Krustmāte nodrebēja, taču Edvards, kurš acīmredzami bija apņēmies pats atrisināt šo situāciju, apdomīgi atbildēja: – Tā bija lēdija Stīpla, mana dārgā Venēcij. Hendredas kundze man pavēstīja, ka viņu pavadījis vīrs, sers Lembērts Stīpls. Tomēr redzu, ka šie vārdi jums izsaka visai maz.

– Tas ir par maigu teikts, Edvard! – Venēcija iesaucās. – Tie man neizsaka pilnīgi neko, un man ļoti gribētos, lai jūs ļautu krustmātei pašai atbildēt! Kundze, viņu pirmoreiz ieraugot, mani pārņēma tik dīvaina sajūta… Taču es zināju, ka tas nav iespējams, un iedomājos, ka tā ir tikai kārtējā neizskaidrojamā līdzība. Tomēr viņa tik cieši lūkojās manī un pievērsa man sava vīra uzmanību, un pacēla roku, ne gluži pamājot man, taču… it kā viņa gribētu dot man zīmi! Protams, tā nevar būt, taču man prātā ienāca visneticamākā ideja! Es… es nodomāju, ka tā ir mana māte!

– Ak, mans dārgais bērns! – Hendredas kundze novaidējās un iedzēra malku ožamā sāls ar ūdeni.

– Jūsu apķērīgais prāts, Venēcij, ir atvieglojis manu nepatīkamo uzdevumu, jo tāds tas ir šajos apstākļos. Atklāt, ka viņa patiešām ir jūsu māte, – sacīja Edvards.

– Bet mana māte ir mirusi! – iesaucās Venēcija. – Viņa nomira pirms daudziem gadiem.

– Ak, ja tā būtu! – Hendredas kundze nolika glāzi un rūgti piebilda: – Es to teicu toreiz un sacīšu vienmēr… Es zināju, ka viņa nemūžam neliks mūs mierā! Un tieši tagad, kad mēs uzskatījām, ka viņa ir apmetusies Parīzē… Nebrīnītos, ka viņa būtu atgriezusies tīšām, lai sabojātu tavu dzīvi, mans nabaga bērns, jo viņa visu laiku ir tikai sagādājusi nepatikšanas. Visnederīgākā māte pasaulē!

– Bet kā tas ir iespējams? – noprasīja Venēcija, izskatīdamās un juzdamās gluži satriekta. – Māte… lēdija Stīpla? Tad…

– Nav brīnums, ka jums to nākas grūti saprast, – Edvards laipni noteica. – Tomēr, mazliet apdomājot šo jautājumu, jūs sapratīsiet, kā tas noticis. Ļaujiet jūs nosēdināt šajā krēslā, mana dārgā Venēcij, un es atnesīšu jums glāzi ūdens. Tas jums ir bijis šoks. Citādi nemaz nebūtu iespējams. Lai arī jums vajadzēja uzzināt patiesību, es no sirds cerēju, ka tas nenotiks, kamēr jūs nebūsiet nostabilizējusies dzīvē.

– Ak, bez šaubām, tas man bija šoks! Taču es nevēlos ūdeni, pateicos! Es vēlos vienīgi izdzirdēt visu patiesību, un nevis tikai tos fragmentus, kurus jūs uzskatīsiet par piemērotiem, Edvard! Cik zinu, mani vecāki bija šķīrušies. Augstais Dievs, vai tas bija tas pats, kas… Vai mana māte aizbēga kopā ar to vīrieti?

– Domāju, ka jums nevajadzētu zināt neko vairāk par šo faktu, Venēcij, – Edvards autoritatīvi noteica. – Patiešām, es esmu pārliecināts, ka, mazliet atguvusies, jūs nevēlēsieties zināt neko vairāk. Šī tēma nav īpaši pamācoša, turklāt nepieder pie tām, kuras es jums spētu izskaidrot. Jums jāatceras, ka laikā, kad risinājās visi šie nelaimīgie notikumi, es vēl aizvien mācījos skolā.

– Dieva dēļ, Edvard, neesiet nu tāds barbars! – viņa nepacietīgi iesaucās. – Krustmāt, vai viņa aizbēga?

