Tobrīd viņi atradās pie juvelierveikala, un seram Lembērtam galvā bija iešāvusies piepeša doma. Viņš ierunājās:

– Mana dārgā, ja jums nav iebildumu, mēs varētu iegriezties šeit. Nabaga Orīlija cieš no nomāktības lēkmēm, un man nav šaubu, ka viņa jutās mazliet samulsināta. Jūs man palīdzēsiet izraudzīties kādu mazu nieciņu, ar ko viņu iepriecināt!

Venēcija to darīja labprāt un jutās krietni vien uzjautrināta, kad atklāja, ka viņa priekšstats par “mazu nieciņu” nozīmē briljanta piekaru. Sers Lembērts sacīja, ka Orīlijai patīk briljanti. Venēcijai nelikās, ka viņam būtu vajadzīgs pameitas padoms, lai izvēlētos, taču vīrietim patika saņemt apstiprinājumu savai gaumei, tāpēc viņa pārstāja slavēt piekarus, kas seram Lembērtam šķita vienaldzīgi, un paklausīgi apbrīnoja visus trīs, kas acīmredzot bija piesaistījuši viņa uzmanību. Kad beidzot īstā dārglieta bija atrasta, viņš prasīja parādīt dažas piespraudes, un te nu Venēcijai tika ļauts izvēlēties pēc savas gaumes. Viņa nevarēja dot priekšroku greznai piespraudei ar safīriem un briljantiem, ja blakus stāvēja ļoti glīts akvamarīna izstrādājums. Sers Lembērts centās viņai iestāstīt, ka akvamarīns ir mazvērtīgāks, taču Venēcija pasmējās un novērtēja to kā apburošu, un viņš noteica: – Labi, ja jūs tiešām tā domājat, es to nopirkšu, jo jums ir izcila gaume, mana dārgā, un es uzdrošinos teikt, ka jūs zināt labāk.

Viņi iznāca no veikala un ieraudzīja uz ielas stāvam Edvardu Jārdliju, kurš bija salicis rokas uz muguras un uzmanīgi pētīja skatlogā izliktos gredzenus. Galvu viņš pagrieza brīdī, kad Venēcija pieņēma sera Lamberta pasniegto roku, un iesaucās tik skaļā balsī, ka garāmgājējs atskatījās uz viņu pār plecu: – Venēcij!

– Labrīt, Edvard! – viņa noteica tonī, kas likās nekaunīgi mierīgs. – Man ir liels prieks jūs redzēt, taču, lūdzu, nepaziņojiet manu vārdu visai ielai! Ser, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Jārdlija kungu? Viņš ir mans sens draugs no Jorkšīras. Edvard, šķiet, ka jūs neesat pazīstams ar manu patēvu… sers Lembērts Stīpls!

– Sveicināti! – noteica sers Lembērts, pasniegdams Edvardam divus pirkstus. – Ahā, jūs gribētu pasūtīt mani pie velna, vai ne? Nu, es jums to nepārmetu, taču negrasos atteikties no savas balvas. Nu, nu, varat skatīties, cik nikni vien vēlaties, taču šī mazā rociņa paliks tur, kur tā ir.

Vērotājs no malas varētu teikt, ka Edvards pilnā mērā izmanto viņam tik draudzīgi dāvāto atļauju. Runājot sers Lembērts tēvišķīgi noglāstīja mazo rociņu uz sava delma un uzsmaidīja Venēcijai manierē, kas bija tik tāla no tēvišķīgas, ka Edvards nespēja savaldīties un ierunājās krietni neapdomīgāk nekā parasti: – Es dodos uz Kevendišskvēru, ser, un pavadīšu Lenjonas jaunkundzi!

Sers Lembērts likās uzjautrināts. Viņa izvalbītās zilās acis nopētīja Edvardu no galvas līdz kājām, nepalaižot garām nevienu sīkumu, kas liecināja par to, ka Edvards ir lauku skvairs ar pietiekoši biezu naudas zutni, taču bez pilsētas pulējuma. Tātad viņš bija neizbēgamais pretendents un, spriežot pēc familiaritātes, ar kādu Venēcija viņu uzrunāja, baudīja viņas labvēlību. Sers Lembērts iedomājās, ka viņa jau nu varēja izvēlēties kādu labāku, taču šis nebija peļams jauneklis. Venēcija droši vien zināja, ko dara. Viņš paraudzījās uz meiteni, acīm šķelmīgi ieziboties. – Vai ļausim viņam nākt mums līdzi, mana dārgā, vai arī atvadīsimies no viņa? Ko jūs sakāt?

