žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

Atstājusi Hendredas kundzi viņas lietpratīgajā gādībā, Venēcija atkal izgāja no mājas un devās uz kariešu pieturu. – Uz Lombardstrīdu, lūdzu! – viņa sacīja kučierim.

– Uz galveno pastu!

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņa atkal atgriezās Kevendišskvērā. No Bredpolas jaunkundzes Venēcija uzzināja, ka Hendredas kundze esot likusies gultā un atteikusies no piedāvājuma atsaukt ārstu. Viņu bija pierunājuši nobaudīt vieglas pusdienas – tikai tasi buljona, gabaliņu vistas gaļas un kādu drusciņu liķiera krēma –, un nu viņa jutās mazliet labāk un bija iecerējusi nosnausties. Venēcija, izrādīdama patiesas rūpes, sniedza viņai ticamu izskaidrojumu krustmātes sabrukumam un devās uz savu istabu.

Tikai daudz vēlāk viņa uzdrošinājās viegli pieklauvēt pie Hendredas kundzes durvīm. Vārga balss aicināja ienākt, un Venēcija atrada krustmāti atslīgušu spilvenu jūrā. Galvā viņai bija visnotaļ glīta, zem zoda sasieta nakts aubīte, mutautiņš vienā rokā, ožamā sāls pudelīte otrā. Uz naktsgaldiņa bija sakrautas miega zāles un uzmundrinoši līdzekļi. Izdzirdējusi Venēcijas balsi, krustmāte pārmetoši palūkojās uz durvju pusi un izdvesa sirdi plosošu nopūtu. Tad viņa ieraudzīja, ka Venēcija ir ģērbusies ceļojuma tērpā zem bieza apmetņa, un viņas izturēšanās strauji mainījās. Krustmāte strauji izslējās un noprasīja tonī, kas vairs nemaz neatgādināja mirējas balsi: – Kāpēc tu esi tā saģērbusies? Kurp tu dosies?

Venēcija piegāja pie gultas un noliecās pār radinieci, sirsnīgi noskūpstīdama viņu uz vaiga. – Dārgo krustmāt, es dodos mājās!

– Nē, nē! – iesaucās Hendredas kundze, ieķerdamās viņas piedurknē. – Ak, dārgā, es esmu pavisam apjukusi! Dievs vien zina, kas te darāms, bet gan jau tavs tēvocis kaut ko izdomās, vari par to nešaubīties. Venēcij, ja es esmu pateikusi kaut ko tādu…

– Bez šaubām, nē, kundze! – Venēcija attrauca, uzsmaidīdama viņai un mīļi noglāstīdama viņas plecu. – Taču jūs nevarat cerēt, ka spēsiet atjaunot manu cieņu un godu, un man labāk gribētos, lai jūs to nemēģinātu. Jūs jau tā bijāt pārāk laipna pret mani, un es ļoti nožēloju, ka sagādāju jums neērtības. Taču, redziet, es cīnos par visu savu dzīvi, un nav teikts, ka jau tagad nebūs par vēlu. Lūdzu, mēģiniet man piedot, manu dārgo krustmāt, un… un mazliet saprast!

– Apsver visu vēlreiz, Venēcij, – lūdzās Hendredas kundze. – Augstais Dievs, tu taču nevari kārties tam vīrietim kaklā! Ko gan viņš par tevi padomās?

– Es esmu visu kārtīgi apsvērusi. Tas šķiet gluži neparasti, vai ne? Ceru, ka man nepietrūks drosmes. Nē, diez vai tās varētu pietrūkt, tāpēc ka nav nekā tāda, ko es nevarētu viņam pateikt un ko viņš nesaprastu. Nesatraucieties! Man negribējās jūs vēlreiz traucēt, taču es nevarēju aiziet, neatvadoties no jums un nepasakot paldies par jūsu neizmērojamo laipnību. Es pateicu Bredpolai un Vērtingam, ka Edvards man atnesis sliktas ziņas no Obrija un pavadīs mani uz Jorku pasta karietē, tāpēc jums nevajadzēs satraukties par to, ko domās kalpotāji. Un es esmu sakravājusi savu ceļa lādi un palūgusi Betijai to apsiet un atsūtīt man pa pastu, kad būšu jums atrakstījusi, lai paziņotu savu adresi. Tagad es varu paņemt līdzi tikai ceļasomu.