Nu, kad galvenais bija pateikts, Hendredas kundze bija sākusi atdzīvoties. Viņa izslējās, pielaboja savu eleganto cepurīti, un atbildēja visai mierīgā tonī: – Nē, mana mīļā, nevarētu teikt, ka viņa būtu aizbēgusi. Savā ziņā būtu labāk… taču tā nebija pirmā reize, un tas padara visu vēl ļaunāku, tāpēc ka cilvēki trina mēles gadiem ilgi. Sākumā viņa izturējās tik diskrēti, ka man nebija ne mazākās nojausmas… tas ir, līdz brīdim, kad viņa uzsāka sakaru ar… Ak, tas nav svarīgi! Tam nav nozīmes, jo tolaik ģenerālis vēl bija dzīvs, nabaga cilvēks, un viņš pierunāja Frānsisu uz visu pievērt acis, tāpēc ka viņš dievināja tavu māti! Nekas tāds nebija pieredzēts, jo nez vai viņai tas rūpēja kaut tik, cik melns aiz naga. Nedz viņš, nedz kāds cits. Vēl bezsirdīgāku…

– Pagaidiet, kundze, pagaidiet! Kāds ģenerālis?

– Žēlīgā debess, Venēcij, skaidrs, ka viņas tēvs… tavs vectēvs, lai gan, protams, tu viņu neatceries. Ģenerālis Čilto, tik patīkams, draudzīgs cilvēks! Visiem viņš patika. Viņa bija vienīgais bērns, un tēvs uzskatīja, ka viņai jāsaņem viss pats labākais. Sieva bija mirusi, kad meita vēl bija pavisam maza, un uzdrošinos apgalvot, ka tas bija īstais iemesls. Viņa bija tik ļoti izlutināta un izlaista, ka ikviens būtu sapratis, kādas būs sekas. Vari man ticēt, ka nabaga mamma… tava mīļā vecmāmiņa lūdzās Frānsisam atturēties no viņas bildināšanas, taču bez panākumiem. Dēls bija galīgi zaudējis galvu, un parasti viņa spriedumi bija izcili, un vari man ticēt, ka mamma bija viņu iepazīstinājusi ar neskaitāmām piemērotām jaunām dāmām. Viņam ne reizes neviena neiepatikās un… vai zini, mīļā, lai gan man nevajadzētu tev to teikt, viņa izturēšanās nebija sirsnīga! Taču, ieraudzījis Orīliju, viņš uzreiz iemīlējās un neklausījās, ko citi viņam teica! – Hendredas kundze dziļi nopūtās un papurināja galvu. – Man viņa nekad nav patikusi, nekad! Uzdrošinos apgalvot, ka viņa bija ļoti skaista, visi uzskatīja viņu par žilbinošu, tomēr viņā allaž slēpās kaut kas tāds, kas man nepatika. Un es nebiju vienīgā, vari man ticēt! Daudzas manas draudzenes uzskatīja, ka ap viņu saceltā jezga ir bezjēdzīga, taču neviens no kungiem nespēja saskatīt viņā nekādus trūkumus. Viņai visi skrēja pakaļ. Un ņem vērā, ka viņai nebija nekāda pūra! Tas padarīja viņu jo īpaši… Tomēr tavs tēvs ļoti lepojās ar to, ka spēja viņu iekarot, lai gan būtu rīkojies labāk, ja apprecētu Džordžiānu Deniju, sera Džona māsu, kura vēlāk apprecēja Epldoru vecāko dēlu. Tu jau zini, kāds viņš bija, dārgais bērns, ne jau skops, bet uzmanīgs naudas lietās, un no paša sākuma izcēlās nesaprašanās, tāpēc ka viņai nebija ne mazākā priekšstata par taupību, turklāt viņa bija aizrāvusies ar azartspēlēm. Tās kleitas, ko viņa sev pasūtīja! Tās dārglietas, kuras viņa izspieda no Frānsisa… Augstais Dievs, tie briljanti, ar kuriem viņa bija izrotājusies šovakar! Nekad es neesmu redzējusi neko tik vulgāru… Un tā kleita, kurai apakšā nebija nekā, tikai viens neredzams apakškrekls! Man gribētos zināt, kā viņai ir izdevies saglabāt savu figūru. Lai gan viņa izskatījās kā tāda… – Hendredas kundze samulsumā aprāvās, jo Edvards brīdinoši nokremšļojās un steigšus piemetināja: – Nemaz nezinu, kā viņa izskatījās, taču ne tā, kā vajadzētu.

– Gluži kā paradīzes putns, – Venēcija paklausīgi ierosināja. – Man pašai tā likās. Bet…

– Venēcij, – Edvards iejaucās pārmetošā tonī, – neļaujiet mēlei izteikt to, kas nepavisam nav piemērots!

– Kundze, kā tas gadījās, ka tēvs izšķīrās no viņas? – Venēcija noprasīja, nepievērsdama uzmanību šim iestarpinājumam.