Tas nu Edvardam bija par daudz. Viņa seja jau tāpat bija neglīti pietvīkusi – dusmas izraisīja Venēcijas turēšanās pie sera Lembērta rokas, turklāt viņa pašapziņa dabūja ciest šī pieredzējušā kārībnieka uzjautrinātā, taču nedaudz nicīgā skatiena dēļ. Sers Lembērts varēja būt gandrīz divreiz vecāks par Edvardu, likās augstprātīgs un, kā sprieda Edvards, uzskata viņu par greizsirdīgu puišeli. Viņš palūkojās uz veco kungu niknāk nekā pirmīt un noteica uzsvērtā pieklājībā: – Lenjonas jaunkundze ir jums pateicīga, ser, taču neapgrūtinās jūs ar nepieciešamību pēc turpmākas pavadīšanas.

– Jā, jā, es redzu, kā tas ir! – Sers Lembērts iesmējās. – Jūs gribētu izsaukt mani uz divkauju rītausmā? Tas tik ir brašulis! Man patīk jauni puiši, kuri ir gatavi vilkt laukā pistoles. Ak tu tētīt, savulaik es biju izslavēts duelants, taču tas bija pirms jūsu dzimšanas, manu zēn. Diemžēl jūs nevarat mani izaicināt. Nu, nu, man nevajadzēja jūs kaitināt! Nāciet kopā ar mums līdz ielas galam, un tad, ja mana skaistā, mazā meitiņa vēlēsies, varēsiet viņu pavadīt ceļa atlikušajā daļā.

Edvards gandrīz aizrijās. Viņš nepaguva izteikt visus tos vārdus, kas prasījās uz mēles, kad Venēcija nesatricināmi iejaucās: – Gatavais Osvalds Denijs! Manu dārgo Edvard, lūdzu, nepataisiet sevi par muļķi!

– Un kurš, – ieinteresēti apjautājās sers Lembērts, – ir Osvalds Denijs? Ak, lai arī jūs izskatāties tik atturīga, jūs mani nepiemānīsiet, mincīt! Jā, jā, es redzu, cik šķelmīgi jums zib acis. Varu derēt, ka visi Jorkšīras gailēni plēšas jūsu dēļ.

Viņa iesmējās, taču tad aprāvās un ievirzīja sarunu citā, Edvardam mazāk sāpīgā gultnē. Tā kā viņš bija apņēmies neatstāt Venēciju sera Lembērta sabiedrībā, taču nevarēja ar spēku atraut meiteni no vecā dendija, tad Edvardam nekas cits neatlika kā vien soļot līdzās un vienzilbīgi atbildēt uz jautājumiem, kas laiku pa laikam tika viņam adresēti.

Nonākot ielas galā, Venēcija apstājās un pagriezās pret seru Lembērtu, lai noteiktu ar visdraudzīgāko smaidu:

– Pateicos jums, ser. Jūs bijāt ārkārtīgi laipns, mērojot kopā ar mani tik lielu ceļa gabalu, un no manas puses būtu pavisam nepieklājīgi vilkt jūs vēl tālāk. Es esmu jums ļoti pateicīga, un jums bija pilnīga taisnība, ka Indijas muslīns būs daudz labāks par ornamentēto. – Viņa pasniedza kungam plaukstu, un viņš to sirsnīgi satvēra, noceldams savu spīdīgo bebrādas cepuri ar žestu, kuru apskaustu ikviens jauns dendijs. Venēcija manīja, ka sers cenšas iespiest viņai rokā mazāko no divām dārglietu kārbiņām, un uz mirkli apmulsa. – Bet, ser…

Sers Lembērts piespieda meitenes pirkstus pie kārbiņas.

– Tas ir nieks! Sīkums, taču izskatījās, ka tā jums patika vislabāk. Jūs taču atļausiet pasniegt jums mazu dāvaniņu, sīku piemiņu no patēva?

– Ak nē! – viņa iesaucās. – Patiešām, ser, jums nevajadzētu! Es jūs lūdzu…

– Nē, nē, ņemiet vien, mana dārgā! Jūs mani ļoti iepriecināsiet, to pieņemot! Man nekad nav bijis meitas, taču, ja būtu, es vēlētos, lai viņa būtu tāda kā jūs, ar jūsu mīļo seju un patīkamo izturēšanos.

Venēcija jutās krietni aizkustināta, un, neskatoties uz garāmgājējiem un Edvarda mēmajām dusmām, pacēlās pirkstgalos, lai noskūpstītu seru Lembērtu uz vaiga, uzliekot vienu roku uz viņa platā pleca. – Un man arī būtu gribējies, lai jūs būtu mans tēvs, ser, – viņa sacīja. – Es būtu jūs mīlējusi daudz vairāk, nekā jebkad mīlēju savu īsto tēvu, jo jūs esat daudz laipnāks. Patiešām, paldies jums! Es to pieņemšu un iedomāšos par jums katru reizi, to valkājot, es jums to apsolu.

