žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Man tas netika piedāvāts! – Venēcija noteica, stāvēdama istabas vidū kā sastingusi.

– Nē, mana mīļā, es zinu, taču, lai arī tas izklausās briesmīgi, apprecēties ar viņu būtu vēl ļaunāk! Vismaz es īsti nedomāju…

– Nesatraucieties, kundze! Lēdija Denija kļūdījās. Lorda Deimrela jūtas… nebija tik dziļas, kā viņa iedomājās. Starp mums nebija nekā vairāk par… nelielu flirtu. Viņš man neko nepiedāvāja, pilnīgi neko!

– Ak, mans nabaga, nabaga bērns, nevajag! – iesaucās Hendredas kundze. – Nav brīnums, ka tu esi tik satriekta! Nav nekā ļaunāka kā iemīlēties cilvēkā, kurš neatbild uz tavām jūtām, taču tev nevajadzētu ciest no tādām sāpēm, lai ko arī teiktu tavs tēvocis, jo kungi neko nesaprot par spīti savai gudrībai, un pat viņš man atzinās, ka esot kļūdījies lordā Deimrelā, tātad tikpat viegli būtu varējis arī kļūdīties tevī!

– Kļūdījies lordā Deimrelā! – Venēcija viņu pārtrauca. – Tādā gadījumā… Krustmāt, vai jūs gribat teikt, ka tēvocis Anderšovā satikās ar Deimrelu?

– Mīļā, viņš… viņš uzskatīja to par savu pienākumu, ja reiz tev nav tēva, kurš varētu tevi aizsargāt! Viņš to plānoja ļoti piesardzīgi, sākumā nezinādams, kā varētu… Taču tad tu man atrakstīji par Konveja precībām. Lai arī es nekad mūžā nebiju jutusies tik ļoti šokēta, tas bija paša likteņa sūtīts pavērsiens, jo tas deva tavam tēvocim lielisku iespēju dabūt tevi prom no Andrešovas, un viņš to uzreiz saskatīja, tāpēc ka ir ļoti gudrs, kā ikviens to apgalvo.

– Augstais Dievs! – Venēcija neskanīgi noteica un piespieda roku pie pieres. – Bet, ja viņi satikās… Jā, tam vajadzēja notikt pirms tēvoča nonākšanas Anderšovā… pirms es satiku… Krustmāt, ko viņi apsprieda? Jums tas ir jāpasaka, lūdzu! Ja jūs man neteiksiet, es jautāšu tēvocim; ja arī viņš neteiks, tad jautāšu pašam Deimrelam!

– Venēcij, nerunā tik briesmīgi! Tavs tēvocis bija ļoti patīkami pārsteigts, vari man ticēt. Nevajag domāt, ka viņi strīdējās vai ka situācija bija kaut mazākajā mērā nepatīkama. Patiesi, tavs tēvocis man teica, ka lords Deimrels viņā izraisījis visdziļākās simpātijas, un parasti tā nekad nenotiek. Viņš pat nožēlojot to, ka tas nav iespējams… proti, laulības… un bija spiests atzīt, ka lords Deimrels būtu ļoti… Taču tas ir izslēgts, mana mīļā, un lords Deimrels arī pats to atzina. Tavs tēvocis sacīja, ka viņš esot rīkojies ārkārtīgi cēli, atklāti visu izstāstīdams, un pat piekritis, ka darījis nepareizi, nebraucot projām no Jorkšīras, ko tavs tēvocis viņam nemaz nepārmeta, lai gan, bez šaubām, tā ir tīra patiesība. Tavam tēvocim pat nenācās norādīt uz to, lai arī viņš bija domājis, ka tas būs visnepatīkamākais uzdevums… taču tam nav nozīmes, jo lords Deimrels sacīja, ka saprot, cik nejauki būtu tevi izmantot. Tu nepazīsti pasauli un nekad neesi bijusi ārpus Jorkšīras vai tikusies ar citiem vīriešiem, ja neskaita Jārdlija kungu, tāpēc tev bija gandrīz neizbēgami iemīlēties viņā. Kā lai tu zinātu, ko nozīmē būt precētai ar vīrieti, kuram ir tāda reputācija? Un tu to nesaproti, dārgais bērns, taču tā patiešām būtu īsta katastrofa! – Hendredas kundze apklusa, gribēdama ievilkt elpu, un jutās atvieglota, jo ieraudzīja, ka Venēcijas vaigos ir atgriezies sārtums un ka viņas acis ir iedegušās. Krustmāte pateicīgi nopūtās un sacīja: – Es zināju, ka tu nejutīsies tik slikti, ja atskārtīsi, ka neesi noniecināta! Man prieks, ka es tev to pateicu. Tagad tu vairs neesi tik nelaimīga, vai ne?

