā Venēcija, es nešaubos, ka jūs zināt, kāda allaž ir bijusi mana attieksme pret jums. Ceru, man nav jāpiebilst, ka gan es, gan jūsu krustmāte allaž esam jūs godājuši un mīlējuši. Pārspīlējumi nav manā dabā, taču es nevilcināšos jums atzīties, ka jūsu izturēšanās, ko allaž ir noteicis ass prāts un skaidri principi, ir pelnījusi cieņu. Patiesībā, manu dārgo krustmeit, – viņš piebilda, aizrāvies ar šo tēmu, – jūs esat ļoti laba meitene un esat kritusi par upuri tiem, kam būtu vajadzējis labāk parūpēties par jūsu ērtībām! Varat būt droša, ka es labprāt darīšu visu, kas manos spēkos, lai atlīdzinātu jums par tiem gadiem, kad jūs upurējāties tam, ko uzskatījāt par savu pienākumu! – Venēcija dzīrās iebilst, taču Hendreda kungs tikai sarauca pieri un skarbi noteica: – Ļaujiet man runāt tiešu valodu, es jūs lūdzu! Lai arī man nepavisam netīk pieminēt jūsu nelaiķa tēva dīvainības, jo viņš daudzējādā ziņā bija cienījams vīrs, viņa izturēšanās pēc nelaimīgā notikuma jūsu bērnībā man likās tikpat egoistiska, cik nepareiza. Viņš zināja par manu nostāju. Neko vairāk es neteikšu, izņemot to, ka nespēju noliegt meitas rīcību, pakļaujoties tēva gribai. Kad pēc viņa piepešās aiziešanas jūs uzskatījāt par savu pienākumu palikt šeit sakarā ar tobrīd neizbēgamo vecākā brāļa prombūtni, es nespēju noliegt jūsu argumentu pamatotību un nedomāju, ka būs pareizi izdarīt uz jums spiedienu. Tāpat kā es neatkārtoju piedāvājumu tad, kad kļuva skaidrs, ka Konvejam vairāk rūp savas intereses, nevis atgriešanās, lai atbrīvotu jūs no atbildības, kuru jūs tik nesavtīgi uzkrāvāt saviem pleciem. Es labi apzinājos, ka tas būs bezjēdzīgi, jo jūs atrastu viņam tūkstošiem aizbildinājumu. Taču, kad es iepazinos ar vēstuli, kuru jūs aizrakstījāt savai krustmātei… Venēcij, nebūs melots, ja teikšu, ka reti kad esmu juties tik ļoti šokēts. Uzskatu, ka Konveja uzvedība, šādā veidā uztiepjot jums ne tikai savu sievu, bet arī viņas māti, izraisa sašutumu un atbrīvo jūs no visiem pienākumiem Anderšovā!

– Bez šaubām, tā tas ir! – Venēcija piekrita, juzdamās krietni uzjautrināta. – Es arī nepūlēšos to noliegt. Taču es nekad neesmu uzskatījusi, ka mans pienākums ir šeit palikt Konveja dēļ. Es paliku Obrija dēļ. Un, lūdzu, nedomājiet, ka tas man prasīja kaut mazāko upuri, manu dārgo ser! Mēs ar viņu esam labākie draugi un ērti sadzīvojām kopā, varat man ticēt.

Viņš uzlūkoja meiteni ar acīmredzamu atzinīgumu, taču noteica savā visdzedrākajā balsī: – Tomēr tagad, kad pie jums ir apmetusies Skorjeras kundze, jums vairs nebūs tik ērti.

– Nē, patiešām ne! Es jau esmu sapratusi, ka būs labāk, ja pēc iespējas ātrāk atradīšu mums kādu citu izeju. Jādomā, ka Skorjeras kundze jums ir nodemonstrējusi savu visdraudzīgāko seju, tāpēc jums varētu likties neticama mana noliedzošā attieksme pret viņu.