– Krietna meitene! – Sers Lembērts atbildēja uz apskāvienu, aplikdams roku meitenei apkārt un apķerdams viņu. Tad kungs iebakstīja Edvardam ribās ar spieķa uzgali un noteica, mazliet atkāpdamies no tēvišķīgās noskaņas: – Nu labi, jaunekli, varat tagad viņu dabūt, bet, ja es būtu desmit gadus jaunāks, tad lai velns par stenderi, ja es jūs neatstātu malā.

Nākamajā mirklī viņš vēlreiz iestudēti paklanījās, atkal uzlika galvā bebrādas cepuri un devās projām pa ielu, viemlaikus vērodams, vai viņa skatienu nepiesaistīs kādi glītāki svārki.

– Vai zināt, viņš tomēr ir brīnišķīgs! – Venēcija iesaucās, gan aizmirsdama, ka Edvarda noskaņojums stipri vien kontrastē ar viņas garastāvokli.

– Varu tikai pieņemt, ka jūs esat zaudējusi prātu, – viņš noteica.

Ar vieglu smaidu Venēcija bija nolūkojusies, kā sers Lembērts dodas atpakaļ pa ielu. Izdzirdot šos vārdus, viņa pagrieza galvu un skarbi noskaldīja: – Man gan likās, ka jūs esat zaudējis savējo. Kas gan jums bija uznācis, lai izturētos tik nepieklājīgi? Vēl nekad es neesmu jutusies tik neērti!

– Jūs nekad neesat jutusies tik neērti? – Edvards iesaucās. – Nesaprotu, kā jūs varat te stāvēt, Venēcij, un tā runāt!

– Es negrasos te stāvēt un runāt, – viņa attrauca, nokāpdama no ietves pa pēdām puikam, kurš centīgi slaucīja ielu viņas priekšā. – Izbeidziet rādīt tik neapmierinātu seju, un iedodiet tam zēnam peniju!

Edvards viņu panāca Oksfordstrītas otrajā pusē. – Kā tas gadījās, ka jūs atradāties tā vecā izvirtuļa sabiedrībā? – viņš bez ceremonijām noprasīja.

– Lūdzu, atcerieties, ka jūs runājat par manu patēvu! – Venēcija vēsi atbildēja. – Es apciemoju savu māti, un viņš bija tik laipns, ka pieteicās pavadīt mani mājās.

– Apciemojāt savu māti? – Edvards atkārtoja, kā nespēdams noticēt savām ausīm.

– Bez šaubām. Vai jums ir kādi iebildumi?

Viņš atbildēja apņēmīgi savaldīgā balsī: – Man ir visi iespējamie iebildumi, un jūs drīz uzzināsiet, kādi tie ir. Es negrasos strīdēties ar jums publiski. Tagad paklusēsim, lūdzu!

Venēcija neatbildēja, tikai turpināja ceļu, neizskatīdamās ne mazākajā mērā satraukta. Edvards soļoja viņai līdzās, saraucis pieri un drūmi sakniebis lūpas. Meitene nemēģināja uzsākt ar viņu sarunu, līdz viņi bija nonākuši pie viņas tēvoča mājas kāpnītēm. Domīgi uzlūkojusi Edvardu, viņa noteica: – Varat nākt iekšā, ja vēlaties, tikai, lūdzu, nerādiet šveicaram tādu seju! Jūs jau tā esat pavēstījis par savu neapmierinātību pietiekoši lielam cilvēku skaitam.

Tobrīd durvis atvērās, un Venēcija iegāja mājā. Viņu bija ielaidis namziņa palīgs, un meitene apstājās, lai apjautātos viņam, vai kundze ir mājās. Uzzinājusi, ka Hendredas kundze pēc nemierpilnas nakts vēl nav iznākusi no guļamistabas, Venēcija aizveda Edvardu augšā uz viesistabu un sacīja, vilkdama nost cimdus: – Tagad pasakiet, ko jūs vēlējāties, tikai mēģiniet atcerēties, Edvard, ka es pati esmu noteicēja pār sevi. Jūs, šķiet, uzskatāt, ka varat mani izrīkot, taču tā nav, un es jums to esmu teikusi daudzas reizes.

Viņš stāvēja, drūmi uzlūkojot meiteni, un beidzot atbildēja: – Es esmu kļūdījies, spriežot par jūsu raksturu. Agrāk es atļāvos noticēt, ka vieglprātība, par kuru man bieži vien nācies sūdzēties, ceļas no dabiska dzīvīguma, nevis no bīstamām nosliecēm jūsos. Nu manas acis ir atvērušās, patiešām!