– Nelaimīga? – Venēcija atkārtoja. – Ak nē, nē! Es neesmu nelaimīga! Ja es būtu zinājusi… Taču es zināju! Es zināju!

Hendredas kundze īsti nesaprata, ko krustmeita ar to gribējusi teikt, taču nepievērsa tam lielu uzmanību. Galvenais bija tas, ka no Venēcijas vaibstiem bija pazudusi nelaimīgā sejas izteiksme, kas viņai bija likusi sajusties tik nejauki. Kundze noslaucīja asaras un uzsmaidīja savai piepeši tik starojošajai brāļameitai, gandarīti noteikdama:

– Ar vienu tu varētu lepoties, lai arī, bez šaubām, tā neklātos runāt, jo tas būtu nepiedienīgi. Taču savaldzināt tādu vīrieti kā Deimrels tā, lai viņš patiešām vēlētos tevi bildināt… tas ir īsts triumfs! Jo viņš acīmredzot bija gribējis mainīt savu dzīvesveidu. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis, un es gribu tev atzīties, mana mīļā, ka tad, ja to būtu panākusi kāda no manām meitām, es justos lepna kā pāvs. Es gan nedomāju, ka viņas to varētu… Šķiet, ka no Mariannas varētu sanākt ļoti glīta meitene, bet es nemūžam nepieļautu, lai Deimrels gadītos viņām ceļā!

Venēcija nepievērsa tam uzmanību un iesaucās: – Nelaimīgais! Muļķa cilvēks! Kā gan viņš varēja iedomāties, ka mani satrauks tādas blēņas? Ak, cik nikna es esmu uz viņiem abiem! Kā viņi uzdrošinājās padarīt mani tik nelaimīgu? Izturēdamies pret mani kā pret septiņpadsmit gadus vecu muļķa meiteni! Mana dārgā krustmāte… mana dārgā krustmāte, es jums pateicos!

Kundze, atgūdamās pēc impulsīvā apskāviena un instinktīvi pastiepdama roku, lai sakārtotu aubīti, atkal sāka justies neomulīgi, jo pat viņas optimisms nespēja izskaidrot prieku Venēcijas balsī tikai un vienīgi ar lepnumu par savu iekarojumu. – Jā, dārgais bērns, bet tu taču nedomā… tas ir, tas neko nemainīs! Tādas laulības tevi pilnībā pazudinās!

– Vai tiešām? – Venēcija viņu uzlūkoja ar zināmu uzjautrinājumu. – Kundze, kad Deimrels devās uz ziemeļiem, viņš to darīja, lai izbēgtu no savām krustmātēm, kuras mēģināja viņu saprecināt ar kādu cienījamu un bagātu dāmu, lai viņš atkal atgūtu savu vietu sabiedrības acīs. Nezinu gan, kā tas būtu iespējams, ja laulības ar viņu nozīmētu pazudināšanu, un es nespēju noticēt, ka šis scenārijs tika izstrādāts bez Ablijas jaunkundzes vecāku piekrišanas.

– Ko? – iesaucās Hendredas kundze, uzreiz ieinteresēdamās. – Amēlija Ablija? Tu taču nerunā nopietni!

– Runāju gan, tāpēc, lūdzu, izskaidrojiet man, kā tas var būt, ka viņas gods izturētu šādas laulības, bet manējais ne?

Hendredas kundzes īsais atvieglojuma brīdis bija garām. Viņa uzlūkoja brāļameitu ar vilšanās izteiksmi sejā, knibinājās gar šalli, vairākas reizes iesāka teikumus, kurus nepabeidza, un tad nesakarīgi atbildēja: – Tas nav viens un tas pats. Ak, mīļā, nu man gribētos… Venēcij, tu nesaproti šos jautājumus! Ablijas jaunkundzes situācija… apstākļi… tie ir pavisam citādi!

– Kādā ziņā?

