– Nabaga Klāra! Kaut nu viņa saprastu, cik veiksmīgi ir izvairījusies no slikta darījuma!

Edvards nopietni sacīja: – Gan jau daļēji viņa saprot savu kļūdu attiecībā uz Konveju, taču vēl ir par agru, lai gūtu mierinājumu no tā, ka viņš ir necienīgs. Man viņas ir patiesi žēl! Vainas apziņa smagi nomāc Klāras garu, taču viņa izrāda lielu pašcieņu un drosmi. Es mazliet aprunājos ar viņu un ceru, ka ievirzīju viņas domas mazliet priecīgākā gultnē. Eberslijā šī tēma netiek pieminēta, un šis apstāklis ir liedzis viņai apsvērt visu šo gadījumu ar vēsu prātu sera Džona ietekmē.

– Man prieks, ka jūs bijāt laipns pret viņu, – Venēcija noteica, lūpām neviļus nodrebot smaidā. – Taču pastāstiet man, kā izskatās Anderšovā! Vai viņiem klājas labi? Es runāju nevis par Šarloti un Skorjeras kundzi, bet gan par kalpotājiem!

– Domāju, ka ciešami, taču nevar gaidīt, lai jūsu kalpotāji būtu labvēlīgi noskaņoti pret lēdiju Lenjonu, ja viņu ierašanās nozīmēja jūsu aizbraukšanu. Spriežot pēc Povika teiktā pirms nedēļas, viņi nojauš, kā tas ir noticis, un ņem to ļaunā. Varat būt droša, ka es Povikam neteicu neko, lai iedvestu šādu ideju, taču atpakaļceļā nespēju nedomāt par to, cik lielā mērā es esmu vainojams pie šīs neveiklās situācijas, lai arī negribot.

– Jūs? – Venēcija iesaucās. – Manu dārgo Edvard, ko gan jūs gribat teikt? Tikai viens cilvēks ir tajā vainojams, un tas ir Konvejs! Jums ar to nebija nekāda sakara!

– Tam nebija nekāda sakara ar Konveja laulībām, kuras es nebūtu varējis novērst. Es nerunāju par to. Taču viņa uzvedība man ir pierādījusi, ka visi apsvērumi, kas neļāva man steigties ar mūsu laulībām pēc sera Frānsisa nāves, ir kļuvuši par cēloni šim kļūmīgajam stāvoklim, kurš nekad nebūtu radies, ja jūs būtu pārcēlusies uz Neterfordu. Pašreizējā situācija katrā gadījumā ir nožēlas vērta. Es neko nesaku par nevēlamajām baumām, kas ap to ir sacēlušās, lai gan Obrijs varēja doties jums līdzi uz Londonu, nevis pārcelties uz dzīvi muižā tikai dažu jūdžu attālumā no Anderšovas. Taču, kamēr viņš atrodas tuvumā un bieži tiekas ar Poviku un jūsu pārvaldnieku, jūsu kalpotāji nenostāsies Konveja sievas pusē. Tas nešķiet pareizi. Un viņi drīzāk vērsīsies pie Obrija, tiklīdz radīsies kādas grūtības.

– Interesanti, kādu padomu viņš tiem varētu dot? – Venēcija iejautājās. – Ar Obriju nekad neko nevar zināt! Viņš var sniegt ļoti labu padomu, ja vien ir draudzīgā noskaņojumā.

– Viņam nevajadzētu sniegt nekādu. Un, lai cik lielu pateicību viņš izjustu pret lordu Deimrelu, viņam nevajadzētu dzīvot zem šī lorda jumta. Es nenoliedzu viņa gaišības labās īpašības, taču viņa ietekme var būt ārkārtīgi nevēlama, it īpaši Obrijam. Deimrels ir cilvēks bez kādas morāles, un tas padara viņu par visnepiemērotāko sabiedrību jauneklim Obrija vecumā un ar viņa uzskatiem.

Lai arī izrādījās grūti apspiest uzvirmojušo sašutumu, Venēcijai tomēr izdevās noteikt ar pienācīgu savaldību:

– Jūs maldāties, ja domājat, ka Obrijam draud samaitāšanas briesmas, biedrojoties ar Deimrelu. Lordam tas nāktu prātā ne vairāk kā jums pašam, pat ja tas būtu iespējams, par ko es ļoti šaubos! Obriju nevar tik vienkārši ietekmēt.

