žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

– Par to es nešaubos! – Deimrels viņu nikni pārtrauca. – …un es tāpat, – Venēcija nopietni turpināja, – jo mans īstais tēvs nebija ne uz pusi tik mīļš.

– Vai jūs gribat man pateikt, – Deimrels noprasīja, – ka jūsu krustmāte ir zaudējusi prātu, ja neiebilst, ka jūs rīkojaties tik brīvi un ar to pašu dodat vaļu visām tenku vācelēm? Ak mans Dievs!

– Jums vajadzētu satikt manu krustmāti, – sacīja Venēcija. – Es esmu pārliecināta, ka jūs lieliski saprastos, jo redzu, ka jums abiem ir gluži vienādi uzskati. Vai zināt, pirms es uzzināju par savu māti, es nekādi nespēju saprast, kāpēc krustmāte mūždien apgalvo, ka man ir jābūt jo īpaši pareizai un kārtīgai, ņemot vērā manus apstākļus? Un, lai arī viņa bija apņēmusies sameklēt man cienījamu vīru, es redzēju, ka viņa to uzskata par ļoti grūtu uzdevumu. Man tas likās dīvaini, jo es neesmu neglīta un nekādā gadījumā neesmu tukšiniece. Protams, es visu sapratu, kad uzzināju patiesību par māti. Man jāatzīst, Deimrel, ka jums labāk vajadzēja būt atklātam pret mani, taču uzdrošinos apgalvot, ka jūs uzskatījāt to par neiespējamu. – Viņa domīgi piebilda: – Nē, tas tiešām bija neiespējami! Tā bija visneveiklākā situācija, kādā vien var atrasties!

– Pie joda, ko jūs ar to gribat teikt? – Deimrels izšāva tik ļaunu vēstošā balsī, ka jebkura cita sieviete, to dzirdot, būtu bailēs nodrebējusi.

Venēcijas seja pauda svētu nevainību. – Tikai to, ka tagad es saprotu, cik ārkārtīgi sarežģīti, patiesībā pat gluži neiespējami jums bija paskaidrot, ka Deimrels nemūžam nevarētu precēt lēdijas Stīplas meitu. Tagad man šķiet, ka pāris reižu jūs mēģinājāt dot man mājienu, taču…

– Mēģināju… Kā jūs uzdrošināties? – viņš nikni iesaucās. – Kā jūs uzdrošināties, Venēcij? Ja jūs domājat, ka es ļāvu jums aiziet tikai tāpēc, ka uzskatīju jūs par necienīgu…

– Bet tam vajadzēja būt īstajam iemeslam! – viņa iebilda. – Es zinu, jūs apmuļķojāt mani, liekot noticēt, ka esat manis necienīgs, un tas bija ļoti laipni un īsti jūsu garā, mans dārgais draugs, tikai pilnīgi muļķīgi tagad, kad zinu, cik es esmu apbrīnojami nevēlama!

Deimrels sāka celties augšā no krēsla. Venēcija nodomāja, ka tiks saķerta aiz pleciem un varbūt kārtīgi sapurināta, tāpēc cerīgi gaidīja. Taču Deimrels atkal atslīga atpakaļ, un Venēcija redzēja, ka dusmas no viņa acīm ir pazudušas. lai arī viņa skatiens bija caururbjošs. – Jūs nedomājat neko tamlīdzīgu, manu meitenīt, – viņš sausi noteica. – Nezinu, vai jūsu krustmāte, kura izklausās pēc zvērinātas vientieses, ir jums iestāstījusi, ka vecāku šķiršanās padara jūs nevēlamu, vai arī jūs to esat izdomājusi manis dēļ, taču jums tagad derētu uzklausīt mani. Un ticiet, ka es saku patiesību! Neviens vīrieša vārda cienīgs muižnieks, pazīstot un mīlot jūs, ne druskas nesatrauktos par tām tukšajām blēņām. Pajautājiet savam tēvocim, ja domājat, ka es jums meloju! Viņš jums pateiks to pašu. Visi, kas dzirdētu jūs runājam tādus niekus, nodomātu, ka jūsu māte ir kļuvusi par staiguli, nevis pirms piecpadsmit gadiem apprecējusies ar Stīplu!

