žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

Deimrels devās uz bibliotēku, un durvis aiz viņa skaļi aizcirtās. Imbers palūkojās uz Nidu, lai noskaidrotu viņa domas, kaut gan neticēja, ka dzirdēs jelko. Šis cilvēks bija tikpat uzticams kā Mārstons un garlaicīgs kā kukainis. Nids bija devies uz staļļa pusi, tāpēc Imberam nebija neviena, ar ko patenkot, ja neskaita sievu, bet viņa bija sliktā omā, jo mīkla nebija uzrūgusi, un tikai atgaiņājās. – Nenodarbini mani ar niekiem! Ej taču nost no ceļa! – Imberam būtu gribējies palūkoties, ko Anderšovā saka par to, ka Venēcijas jaunkundze atgriežas mājās tādā izskatā, it kā būtu ieraudzījusi rēgu. “Viņi nu gan jutīsies pārsteigti, un nebūs arī nekāds brīnums!”

Taču tikai trīs cilvēki redzēja Venēciju atgriežamies Anderšovā, un nedz kučiera palīgs, nedz jaunā istabene neievēroja neko vairāk par viņas pilošo jātnieces tērpu un sabojāto cepuri, kuras izliektā spalva bija noslīgusi līdzās saimnieces slapjajai sejai. Venēcija devās uz savu istabu pa rezerves kāpnēm un ieraudzīja tajā istabeni un aukli. Pati telpa bija pilna ar ietinamo papīru un lādēm; kleitas un apmetņi bija izklāti uz gultas un sagatavoti iesaiņošanai, kamēr pārsegi, kuros visu vasaru bija glabājušās viņas kažokādas, gulēja kaudzē uz grīdas, bet gaisā jautās skābena smarža no āboliem, kas bija izmantoti kožu atbaidīšanai.

Aukle tūlīt pat sāka neganti rāties, kad Venēcija nostājās uz sliekšņa un pārlaida vienaldzīgu skatienu pāri nekārtīgajai telpai. Tad visai negaidīti aukle pievērsās Dženijai, likdama atnest kannu ar karstu ūdeni, nevis stāvēt kā iemietai, kad ikvienam ir skaidrs, ka Venēcijas jaunkundze izmirkusi līdz ādai un var saaukstēties. Viņa pievilka Venēciju pie kamīna, turpinādama rāties, taču jau citādi, tāpat kā pirms gadiem bija ar sirsnību rājusi mazu meitenīti, kura par kaut ko nobijusies un beidzot pārstāja raudāt. Mazā meitenīte bija zinājusi, ka nekas ļauns viņai nevar notikt, kamēr aukle ir tepat; nu Venēcija zināja, ka nav aukles spēkos viņai palīdzēt, tomēr vēl aizvien juta zināmu mierinājumu. Aukle novilka viņai slapjo jātnieces tērpu, ietīstīja viņu rītasvārkos un vedināja apsēsties pie kamīna, kamēr pati rosījās apkārt, vispirms iejaukdama spēcinošu dziru, kuru lika Venēcijai izdzert, un tad pamasēdama viņas nosalušās kājas, kārtodama istabu, izklādama vakartērpu un visu laiku runādama, runādama, negaidot atbildes un tikai uzlūkojot Venēciju ar savu veco, aso acu kaktiņiem. – Kādu laiku pasēdiet mierīgi; ir pietiekoši daudz laika līdz brīdim, kad atkal vajadzēs saģērbties. Un lai nebūtu nekādas kavēšanās līdz vēlai naktij, jo ir tik daudz darāmā, bet Hendreda kungs vēlas izbraukt agri. Un nav vajadzības satraukties par Anderšovu, lai gan… nez vai tas jums būs prātā, ņemot vērā visas tās aizraujošās lietas, ko jūs darīsiet Londonā. Jūsu krustmāte ir tik laipna! Un visas tās jaunās sejas, un Dievs vien zina, kādi jauki pārsteigumi vēl tur ir gaidāmi. Sākumā tas varētu šķist dīvaini, un nebūtu brīnums, ja jūs sajustu ilgas pēc mājām, pēc visiem pazīstamajiem cilvēkiem, taču uzticieties auklei un neļaujieties drūmumam, tāpēc ka drīz vien kļūs labāk, par to nevajag raizēties.

Venēcija, visu saprazdama, centās viņai uzsmaidīt un uz brīdi pateicīgi satvēra aukles plaukstu.

– Nu, nu, manu lellīt! Nu, manu dūjiņ! – aukle sacīja, glāstīdama meitenes izjukušās cirtas. – Neraudi, manu skaistulīt, neraudi!

Taču tā bija aukle pati, kas raudāja, nevis Venēcija. Tagad, redzot, cik viņa ir mierīga, aukle devās projām un cerēja, ka Venēcija nogurumā varētu kādu brīdi nosnausties.