Edvarda smaids pauda apzinātu pārākumu. Viņš noteica: – Baidos, ka šis ir jautājums, par kuru es varu spriest labāk nekā jūs, Venēcij. Tomēr nestrīdēsimies par to. Patiešām, man žēl, ka uzsāku sarunu ar jums par jautājumu, kas ir ne tikai ārpus sievietes sapratnes robežām, bet kam nemaz nevajadzētu tajās atrasties.

– Tādā gadījumā jums nevajadzēja to pieminēt! – Edvards par atbildi tikai viegli palocījās, paužot zināmu ironiju, un tūlīt pat sāka runāt par kaut ko citu. Venēcija jutās pateicīga par to, ka krustmāte šajā brīdī atgriezās istabā, dodot viņai pašai iespēju izbēgt, ko meitene tūlīt pat izmantoja. Ieganstam viņa pateica, ka līdz pusdienām ir jāpabeidz kāda vēstule, tāpēc viņa ir spiesta atvadīties no apmeklētāja.

Viņa nebija noskaidrojusi, cik ilgi Edvards ir iecerējis uzturēties Londonā, taču pēc izvairīgās atbildes uz šo jautājumu varēja spriest, ka vizīte ievilksies uz nenoteiktu laiku. Kā pacietīgi izturēt viņa sabiedrību un kā viņu pārliecināt, ka šis pasākums ir bezjēdzīgs? Tie bija uzdevumi, kurus nebija viegli atrisināt, it īpaši pēc Hendredas kundzes labi domātajiem centieniem sekmēt Edvarda apciemojumus.

Drīz vien Venēcija atklāja, ka kopā ar krustmāti pavadītajā laikā Edvardam ir izdevies atstāt lielisku iespaidu. Viņasprāt, Edvards bija ļoti piemērots laba vīra lomai, jo bija laipns, uzticams, saprātīgs un turīgs. Viņam izdevās pārliecināt Hendredas kundzi, ka viņa vilcināšanās ar bildinājumu ceļas nevis no kaisles trūkuma, bet gan ir izskaidrojama ar vīrieša saprātīgajiem principiem. Hendredas kundze, kura pati bija dedzīga principu atbalstītāja, lieliski saprata Edvarda pacietību un cienīja viņu par to. Viņa drīz vien sāka uzskatīt Edvardu par nesavtīgi uzticamu kavalieri, kura rīcība ir cēla un aizkustinoša, un visiem spēkiem centās tuvināt laimīgu iznākumu. Krustmāte atbalstīja Edvarda plānus saistībā ar Venēcijas izklaidēšanu un izglītošanu, iesaistīja viņu savās dienas gaitās un tik daudzas reizes aicināja uz Kevendišskvēru nobaudīt to, “ko Dieviņš devis”, ka Venēcija bija spiesta iebilst. Piedevām meitene paziņoja, ka ne tikai nav atmetusi plānus par savas mājas iekārtošanu, bet ir vēl vairāk nostiprinājusies savā pārliecībā un pat apskatījusi namu Hanstaunā, kura, viņasprāt, varēja kļūt par omulīgu mājvietu viņai un Obrijam.

Venēcija nebija vēlējusies to stāstīt, kamēr nebūs parakstījusi īres līgumu un atradusi sev pavadoni, – tādu vēsti noteikti uztvertu ar lieliem iebildumiem. Taču atklājās, ka Hendredas kundze ir pieņēmusi Edvarda uzaicinājumu atvest Venēciju uz viņa rīkotām pusdienām “Klarendonas” viesnīcā un pēc tam doties uz teātri. Pirms tam Venēcija pati bija šo ielūgumu noraidījusi. Tagad viņa jutās tik ļoti sašutusi, ka vairs nespēja savaldīt savu aizkaitinājumu.

Hendredas kundze uztvēra jaunumus ar šausmām un neticību. No viņas pirmajiem nesakarīgajiem izsaucieniem bija grūti saprast, vai viņu visvairāk pārsteidz brāļameitas apņemšanās dzīvot kā vecmeitai vai arī nožēlojami noplukušais rajons, ko viņa izvēlējusies savam mājoklim. Noraidošais tonis, kādā viņa izrunāja vārdu “Hanstauna”, nevarēja būt vēl nicīgāks, ja viņa runātu par graustiem, un viņa vairākas reizes atkārtoja šīs riebumu izraisošās zilbes – starp apgalvojumiem, ka Venēcijas tēvocis nemūžam nepiekritīs tik nepiedienīgam plānam. Tomēr krustmāte saprata, ka Venēcija gan pieklājīgi klausās iebildumos, taču ir pieņēmusi lēmumu, tāpēc iesaucās gluži citā balsī: – Ak, mans dārgais bērns, vai tev patiešām tas ir jādara? Tu to nožēlosi visu savu mūžu! Tev nav ne jausmas… tu vēl aizvien esi jauna, taču padomā tikai, kas notiks, kad tu būsi kļuvusi veca… vientulība, šausmas… – Viņa aprāvās, jo ieraudzīja, kā Venēcijas lūpas nodreb no apslāpētiem smiekliem. Krustmāte paliecās uz priekšu savā krēslā, lai uzliktu savu apaļīgo plaukstu meitenei uz delnas. – Mana dārgā, preci Jārdlija kungu! – viņa skubināja. – Es esmu pārliecināta, ka tu būsi laimīga, jo viņš ir tik laipns un labsirdīgs, un visādā ziņā tev piemērots!