– Tas noņem no maniem pleciem lielu rūpju slogu, – Venēcija viņam sacīja pateicības pilnā tonī. – Un tas man atgādina par iemeslu, kāpēc es atgriezos mājās. Es zināju, ka jūs varēsiet dot man padomu! Bez šaubām, Obrijs ir pirmais, ar ko man jāapspriežas, taču viņš vēl nav pietiekoši pieaudzis, lai spētu man kaut ko ieteikt. Deimrel, es esmu saņēmusi piedāvājumu un īsti nezinu, vai to pieņemt vai ne. Tas nav gluži tas, ko es vēlētos, taču domāju, ka tas ir labāk par dzīvošanu vientulībā, izšķiežot savu dzīvi, kā jūs to nosaucāt; iespējams, ka jums bija taisnība.

Deimrels atbildēja cietā balsī un visai steidzīgi: – Ja tas ir bildinājums no Jārdlija, es nevarēšu jums neko ieteikt. Man vajadzētu teikt… es esmu pēdējais, kurš… Taču jūs pati zināsiet labāk, kas jums nāks par labu.

– No Edvarda? Žēlīgais Dievs, nē taču! Kā gan jūs varējāt pieņemt, ka es vēlētos padomu saistībā ar viņa bildinājumu?

– Es nedomāju… tas ir, es zinu, ka viņš jums sekoja uz Londonu. Viņš atbrauca šurp, lai pateiktu to Obrijam. Es viņu nesatiku.

– Viņš tiešām sekoja man uz Londonu, – piekrita Venēcija un sērīgi nopūtās. – Tomēr viņš bija kļūdījies attiecībā uz manu raksturu, un uzdrošinos apgalvot, ka šobrīd viņš jau ir ceļā uz Neterfordu. Tā ir ļoti nomācoša doma, taču mani gandrīz vai pameta, Deimrel! Beigās viņš bildinās Klāru Deniju.

– Vai tas ir kārtējais mēģinājums mani apmuļķot?

– Nē, nē! Redziet, viņš nosoda šķiršanos un, vairākus gadus cīnījies ar veselo saprātu, bija padevies jūtām, jo uzskatīja, ka es esmu jūtīgāka, bet mana vieglprātība…

– Venēcija, pat Jārdlijs nevarētu tā runāt! – Deimrels iebilda, tikai ar grūtībām valdot smaidu.

Viņa skaļi iesmējās. – Viņš tā teica, ticiet man! Viņš bija pārliecināts, ka man nevajadzētu satikties ar māti, turklāt… viņam pilnīgi neizskaidrojami neiepatikās sers Lembērts!

– Ak tā gan? – Deimrels iesaucās, uzlūkodams Venēciju ar drūmu atzinību. – Viņš ir neciešams ģeķis, bet, runājot par jums, gaišmatainais grēks…

– Es nesaskatu serā Lembērtā neko nepatīkamu, – Venēcija paziņoja. – Pagaidiet tikai, līdz jūs uzzināsiet, cik viņš ir laipns! Redziet, tas piedāvājums, kuru es pieminēju, nāk no mammas.

– Ko?

– Nebrīnos par to, ka jūs esat pārsteigts. Es pati tāda biju, taču reizē arī aizkustināta! Padomājiet tikai, Deimrel! Viņa aicina mani braukt līdzi uz Parīzi un apmesties pie viņiem, cik vien ilgi es vēlēšos, un sers Lembērts tam pilnībā piekrīt. Jāatzīst, ka tas man ir liels kārdinājums. Man allaž ir gribējies ceļot, un mamma runā par braucienu uz Itāliju pavasarī. Nezinu, vai spēšu tam pretoties.

– Venēcij, jūs nu gan mānāties, – Deimrels viņu pārtrauca bez kādām ceremonijām. – Es pazīstu jūsu māti! Viņa drīzāk būtu noskuvusi sev uzacis, nekā aicinājusi jūs apmesties pie viņas.

Sagatavojusies tādam skepticismam, Venēcija satraukti ievaicājās: – Ak, Deimrel, jūs gribat teikt, ka viņa to nedomāja nopietni?

– Domāju, ka viņai nenāk ne prātā aicināt jūs ciemos, mana mīļā.

– Bet viņa to izdarīja, – Venēcija apgalvoja. – Tas bija tāpēc, ka es viņai pastāstīju par savu plānu sameklēt māju, kur apmesties kopā ar Obriju. Viņa bija tādās pašās šausmās kā jūs un teica, ka tikpat labi es varētu sevi aprakt dzīvu. Viņaspāt, man neklātos dzīvot kopā ar viņu Anglijā, bet ārzemēs cilvēki neesot tik klīrīgi, tāpēc… Izlasiet pats viņas vēstuli!