Atgriezusies, lai palīdzētu Venēcijai saģērbties vakariņām, aukle nodomāja, ka meitene droši vien ir pagulējusi, jo viņas vaigos bija atgriezies neliels sārtums un viņa vairāk izskatījās pēc sevis, gatava izlemt, ko ņems līdzi uz Londonu un ko auklei vajadzēs ievīstīt kamparā un paglabāt Anderšovā. Venēcija bija sastādījusi to cilvēku sarakstu, ar kuriem viņai vajadzēja satikties pirms aizbraukšanas, un sarakstu ar darāmajiem darbiem, un aukle ātri vien ķērās tiem klāt. “Labs ir viss, kas palīdzēs novērst domas. Prātīgāk ir mazāk runāt, lai brūces ātrāk sadzītu.”

Viņa nupat bija sajozusi Venēcijas kleitu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens, kam sekoja Obrija balss. Viņš vēlējās ieiet māsas istabā. Venēcija uzsauca, lai viņš nāk iekšā, taču aukle sajuta, kā viņa saspringst, klādama plānu šalli uz meitenes pleciem, un asi noteica: – Tikai nedomājiet satraukt Venēcijas jaunkundzi, Obrija jaunskungs, tāpēc ka viņa ir nogurusi un viņai arī bez jums ir daudz rūpju!

– Es gribu aprunāties ar tevi, pirms tu iesi lejā, – brālis noteica, nepievērsdams uzmanību auklei.

Venēcija saguma, jo pēc brāļa sejas izteiksmes varēja redzēt, ka neklāsies viegli. Tomēr viņa noteica: – Jā, mīļais, protams! Vai tu labi izklaidējies? Vai izmirki? Es izmirku! Paldies, aukle! Nu jau būs labi, neviens neprot sakārtot manus matus tik jauki kā tu. Ak, Obrij, man galva iet riņķī! Es jūtos gluži izklaidīga un nespēju īsti noticēt tam, ka beidzot došos uz Londonu!

Meitene apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai nevajadzētu lūkoties uz brāli, un sāka izvēlēties no lādītes rotaslietas. Kad aukle aizvēra durvis, Obrijs ierunājās: – Tātad tu gribi braukt?

– Jā. Kā gan tu vari to jautāt? Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs, un tev tāpat.

– Man nav nekādas vajadzības apmesties pie krustmātes Hendredas, ja tu domā to.

– Nē, nepavisam ne, lai gan… Vai tu jau satiki tēvoci? – Ak jā, es viņu satiku! Pateicu viņam, ka nebraukšu, ja vien tu neuzstāsi.

– Obrij, tu taču nekļuvi nepieklājīgs? – Venēcija pajautāja.

– Nē, nē, – Obrijs nepacietīgi attrauca. – Skaidrs, ka es izteicos pieklājīgi! Atgādināju, ka Eperseta prombūtnes laikā esmu atpalicis mācībās un man ir jāatgūst nokavētais. Viņš saprata. Var pat apgalvot, ka viņam bija vienalga. Krustmāte labāk gribētu, lai es nebrauktu, es to zinu. Tas nav svarīgi! Taču tēvocis teica, ka tu esot viņam atklājusi savu plānu par māju, un gribēja, lai es apsolītu tevi neiedrošināt, jo no tā nekas nesanākšot.

– Augstais Dievs, ceru, ka tu to neizdarīji! Tas ir gluži absurdi! Tieši tāpēc es priecājos par šo izdevību. Es esmu sapratusi, ka Anderšovā nav palikšana, kamēr te uzturas Skorjeras kundze, un kā gan es atradīšu māju, kas mums derēs, ja nebraukšu uz pilsētu? Vai tev tas nepatīk? Es neatraušu tevi no Eperseta kunga, taču, kad tu mācīsies Kembridžā, tev būs brīvlaiki, un…

– Nav runa par to! – Obrijs iesaucās. – Gan jau Londonā ir daudz skolotāju, vai arī es varu mācīties patstāvīgi. Tas, ko es nesaprotu… Venēcij, vai Džespers par to zina?

– Jā, es aizjāju turp, lai viņam pastāstītu. Domādama, ka tu droši vien negribēsi doties uz Kevendišskvēru, un gribēdama pārliecināties, ka…

– Un ko viņš teica? – Obrijs noprasīja, saraukdams pieri.

– Kas tas par jautājumu? Deimrels uzreiz paziņoja, ka priecāšoties tevi uzņemt tik ilgi, cik tu gribētu palikt. Ak jā, un man vajadzēja tev piekodināt paņemt līdzi zirgus un suņus. Tagad es attapos, ka pārcelšanās gadījumā vajadzētu paņemt līdzi arī Finglu. Un likt viņam saprast, ka Nids priorātā ir galvenais zirgu puisis. Tu taču zini, kāds viņš ir!

