– Ne vairāk par pusduci personu, jo, ja būs vairāk, tas izskatīsies pēc balles, – viņa sacīja Venēcijai. – Tas nav pieļaujams! Mana dārgā, tas man atgādināja… melni cimdi! Uzdrošinos apgalvot, ka tev tādu nav un tādus vajag nekavējoties iegādāties! Melnas lentītes tāpat, un domāju, ka tev vajadzētu uzvilkt cieši aizpogātu kleitu, nevis tērpu ar dziļo izgriezumu. Un es neaicināšu ciemos jaunus cilvēkus. Tikai dažus no saviem tuvākajiem draugiem. Ko tu teiktu par seru Metjū Helovu? Viņš priecātos te ieturēt maltīti, un tev viņš patīk, vai ne?

– Jā, pat ļoti, – Venēcija izklaidīgi atbildēja.

– Viņš ir apbrīnojams cilvēks. Es zināju, ka tev viņš patiks un ka viņam patiksi tu! Viņš tevi ārkārtīgi apbrīno. To es redzēju jau pirmajā acu uzmetienā.

– Ja vien viņš nebārstīsies ar tiem liekulīgajiem komplimentiem… un man šķiet, ka tas viņam nebūs ne prātā… tad var mani apbrīnot, cik vien tīk, – Venēcija nomākta atbildēja.

Hendredas kundze nopūtās, taču vairs neko neteica. Sers Metjū Helovs, lai arī nebija ideāls vīrs Venēcijai, visādā ziņā tika uzskatīts par cienījamu, un krustmāte ļoti priecājās par to, cik draudzīgas ir viņa attiecības ar Venēciju. Viņš gan bija meitenei par vecu un diemžēl atraitnis, tomēr likās, ka simpātijas ir abpusējas. Lai arī visi uzskatīja, ka viņš apglabājis savu sirdi līdz ar sievu, nebija šaubu par to, ka sers Metjū novērtē Venēcijas daiļumu un uzskata viņas sabiedrību par visai tīkamu.

Taču viņš nebija vienīgais iespējamais vīrs, ko Hendredas kundze sameklēja savai brāļameitai, tāpēc Venēcijas aizrautības trūkums krustmāti daudz nesatrauca. Viņa nolēma, ka uz vakariņām jāuzaicina arī Armina kungs, kurš zināja visu par Romas impērijas atliekām vai kaut ko tamlīdzīgu un varēja izrādīties gluži piemērots meitenei, kura pavadīja trīs stundas Britu muzejā un bibliotēkā izvēlējās grāmatas par viduslaikiem.

Izskatījās, ka Venēcijai patīk Armina kungs, jo viņš esot daudz lasījis. Viņai pieņemami likās vēl divi vecpuiši. Vienam bija ļoti labas manieres, bet otrs bija ļoti bruņniecisks. Hendredas kundze juta spēcīgu vēlēšanos izplūst asarās un varbūt tā arī būtu darījusi, ja zinātu, ka Venēcija metusi mieru pastaigām un velta katru pēcpusdienu mājas meklēšanai.

Šis uzdevums izrādījās nogurdinošs un nomācošs, taču Venēcija jau veselu mēnesi bija nodzīvojusi kopā ar krustmāti un ne tikai uzskatīja, ka mēnesis ir pilnīgi pietiekams ciemošanās laiks, bet arī aizvien vairāk iedegās vēlmē iekārtot pašai savu dzīvesvietu. Varbūt viņa nejustos tik nelaimīga, ja visu laiku būtu aizņemta, varbūt mājsaimniecības rūpēs viņa varētu aizmirst savu mīlestību vai vismaz aprast ar vientulību, tāpat kā Obrijs bija apradis ar savu klibumu.

Kādu vakaru meitene atgriezās no savas kārtējās ekspedīcijas, un sulainis ielaida viņu mājā un pavēstīja, ka pie viņas ieradies apmeklētājs, kurš atrodas viesistabā kopā ar Hendredas kundzi. Venēcija stāvēja kā iemieta un juta, ka sirds teju vai apstājas.

– Kāds Jārdlija kungs, jaunkundz, – noteica sulainis.