– To, – paziņoja Hendredas kundze nodrebinādamās, – neviens mani nepiespiedīs apspriest. Ja Frānsiss nebūtu pieļāvis, ka ģenerālis viņus samierina pēc tā gadījuma ar Jetendenu! Taču tā nu tas bija… un tas, kā Orīlija prata tīt vīriešus ap pirkstu… Visiem būtu labāk, ja viņš paliktu nelokāms, taču viņš ļāva sevi pierunāt un pārliecināt, un tad piedzima Obrijs, un viņa briesmīgi saīga, jo atklāja, ka atkal sāk briest. Un tad tas briesmīgais sers Lembērts Stīpls sāka izmest tīklus, un visiem bija skaidrs, kā tas beigsies. Viņa tēvs nupat bija nomiris, atstājot neizmērojamu bagātību, un, bez šaubām, viņš bija ārkārtīgi izskatīgs, tikai ļoti izvirtīgs un turklāt… Nu, tas nav svarīgi, taču viņš piederēja pie prinča svītas, un es uzdrošinos teikt, ka nepiedienīgāka prinča svīta savu mūžu nav redzēta! Tikai, lūdzu, mana mīļā brāļameita, nejautā man, kā tas gadījās, ka tavs tēvs bija spiests šķirties no viņas, jo man kļūst slikti, tikai iedomājoties vien par to skandālu un to, kā pat tuvākie draugi… Ak, es nespēju to izturēt! Mans ožamais sāls! Ak, tepat vien ir!

Venēcija, kura bija to uzklausījusi ar neviltotu pārsteigumu, lēnām noteica: – Tad tāpēc tētis noslēdzās Anderšovā un nevienam neļāva viņu pieminēt! No vislielākajām muļķībām, ko varēja izdarīt… Taču tas ir īsti viņa garā!

– Kuš, Venēcij! – Edvards bargi noteica. – Atcerieties, par ko jūs runājat!

– Es negrasos klusēt, – viņa atcirta. – Jūs labi zināt, ka viņš nekad nav bijis man mīļš, un, ja jūs domājat, ka šis ir piemērots brīdis, lai es sāktu izlikties, ka esmu tēvu mīlējusi, tad jums galvā acīmredzot ir vējdzirnavas! Vai otrs tik egoistisks muļķis maz kādreiz ir redzēts? Cik lielu mīlestību viņš izrādīja pret mani, kad dzīvu apraka laukos, nevis audzināja tāpat kā visas pārējās meitenes, lai visi mani pazītu? Acīmredzot viņš baidījās, ka es varētu būt tāda pati kā māte ne tikai pēc izskata, bet arī uzvedības ziņā.

– Tieši tā, mana mīļā! – apstiprināja Hendredas kundze, nolikdama vietā ožamā sāls pudelītes korķi. – Tieši tāpēc es visu laiku stāstu. Tu nedrīksti dot cilvēkiem ne vismazāko iemeslu apgalvot, ka esi tāda kā viņa! Ko gan es spēju pārmest tavam nabaga tēvam, lai gan tavs tēvocis, protams, izdarīja visu iespējamo, lai viņu pārliecinātu, ka tā būs liela kļūda. Taču Frānsiss allaž bijis cilvēks, kurš nesper ne soli sānis un saglabā taisnu muguru. Viņš nespēja izturēt tādu pazemojumu, un esmu pārliecināta, ka tas nav nekāds brīnums, jo tā vietā, lai paslēptos no pasaules, kā to varētu gaidīt, Orīlija, tas ir, tava māte… cik briesmīgi ir runāt par viņu tādu valodu, taču es jūtu, dārgais bērns, ka tev jāuzzina patiesība… Nu, viņa izrādījās visā pilsētā, lai gan, protams, neviens viņu neuzņēma. Un padomā tikai, cik briesmīgi jutās sers Frānsiss! Tiklīdz sers Lembērts viņu apprecēja… un tas ir brīnums, jo visi zināja, ka viņa ir Lembērta mīļākā, turklāt izmaksā viņam veselu bagātību. Tiklīdz viņi apprecējās, viņa sāka izturēties pilnīgi neciešami! Orīlija par visu vari centās likt mums sarkt, pievēršot sev uzmanību! Katru pēcpusdienu viņa brauca uz parku ar greznu faetonu četru bēru zirgu aizjūgā ar zili sudrabotiem iemauktiem. Mēļoja, ka sers Frānsiss tos nopircis Estlijā. It kā viņa būtu nevis sieva, bet kaut kas pilnīgi cits!