– Ak, Dieva dēļ… – Obrijs aizkaitināts viņu aprāva. – Es par to parūpēšos pats! Vai Džespers domā, ka tev vajadzētu braukt? Man likās… Venēcij, vai tu precēsies ar viņu?

– Žēlīgā debess, nē taču! Ak, tu domā to mūsu muļķīgo sarunu toreiz… Man gribētos, lai tu to aizmirstu, jo uzskatu, ka es nekad ne ar vienu neprecēšos. Reiz es apsvēru, ka varētu apprecēties ar Edvardu, pēc tam sāku prātot, ka Deimrels man būtu vairāk piemērots, bet nu… nu es nespēju sapņot ne par ko citu kā vien par Londonu, tāpēc ir skaidrs, cik bezcerīgs gadījums es esmu!

– Man likās, ka jūs esat iemīlējušies… abi.

– Tas bija tikai flirts, muļķīt!

Obrijs piecēlās un brīdi nolūkojās uz māsu. – Nu, es turpinu tā domāt. Uzdrošinos apgalvot, ka es neko daudz neievēroju, taču zinu, kad tu mānies!

– Bet, Obrij, patiešām…

– Ak, pievaldi mēli! – brālis nošņācās dusmu uzliesmojumā. – Ja tu negribi man teikt, tad man vienalga, taču beidz spēlēt spēlītes! Es negrasos iejaukties… Es neciešu iejaukšanos!

– Nedusmojies uz mani! Lūdzu, nedusmojies! – Venēcija izmocīja.

Obrijs bija aizklibojis līdz durvīm, taču apstājās un atskatījās. – Es nedusmojos. Ne jau uz tevi. Vismaz man tā liekas. Jādomā, tu zini, ko gribi darīt. Es tikai cerēju, ka jūs nokārtosiet savas attiecības. Man patīk Džespers. Nu labi! – Obrijs atrāva vaļā durvis un devās projām, kā Venēcijai likās, izmezdams māsu no prāta.

Pēc trim dienām Venēciju no nemierīga miega iztraucēja griezīga balss, kas aicināja Kevendišskvēra iedzīvotājus pirkt smalkas, baltas smiltis virtuves vajadzībām. Hendredas kundze, iekārtojusi savu brāļameitu labākajā brīvajā guļamistabā ar skatu uz laukumu, bija teikusi, ka viņai tā liksies brīnišķīgi klusa atšķirībā no istabām, kas izgāja uz ielas pusi. Tur noteikti bija klusāk nekā istabā, kurā Venēcija apmetās Ņūarkā iepriekšējā vakarā, taču cilvēkam, kurš pieradis pie laukos valdoša miera, pilsētas atmosfēra drīzāk atgādināja elli nekā burvīgu uzturēšanās vietu, kā bija minēts mākleru sludinājumos. Tā vien šķita, ka Londonā neviens nekad neiet gulēt, un katru reizi, kad šķietami nebeidzamo satiksmes trokšņu vidū Venēcijai izdevās iemigt, viņu drīz vien pamodināja sarga balss, kurš nosauca stundu un pavēstīja par laika apstākļiem. Viņai atlika vienīgi secināt, cik nejutīgas ir kļuvušas londoniešu ausis, un cerēt, ka arī pati drīz pieradīs pie nebeidzamajiem trokšņiem. Būdama labi audzināta meitene, viņa nebeidza vien apgalvot krustmātei, ka ir lieliski izgulējusies un jūtas pilnīgi atspirgusi pēc ceļojuma.

Pietūkušie plakstiņi viņu nodeva. Patiesībā Venēcija pēdējās trīs naktis bija gulējusi ļoti maz. Tā kā viņa nebija radusi pie ceļošanas, tad teju divsimt jūdzes garais brauciens bija viņu nogurdinājis līdz spēku izsīkumam, un pat gultā nebija viegli noticēt, ka kratīšanās pa lielceļu ir beigusies.

Venēcija sprieda, ka reiz tik karsti ilgotais brauciens paliks atmiņā kā visīstākais murgs. Sākumā bija steiga un satraukumi, jo vajadzēja izrunāties ar Poviku, steigšus dot rīkojumus, atstāt atslēgas, rēķinu grāmatas un rakstiskus atgādinājumus, sacerēt vēstuli lēdijai Denijai. Ļaunākā bija atvadīšanās. Aukle, Gārnardas kundze un Ribls raudāja, tāpēc viņus vajadzēja mierināt. Kad, stāvot līdzās tēvocim, kurš skatījās pulkstenī, pienāca laiks atvadīties no Obrija, jūtas tā pārplūdināja Venēciju, ka viņa nespēja parunāt, tāpēc varēja tikai konvulsīvi apskaut brāli, pat nesaskatot viņa seju cauri asarām, kas bija sariesušās acīs.