Deimrels izskatījās ne mazumu pārsteigts, paņēma Venēcijas pasniegto vēstuli un atvēra to, uzmeta viņai aizdomu pilnu skatienu un tad pievērsās lēdijas Stīplas apburoši uzrakstītajam vēstījumam. Viņš to lasīja, divreiz pamatīgi saraukdams pieri, un tad atkal uzlūkoja Venēciju. Viņš bija satriekts. – Venēcij, kādā veidā jums izdevās viņu pierunāt uz rakstīšanu? – viņš apjautājās.

– Jūs taču redzat, kas viņu pierunāja to uzrakstīt!

– Tieši to es neredzu! Lai Orīlija Stīpla sāktu satraukties par to, ka jūs esat viņai pateikusi… Ak, Dieva dēļ, Venēcij, nemēģiniet mani piemānīt! Nezinu, ko jūs izdarījāt, taču… Ja tas nav joks, es uzskatu, ka jūs nekādā gadījumā nedrīkstat pievienoties tam pārītim.

Venēcija vainīgi noteica: – Nē, baidos, ka es nesaprotu. Tas droši vien nebūtu prātīgi darīts, ja es grasītos kļūt par kādu no tām smalkajām dāmām, kuras mana krustmāte raksturo kā pirmšķirīgas, taču šis nav tas gadījums…

– Izbeidziet runāt kā tāda auša, – Deimrels bargi noteica. – Jūs neko nezināt par Stīplu pasauli! Toties es zinu, turklāt ļoti labi, un, ja es domātu, ka tas ir kaut kas vairāk par hum… – Viņš piepeši aprāvās, mazliet paceldams galvu.

– Jā? – Venēcija mudināja.

Deimrels pacēla augšup pirkstu, un arī Venēcija sadzirdēja skaņu, kas bija sasniegusi viņa ausis. Mājai tuvojās kariete. – Obrijs! – Deimrels sacīja. Viņa skatiens atkal pievērsās meitenes sejai. – Kādu iemeslu jūs viņam minēsiet, lai izskaidrotu savu atrašanos šeit? Jūs taču necelsiet viņam priekšā šo! – Runājot viņš pasniedza atpakaļ lēdijas Stīplas vēstuli.

Venēcijai būtu gribējies, lai Obrijs šajā brīdī atrastos simts jūdžu attālumā un viņa varētu kliegt aizkaitinājumā, tomēr viņa atbildēja savaldīgi: – Bet, mans dārgais draugs, es nevarētu spert tādu soli, vispirms nenoskaidrojot, ko viņš par to domā.

– Ja tas ir viss…

– Es gribēju noskaidrot viņa izjūtas, Deimrel, nevis viņa viedokli! – Venēcija pasmaidīja. – Cik zinu, viņš labāk apmestos pie Epersetiem nekā pievienotos man Londonā. – Meitenes smaids sašķobījās. – Turklāt nedomāju, ka es būtu ļoti vajadzīga arī viņam, – Venēcija noteica.

Deimrels bija piecēlies kājās, satvēris viņas rokas un gandrīz izrāva Venēciju ārā no krēsla. – Es būtu ar mieru atdot savu dzīvību, lai aiztaupītu jums sāpes, ilūziju sabrukumu, visu to, ko jūs nesaprotat, ko nepazīstat… Savu dzīvību! Cik tas ir tukšs apgalvojums! Bezvērtīgāks upuris nemaz nav iedomājams! – viņš rūgti noteica.

Gaitenī atskanēja balsu murdoņa, soļi tuvojās. – Sasodītais Obrijs! – Deimrels nočukstēja, palaizdams vaļā Venēcijas rokas.

Taču nācējs nebija Obrijs. Plaši atvēris durvis, Imbers paziņoja dārdošā balsī: – Hendreda kungs, milord!

Hendreda kungs ienāca ēdamzālē. Viņš izskatījās bāls, noguris un ļoti saniknots un, uzmetis vienu īsu skatienu Venēcijai, stīvi vērsās pie Deimrela. – Labvakar! Ļaujiet man atvainoties par tik novēlotu ierašanos, tomēr nešaubos, ka jūs mani gaidījāt.

– Domāju, ka jebkurā gadījumā man vajadzēja gaidīt jūs, – atbildēja Deimrels. – Jums piemīt talants ierasties praktiski vienā mirklī, vai ne? Vai esat ēdis vakariņas?

– Nē, ser, es neesmu vakariņojis. Un uzdrošinos piebilst… – Hendreda kungs nodrebinājās, uz mirkli aizvērdams acis.

– Tādā gadījumā jūs būsiet velnišķīgi izbadējies, – Deimrels īsi noteica. – Parūpējieties par maltīti, Imber!

