Piecpadsmitā nodaļa

Nids, kurš Deimrelam bija nokalpojis gandrīz tikpat daudz gadu, cik Mārstons, saņēma Venēcijas ķēvi un neizrādīja to, cik neparasts varētu būt fakts, ka vientuļa jaunkundze bez pavadoņa apciemo vecpuiša mitekli. Turpretī Imbers sveicināja viņu negribīgi un visādiem līdzekļiem, atskaitot tiešu valodu, centās izrādīt savu nosodījumu. Viņš ieveda Venēciju vienā no viesistabām un atstāja tur, lai dotos informēt Deimrelu par viešņas ierašanos.

Venēcija palika stāvam pie loga, taču pagāja vairākas minūtes, līdz Deimrels viņai pievienojās. Istaba likās neomulīga bez kamīnā degošas uguns un ērta mēbeļu izkārtojuma. Viņi nekad nebija tajā uzturējušies, kamēr Obrijs atradās priorātā, allaž izvēloties bibliotēku, un šeit vēl aizvien izskatījās kā telpā, kas nekad netiek izmantota. Venēcija sprieda, ka Imbers droši vien viņu te ievedis, lai uzsvērtu savu nosodījumu, bet varbūt Deimrels vēl nebija beidzis sarunu ar savu aģentu. Istaba bija nepievilcīga un visai tumša, taču varbūt tā likās tāpēc, ka debesīs bija savilkušies mākoņi un sāka smidzināt.

Viņa jau sāka prātot, vai tikai nav izmijusies ceļā ar Deimrelu, kurš varēja doties uz Anderšovu pa apkārtceļu, nevis pa īsāko ceļu pāri laukiem. Tad durvis atvērās, viņš ienāca iekšā un noprasīja: – Kādu gan traci imperatore sacēlusi, lai izdzītu jūs no mājas, dievinātā Venēcij?

Lords runāja nepiespiesti, tomēr balsī jautās skarbākas notis, it kā viņas apciemojums būtu nevēlama iejaukšanās. Venēcija pagriezās, cenzdamās nolasīt atbildi viņa sejā, un noteica ar vārgu smaidu: – Vai jūs bijāt aizņemts? Neizklausās, ka jūs priecātos, mani redzot.

– Es nepriecājos, jūs te redzot, – viņš atbildēja. – Jums nevajadzētu te atrasties.

– Imbers arī, šķiet, domāja tāpat, taču man vienalga. – Venēcija lēnām panācās līdz istabas vidum un apstājās pie galdiņa, pa ceļam novilkdama cimdus. – Uzskatīju, ka būs labāk doties šurp, nekā gaidīt jūsu ierašanos. Mums nebūtu viegli palikt divatā, bet man ir jāapspriežas ar jums. Ir noticis kaut kas gluži negaidīts, un man ir vajadzīgs jūsu padoms, mans dārgais draugs. Ir ieradies mans tēvocis.

– Jūsu tēvocis? – lords atkārtoja.

– Man tēvocis Hendreds, pareizāk sakot, manas krustmātes vīrs. Deimrel, viņš grib vest mani uz Londonu un tūlīt pat!

– Saprotu, – viņš pēc brīža noteica. – Tas pieliks punktu apburošajai rudens idillei, vai ne?

– Vai, jūsuprāt, es esmu ieradusies, lai pateiktu to? – Venēcija jautāja.

– Varbūt arī ne. – Deimrels palūkojās uz viņu ar viegli piemiegtām acīm. – Tomēr tā ir patiesība. Droši vien nepatīkama, taču patiesība. – Venēcija sajuta saltumu, it kā asinis dzīslās lēnām pārvērstos ledū. Deimrels bija strauji pagriezies un piegājis pie loga. Meitene ar skatienu viņam sekoja, taču neko neteica. Deimrels skarbi ierunājās: – Tās ir idilles beigas. Tas bija zeltains rudens, vai ne? Paies vēl kāda nedēļa, un kokos vairs nebūs nevienas lapas. Jūsu tēvocis ir ieradies īstajā laikā. Vai jums tā nešķiet, mana dārgā? Gan jums tā šķitīs, ticiet man.

Viņa vēl aizvien klusēja. Ko viņa būtu sacījusi? Deimrela vārdus bija grūti aptvert, un vēl grūtāk bija atbrīvoties no saraustītajām domām, kas prātā savijās un runāja cita citai pretī. Tas atgādināja murgainu sapni, kurā labi pazīstami cilvēki uzvedas neparastos veidos un sapņotājs nespēj izbēgt kādam draudīgam liktenim. Venēcija pacēla roku, lai izberzētu acis, it kā viņa tiešām sapņotu. Balsī, kas šķita iederamies rēgu valstībā, jo bija tik klusa, bet murgos neviens nespēj parunāt skaļāk par čukstu, ja gribas kliegt, viņa noteica: – Kāpēc lai es tā domātu?