– Ak… daudzējādā! Žēlīgais Dievs, pirmkārt, viņai ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, nožēlojama figūra, deguns kā kartupelis, un viņa ejot gāzelējas, un… ak, viņa ir zaudējusi cerības jau pirms vairākiem gadiem! Neviens nepārmestu Lečfordam par to, ka viņš ar pateicību pieņemtu bildinājumu, it īpaši tad, ja Deimrela krustmātes viņu padarītu par savu mantinieku. Ja tā padomā, tas mani nepavisam nepārsteigtu. Un, lai arī es negribu teikt, ka Ablijas jaunkundze nav cienījama… viņa ir cienījama kā nepievilcīga vecmeita, bez šaubām, neviens neuzskata viņu par nevainīgu šādā vecumā, it īpaši tāpēc, ka viņa visu mūžu nodzīvojusi pilsētā un tātad viņai, tā teikt, vajadzētu būt tādai kā visas. Turpretī tavā gadījumā, mana dārgā, visi zina, kādi bijuši tavi apstākļi un ka tev nav nekādas pieredzes! Un, – viņa piebilda iedvesmas brīdī, – ja Deimrels gribētu tevi precēt, visi teiktu, ka tas ir briesmīgākais, ko vien var iedomāties, un vispārsteidzošākā blēdība! Vari būt droša, mana dārgā, ka izvirtuļa precības ar skaistu meiteni, kura ir daudz jaunāka par viņu pašu, turklāt vēl pilnīgi nevainīga, ir pilnīgi nepieņemamas, lai ko tu teiktu!

Šīs runas sākumā Venēcijas acīs parādījās mulsinoši pašapzinīgs smaids, bet tas bija pagaisis, kad Hendredas kundze nonāca pie sava triumfējošā secinājuma. Satraukti viņu uzlūkodama, kundze jutās pateicīga par to, ka nu Venēcija izskatās domīga un viegli sarauc pieri.

Hendredas kundze nolēma turpināt tādā garā. – Tu, dārgais bērns, neaptver, kā cilvēki skatās uz tādām lietām… patiešām, tu nekādi nevarētu to zināt, taču vari būt droša, ka Deimrels gan zina!

Venēcija paraudzījās uz krustmāti. – Jā, – viņa lēni noteica, atcerēdamās Obrija pārtraukto sarunu Anderšovas bibliotēkā un to, cik ļoti viņu pēc tam bija satraukusi Deimrela izvairība. Viņš bija teicis: “Jūs neapzināties, kā es būtu varējis izmantot jūsu nezināšanu!” – Jā, – Venēcija atkārtoja. – Nu es sāku saprast…

– Es biju pārliecināta, ka tu to sapratīsi, jo tu esi ārkārtīgi gudra, mana mīļā! – sirsnīgi sacīja Hendredas kundze. – Saprotu, kā tas tev šķiet tagad, taču tici man, ka tas nav ilgstoši. Ak kungs! Man likās, ka miršu aiz žēlabām, kad māte… tava vecmāmiņa, mana dārgā… un Frānsiss lika man atteikties no nabaga Sebastjana! Es raudāju trīs dienas bez apstājas, taču beigu beigās apprecējos ar tavu tēvoci un jūtos pārliecināta, ka nevarētu justies vēl ērtāk!

– Vai jūs to nekad nenožēlojat, kundze? – Venēcija ziņkārīgi apjautājās.

– Nekad! – Hendredas kundze izteiksmīgi paziņoja. – Tā būtu ārkārtīgi slikta partija. Viņam nekas nepiederēja, atskaitot cepures spalvas! Padomā tikai, cik tas būtu nepieņemami. Jā, un tas man atgādina vēl kaut ko, mana mīļā! Visi apgalvo, ka lords Deimrels esot izputinājis veselu bagātību, un tas padara viņu pilnīgi nevēlamu! Bez šaubām, ja viņš būtu bagāts, viss varētu būt citādi, jo glīta summiņa… Taču viņš to ir notriecis, tāpēc nav nekā, kas runātu viņam par labu, un viņš pats to apzinās. Tā būtu lieka uzupurēšanās no tavas puses, un… Lai arī es ļoti šaubos, vai to varēs īstenot, viņi abi ar tavu tēvoci uzskata, ka tev izdosies apprecēties ļoti izdevīgi. Un neviens, mana dārgā brāļameita, nepriecāsies par to vairāk kā es.

– Tomēr neviens nepriecāsies mazāk par mani, kundze.

– Ļoti pareizs apgalvojums, – Hendredas kundze atzinīgi noteica. – Nav nekā nepievilcīgāka par meiteni, kura izskatās pēc savtīgas mednieces! No savas puses, es priecāšos, ja tu apprecēsies ar cienījamu vīrieti, kurš, bez šaubām, būs arī pietiekoši bagāts, lai nodrošinātu tev eleganci, bez kuras dzīve būtu neciešama.

Venēcija, kura bija soļojusi līdz logam un atpakaļ, sacīja: – Tas būs grūti. Jā, tagad es to saprotu.