Septiņpadsmitā nodaļa

Edvards bija ieradies Londonā ar divējādu mērķi. Viņš vēlējās apmeklēt ārstu, kuru bija ieteicis krietnais Hantspils, – Edvards gan nedomāja, ka būtu pamats uztraukumam, tomēr klepus negribēja atkāpties, un tas diemžēl darīja stipri nervozu viņa māti. Kad Hantspils savā īgnajā manierē bija pavēstījis, ka aizdomās par kādu nopietnāku vainu ir jākonsultējas ar ārstu no Jorkas, Edvards pieņēma lēmumu labāk doties pie Londonas speciālista.

– Un es domāju, mana dārgā Venēcij, ka nav vajadzības jums stāstīt, kāpēc devu priekšroku šādam risinājumam, jo tas bija mans otrais galvaspilsētas apciemojuma nolūks! – viņš viltīgi noteica.

– Man ļoti žēl, ka jūs vēl neesat īsti atlabis, – Venēcija atbildēja. – Vai Jārdlijas kundze arī ir pilsētā?

Nē, viņš bija ieradies bez mātes. Jārdlijas kundze bija ļoti vēlējusies dēlu pavadīt, taču viņš uzskatīja, ka ceļojums būs pārāk nogurdinošs, tāpēc māte palika Neterfoldā. Edvards apmetās “Redišā”, kas viņam bija ieteikta kā cienījama viesnīca un izrādījās daudz lielāka, nekā aprakstīts. Edvards baidījās, ka rēķins arī būs atbilstošs.

– Tomēr uzdrošinos teikt, ka tas mani neizputinās un, dodoties brīvdienās, cilvēks var atļauties kļūt mazliet izšķērdīgs.

Kad Hendredas kundze izgāja no istabas, ātri vien atrodot kādu aizbildinājumu, Edvards pavēstīja Venēcijai, cik viņš ir laimīgs, atrodot viņu dzīvojam tik ērtos apstākļos. Viņš nav šaubījies, ka viņas krustmāte ir ārkārtīgi godājama sieviete, taču prāts nav bijis mierīgs, kamēr viņš par to nav pārliecinājies pats savām acīm. Nu viņš redzot, ka Venēcija dzīvo izsmalcināti elegantā stilā un neapšaubāmi tiek regulāri izklaidēta pēc jaunākās modes. – Jūsu krustmātei noteikti ir plašs paziņu loks. Droši vien viņa bieži rīko viesības un jūs esat iepazinusies ar jo daudziem cilvēkiem!

Nebija grūti atskārst, kāds ir Edvarda patiesais Londonas apciemojuma mērķis. Deimrelu viņš nebija uzskatījis par bīstamu, taču jaunie skaistuļi un franti, par kuriem viņš Venēciju izprašņāja ar smaidu uz lūpām, tomēr uzmanīgi viņu vērojot, varētu apžilbināt nabaga nevainīgu meiteni no laukiem.

Venēcija pārtrauca Edvarda mēģinājumus noskaidrot, vai šis ir tas gadījums, un apjautājās, vai viņš ir ticies ar Obriju. Edvarda vaigs uzreiz sadrūma, un viņš atbildēja:

– Jā, es viņu satiku. Zināju, ka jūs gribēsiet saņemt ziņas par brāli, tāpēc aizjāju uz priorātu. Jāpiebilst, ka mazliet pretēji savai gribai, jo Deimrels nav cilvēks, ar kuru man gribētos ielaisties par virspusēju pieklājību tuvākās attiecībās. Tā bija ļoti neveikla situācija, Venēcij. Es jutos ārkārtīgi neapmierināts, to uzzinot! Brīnos, kāpēc jūsu tēvocis neuzaicināja Obriju kopā ar jums uz pilsētu.

– Viņš aicināja, taču Obrijs nevēlējās braukt. Ziniet, te viņam nemaz nepatiktu. Vai viņš jūtas labi? Lūdzu, pastāstiet, kā… kā viss izskatījās priorātā? Obrijs ir nekam nederīgs vēstuļu rakstītājs!

– Ak, viņam klājas gluži labi! Lieki teikt, ka atradu viņu ieurbušos grāmatā pie rakstāmgalda, kas bija nokrauts ar papīriem! Es uzdrošinājos pajokot par šīm barikādēm, kā es tās nodēvēju. Varat nešaubīties! Lai izņemtu vienu grāmatu no plaukta, viņš izņem duci. Es pabrīnījos, kādēļ cilvēks, kurš ir tik ļoti iemīļojis grāmatas, ļauj tām palikt mētājamies apkārt, pat uz grīdas! Vai viņš nekad nenoliek tās, kuras ir izlasījis?

– Nē, nekad. Vai jūs viņam pateicāt, ka brauksiet uz Londonu?