Deimrels paraustīja plecus. – Varu jums to pateikt, taču ne pārliecināt. Jūs pati sapratīsiet, kad vairs nebūsiet tik nepieredzējusi, mana dārgā, un zināsiet par pasauli mazliet vairāk par to, ko esat lasījusi.

– Vai jūs tā patiešām uzskatāt? – Venēcija jautāja. Viegls sārtums iesitās meitenes bālajos vaigos, un viņa klusi ievaicājās: – Man droši vien nevajadzētu jums to jautāt, taču es gribu saprast. Kā pārāk zaļai man viss ir jāpaskaidro.

– Būtu labāk, ja mēs nekad nesatiktos, – viņš drūmi atbildēja.

– Jums vai man?

– Ak, mums abiem! Idilles beigas bija paredzamas jau no sākuma, vismaz es to zināju, ja arī jūs varējāt nezināt. Un, jo apburošāka idille, jo lielākas sāpes, tai beidzoties. Tas nebūs ilgi. Ziniet, sirdis patiesībā nelūst. Nē, skaidrs, ka jūs to nezināt, taču uzskatiet to par patiesību, jo es to zinu!

– Tās var savainot, – viņa vienkārši noteica.

– Daudzas reizes, un atkal sadzīt, kā esmu to pierādījis.

Venēcija sarauca pieri. – Kāpēc jūs tā runājat? Varētu padomāt, ka gribat mani sāpināt, taču tā nevar būt. Es nejūtu, ka tā varētu būt!

– Nē, es negribu jūs sāpināt. Es nekad neesmu gribējis jūs sāpināt. Ļaunākais šajā notikumā, mans dārgais acuraugs, ir tas, ka jūs bijāt pārāk jauka, pārāk brīnišķīga un tas, kam vajadzēja būt pavisam vieglam un nepiespiestam flirtam, pārvērtās un kļuva par kaut ko daudz nopietnāku, nekā es biju domājis, paredzējis vai pat vēlējies! Mēs atļāvāmies pārāk aizrauties, Venēcij. Vai jūs nekad nejutāties tik dīvaini, it kā dzīvotu sapnī?

– Tobrīd ne. Es tā jūtos tagad. Pašreizējais man nešķiet īsts.

– Jūs esat tik romantiska! Mēs dzīvojām Arkādijā, manu zaļo meitenīt, visa pārējā pasaule nav tik zeltaina kā šī vientuļā vieta. Tikai fantāzijās visi apstākļi sazvērējas, lai divi cilvēki neglābjami iemīlētos! Mēs nevarētu atrast vēl lielāku nošķirtību, pat ja būtu kopā izmesti uz vientuļas salas. Nekas neizjauca mūsu idilli, neviens mums netraucēja, uz vienu brīnumainu mēnesi mēs aizmirsām, pareizāk sakot, es aizmirsu par visiem apsvērumiem un pat par to, ka reālajā dzīvē bez iemīlēšanās pastāv arī kaut kas cits.

– Bet tā bija īstenība, jo tā notika, Deimrel.

– Jā, tā notika. Vienosimies, ka tā bija burvīga starpspēle. No tā nevarēja iznākt nekas vairāk. Mums ir jāatgriežas uz zemes, varbūt pat mēs varētu mazliet nogurt viens no otra. Tāpēc es saku, ka jūsu tēvoča ierašanās ir pašā laikā. Šķiršanās ir saldas sāpes, kamēr mīlestības gals… Ak nē, tas gan būtu nejauks un rūgtuma pilns noslēgums mūsu rudens idillei! Mums ir jāspēj lūkoties pagātnē ar smaidu, mans acuraugs, nevis ar šausmām!

– Pasakiet man vienu! – Venēcija lūdzās. – Vai, runājot par apkārtējiem apstākļiem, jūs domājat savu pagātni?

– Jā gan, taču ir arī citi apstākļi. Nedomāju, ka no manis sanāktu labs vīrs, mana dārgā, bet nekas cits nav iespējams. Godīgi sakot, providence Obrija veidolā vakar iejaucās pašā laikā, lai aiztaupītu mums abiem katastrofu.