– Paklau, Venēcij, pagaidi, kamēr mēs aprunāsimies ar tavu tēvoci! – Hendredas kundze drudžaini sacīja. – Viņš būs mājās rīt ap brokastlaiku. Ak, viņš varētu ierasties pat šovakar! Dari tā!

– Neparko! – noteica Venēcija ar smaidu sejā. – Es esmu ļoti pateicīga savam tēvocim, taču doma par to, ka viņš varētu atrast kādu citu iespēju, kā paglābt mani no mana dārgā brunču mednieka, izraisa manī šausmas.

– Pagaidi, dārgais bērns! Man prātā iešāvās ļoti laba ideja! Ja tu redzēsi, ka tavas jūtas nav mainījušās, kad tu būsi redzējusi pasauli… nē, nē, paklausies tikai! Tad es neteikšu ne vārda, lai iebilstu pret šīm briesmīgajām laulībām. Taču lords Deimrels pats tev pateiks, ka tev ir par agru precēties. Tavs tēvocis nolems, kā tikt galā ar to, kas notika šodien, un es varu atlikt Terēzas izvešanu sabiedrībā pavasarī un viņas vietā izvest tevi.

– Ak, nabaga Terēza! – iesaucās Venēcija, neslēpdama smieklus. – Viņa taču skaita dienas līdz šim brīdim!

– Viņa tikpat labi var pagaidīt līdz nākamajam gadam, – Hendredas kundze apņēmīgi noteica. – Patiešām, es sliecos domāt, ka viņai vajadzētu tā darīt, jo vakar es pamanīju viņai uz vaiga plankumu, un, vai zini, mana dārgā, ja viņa sāks pārklāties ar plankumiem tieši tad, kad viņai jāizskatās vislabāk, tad būs bezjēdzīgi izvest viņu sabiedrībā arī nākamgad. Ko tu par to teiksi?

– Briesmīgi! – Venēcija atbildēja, viegli paberzēdama vaigu pret krustmātes vaigu un tad atbrīvodamās no viņas tvēriena, lai dotos uz durvju pusi. – Vēl ilgi pirms sezonas beigām, ja ne pirms sākuma, Deimrels jau atradīsies nezin kur, kaisīdams rožu ziedlapiņas par prieku kādai nezināmai draiskulei. Par vienu es esmu droša. Ja viņš grib piekopt tik izšķērdīgu paradumu, lai kaisa savas rožu ziedlapiņas man, nevis kādai no savām izvirtulēm! – Viņa nosūtīja gaisa skūpstu krustmātei un pēc brīža jau bija prom.

Venēcija nonāca Jorkā nākamās dienas vēlā pēcpusdienā, jo pasta karieti bija krietni vien aizkavējusi Londonā un tās apkaimē valdošā migla. Ja arī viņa bija daudz labākā noskaņojumā nekā iepriekšējā brauciena laikā, tad jutās arī daudz vairāk nogurusi. Viņa izkāpa no karietes, nomocīta un izspūrusi, un tā vietā, lai nekavējoties noīrētu divričus, kas aizvizinātu viņu uz priorātu, kā bija iecerējusi, viņa pasūtīja istabu, karstu ūdeni un tēju. Lai arī viņai ļoti gribējās nonākt ceļamērķī, Venēcija tomēr nevēlējās ierasties priorātā saburzītā kleitā, ar nemazgātu seju un nesukātiem matiem. Kad viesnīcas istabene ieveda viņu tukšā guļamistabā, ar vienu skatienu spogulī pietika, lai pārliecinātu Venēciju par to, ka neviena dāma, lai cik skaista, nespētu nobraukt divsimt jūdzes pasta karietē ar pieciem citiem pasažieriem, beigās neizkāpjot ārā pilnīgi nelietojamā izskatā.

Viņai bija palaimējies rezervēt sev vietu pēdējā brīdī; bez šaubām, vieta neatradās stūrī, un Venēcija drīz vien bija atklājusi, ka ir milzīga atšķirība starp privātu un kopīgu pasta karieti. Divi citi pasažieri bija briesmīgi krākuši visu nakti, savukārt Venēcija nespēja iemigt. Kad pasažieriem tika piešķirta divdesmit minūtes ilga atpūta brokastlaikā, viņa paguva norīt ne vairāk kā divus malkus sveloši karstas kafijas, jo bija spiesta piecpadsmit minūtes gaidīt, kamēr pārslogotais viesmīlis novietos kafijkannu uz galda viņai priekšā.