– Protams, tas bija mana apciemojuma mērķis! Es piedāvāju nosūtīt jums kādu ziņu vai vēstuli, taču Obrijs bija visai untumains. Jūs jau zināt to viņa modi brīžos, kad kāds cenšas dot viņam mājienu! Obrijam nepatika mana piezīme par to, ka tās nav viņa grāmatas, kas mētājas uz grīdas, tāpēc viņš man neuzticēja nekādu ziņu.

– Obrijs neatzīst jūsu tiesības, Edvard. Patiesībā jūs esat vienīgais, kas tās atzīst, tāpēc jums vajadzētu atcerēties, ka jums tādu nav.

– Ja runājam par to… bet tas nebija jautājums par tiesībām! Varētu gan domāt, ka viņa vecuma zēnam nevajadzētu tik noraidoši izturēties pret nelielu draudzīgu kritiku.

– Nē, ja vien jūs nepazīstat Obriju, – Venēcija atcirta. – Patiesība ir tāda, ka jūs abi īpaši labi nesaprotaties.

– Es uzdrošināšos jums iebilst, mana dārgā Venēcij! – Edvards smaidot noteica. – Patiesība ir tāda, ka Obrija jaunskungs ir greizsirdīgs un vēl nav iemācījies to pārvarēt. Gan jau ar laiku tas notiks, it īpaši tad, ja neviens nepievērsīs uzmanību viņa untumiem.

– Jūs kļūdāties, Edvard, – Venēcija iebilda, cieši viņu uzlūkojot. – Obrijs nav greizsirdīgs. Viņš zina, ka nav nekādas vajadzības. Un es nedomāju, ka viņš izrādītu kaut mazāko greizsirdību arī tad, ja tāda būtu! Viņš daudz neinteresējas par cilvēkiem. Arī agrāk es esmu jums to teikusi, taču jūs man neticat. Es negribu sagādāt jums sāpes, jo mēs bijām ļoti labi draugi, un… un es esmu jums parādā par jūsu ārkārtīgo laipnību, taču ticiet man vismaz vienā ziņā! Es ne…

– Ja es būtu tāds jauns karstgalvis kā Obrijs, tad ļautu jums pateikt to, ko jūs vēlāk nožēlotu! – Edvards brīdinoši pacēla augšup pirkstu. – Un pēc tam mēs noteikti ielaistos muļķīgā strīdā, pasakot to, ko abi varētu nožēlot! Taču domāju, ka man ir vairāk veselā saprāta, nekā jūs domājat, un ka es pazīstu jūs mazliet labāk, nekā jūs pazīstat pati sevi! Jūs esat impulsīva, jums piemīt jautra daba, jūs pirmoreiz izbaudāt atrašanos sabiedrībā, un es… patiešām esmu par pārliecināts, ka jūs esat izbaudījusi krietni daudz apbrīnas un glaimu. Ir gluži dabiski, ka jūs jūtaties mazliet apreibusi. Es nepavisam negribu jums noskaust šo izklaidi, un nedomājiet, ka tad, kad mēs būsim precējušies, jums tiks liegtas līdzīgas izpriecas. Man pašam pilsētas dzīve nav tuva, taču piekrītu, ka ikvienam nāk par labu paretam apskatīt pasauli, un neapšaubāmi ir ļoti amizanti pētīt tādu cilvēku manieres un ieražas, kuru dzīvesveids ļoti atšķiras no tavējā!

– Edvard, ja kādreiz es esmu likusi manīt, ka grasos precēties ar jums, man ļoti žēl par to. Tagad es jums saku skaidrā valodā, ka tas nenotiks! – Venēcija nopietni paziņoja.

Venēcija redzēja, ka viņas vārdi neatstāj uz Edvardu nekādu iespaidu. Viņš vēl aizvien smaidīja manierē, kas viņai šķita ārkārtīgi kaitinoša, un neveiksmīgi centās runāt rotaļīgi: – Laikam es būšu kļuvis mazliet kurls! Taču jūs man vēl neesat pateikusi, Venēcij, kā jums patīk Londonā un ko jūs te esat redzējusi! Varu iztēloties jūsu pārsteigumu brīdī, kad jūs pirmoreiz aptvērāt, cik liela ir šī pilsēta un cik daudzas iespējas paver zinātkāram skatienam ar tās parkiem, pieminekļiem, bagātnieku skaistajām savrupmājām, nabagu nožēlojamām būdiņām, skrandaiņiem lupatās un augstmaņiem zīdā un purpurā!