Slaidā roka zem viņas pirkstiem sastinga; Venēcija noteica aizžņaugtā balsī: – Lūdzu, neturpiniet, kundze! Es nemīlu Edvardu, un ar to viss ir izteikts.

– Bet, mīļā, vari man ticēt, ka tu maldies! Tev nemaz nav viņš jāmīl, jo laimīgākās laulības bieži vien aizsākas ar vismērenākajām jūtām. Patiešām, es pazīstu vairākus pārus, kas tikpat kā nepazina viens otru, bet bija ar mieru piekrist vecāku izvēlei. Tu taču vari iedomāties, mana mīļā, ka vecāki labāk par meitenēm zina, kas viņām ir piemērots!

– Bet es neesmu nekāda meitene, kundze, un man nav vecāku.

– Nē, taču… Ak, Venēcij, tu pati nesaproti, kādu kļūdu grasies pieļaut! – Hendredas kundze izmisumā iesaucās. – Tad jau labāk precēt kādu, kas tev nepatīk, nekā palikt vecmeitās! Un kā gan tu atradīsi sev cienījamu pāri, ja dzīvosi Hanstaunā, turklāt piekopjot tik dīvainu dzīvesveidu? Jo pat ar nepatīkamu vīru… laulībām ar tādu, protams, ir savi mīnusi, bet tu tik un tā būsi cienījama sieviete un gūsi mierinājumu no saviem bērniem, kas ir sievietes galvenās rūpes. Un galu galā Jārdlija kungs nemaz nav nepatīkams! Viņš ir ārkārtīgi jauks cilvēks, augstu tevi novērtē un, es uzdrošinos apgalvot, ir gatavs nopūlēties, lai darītu tevi laimīgu! Bez šaubām, viņš nav jautras dabas, bet kurš vīrs gan ir? Ja tev patīk sers Metjū, Armina kungs vai pat Fokskota kungs, lai gan es ļoti šaubos, vai viņš… Taču es nespēju atvairīt domu, dārgais bērns, ka Jārdlija kungs tev ir vispiemērotākais! Viņš tevi labi saprot un pārzina tavu situāciju, tāpēc neradīsies nekādas grūtības vai neveiklība un tu dzīvosi netālu no sava brāļa un saviem draugiem, un tieši tāpat, kā esi radusi, protams, ne Anderšovā, bet tomēr pazīstamā apkaimē. Tu būsi gluži kā atgriezusies mājās!

– Es nevēlos atgriezties mājās! – Šie vārdi izlauzās no Venēcijas mutes un, lai arī tika izteikti klusi, tomēr bija uzlādēti ar ciešanām. Viņa ātri piecēlās un nočukstēja: – Lūdzu piedošanu… atvainojiet mani! Ir daži apstākļi… es nevaru paskaidrot, taču, lūdzu, kundze, neko vairāk nesakiet! Tikai ticiet, ka es zinu, kādi ir… mīnusi tai dzīvei, kuru es grasos uzsākt! Es neesmu tik nepieredzējusi, lai… – Viņas balss aprāvās. Venēcija pagriezās un strauji metās uz durvju pusi.

Viņu apturēja konvulsīvs šņuksts. Pagriezusies atpakaļ, Venēcija sev par šausmām ieraudzīja, ka krustmāte ir izplūdusi asarās.