– Ārkārtīgi priecājos to dzirdēt, jo tam jau bija pēdējais laiks. Tomēr neapsūdziet mani krāpšanā! Jūs krāpāt pats sevi, jo nekad neticējāt, ka es runāju nopietni. Patiesība ir tāda, Edvard, ka mēs esam pilnīgi pretpoli. Es ārkārtīgi cienu jūs…

– Kaut es varētu teikt to pašu par jums!

– Cik nepieklājīgi no jūsu puses. Nāciet, sarokosimies un neko vairs neteiksim, atskaitot laimes vēlējumus viens otram!

Edvards necentās satvert pastiepto roku, bet gan drūmi secināja: – Manai mātei bija taisnība.

Venēcijas humora izjūta guva virsroku pār aizkaitinājumu; acis iezibējās, un viņa laipni noteica: – Bez šaubām, bija gan.

– Viņa man lūdza, lai neļauju jūtām gūt virsroku pār veselo saprātu. Žēl, ka es viņu nepaklausīju. Tad man būtu aiztaupīts šis pazemojošais atklājums. Uzzināt, ka sievietei, kuru es gribēju padarīt par savu sievu, nav nedz sirds, nedz jūtu!

– Arī man būtu to gribējies, taču… beigas labas, viss labs! Turpmāk dariet tā, kā saka māte, un jādomā, ka viņa sameklēs jums tādu sievu, ar kuru kopā jūs jutīsieties ērti. Katrā ziņā es uz to cerēšu.

– Man vajadzēja nojaust, ko no jums var sagaidīt, kad, par spīti maniem brīdinājumiem, jūs nekautrējāties ik dienas apmeklēt priorātu. Šķiet, ka jūs dodat priekšroku brīvdomātājiem!

Smaids pārslīdēja pāri Venēcijas sejai, to pārveidojot.

– Tā ir pilnīga taisnība, Edvard, patiešām! Un tagad jums labāk vajadzētu iet. Nu jūs esat mani norājis, un man ir laiks doties augšā un palūkoties, kā jūtas mana krustmāte.

– Es aizbraukšu no Londonas ar pirmo pasta karieti rīt no rīta! – Edvards paziņoja un ar šiem atvadu vārdiem izgāja no istabas.

Viņa soļi vēl nebija noklusuši uz kāpnēm, kad durvis atvērās, lai ielaistu Hendredas kundzi, kura izskatījās stipri iztrūkusies un uzreiz iesaucās: – Mana mīļā, kas gan tāds te ir noticis, lai Jārdlija kungs aizskrietu projām tik nervozā noskaņojumā? Es nācu lejā, kad viņš izšāvās ārā no šīs istabas ar tādu seju, ka es jutos pavisam satraukta! Kā jau vari iztēloties, es viņu uzrunāju, apjautājos, vai kas atgadījies, taču viņš neapstājās, tikai izmeta, ka tu man to pateiksi, un projām bija, iekams es paguvu ievilkt elpu. Ak, Venēcij, tikai nesaki man, ka jūs esat sastrīdējušies!

– Neteikšu, ja jūs to nevēlaties, dārgo krustmāt, taču tā nu ir patiesība! – smiedamās atbildēja Venēcija. – Ak kungs, viņš nu gan izgāzās kā veca sēta! Es gandrīz vai esmu gatava viņam to piedot! Baidos, ka jūs jutīsieties tikpat šokēta kā viņš, kundze. Es devos apciemot māti, un Edvards mani ieraudzīja Bondstrītā – ieķērušos elkonī seram Lembērtam!

Venēcija bija spiesta atkārtot savu atzīšanos, līdz Hendredas kundze spēja to aptvert, un tad atbalstīt nabaga dāmu un apsēdināt viņas iemīļotajā krēslā. Ar šo otro katastrofu pēc iepriekšējā vakara tikšanās izrādījās par daudz Hendredas kundzes sašķobītajai nervu sistēmai. Viņa izplūda asarās un pa vidu sāpīgajiem šņukstiem cēla priekšā nesakarīgu monologu, kas bija pilns ar vaimanām un asiem pārmetumiem. Venēcija nemēģināja aizstāvēties pret dažādajiem sev adresētajiem pārmetumiem, taču centās mierināt satraukto radinieci. Pārdzīvojumu nogurdinātā Hendredas kundze beidzot atzvila krēslā ar aizvērtām acīm, kaut ko vārgi murminot un atraidot savu nepateicīgo brāļameitu. Venēcija uzlūkoja viņu ar šaubām, nolēma neko vairāk neteikt un devās pasaukt Bredpolas jaunkundzi.