– Es vēl nekad neesmu redzējusi nevienu augstmani, kas būtu tērpies zīdā un purpurā. Domāju, ka viņi tādus apģērbus valkā tikai valsts svētkos.

Taču Edvards tikai sirsnīgi pasmējās un sacīja, ka labi pazīst viņas pedantisko dabu, apsolīdams parādīt dažas ievērības cienīgas vietas, kuras Venēcija droši vien vēl nav atklājusi. Viņš pats bija apmeklējis Londonu divkārt un pirmā apmeklējuma reizē bija pārāk pārsteigts un samulsināts, tādēļ tikai ziņkārīgi lūkojās apkārt – Venēcijai vajadzētu zināt, ka tolaik viņš nav bijis vecāks par Obriju. Otrajā reizē viņš esot apgādājies ar izcilu ceļvedi, kas ne tikai iepazīstinājis ar ievērības cienīgākajām vietām, bet arī sniedzis noderīgu informāciju, lai novērtētu dažādās ieteiktās ēkas. Edvards piebilda, ka esot paņēmis šo izcilo grāmatu sev līdzi un ceļojuma laikā izlasījis no vāka līdz vākam, lai atsvaidzinātu atmiņu.

Venēcija varēja tikai brīnīties par viņu. Viņa nekad nebija sapratusi Edvarda domu gājienu un to, kas īsti padarīja viņu tik nesatricināmi pašapzinīgu. Meitene neuzskatīja, ka Edvards ir izmisīgi iemīlējies viņā. “Varbūt, reiz iestāstījis sev, ka es esmu vispiemērotākā sieva, viņš vai nu bija pārāk apradis ar šo ideju, lai spētu viegli no tās atteikties, vai arī bija pārāk augstās domās par sevi. Tādējādi viņam ir grūti noticēt, ka es visā nopietnībā varu noraidīt viņa bildinājumu.” Neizskatījās, ka meitenes tiešā valoda būtu viņu iztrūcinājusi; drīzāk Edvards likās uzjautrināts un sāka izturēties ar laipnu iecietību, kādu krietns vīrs varētu izrādīt pret izlutinātu bērnu. Viņš nespēja noturēties, mazliet nesarājis Venēciju par to, ka viņa devusies projām no Anderšovas, nepavēstot viņam par saviem nolūkiem. Edvards šo ziņu bija izdzirdējis no savas mātes, kura savukārt bija to saņēmusi no lēdijas Denijas, un viņam tas bija pamatīgs pārsteigums. Tomēr Edvards viņai piedeva un negrasījās pārmest, jo viņš vislabāk saprata, cik daudz rūpju sagādājis šis ceļojums. Tas lika viņam nosodīt Konveja laulību, un par šo tēmu viņš runāja krietni izjusti un ar tiešākiem vārdiem nekā tie, ko viņš parasti lietoja, runājot ar Venēciju vai viņas brāli. Edvards atzina, ka esot bijis par Konveju labākās domās, un šajā jautājumā izteicās tik saprātīgi, ka Venēcija atkal sāka just pret viņu labvēlību. Edvards bija uzskatījis par pareizu aizvest māti iepazīties ar lēdiju Lenjonu; viņi uzkavējās ne vairāk kā divdesmit minūtes, taču arī ar pusi no šī laika būtu pieticis, lai sniegtu viņam visai pārliecinošu priekšstatu par Skorjeras kundzes raksturu. Viņa bija patiesi neciešama sieviete! Edvards nesaskatīja neko sliktu Šarlotē, taču viņam bija sāpīgi nolūkoties, kā tik neizteiksmīga meitene aizstāj Venēciju Anderšovas saimnieces lomā. Viņam bija jaunās sievietes žēl un radies iespaids, ka Šarlotes situācija nav nekāda patīkamā. Kad Skorjeras kundze bija sākusi runāt par Obrija pārcelšanos uz priorātu, bez šaubām, izskaidrodama to ar viņa greizsirdību un cenzdamās pārējiem iestāstīt, ka viņa darījusi visu, lai atrunātu jaunekli, Šarlote bija izskatījusies tik bēdīga, it kā tūlīt gatavotos izplūst asarās. Nabadzīte! Edvards gan nedomāja, ka Šarlotē ir kaut kas dievināms. Viņaprāt, Konvejs būtu rīkojies labāk, ja paliktu uzticīgs Klārai Denijai.