– Augstā debess! – Venēcija noteica un sajuta kaklu aizžņaudzamies smieklos. – Cik… cik ārkārtīgi pārdroši no viņas puses! Protams, es redzu, ka tētim tas nebūtu paticis. Nabaga cilvēks! Viņu vismazāk varētu piespiest dejot, kad skan melodija “Ragneši iet neceļos”.

– Jā, mana dārgā, taču, lūdzu, nelieto tik necienīgus izteicienus! Tomēr tu saproti, cik tas bija neveikli? Un it īpaši tad, kad tev pienāca laiks iziet sabiedrībā un tavs tēvocis mudināja mani, lai pierunāju brāli dot atļauju. Un neviens nevar teikt, ka es nepiedāvāju izvest tevi sabiedrībā, bet tavs tēvs noraidīja… Padomā tikai, kādā situācijā es nonāktu, jo Stīpli tolaik vēl aizvien dzīvoja Brukstrītā un Orīlija allaž bija tik untumaina, ka Dievs vien zina, kas viņai būtu ienācis prātā! Ak, viņai pietika nekaunības tev pamāt šovakar! Paldies Dievam, ka viņu neredzēja neviens no maniem paziņām. Ak kungs, nez kādi vēji atpūtuši viņus atpakaļ uz Angliju?

– Viņi tagad nedzīvo šeit, kundze?

– Nē, nē, nu jau gadiem ilgi, lai arī šķiet, ka sers Lembērts šad un tad brauc šurp, jo viņam pieder ļoti liels īpašums Stefordšīrā. Manuprāt, Orīlija cerēja uz sabiedrības piedošanu tāpēc vien, ka viņa uzņem savās mājās princi reģentu un viņa svītu, taču nekā tāda nebija, tāpēc sers Lembērts pārdeva māju Londonā… ak, tas bija pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem! Man šķiet, ka viņi pārcēlās uz Lisabonu vai kādu tamlīdzīgu vietu. Vēlāk, pēc miera līguma noslēgšanas, viņi dzīvoja Parīzē. Kāpēc viņiem vajadzēja atgriezties Londonā tieši tagad, kad tavs tēvocis ir prom no mājām? Nemaz nesaprotu, ko lai tagad dara.

– Mana dārgā kundze, nekas nav jādara! – sacīja Venēcija. – Pat mans tēvocis nevarētu dabūt viņus projām no valsts. – Viņa piecēlās no krēsla un sāka staigāt pa istabu. – Manas domas ir vienā putrā, – viņa noteica, piespiezdama plaukstas pie deniņiem. – Kā gan tas ir iespējams, ka es nekad neesmu dzirdējusi ne pušplēsta vārda par to visu? Jādomā, ka tas bija zināms. Mājiniekiem, Podmoras jaunkundzei, auklei, cieminiekiem.

– Tavs tēvs aizliedza visiem par to runāt, mana dārgā. Turklāt nez vai to zināja visa Anderšova, jo tas tika ļoti noklusināts. Par to parūpējās tavs tēvocis. Un es jebkurā gadījumā esmu pārliecināta, ka Podmoras jaunkundze, kura ir tik brīnišķīga sieviete, nemūžam neizteiktu ne vārda par šo tēmu.

– Nē. Tāpat kā aukle vai… Bet istabenes? Nē, visas briesmīgi bijājās no tēta. Jādomā, ka viņas nebūtu uzdrošinājušās neko teikt. Bet vēlāk, kad es pieaugu…

– Jūs aizmirstat, ka līdz sera Frānsisa nāvei jūs pazināt vienīgi Denijus, manu māti un mani, – sacīja Edvards. – Turklāt jau bija pagājuši vairāki gadi. Nevarētu teikt, ka skandāls bija aizmirsts, taču tas bija pārāk sens, lai Jorkšīrā kāds par to vēl domātu. Nepavisam nebija ticams, ka jūs dzirdētu kādu to pieminam.

– Es arī nedzirdēju. Augstais Dievs, kāpēc gan tētis man nepateica? Cik negodīga rīcība! Vai Konvejs zina?

– Jā, taču Konvejs ir vīrietis, mans dārgais bērns! Un, bez šaubām, viņam vajadzēja zināt, kad viņš tika nosūtīts uz Ītonu, taču tētis aizliedza viņam par to runāt!

– Cik barbariski! – Venēcija noteica. Viņas skatiens pievērsās Edvardam. – Tad tāpēc es nepatīku Jārdlijas kundzei! – viņa iesaucās.