– Mana dārgā Venēcij, es labi pazīstu viņai līdzīgās, bezgala uzstājīgās un neciešamās būtnes, kurām trūkst gan pieklājības, gan labu manieru. Varat būt droša, ka šīs nepiedodami sasteigtās laulības ir viņas roku darbs. Un viņa ir pamanījusies atrast meitai labu partiju, pieminiet manus vārdus! Es esmu bezgalīgi vīlies Konvejā, kam nav pieticis prāta tikt vaļā no tik kuslas meitenes, kura nevar piedāvāt neko vairāk par glītu sejiņu un draudzīgu dabu. Viņas izcelšanās ir labākajā gadījumā pieklājīga, un es šaubos, vai viņai pie dvēseles ir kaut tūkstoš mārciņu; drīzāk gan mazāk, jo Skorjeri nav bagāti, turklāt viņas tēvs bija jaunākais dēls. – Šis apstāklis, šķiet, vairoja Hendreda kunga nepatiku, un vairākas minūtes viņš nespēja izmest to no prāta. Taču, padalījies savos iznīcinošajos novērojumos un kādu brīdi moralizējis par neapdomības izraisīto postu, viņš atgriezās pie sava apciemojuma iemesla un pierādīja, ka ir apņēmies nekavējoties aizvest Venēciju no Anderšovas. – Es nevēlos jums sagādāt neērtības, Venēcij, taču man ļoti gribētos, lai jūs būtu gatava doties man līdzi rīt no rīta.

– Bet es to nevarēšu! Pat ja… Dārgo ser, dodiet man laiku pārdomām! Ir tik daudz apstākļu, Obrijs, Anderšova… Ak, dažreiz šķiet, ka man vajadzētu palikt šeit, līdz Konvejs atgriezīsies, jo Dievs vien zina, ko tā sieviete varētu izdarīt, ja viņai te ļautu vaļu!

– Viņai nebūs tiesību neko te mainīt, mana dārgā. Es nešaubos par to, ka viņa ir noskaņota tā rīkoties, tāpēc uzskatīju par vajadzīgu viņai pavēstīt, ka lēdijai Lenjonai nav nedz tiesību, nedz pieredzes, lai pārņemtu vīra īpašumu pārvaldīšanu savās rokās, tāpēc tas viss jāatstāj Mičeta ziņā. Es esmu jau runājis ar Mičetu, un jums atliek tikai pavēstīt viņam vajadzīgo informāciju un sniegt nepieciešamos norādījumus. Vienlaikus es uzdrošinājos viņam atklāt, ka ceru aizvest jūs pie viņa rīt pa ceļam uz Londonu. Runājot par Obriju, mans ielūgums, bez šaubām, attiecas arī uz viņu.

Venēcija visai izklaidīgi piespieda plaukstu pie pieres, jo patiešām nezināja, ko teikt un ko darīt. Viņas iebildumus Hendreda kungs iznīcināja ar pārdomātām atbildēm. Kad Venēcija tēvocim atklāja plānu par savu māju, viņš brīdi paklusēja un norādīja, ka labprāt pārspriedīs nākotnes plānus, kad viņa atradīsies zem Hendredu jumta. Tad viņš laipni pavēstīja, ka nožēlojot tādu steigu, taču jūtoties pārliecināts, ka Venēcija kādu laiku visu apdomās un tad viņas saprāts piekritīs, cik daudz labāk būs, ja viņa pārcelsies projām no Anderšovas tēvoča aizbildnībā.

– Tagad es jūs atstāšu, – viņš paziņoja, pieceldamies kājās. – Kā jau zināt, es esmu slikts ceļotājs un nespēju pievārēt garāku ceļu tā, lai nedabūtu nervu tiku. Ceru, ka lēdija Lenjona man piedos, ja došos uz savu guļamistabu līdz vakariņu laikam. Nē, nē, nepūlieties mani pavadīt, dārgo krustmeit! Es zinu ceļu un jau palūdzu jūsu lieliskajai saimniecības pārzinei uzsūtīt augšā karstu ķieģeli, kad pazvanīšu zvaniņu. Karsts ķieģelis pie kājām bieži vien atvieglo tiku. – Venēcija pārāk labi viņu pazina, lai neuzstātu, un Hendreda kungs devās projām, atstājot viņu vienu ar savām saraustītajām domām. Nebija vienkārši tās sakopot, un pēc brīža vienīgais skaidrais secinājums meitenes galvā vēstīja, ka pirms lēmuma pieņemšanas viņai jāsatiekas ar Deimrelu. Tas atgādināja Venēcijai par viņa solījumu ierasties Anderšovā ap pusdienlaiku, un viņa aši ielūkojās pulkstenī. Tas rādīja bez dažām minūtēm vienu. Venēcija nosprieda, ka varbūt Deimrels jau gaida viņu bibliotēkā, un tūlīt pat devās turp. Lorda tur nebija. Pavilcinājusies Venēcija piepeši izlēmīgā solī izgāja no mājas pa sētas puses durvīm un aši atgriezās stallī.