Neatlika ne sekundes pārdomām līdz brīdim, kad viņa atstāja Jorku, kur stundu pavadīja kopā ar Mičeta kungu. Beidzot Venēcija bija parakstījusi pēdējo dokumentu, kas tika nolikts viņai priekšā, un atbildējusi uz pēdējo piesardzīgo jautājumu. Hendreda kungam nervu tiks atkal lika sevi manīt, tādēļ viņš aptina sev ap galvu šalli un atzvila karietes stūrī, apņēmīgi aizverot acis, un viņa krustmeita līdz ar to varēja ļauties prātojumiem. Domas nebija priecīgas, taču diemžēl prasīja visu uzmanību, tāpēc Venēcija nenolūkojās uz nepazīstamajām ainavām un ievērības cienīgajām vietām, redzēja tikai kučierus un tikpat kā neinteresējās par vēsturiskajām pilsētiņām, kurām viņi brauca cauri. Pirmais ceļojuma posms bija īss, atstājot priekšā vēl simt divdesmit jūdzes. Venēcija bija piekritusi tēvoča lēmumam ceļā apstāties tikai uz vienu nakti, taču, kad kariete beidzot iebrauca Kevendišskvērā, viņa jutās tik ļoti nogurusi, ka spēja atbildēt uz krustmātes jautājumiem tikai ar automātisku pieklājību un ieēst ne vairāk par dažiem kumosiem no elegantajām vakariņām, kas tika celtas galdā atspirdzinājumam. Nekas nespētu pārspēt Hendredas kundzes laipnību un sirsnības pilno skatienu, ar kuru viņa sagaidīja septiņus gadus neredzēto brāļameitu. Viņa meiteni apčubināja un uzmanīja, pati pavadīja uz guļamistabu, uzkavējās, kamēr viņas ģērbēja apkalpoja Venēciju, un neizgāja ārā, kamēr nebija ietīstījusi Venēciju segā pati ar savām rokām, noskūpstījusi viņu un iečukstējusi ausī solījumus par turpmāku lutināšanu un neskaitāmiem pārsteigumiem.

Hendredas kundze bija ļoti skaista sieviete ar lēnprātīgu raksturu un mazāku veselā saprāta devu. Viņas galvenie uzdevumi dzīvē bija noturēties pirmajās modes līnijās un izdevīgi izprecināt savas piecas meitas, cik vien iespējami drīz pēc izvešanas sabiedrībā, iztērējot par to pamatīgu summu. Viņa togad bija sameklējusi lielisku partiju Luīzai un cerēja uz to pašu Terēzai nākamajā pavasarī, ar noteikumu, ka procedūras, kas viņai tika veiktas pie zobārsta, izrādīsies veiksmīgas un viņai nevajadzēs izraut trīs priekšzobus un ielikt vietā protēzes, un arī ar noteikumu, ka vēl pirms iziešanas sabiedrībā vīrs tiks atrasts arī viņas skaistajai māsīcai. Terēza bija glīta meitene ar lielu pūru, taču Hendredas kundze neloloja nekādas ilūzijas – kaut arī Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, viņa ne tikai bija tik skaista, ka cilvēki ielās pagrieza galvu, lai nolūkotos uz viņu, bet arī apburošāka nekā visas Hendredu meitas, kopā ņemtas. Venēcijas izprecināšana bija saistīta ar grūtībām, kuras Hendredas kundze labi apzinājās, taču optimisms lika šai krietnajai sievietei cerēt, ka ar skaistumu, valdzinājumu un vērā ņemamo bagātību meitene varētu tikt pie ļoti cienījamas partijas. Tomēr viņa nožēloja, ka Venēcija nav pieņēmusi Edvarda Jārdlija bildinājumu, jo tas būtu tieši tas, kas vajadzīgs, – Jārdlija kungs bija sirsnīgs vīrs, un meitenes tēvs viņu labi ieredzēja. Sers Frānsiss pirms vairākiem gadiem, noraidot māsas piedāvājumu izvest Venēciju sabiedrībā, bija uzrakstījis, ka Venēcijas laulības jau esot praktiski nokārtotas. Krustmāte ieminējās par šo apstākli Venēcijai un jutās krietni vien vīlusies par to, ka Venēcija nedomā par laulībām un ir ieradusies, lai sameklētu māju sev un Obrijam pilsētā vai pat priekšpilsētā. Hendredas kundze nebūtu jutusies vēl vairāk šokēta, ja Venēcija izziņotu savu nodomu kļūt par mūķeni, un visā nopietnībā lūdza izmest šādus plānus no galvas. – Tavs tēvocis negribēs par to ne dzirdēt! – viņa sacīja.