Hendredas kundzei netikās redzēt sev apkārt nelaimīgus cilvēkus. Pat ja kalpone raudāja no zobu sāpēm, viņa sajutās slikti, jo likstām nebija vietas ērtā dzīvē. Kad tās parādījās, tad aptumšoja silto sauli, kurā Hendredas kundze sildījās, un sagandēja viņas ticību pasaulei, kurā ikviens bija apmierināts, bagāts un priecīgs. Tas, ko krustmāte ieraudzīja Venēcijas sejā, viņu pilnīgi satrieca un iedūrās sirdī kā duncis, jo viņa bija ļoti iemīļojusi brāļameitu. Viņas skaistie sejas vaibsti sakritās, asaras ritēja pār vaigiem, un viņa novaidējās: – Mans dārgais bērns, neesi nu tāda! Es nespēju izturēt, redzot tevi tik nelaimīgu! Ak, Venēcij, tev nevajag tā dusmoties, patiešām ne! Es uzreiz sajūtos tik slikti, jo man tevis no sirds ir žēl, taču tas nederēs, tici man, ka tas nederēs!

Venēcija bija paspērusi dažus soļus uz krustmātes pusi, taču pie šiem vārdiem apstājās un sastinga. – Kas nederēs? – viņa apjautājās, nolūkodamās Hendredas kundzes sejā ar ciešu skatienu, kuru nabadzīte vairs nespēja izturēt.

– Tas vīrietis! Ak, nejautā man! Es negribēju… Tikai ieraugot tavas bēdas, es saprotu, ka varu palīdzēt vienīgi… Ak, mana dārgā Venēcija, es negribu, lai tu mani uzskati par bezsirdīgu, jo es labi saprotu tavas izjūtas! Mīļā, tas man atgādina visu, taču vari man ticēt, ka es neesmu domājusi par viņu gadiem ilgi, un tas pierāda, cik drīz tu aizmirsīsi un atkal kļūsi laimīga!

Nobālējusi balta kā krīts, Venēcija noteica: – Kā jūs varējāt zināt par to? Taču jūsu vārdi ir nepārprotami. Jūs taču runājat par Deimrelu, vai ne, kundze?

Hendredas kundzes asaras plūda aumaļām. Viņa nesekmīgi centās nosusināt acis.

– Ak, dārgā, man nevajadzēja… Tavs tēvocis būs tik nikns!

– Kurš jums pateica, kundze, ka mēs ar Deimrelu esam iepazinušies?

– Lūdzu, nejautā man to! – lūdzās Hendredas kundze. – Man nevajadzēja to pieminēt… tavs tēvocis man lika… ak, man tūlīt sāksies lēkme!

– Ja tēvocis jums lika nerunāt par to, es nevēlēšos jūs piespiest to darīt, bet labāk jautāšu viņam pašam, – sacīja Venēcija. – Man prieks, ka esmu to uzzinājusi vēl pirms viņa došanās uz Bērkšīru. Domāju, ka viņš vēl nav atstājis māju. Atvainojiet, krustmāt! Man tūdaļ pat jāiet un jānoskaidro, jo citādi būs par vēlu!

– Venēcij, nē! – kundze gandrīz iespiedzās. – Es tevi lūdzu! Turklāt tam nebūs jēgas, un mājā nav nekādas dzīves, kad viņš ir neapmierināts! Venēcij, tā bija lēdija Denija, taču apsoli man, ka tu neteiksi ne vārda tēvocim!

– Ja jūs būsiet pret mani atklāta, man nebūs iemesla to darīt. Neraudiet! Lēdija Denija… Jā, es saprotu. Vai viņa jums atrakstīja?

– Jā, lai gan es nekad mūžā neesmu viņu sastapusi, jo apprecējos pirms Džona, taču tā bija ļoti pamatīga vēstule, un tavs tēvocis teica, ka ar to viņa pierādījusi savu ārkārtīgo jūtīgumu. Tomēr tas bija ļoti satraucoši un mani tik ļoti apbēdināja, ka visu to dienu es tikpat kā nespēju norīt ne kumosa. Jo, vai zini, mana dārgā, Deimrels… Tu gan to nevari zināt, nabaga bērns, un es nebūt nejūtos pārsteigta par to, ka tu esi viņā iemīlējusies, jo viņš ir neiedomājami pievilcīgs, lai gan, protams, es neesmu ar viņu pazīstama. Un tomēr viņu var ieraudzīt ballēs un parkā, un operā, un… Ak, mana mīļā, cik daudzas sievietes… Bet domāt par laulībām ar viņu… Tavs tēvocis teica, ka tas esot augstākajā mērā neiespējami… kā kaut kas tāds varējis ienākt viņam prātā! Es tikai nezināju, ko darīt, jo tavs tēvocis domāja, ka būs bezjēdzīgi aicināt tevi paviesoties pilsētā. Un tas, ka tu esi pilngadīga, visu vienīgi sarežģīja, turklāt viņam tika stāstīts par taviem principiem, kas esot pārāk stingri, lai tu atļautu… rīcības brīvību, kā viņi saka!