Ūdens un tējas tase viņu mazliet uzmundrināja, un Venēcija iedomājās, ka tad, ja viņa uz pusstundiņu atgultos lielajā gultā ar baldahīnu, galvassāpes varētu pāriet. Tā bija viņas kļūda, jo, pārvilkusi sev pāri segu, viņa uzreiz iemiga.

Venēcija pamodās tumsā, kad izdzirdēja, kā pulkstenis nozvana trīs ceturtdaļstundas, un samulsumā pietrūkās sēdus, satverdama zvana auklu, kas karājās pie gultas. Kad ienāca apteksne ar sveci rokā, Venēcija ar atvieglojumu uzzināja, ka vēl nav tik vēls, kā viņa bija baidījusies. Bija bez desmit minūtēm septiņi. Apteksne, būdama lāga dvēsele, pavēstīja, ka esot ielūkojusies pie viņas pulksten četros, taču tad nospriedusi, ka būtu žēl jaunkundzi modināt. Viņa minēja, ka ēdamzālē nupat pasniegtas vakariņas, taču Venēcija, lai arī jutās izbadējusies, tikai palūdza kalponi noiet lejā pie saimnieka un sarunāt viņai divričus vai jebkādu citu transportlīdzekli, ar ko nekavējoties nokļūt Elistonas priorātā. Tikmēr Venēcija uzvilka tīru kleitu, ko bija pirmīt izņēmusi no somas.

Viņa bija iecerējusi uzreiz pēc pusstundu ilgas atspirdzināšanās šajā nodevīgajā gultā doties uz Mičeta kunga kantori, jo pēc biļetes iegādes pasta karietē, samaksāšanas par neapēstajām brokastīm un dzeramnaudas atstāšanas sargam viņas finanses bija sarukušas tik tālu, ka ar tām tikko pietiktu, lai norēķinātos par viesnīcu. Viņa to izdarīja un iekāpa divričos bez graša kabatā, taču paļaudamās uz to, ka priorātā kāds – Obrijs, Deimrels vai Imbers – samaksās par braucienu.

Taču Imbers, kurš atvēra durvis šai pilnīgi negaidītajai viešņai drīz pēc pusdeviņiem, tikai paraudzījās uz viņu un ar milzu izbrīnu atkārtoja: – Samaksāt kučierim, jaunkundz?

– Ak, lai paliek! – nepacietības pilnā balsī Venēcija noteica. – Gan viņa gaišība iedos naudu. Kur es varu viņu atrast? Vai viņš ir bibliotēkā?

Vēl aizvien uzlūkodams viņu ar pavērtu muti, Imbers lēni papurināja galvu. Venēcijas sirdi sažņaudza bažas, un viņā izstostīja: – A-aizbraucis? Imber, vai viņš ir aizbraucis no Jorkšīras? Nestāviet te un neskatieties uz mani tā! Vai jūs noturējāt mani par rēgu? Kur ir viņa gaišība?

Kalpotājs norija siekalas un atbildēja: – Viņš ir ēdamzālē, jaunkundz, bet… bet viņš ir piedzēries kā mārks. Venēcijas jaunkundz! Jums nevajadzēja… Jaunkundz… – Taču Venēcija nepievērsa uzmanību lūdzošajam tonim Imbera balsī un ātri devās cauri vestibilam uz ēdamzāli. Atvērusi durvis, viņa iegāja telpā un nostājās uz sliekšņa, kādu brīdi pavilcinājās, tāpēc ka piepeši viņas vēlmei atkal ieraudzīt savu mīļoto piejaucās kautrība.

Visā ceļojuma laikā viņa bija iztēlojusies šo tikšanos un prātojusi, ko gan Deimrels teiks, kā izskatīsies un ko viņa pati sacīs. Viņai nebija ienācis prātā, ka lords varētu nerunāt un neskatīties uz viņu un ka viņu tikšanās varētu nepavisam neatgādināt iztēloto.