Viņa pacēla skatienu. – Vakar jūs man teicāt, ka mīlat mani līdz neprātam. Tie bija jūsu vārdi. Vai to jūs gribējāt teikt? Ka tā nav īstenība un jūs nespējat to izturēt?

– Jā, to es gribēju teikt, – Deimrels aprauti atbildēja, piegāja meitenei klāt un satvēra viņas rokas. – Vēl es jums teicu, ka mums vajadzētu par to parunāt, kad būsim mazliet atvēsuši. Rīts gudrāks par vakaru, mana mīļā! Un rīts ir atvedis jūsu tēvoci, tāpēc liksim te punktu un neteiksim neko vairāk; un, tā kā nekas cits neatliek, saskūpstīsimies un šķirsimies! – Venēcija pacēla seju mēmā aicinājumā. Deimrels viņu noskūpstīja, ātri un dedzīgi, un gandrīz vai atstūma. – Tā! Un tagad ejiet, kamēr neesmu vēl ļaunprātīgāk izmantojis jūsu nezināšanu! – Deimrels piegāja pie durvīm un atrāva tās vaļā, uzsaukdams Imberam, lai liek Nidam pievest Lenjonas jaunkundzes ķēvi pie mājas. Deimrels pagriezās, un Venēcija ieraudzīja viņa sejā nejauku, nicīgu smīnu un neviļus novērsa skatienu. Viņš viegli iesmējās un noteica: – Neuztveriet to tik traģiski, mana dārgā! Varat būt droša, ka nepaies ilgs laiks un jūs pateiksieties Dievam par izkļūšanu no paša nelabā lamatām. Citās jūs neiekritīsiet, tāpēc neienīstiet mani. Jūtieties pateicīga par to, ka es mazliet atvēru jūsu skaistās acis! Tās ir tik ļoti skaistas un tik mīļas! Jūs kļūsiet par sensāciju Londonā, jaunie ērgļi apgalvos, ka jūs atgādināt kristālskaidru briljantu, un tā arī ir, mana mīļā.

Jau atkal Venēciju pārņēma sajūta, ka viņa atrodas murgā. Sirdsbalss sauca, ka ir jābūt izejai; ja viņa to atrastu, tad atrastu arī Deimrelu, savu dārgo draugu. Taču laiks gāja mazumā, pēc brīža jau būs par vēlu, un steiga nevis skubināja, bet iedarbojās paralizējoši, aptumšojot domas, sapinot mēli un ietinot viņu nejutības plīvurā.

Piepeši Deimrels ierunājās atkal, pats savā balsī, kā viņai likās, un aprauti: – Vai Obrijs dosies jums līdzi?

Venēcija izklaidīgi uzlūkoja viņu un noteica, itin kā censtos atsaukt atmiņā kādu senaizmirstu vārdu: – Obrijs…

– Uz Londonu!

– Uz Londonu, – viņa vārgi atkārtoja. Venēcija pārvilka plaukstu pāri acīm. – Ak jā, protams, cik muļķīgi! Es biju aizmirsusi. Nezinu. Viņš aizbrauca medībās pirms tēvoča ierašanās.

– Skaidrs. Vai jūsu tēvocis viņu uzaicināja?

– Jā. Taču Obrijs nebrauks. Manuprāt.

– Vai jūs gribētu, lai viņš brauc?

Venēcija sarauca pieri, cenzdamās koncentrēties. Doma par Obriju viņai lika saņemties. Viņa iztēlojās brāli tādā mājā, kādā dzīvoja tēvocis. Nomocītu ar krustmātes labi iecerētajiem padomiem, garlaikotu ar viņas mēģinājumiem izklaidēt radinieku, nicīgu pret visu, kas krustmātei šķistu ārkārtēji svarīgs. Tad viņa izlēmīgi noteica: – Nē. Tikai ne uz Kevendišskvēru. Viņam tas nenāktu par labu. Vēlāk, kad es būšu sagatavojusies… Es jums par to teicu, vai ne? Man ir jānoīrē māja un tā jāiekārto sev un Obrijam. Un ir muļķīgi apgalvot, kā to dara Edvards, ka Obrijam jāatdarina citi puiši un jāsajūsminās par to, ko viņš nicina. Obrijs ir viņš pats, un neviens nevar viņu mainīt, tāpēc kāda jēga viņam teikt, kas jādara, ja viņš to nevēlas?

– Nekādas. Lai viņš pārceļas pie manis! Pasakiet, ka viņš var ņemt līdzi suņus un zirgus. Ko vien vēlēsies! Es parūpēšos par to, lai viņam nekas ļauns nenotiktu, un nodošu viņu jūsu dvēseļu gana rokās labā formā. Ja viņš būtu priorātā, jūs taču neraizētos par viņu, vai ne?