Hendreda kunga sejā atspoguļojās nelabums, taču viņš nepaguva izteikt ne vārda, lai pieklājīgi noraidītu piedāvājumu, kad Venēcija, kuras mazāk slavējamās izjūtas bija izgaisinājusi līdzjūtība, panācās uz priekšu un sacīja:

– Nē, nē! Mans tēvocis nekad nespēj neko ieēst, ja ir visu dienu ceļojis. Ak, mans dārgais ser, kas gan jums lika mesties man pakaļ tādā steigā? Nemūžam es nebūtu domājusi, ka jūs tā rīkosieties. Tas ir tik nevajadzīgi, tik muļķīgi! Jūs būsiet galīgi pārguris!

– Muļķīgi? – atkārtoja Hendreda kungs. – Venēcij, es atgriezos Londonā vakar vakarā un uzzināju, ka jūs pasta karietē esat aizbraukusi no pilsētas ar nolūku doties uz šo namu, kurā es patiešām jūs tagad atrodu. Cik varu secināt, jūs spērāt šo neapdomīgo soli pēc strīda ar savu krustmāti. Jāteic, Venēcij, ka es jūs uzskatīju par pārāk prātīgu, lai piešķirtu lielu nozīmi tam, ko jūsu krustmāte varēja dusmās izmest.

– Manu dārgo tēvoc, skaidrs, ka es to nedarīju! – Venēcija ar nožēlu sacīja, iesēdinādama viņu krēslā. – Lūdzu, sēdieties, jo es labi zinu, ka jūs esat noguris līdz nāvei un jūs nomoka briesmīgs tiks! Nebija nekāda strīda, varat man ticēt! Nabaga krustmāte bija gluži satriekta, ieraugot manu māti teātrī un pēc tam uzzinot, ka es esmu bijusi tik nepateicīga un sagandējusi viņas centienus izvest mani sabiedrībā, jo pastaigājos pie rokas savam patēvam visu ceļu no “Paltnija” viesnīcas līdz pat Oksfordstrītai. Viņa mani šajā reizē sarāja, un es viņai to nepārmetu ne vismazākajā mērā. Es zināju, ka viņa tā darīs. Taču, runājot par to, ka es būtu atstājusi pilsētu tā dēļ vai šķīrusies no viņas dusmās… Ser, nevar būt, ka viņa jums pateikusi ko tādu. Viņa zināja, kādi ir mani nodomi, es tos viņai neslēpu!

– Jūsu krustmāte, – sacīja Hendreda kungs ar apņēmīgu piepūli, – ir ārkārtīgi jūtīga sieviete, un jūs nevarat nezināt, ka viņas nervi ir pārkairināti. Kad tas notiek, viņai ir grūti pietiekoši saņemties, lai sniegtu sakarīgu vai kaut saprātīgu atstāstu par notikumiem, kas izraisījuši šo stāvokli. Patiesībā, – viņš bargi nobeidza, – no viņas atstāsta nevar saprast ne rīta, ne vakara! Runājot par jūsu aizbraukšanas iemesliem, es nezinu, ko jūs esat uzskatījusi par vajadzīgu viņai pavēstīt, Venēcij, taču, cik nopratu, jūs nespējāt izdomāt neko labāku kā pasaciņu par savu vēlēšanos panākt, lai Deimrels kaisītu rožu ziedlapiņas jūsu ceļā.

Deimrels, kurš bija atkal apsēdies un līdz šim brīdim nolūkojās ugunī, izdzirdēja šos vārdus un ātri pacēla galvu. – Rožu ziedlapiņas? – viņš atkārtoja. – Rožu ziedlapiņas? – Viņa jautājošais skatiens pievērsās Venēcijai. – Bet, manu dārgo meitenīt, šajā gadalaikā?

– Klusējiet, nelaimīgais! – viņa nosarkstot noteica.

– Tieši tā! – sacīja Hendreda kungs. Būdams pedantisks, viņš piebilda: – Vai arī viņas nolūks varēja būt atrunāt jūs no tik izšķērdīgiem paradumiem. Es nespēju atklāt, kas īsti, taču tam nav nozīmes, jo neko muļķīgāku es savu mūžu neesmu dzirdējis! Nav svarīgi, ko jūs teicāt savai krustmātei. Svarīgi ir tas, ka jums, mana dārgā krustmeita, jaunai meitenei… tikai, lūdzu, nesakiet man, ka esat pilngadīga… jaunai meitenei, kura apmetusies manā mājā, manā aizbildnībā, tika ļauts aizbēgt bez pavadoņa, turklāt vēl ar nodomu meklēt pajumti tieši te. Un jūs saucat par muļķīgiem un nevajadzīgiem manus pūliņus novērst jūsu pazudināšanu un manu kaunu!