Lords bija viens, atgāzies grebtajā krēslā galda galā, uzlicis vienu roku uz galda un apvijis pirkstus ap vīna glāzi. Galdauts bija noņemts, un pie elkoņa atradās pustukša karafe ar aizbāzni līdzās. Deimrels allaž bija izturējies visai nevērīgi pret savu izskatu, taču Venēcija vēl nekad nebija viņu redzējusi tik nekoptu. Viņš bija atraisījis kaklautu, un viņa veste bija atpogāta, bet melnie mati izskatījās tik izspūruši, it kā viņš būtu stāvējis vējā. Deimrels sēdēja nekustīgi, atslīdzis pret krēsla augsto atzveltni, izstiepis kājas, un viņa skatiens likās sastindzis. Skarbās līnijas ap muti bija kļuvušas dziļākas, un smīns – izteiktāks. Kad Venēcija klusi pagājās tuvāk, viņš beidzot pagrieza galvu un uzlūkoja meiteni. Viņa stāvēja nekustīgi, ar kautrīgu un nebēdnīgu smaidu lūpās un jautājošu acu skatienu. Deimrels neizpratnē raudzījās uz viņu, tad, iztrūcinādams meiteni, pielika plaukstu pie acīm, lai tās aizsegtu, un izdvesa piesmakušā balsī: – Ak Dievs! Nē!

Šī gluži negaidītā reakcija uz viņas parādīšanos varēja nobiedēt Venēciju, taču viņa jau bija sapratusi, ka lords pamatīgi apreibis, un jutās nevis samulsusi, bet gan drīzāk uzjautrināta. Venēcija iesaucās: – Ak, Deimrel, vai jums vajadzēja piedzerties tādā brīdī? Vai tas nav briesmīgi, mans dārgais draugs?

Viņa plauksta noslīga lejup; kādu brīdi viņš neticīgi uzlūkoja meiteni un tad nokrita ceļos, apgāzdams vīna glāzi. – Venēcija! – viņš nočukstēja. – Venēcij!

Bija vajadzīgi, divi steidzīgi, nedroši soļi, lai viņš apietu ap galda stūri; Venēcija panācās Deimrelam pretī un metās viņa apskāvienos.

Drudžaini skūpstīdams, viņš turēja Venēciju cieši apķertu un nesakarīgi čukstēja: – Mana mīlestība… mana sirds… ak, mans dārgais acuraugs! Tā esi tu!

Venēcija bija aplikusi vienu roku lordam ap kaklu un maigi atglauda atrisušu matu cirtu viņam no pieres, kad Deimrels pacēla galvu, lai ielūkotos viņai sejā. Visas šaubas un bažas bija pazudušas. Viņa mīļi pasmaidīja un noteica, pārvērsdama šo vārdu glāstā: – Muļķītis!

Viņš izgrūda smieklu, kas atgādināja vaidu, un noskūpstīja viņu vēlreiz, apvīdams rokas meitenei apkārt tik cieši, ka viņa nespēja paelpot. Tad viņš šķita mazliet attopamies un pavājināja apskāvienu, iesaukdamies trīcošā balsī: – Es droši vien ožu pēc brendija!

– Tā gan! – Venēcija viņam atklāti sacīja. – Tas nekas. Uzdrošinos apgalvot, ka drīz es būšu pie tā pieradusi.

Deimrels palaida viņu vaļā un piespieda plaukstas sev pie acīm. – Elle un Indija! Es esmu pilns kā mārks! Es nevaru… – Viņa rokas nolaidās, un viņš noprasīja teju dusmīgi: – Kas jūs šurp atvedis? Ak kungs, kāpēc jūs esat ieradusies?

– Es atbraucu ar pasta karieti, mīļais, un tūlīt pateikšu arī iemeslu. Ak, mans dārgais draugs, man jums ir tik daudz stāstāmā! Taču vispirms mums jāsamaksā kučierim. Šķiet, ka Imberam nav naudas, tāpēc varbūt jūs viņam iedosiet savu maku?

– Kādam kučierim?

– Tam, ko es nolīgu Jorkā, lai atbrauktu šurp. Man nebija palicis daudz naudas. Patiesībā es visu iztērēju, tāpēc tagad esmu spiesta aizņemties no jums. Deimrel, lūdzu, dodiet man savu maku!

Viņš automātiski iebāza roku kabatā, taču acīmredzot nebija ielicis tajā maku. Viņa mīlestība, maigi viņu norājusi, pagriezās, lai dotos projām meklēt Obriju, un ieraudzīja, ka Imbers stāv durvīs un viņa sejā lasāms nosodījums, ziņkārība un izbrīns.

– Mārstons maksā kučierim, jaunkundz, – viņš sacīja. – Taču, lūdzu piedošanu, ja viņš tiek sūtīts atpakaļ uz Jorku… Venēcijas jaunkundz, jūs taču negrasāties palikt šeit?

– Jā, es grasos gan, – viņa atbildēja. – Sakiet Mārstonam, lai sūta divričus projām, lūdzu!