– Nē. – Venēcijas smaids sašķobījās. – Ak nē, kāpēc gan? Taču…

– Tas ir viss! – Deimrels viņu skarbi pārtrauca. – Jums nevajadzēs man pateikties. Es priecāšos par viņa sabiedrību.

– Bet… jūs paliksiet šeit?

– Jā, es palikšu šeit. Nāciet! Nids jau būs apseglojis jūsu ķēvi.

Venēcija atminējās, ka Deimrels bija uzaicinājis šurp aģentu, lai apspriestu kaut ko svarīgu. “Varbūt viņš atklājis, ka finansiālā situācija ir sliktāka, nekā prognozēts.” Viņa bikli noteica: – Man šķiet, jūs negrasījāties tā darīt, un tas liek man bažīties par to, ka varbūt jūsu darījumi nav izrādījušies veiksmīgi.

Agrākais smīns atgriezās viņa sejā. Deimrels īsi iesmējās un atbildēja: – Nelauziet savu galvu par to, jo tam nav ne mazākās nozīmes!

Deimrels turēja durvis atvērtas, tādējādi paužot nepacietību. Venēcijai prātā ienāca otrā rindiņa no lorda reiz citēta soneta: “Nu esmu visu pateicis, vairs neredzēsiet mani.” Tagad Deimrels nebija izrunājis šos vārdus, pēc tā nebija nekādas vajadzības. Zeltainais rudens bija beidzies ar vētru un lietus šaltīm, zaigojošais burbulis bija pārplīsis, un viņai nekas cits neatlika kā ievērot pieklājības likumus. Venēcija paņēma savus cimdus un pātagu un izgāja no viesistabas, dodoties cauri akmens plāksnēm izklātajam vestibilam uz atvērtajām ieejas durvīm. Pie tām stāvēja Imbers, un tālāk Venēcija redzēja Nidu, kurš turēja viņas ķēves iemauktus. Atvadīties no Deimrela, sava drauga un savas mīlestības, vajadzēs šo divu kalpotāju klātbūtnē, un Venēcija nedomāja, ka spēs izteikt to visu, jo rīkle bija sāpīgi aizžņaugusies. Viņa izgāja ārā un pagriezās pret Deimrelu, ar pūlēm ievilkdama plaušās gaisu.

Viņš skatījās nevis uz meiteni, bet gan uz melnu mākoni, kas bija parādījies rietumos. – Pie joda! – lords iesaucās. – Jums neizdosies tikt līdz Anderšovai, jo sāks līt! Kāda ir iespēja, ka laiks varētu noskaidroties, Nid?

Nids papurināja galvu. – Būs gāziens. Jau tagad sāk līņāt.

Deimrels palūkojās uz Venēciju, nu jau bez smīna, bet ar bažīgu smaidu. Viņš noteica, pieklusinādams balsi, lai sadzirdētu tikai viņa: – Jums jādodas projām tūlīt pat, mana dārgā. Es nevaru likt jūs aizvest savā karietē, tas nebūs labi! Ja tā sieviete uzzinās…

– Tas nav svarīgi. – Venēcija pastiepa roku. Viņa bija ļoti bāla, taču acīs zaigoja ierastā sirsnīgā smaida atblāzma. – Ardievu, mans dārgais draugs!

Lords neatbildēja, tikai noskūpstīja meitenes roku un, neatlaizdams to vaļā, pieveda Venēciju pie ķēves. Deimrels palīdzēja viņai iekāpt seglos, kā bija to darījis tik daudzas reizes, kad viņa bija nākusi apciemot Obriju, taču todien netika apspriesti nākamās dienas plāni. Viņš tikai pamācīja: – Jājiet pa īsāko ceļu un nekavējieties! Ceru, ka jūs neizlīsiet līdz ādai! Laimīgu ceļu, mans bērns! – Runājot viņš pakāpās sānis, un ķēve, kura nebija mudināma doties mājās uz savu stalli, metās uz priekšu. Deimrels pacēla roku atvadu sveicienā, taču Venēcija neskatījās uz viņu, un viņš ļāva tai noslīgt un strauji apcirtās uz papēža. Lords pievērsās Imberam un noteica dzedrā, cietā balsī: – Lenjonas jaunkundze dodas uz Londonu. Iespējams, rīt ieradīsies Obrija kungs, lai te padzīvotu dažas nedēļas. Pasakiet Imberas kundzei, lai sagatavo viņam istabu!