– Nē, mans dārgais bērns! Nekādu grūtību! Es tikai gribēju…

– Atteikties no laimes, domājot par citiem! – Venēcija izdvesa, nepievērsdama uzmanību krustmātes replikai. – Man tas šķiet tik absurdi, tik muļķīgi! Taču tieši tā Deimrels rīkojās, un, ja viņš ir nolēmis būt tik idiotiski cēls… jā, tas būs ļoti grūti. Man ir jāapsver!

Pavisam aizmirsusi par savu krustmāti, viņa ātri izgāja no istabas, atstādama nokausēto dāmu pārdomās, kas bija tikpat nepatīkamas, cik satrauktas.

Pēc kāda laika uzdrošinājusies atsākt savus iebildumus pret mājas īrēšanu Hanstaunā, Hendredas kundze jutās pateicīga par to, ka Venēcija atteikusies no sava nodoma, bet drīzumā viņai tas sāka šķist aizdomīgi. Krustmāte nespēja noticēt, ka šīs piepešās pārmaiņas ir notikušas, pateicoties viņas pārliecināšanai. Jo vairāk viņa prātoja par šo jautājumu, jo mazāk viņai patika brāļameitas gatavība atteikties no iecerētā plāna. Radās iespaids, ka viņa ir aizmirsusi par māju Hanstaunā, jo katru reizi, kad tika pieminēta šī tēma, Venēcija kādu brīdi nesaprašanā nolūkojās uz krustmāti un tad izsaucās: – Ak tas! Nē, nē, kundze, neraizējieties! Uzdrošinos apgalvot, ka jums ir pilnīga taisnība un man tur vispār nevajadzētu dzīvot.

Hendredas kundzi, kurai bija visi iemesli justies apmierinātai ar šādu atbildi, pārņēma neizskaidrojams satraukums. Nu viņa uzskatīja, ka Venēcijas domas atrodas nesasniedzamos tālumos un viņai prātā ir kāds jauns plāns. Mēģinājums noskaidrot, kāds tas ir, neizdevās. Venēcija tikai smaidīja un purināja galvu, kas likās norādām uz to, ka viņas jaunais plāns varētu izrādīties tikpat šokējošs kā pirmais. Hendredas kundze jau sāka nožēlot, ka viņas stingrais vīrs ir devies uz Bērkšīru, un kādā neparasti nemierīgā naktī pat sāka prātot, vai nevajadzētu viņam nosūtīt steidzamu vēstuli. No rīta šis izmisīgais solis likās tikpat muļķīgs, cik nepiedienīgs. “Ko gan tādu Venēcija varētu perināt, lai nāktos satraukt tēvoci? Šāds traucējums Hendreda kungam nepatiktu tikpat lielā mērā kā neizbēgamais atklājums, ka esmu izstāstījusi Venēcijai tieši to, ko meitenei nevajadzēja uzzināt.” Viņš bija devies uz Bērkšīru piedalīties ceturkšņa tiesas sēdēs, tā kā bija iecelts par Custos Rotulorum jeb arhīvu glabātāju, un, būdams ļoti pedantisks, allaž palika tur veselu nedēļu. Tomēr šajā gadījumā Hendreda kungs bija pavēstījis sievai, ka atgriezīšoties pēc četrām vai, augstākais, piecām dienām sakarā ar gaidāmo pušu tikšanos. Viņa uzskatīja, ka tik īsā laikā nekas nenotiks; patiesībā bija grūti iedomāties, ka vispār varētu atgadīties kaut kas katastrofāls. “Varbūt Venēcija ir pārliecināta, ka mīlestība ir svarīgāka par sabiedrības viedokli, taču nez vai viņa to pavēstītu Deimrelam. Ja arī viņa to izdarīja… Nē, meitene diez vai atļautos tik nepiedienīgu uzvedību, lai gan ir brīvdomātāja… Deimrels zina, ka jauna un augstdzimusi sieviete nevar tik viegli norobežoties no sabiedrības, un viņš ir devis Hendreda kungam savu džentlmeņa godavārdu nebildināt Venēciju.” Tātad patiesībā nebija nekā tāda, kas spētu iztraucēt Hendredas kundzes mieru, un nejaukās nakts izjūtas varēja izskaidrot ar zoss un tītara gaļas pīrāgu, ar kuru viņa bija mazliet pārspīlējusi pie vakariņu galda. Vai varbūt nevajadzēja ēst sēņu pankūkas, jo sēnes nekad nebija nākušas par labu viņas smalkajam organismam, tāpēc vajadzēja pavēstīt pavāram, lai nākotnē tās tiktu izslēgtas no viņa sarežģītajām receptēm.